Autora foto
 
Proza
09.10.2020

Es gribu atpūsties un tad atkal nogurt

Komentē
1
Saglabā

the tired sunsets and the tired
people –
it takes a lifetime to die and
no time at
all.

Charles Bukowski

Pēdējā laikā es formulēju to ar vārdiem "Rvīns iznāca no mājas" – ar mani visu laiku kaut kas notiek. Daudzi saka, ka ar viņiem vispār nekas nenotiek vai notiek tikai banālas lietas, bet tās ir blēņas. Viena mana paziņa, šīs pretrunas nomākta, jau mēnešiem ilgi caur tālskati vēro savu kaimiņu un gaida, kad notiks kas neparasts vai nepiedienīgs, taču, kā pieaugušiem cilvēkiem pieklājas, reizē arī neko negaida, jo pagaidām kaimiņš ar savu pieticīgo un rāmo eksistenci viņu noteiktā mērā nomierina. Kaimiņa arsenālā ir tikai trīs vai četras eksistēšanas pozas, un viņš nekad nav izdarījis neko muļķīgu. Ēd tas kaimiņš pārsvarā karbonādes, ja jūs to gribat zināt. Savukārt man ir pagalam citādi – es te pērku palmu serdes burciņā, te circeņus savai vardei, kura tos, protams, ignorē, te rīvēju fenheli, te atklāju burvīgu salikumu siļķe-kivi-piparmētra, te uzstājos bērnu priekšā, kas pēc tam ņem un nodzied man dziesmu par zvirbulīti, un bieži uzklausu cilvēkus.

Nesen tupēju āra kafejnīcā, un mani ievēroja kāds grūti definējams tips. Viņš palūdza atļauju uztīt cigareti, pateicās un aizgāja. Mizanscēna atkārtojās daudz reižu, līdz es neizturēju un nolēmu apjautāties, ar ko viņš nodarbojas, taču cilvēks mani apsteidza un, ierunājies pirmo reizi ārpus tabakas akta, šo pašu jautājumu uzdeva man pirmais. Agrāk tādos brīžos es kampu gaisu kā no ūdens izvilkta zivs un grozīju acis, taču nesen man uz šo jautājumu parādījusies ērta un lakoniska atbilde: "Rakstnieks." Nepagāja ne piecas minūtes, kad tabakmīlis pavēstīja sekojošo: "Deviņdesmitajos gados es nodarbojos ar to, ka mēģināju sakrustot zilus papagaiļus ar dzelteniem, lai sanāktu zaļi." Es pavaicāju, vai tas izdevās, un saņēmu apstiprinošu atbildi: "Jā, un viņi bija baigi foršie."

Citu dienu gāju uz mākslas izstādi, bet blakus ieejai pamanīju kanālā pīles, tāpēc pāris stundas nosēdēju, vērodams tās un vēju, kas izdaiļoja ūdeni kā padomju pavāre kartupeļu biezeni – ar simetriskiem vilnīšiem. Vēl biju ciemos – tur kāds vīrietis mani ieraudzīja un atpazina kā sev līdzīgu, jo es esmu liels un rokas man tobrīd bija nosmērētas ar mazutu. "Nesen nopirku zāles pļāvēju," viņš uzsāka sarunu, bet es no savas puses pamāju ar galvu. "Un tad tas nobeidzās, vajadzēja atskrūvēt korpusu. To nemaz nevar dabūt vaļā. Nočakarējos visu dienu, nācās ar fleksi trīs vietās iezāģēt. Beigās vaļā dabūju, bet atpakaļ vairs nevar salikt. Kāpēc jāražo tādi zāles pļāvēji?" teica nepazīstamais vīrietis šortos un rūtainā tirgus somas paletes kreklā. "Tad nopirku automātu," viņš turpināja. No malas izskatījās, ka mēs runājām.

Tad mana dzīvokļa tualetē pēkšņi nobira tapetes. Atklājās pelēkas dzelzsbetona sienas ar pleķiem – tā varētu izskatīties pelējuma gepards vai viņam veltīts piemineklis. Izmazgāju džemperi, bet nepareizi aprēķināju grādus vai kaut ko tamlīdzīgu. Tagad tas ir maziņš un ciets, to var mest kā bumerangu vai izmantot kā tepiķīti pie ieejas. Vai uzvilkt kādam bērnam, lai tas nevarētu tikt no tā ārā, un ilgi smieties par to.

Visam pa virsu pienāca vēstule, ka esmu parādā valstij, lai gan es centos, cik nu iespējams, valsti likt mierā, domāt par zaļiem papagaiļiem un klausīties Gurdžijevu. Kāds ieteica valstij piezvanīt, bet es aktīvi iebildu un skaidroju, ka no šī zvana nebūs pilnīgi nekādas jēgas. Tomēr zvans notika. Tas atgādināja maigu reketa formu. Varat maksāt kaut kad, varat nākamgad, viņi teica, toties pats fakts apšaubīts netika ne mirkli. "Bet kāpēc es esmu jums parādā, ja neesmu no jums neko ņēmis?" es tincināju. Zvanītāja skaidroja, ka kaut kas nav sakritis ar realitāti un tāpēc ir sarēķināts manā vietā, taču vainīgs esmu es. Lai nokalst mēle tiem, kuri apgalvo, ka brīnumi nepastāv – tie ir klaji meli. Kāds skaita, bet maksāju es, tas taču ir brīnumaini. Kas vēl? Vēl pazaudēju šalli, vēlāk atradu, bet citu. Iegāju pēc cigaretēm kioskā, uz krekla man stāvēja rakstīts: "Priekš kam?" Pārdevēja secināja: "Grasījos jau jums piedāvāt kafiju, bet tad nodomāju – tiešām, priekš kam?"

Salīdzinoši nesen feisbuks attapās piedāvāt man aplikāciju "Wish", kas tirgo mantas, kuras nevienam nevajag iegādāties. Es to ieinstalēju un sāku pētīt piedāvājumu. Tur bija viltotās silikona mēles, kuras var staipīt, dzimumloceklis, kam viņā pusē ir vagīna, čības zivju formā, spilvens baltmaizes izskatā, sūklis, kura atverēs ar komplektā iekļauto šļirci ievada dzeltenīgu substanci, un tad tā imitē pumpas, ko var izspiest, hūdijs ar Nikolasu Keidžu, zeķes ar gaļas attēlu, mākslīgās nogrieztās pēdas un delnas, tualetes birste ar Trampa seju un tamlīdzīgas ļoti pieprasītas lietas. Tam nebija beigu, saraksts papildinājās bezgalīgi, un es atminējos vēsturisku bildi ar kādu divdesmitā gadsimta sākuma zemnieku pāri, kam pirmo reizi tiek demonstrēts radio. Bildē pie galda sēž ģimenes galva – skaliņos kūpināts bārdains vīrs ar izplūdušu skatienu – un viņa sieva lakatā, abi nu ir uz jaunas pasaules sliekšņa. Nodomāju, ka varbūt viņiem to radio tomēr nevajadzēja.

Reizēm no tā visa iestājas nogurums. Bet, zīmīgi, – tieši tādos brīžos viss uzņem apgriezienus. Lekcijas, zvani, filmēšanās, pienākumi, pasākumi, solījumi – tas viss notiks aizparīt un abstraktajā decembrī, bet, vienalga, par to nākas domāt jau šodien. Proti, domāju pat ne es pats, bet mans prāts, un tā ir būtiska nianse. Pusmiegā tas paliek pagalam nevaldāms – konstruē nepabeigtus dialogus, viedokļus, ielaužas realitātes montāžas cehā, sagraiza visas lentes un salīmē tās ar acetonu, kā pagadās. Šādā stāvoklī prāts pārvēršas par sadrumstalotu agoniju, kura aizbaida iedvesmu un spēju koncentrēties, neatšķir dienas un nievā notikumu hronoloģiju. Sienas gāžas virsū, un mašīnas pīpina kā negudras. Šādas pazīmes liecina, ka pienācis laiks prāta attārpošanas procedūrai.

Tad es savācu pa kaktiem no iepriekšējā pārgājiena atstātās mantas un salieku tās mugursomā tā, lai nekas ciets un ass nedurstītu muguru. Tur ir rezerves drēbes, ūdens filtrs, gāzes deglis un balons, vēja aizslietnis, lukturis, nazis, pārtika vairākām dienām un higiēnas piederumi – šo kopumu varētu dēvēt par survival kit. Autobusa šoferis bagāžu uzskata par jocīgu lietu, tāpēc bieži vien nepārliecinoši un retoriski apvaicājas: "Maksāsiet?" Kad iekāpju transporta līdzeklī un saļimstu sēdeklī, apzinos, ka process ir sācies, un klusi gavilēju. Garlaikotas meitenes lasa sarakstes telefonos un novērtē savus atspulgus logos, izspūrušas tantes kaut kur ved smagas somas, bērni grūstās un spiedz, bet uz mani tas viss vairs neattiecas. Es veros uz izcirtumu cerībā ieraudzīt kādu meža iemītnieku, kas dodas vakariņot. Pirmais vakars pārsvarā ir veltījums pilsētas paģirām, bet pēc tam seko lēna atlabe.

Kad prātam atņem lielāko daļu ārējo impulsu, kādu laiku tas leijerkastes kloķi griež ar īpašu degsmi. Prāts mudina doties, vienalga, kur, darīt, vienalga, ko, lai tikai nebūtu jāvērš skats uz sevi pašu. Manas darbības ir gaužām vienkāršas – es pamostos, pagatavoju ēdamo, pastaigāju, pasēžu, varbūt palasu, atkal paēdu un atkal sēžu. Visapkārt, pakļaujoties savām iekšējām straumēm, rosās dažnedažāda kustoņa. Celmmuša nomedījusi kameni, koksngrauži mēģina pāroties un šņāc, ja tiem pieskaras, zirneklis tīklos cieši satin vaboli, kas padevusies aušībai, skudras strikti dodas pa savu taku turp un atpakaļ, satrunējis koks pievilina dzeni, un sliekas ar mitrenēm zem celma nevēlas redzēt dienasgaismu. Piecos no rīta mani pamodina savāda švīkoņa, kuras intensitāte pieaug kā orkāns, lai gan zinu, ka no telts iekšpuses pat ezis izklausās pēc lāča. Izbāžu galvu ārā un uz sarkanu debesu fona ieraugu melnu jūraskraukļu barus, kuri lido uz jūru baroties. Upē sakrituši koki, straumes iedvesmoti, māj ar zariem ritmiski un vienmuļi. Iespējams, tie guļ jau vairākus mēnešus, kalpodami par pjedestālu zivju dzenītim, tilbītēm un pīlēm. Par to var atviegloti nopūsties, izstaipīties un pat drusku pasmaidīt.

Vakarā nolemju bildēt stirnas. Biju jau izpētījis, kurā vietā tās uzdrošinās pietuvoties ļaudīm ar iespēju briesmu gadījumā mudīgi patverties atpakaļ savā biezoknī. Uzvilcis snaipera kostīmu, kļūstu līdzīgs milzu ķērpim. Ceru, ka tieši tā mani uztvēra vietējie iedzīvotāji, kuru automobili sastapu pa ceļam uz galamērķi. Aptuveni stundu gulēju grāvī pretvējā, jo stirna saož cilvēku no 400 metru attāluma, līdz tās klusi un lēni atnāca. Sākumā nāca lielākā un izpētīja apkārtni. Sekoja mazāka ciltsmāsa. Viena otru trenkājot, tās ēda un tuvojās man. Neuzkrītoši mainīju pozu, jo te notirpa roka, te kāja, nemaz nerunājot par to, ka piepeši sākās kaut kādas idiotiskas atraugas, kuras slāpēju gluži kā saudzīgi atskrūvējot kokakolas pudeli. Zvēriem tuvojoties, pieauga arī satraukums – no elpas aizsvīda fotoaparāta stikliņš, krēslā sāka streikot autofokuss, dauzījās sirds. Palika nieka piecpadsmit metri, stirnas sadzirdēja slēdža troksni, aizdomīgi paraudzījās manā virzienā, taču, nespējot identificēt manī cilvēku, no jauna atslāba un turpināja maltīti. Tajā bija kaut kas intīms, kails un ļoti aizkustinošs.

Parasti ir nepieciešamas vismaz trīs dienas, lai satraukumi zaudētu pamatu zem kājām, domas atgrieztos pie savas mākoņu lomas, bažas atkāptos un sairtu. Tad ieslēdzu telefonu, kas uzreiz aizrijas ar ziņām un uzaicinājumiem, sekotājiem un komentāriem, lai gan viss, kas notiek, ir lietus. Šokolāde garšo kā debesis, gribas drusku kņadas un smieklīgu blēņu. Cenšoties neatstāt aiz sevis nekādas pēdas, no jauna savācu savas mantas. Zem telts paliek izgulēts taisnstūris, blakus paguvis ērti iekārtoties zirneklis, kuram atkal viss jāsāk no sākuma. Atvados no vietas, kura jau kļuvusi par mājām un liks pēc sevis ilgoties.

Pilsētā vislabāk atgriezties brīvdienā, kad uz ielām maz cilvēku un pat stacijas rajonā mazāk seju, kuras negribas redzēt. Tad kultūršoks ir ciešamāks. Es gribēšu kaut ko neveselīgu, bet garšīgu, es gribēšu, lai pārstāj niezēt odu kodumi, bet tad atkal sēdēšu krogā un būšu gatavs uzklausīt jūsu un pats savu "šņuk" un visu pārējo. Līdz no jauna noreibšu un noguršu. Nesen sarunā ar mākslīgo intelektu es tam pavaicāju: "Kas ir dīvainākais, ar ko tu dzīvē esi sastapies?" Viņš atbildēja: "Tu." Un tas, starp citu, attiecas uz mums visiem.

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!