#EsArī

Nu, zini kā, nosaukt to, ko uzrakstīju par date rape, manuprāt, ir diezgan fatāla virspusējība maigi izsakoties, bet ok, uztveršu to, kā pārpratumu, jo neesmu jau arī nekāds rakstnieks un iespējams varēja nolasīties, ka ņirgājos, aizstāvot visus tos tevis minētos, perversos vīreļus, kuri spēj domāt tikai ar savu ereģēto ķermeņa daļu un izmanto kaut kādas primātu jēlības, kā attaisnojumu rīcībai. Jā, arī man tas viss šķiet zemiski un vispār, Alise, nepārproti, tas ir kruta, ka par to visu raksti. Tas ir labi, ka šīs tēmas izcel un es tev varu novēlēt tikai izturību bezjēdzīgajās kaujās ar troļļiem. Mana doma bija padalīties ar personisku stāstu, kas man pašam darījās galvā situācijā, kurā es biju tuvu tam, lai mani varētu saukt par date rapist, lai gan esmu diezgan pārliecināts, ka jebkurš heteroseksuāls vīrietis tev apgalvos, ka sieviete, kura pati ir pievērsusi uzmanību, atnākusi līdzi uz mājām un ielīdusi blakus gultā 7 no rīta ir pietiekoši spoža zaļā gaisma tam, ka sekss tādā gadījumā varētu būt ok. Vienīgi manā gadījumā nekas no tā nesanāca. Tā vietā es mocījos kaut kādā pašanalīzē par to vai daru visu pareizi, vai izrādu gana vīrišķīgu iniciatīvu, vai gadījumā neesmu lohs, utt. Prātā mijās viss tas, kas redzēts tajās smalkajās Eiropas kino filmās, kur sieviete atmaigst neatlaidīga vīrieša rokās, kā arī tas kas redzēts pornofilmās un tas, ko vēl nedēļu atpakaļ man borēja bijusī draudzene. Es to visu minēju salīdzinājumam, nevis attasinojumam. Skaidrs, ka varējām mēģināt runāties, bet nu vot iespējams rakstura īpatnību dēļ tajā brīdī nerunājām, reibuma nogurdināti ātri vien aizmigām. Vai tā nav pilnīgi reāla apstākļu sakritība, kuros var nonākt ikviens? Un tur nav tālu līdz tam, lai pēc tevis rakstītā sanāktu baigie sūdi, lai izrādītos, ka vīrietis ir tas, kurš šajā gadījumā ir izvarotājs. Es joprojām sevi šaustu domās, ka rīkojos, kā uzmācīgs idiots.
Puse no tiem Holivudas seksa skandāliem ir apšaubāmi.

Starpcitu, “hehe” beigās pieliku, jo esmu novērojis, ka visādiem Satori intelektuāļiem šis baigi nepatīk. Paskatījos vai tas joprojām strādā. Izrādās, ka jā. Atļaušos citēt komentārus pie tava facebook posta. “Nah teksta beigàs tas "hehe”?”. “ nu, tēja ar balzāmu pirms jūras!”
Nu, Piz9ec, tev tur smalkjūtīgie deguntiņi nolasījušies!

Nopietni, tu tikko histēriski lūdzi, lai kāds nelieto vārdu "histēriski"? Casus belli, nu maisam gals vaļā, revidēsim valodiņu? Virtuve, cerams, vēl nav vēsturiski aizvainojošs vārds ar skumju vēsturi.

Atslābsti, tu pilnīgi neuztvēri tā komentāra būtību, un tomēr bliez un bliez (piemēram, mēs šajās dienās esam atklausījušies par sieviešu pirmās personas perspektīvu, ok, sapratām pointu, bet kad viens tomēr uzdrošinās aprakstīt ambivalentu pretējās puses iekšējo skatījumu, tu sāc gaudot, riet un čīkstēt (pun intended) . Histēriskums un problēmas ar lasīšanu neveicinās izvarošanas kultūras sakāvi.

Kādi priekšlikumi likumdošanā?

"Spēkā pozīcijā esošs cilvēks - kas tas ir?"
Piemēram, darba devējs attiecībā pret darba ņēmēju, vecāki attiecībā pret bērniem un tamlīdzīgi. Ja cilvēks ieņem amatu, kas dod varu pār citiem cilvēkiem (piemēram, dod tiesības atlaist), tad šim cilvēkam ir arī vairāk jāseko savai uzvedībai padoto klātbūtnē.

Kāds ir joku mērķis - sasmīdināt, uzlabot garastāvokli klātesošajiem, vai likt justies neērti, samulsināt kādu(s) no klātesošajiem?



Tas pats jautājums par flirtu - mērķis ir abpusēju simpātiju izrādīšana, vai vienpusēja savu simpātiju uztiepšana? Ja cilvēks nespēj nolasīt klatesošo emocijas un nemāk atšķirt pozitīvu reakciju no negatīvas, tad man patiešām ir ieteikums atturēties no jokošanas un flirtēšanas.

Svešinieki, kas bāž rokas pie krūtīm un starp kājām sabiedriskā transportā aizmigušām nepazīstamām meitenēm, tātad, rīkojas pašsaprotami, un sašust par to ir komiski? Es domāju, ka tev nav runa par komentāra autora kavēšanos 60-tajos, cik drīzāk rodas aizdomas, ka pašam tāda uzvedība iemīļota.

Rakstā nav runa par "geju bāru", ja pieņema to kā eifēmistisku apzīmējumu specifiskai telpai ar specifiskiem uzvedības noteikumiem. Ja vien mēs nepieņemam, ka sievietēm visa pasaule ir specifiska telpa, kas pieprasa kaut kādus specifiskus uzvedības noteikumus no viņām. Kur arī slēpjas problēma. Jo es vaicāju vai komiski būtu, ja minētās lietas būtu notikušas ar jaunu vīrieti tādās situācijās, kā tās ir aprakstītas rakstā. Nevis teorētiskā "geju bārā".

Lady Taxi vairs neeksistē, kur man atrast taksisti sievieti? Skraidīt pa pilsētu meklēt? Arī taksisti ir izteikuši nepiedienīgus piedāvājumus un neatslēguši durvis līdz neatstāj savu tālruņa nr. Draudzenēm ir gadījies vēl skarbāk, ka pat glāsta kājas.

Racionalizē, cik gribi, savu ķieģeli nedzirdēsi. Kā tās divas manas paziņas, kuras 6 un 7 gadu vecumā izvaroja svešinieki tajos īsajos brītiņos, kad vecāki tīras sagadīšanās pēc nebija blakus. Vai kā cita paziņa, kam uzmācās (fiziski ar varu, nevis piedāvājās) autoskolas braukšanas instruktors. Gadi pagājuši, joprojām nespēj saņemties tiesības nolikt, jo bail atrasties mašīnā ar svešinieku.
Tāpat īsti neredzu racionalizēšanas iespējas tiem dažiem atgadījumiem savā pašas dzīvē:
-neskaitāmie virinātāji, kurus nācās regulāri redzēt kopš bērnības mežā (piepilsētas meželī, ne jau necaurejamā taigā) starp staciju un mājām vai skolu un mājām. Nē, cita ceļa nebija, mežs starpā. Kopā ar tēti nekad, tikai kopā ar mammu vai vienai ejot.
-daudzie apgrābstītāji pilnā sabiedriskajā transportā kopš 13 gadu vecuma, kopš braucu uz skolu viena ar vairākiem transportiem. Viens gara auguma tēvainis pat pamanījās iebāzt kaut ko šausmīgu, sapampušu manā plaukstā. Vēl šodien atceros tās mazās meitenes šausmas un sajūtas.
-onkuļi, kas kinoteātrī sēdās blakus un lika rokas uz ceļiem, kad bērnībā ar drusku jaunāko brāli gājām uz kino. Viņam nelika. Sīki bijām, ne viņš, ne es nesapratām, kāpēc man liek, bet bail gan bija.
-onkuļi, kas nezināmu iemeslu dēļ stāvēja tuvumā un vēroja, kad pēc skolas gaidīju mammu pie viņas darba. Kad nospriedu pārbaudīt, vai man nerādās, un sāku riņķot ap kvartālu, viņi sekoja.
-onkuļi, kas gaišā dienas laikā, Rīgā pa ielu ejot, mēdza iegrābties dibenā. Kad apgriezos, smējās sejā, kad griezos, lai ietu, grāba atkal. Apkārtējie smējās. Gāju ātri, svārki līdz celim, ko vēl?
-vīrietis, kas izlīda no krūmiem mēģināja ieraut mani mežā, nākot no jūras uz mājām, tai īsajā brīdī, kad mans brālis un draudzene, viens otru tvarstīdami, bija paskrējuši uz priekšu.
-vīrietis, kas uzrunāja mani, kad gaišā dienas laikā biju aizgājusi līdz jūrmalai palasīt priežu ēnā grāmatu (jo kāpās vēsāk un nav tādi pūļi, kā lejā). Viņam sieva esot komandējumā, vai es neiebilstot, ka viņš uz mani paskatīšoties un paonanēšot.
-vīrietis, kas apsēdās pretī autoostas uzgaidāmajā zālē un uzlika man rokas uz ceļiem. Biju 8.grūtniecības mēnesī, grūti nosēdēt, speciāli biju izvēlējusies rindu, kur neviens pretī nesēž, lai kājas var izstiept. Kad uzsitu viņam pa rokām, pieliecās man klāt un ilgi, ilgi čukstēja sejā tādas rupjības, ko, ar puikām kopā augot, ne sapņos nebiju dzirdējusi.
-vīrietis, kas iespraucās vilcienā pretējā sēdeklī, kur vietas trūkuma dēļ neviens nesēdēja, un sāka onanēt, kad braucu ar zīdaini bērnu ratos
-vīrieši, kas piesēdās blakus un sāka runāt rupjības, kolīdz piekusu staigāt ar bērnu ratiem un apsēdos uz parka soliņa.
Gan jau pusi aizmirsu, sen tas bija. Izlaidu gadījumus, kur patiešām iekūlos situācijās, kurās labi audzinātas jaunuves drīkstētu neatrasties, kaut gan arī tur varētu pastrīdēties, piemēram, vai man ir tiesības savā naivumā ticēt, ka mēs patiešām ejam pēc aizmirstā mūzikas ieraksta (toreiz kasetes), nevis tapšu aiz aizslēgtām durvīm piekauta, jo atteikšos pārgulēt.
Līdzsvaram piebildīšu, ka manā kontā ir arī daudz brīnumjauku piedzīvojumu ar ceļā nejauši sastaptiem svešiniekiem, kur visi, priecīgi par patīkamajiem ceļabiedriem, labi pavada laiku, sākot ar autostopiem pāri robežām un beidzot ar kopīgām nakts peldēm meža ezerā. Un nekādas uzmācības, dažreiz piedāvājums turpināt- ak nē, nu nekas, paldies par superīgo piedzīvojumu un atā! Tādēļ ticu, ka atšķirības pamanīt protu.
Mana versija par profilaksi ir 1) audzināšana. Es biju vecās skolas produkts, kam mācīja, ka par to nerunā, ka pati vainīga, un ka sievietes liktenis ir paciest vīriešu vardarbību, līdz ar to man nebija ne jausmas, ka man ir tiesības uz palīdzību. 2) Runāt, runāt un runāt. To, ko dara autore, ko pēdējā laikā arvien vairāk sieviešu dara socmēdijos. Tas ir varmāku (jebkuru, ne tikai seksuālo) varas pamatā- ka upuri nerunā, nepastāv uz savām tiesībām. Un to var mainīt. #EsArī #MeToo

Asociācija ģimene saka, ka stāstīšana bērniem par seksuālas vardarbības pastāvēšanu ir pedofilijas propoganda. So there.

Cik nu gadījies novērot (nenoliegšu, arī pašam pie sevis, lai neliktos, ka runāju tikai par citiem), nez kāpēc vīrietim vispār bieži vien ir krietni vien lielākas grūtības kaut ko iedomāties vai iztēloties, un viss jau šķiet tikpat acīmredzams, nepārprotams, pilnīgs un gatavs kā pats. Brīdī, kad šādam iztēles trūkumam piemet klāt naudu un/vai varu iznāk kas tāds, kā tas viens mūsu pašu varonis, kas intervijās apgalvoja, ka sievietes galvenā erogēnā zona esot nauda.