"NATO piedzīvo smadzeņu nāvi," divarpus gadus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā intervijā "The Economist" izteicās Francijas prezidents Emanuels Makrons. Taču viņa diagnoze bijusi pārsteidzīga. Kara ietekmē NATO strauji pieņēma jaunu – pēc skaita astoto – Stratēģisko koncepciju, kurā konstatē, ka Eiroatlantiskajā telpā miers vairs nepastāv, nosauc Krieviju par "visnozīmīgāko un tiešāko" draudu aliansei un piešķir Ķīnai "stratēģiskā izaicinājuma" birku. NATO smadzenes strādā intensīvi un atceras, ko alianse pašos pirmsākumos bija apņēmusies aizsargāt. Projektā "Jaunā pasaule" Rita Ruduša sarunājas ar NATO ģenerālsekretāra vietnieci publiskās diplomātijas jautājumos Baibu Braži.
Vai – un kā – karš Ukrainā ir izmainījis sarunu par to, ka NATO ir vērtībās balstīta organizācija?
Vērtības ir kas tāds, ko NATO pieņem kā pašsaprotamu. Tās ir pamats tam, kas mēs esam – demokrātiskas sabiedrības, cilvēki un valstis, kas apņēmušās cita citu aizsargāt. NATO līgums ir tikai 14 pantus garš, bet katram vārdam tajā ir nozīme – līguma preambulā skaidri pateikts, ka valstis ir apņēmušās dibināt šo organizāciju, lai sargātu savu tautu brīvību. Tas politiski militārai aliansei šķiet ļoti neparasti, bet tas ir pamatos tam, par ko mēs iestājamies un cīnāmies.
Tajā brīdī, kad Krievija iebruka Ukrainā, mēs jau bijām mēģinājuši visādos veidos Krieviju gan brīdināt, gan atrunāt, gan arī uzturēt diplomātiskus kontaktus: 2022. gada janvārī notika Krievijas–NATO padomes sēde un NATO līderi iesaistījās, gan sarunājoties ar Putinu, gan mēģinot viņu pārliecināt. Kad iebrukums notika, tas pārkāpa pašus pamatprincipus ne tikai attiecībā uz starpvalstu attiecībām, bet arī uz to, kā NATO izprot starptautisko tiesisko kārtību. Diskusija par vērtībām skāra arī pašas NATO dalībvalstis, jo tai brīdī, kad dramatiski pasliktinājās starptautiskās drošības situācija pasaulē, pasliktinājās arī kopējā drošības sajūta NATO dalībvalstīs. Tajā brīdī visas 30 valstis skaidri pateica: "NATO ir demokrātisku valstu savstarpējā savienība, kurā valstis viena par otru iestājas." Un tie lēmumi, kas bija jāpieņem, lai šīs pamatvērtības aizstāvētu, bija ļoti skaidri: papildu bruņoto spēku izvietošana pie Krievijas robežas, lai novērstu iespējamos draudus; paaugstināta gatavība, ja būs nepieciešams reaģēt uz tiešiem militāriem draudiem; arī palīdzība Ukrainai. Lai arī Ukraina nav NATO dalībvalsts, jo NATO nav līgumisku vai citu pienākumu tai palīdzēt, tika pārkāpts pamatprincips, ka valstīm un tautām ir tiesības izvēlēties, kādā veidā tās veido attiecības, kādu nākotni tās izvēlas – būt NATO vai Eiropas Savienībā. Šis pamatprincips ir arī ANO Hartā, un tas nozīmē, ka runa vairs nav tikai par Ukrainu vai NATO. Krievija, protams, ne tikai pārkāpa starptautiskās tiesības, bet arī apdraudēja kolektīvās tiesības izvēlēties to, kādā veidā es kā indivīds, ģimene, valsts, sabiedrība vēlos veidot savu nākotni, ar ko draudzēties, kādām organizācijām piederēt un kādā veidā sevi organizēt. Mēs varam runāt par Jesajas Berlina divām brīvības izpratnēm: brīvība ir ne tikai nebūt apspiestam vai ierobežotam, bet arī iespēja sevi realizēt pilnībā. Tas parādās arī valstu attiecībās, un attiecībā pret Ukrainu Krievija pārkāpa abas.
Vai NATO vērtību kontekstā patiešām valda unisons? Kā izskatās, piemēram, Ungārijas pozīcija?
Protams, NATO ir unisons. Jaunajā NATO Stratēģiskajā koncepcijā pagājušogad vēlreiz tika spēcīgi un skaidri formulētas gan tās vērtības, kas iekļautas NATO līgumā, gan arī tās, kas parādās ikdienas darbā. Vērtības skar starptautisko tiesisko kārtību, un tās mēs nevaram nodalīt, jo principi, kā mēs veidojam attiecības aliansē, mūsu valstīs, sabiedrībās un arī ar citām valstīm citos reģionos, ir viens ar otru saistīti. NATO ietvaros Ungārija nav atsevišķa problēmvalsts. Mūsu pamatuzdevums ir garantēt mieru un drošību visiem iedzīvotājiem un NATO dalībvalstīm. NATO ir vienota nostāja. Šobrīd es neredzu, ka būtu citi viedokļi.
Pirms kara NATO bija pārrunas ar Krieviju, sēdēšana pie viena galda, mēģinājumi risināt jautājumus diplomātiskiem līdzekļiem. Kādi ir scenāriji attiecībām ar Krieviju pēc kara?
Scenārija iezīmēšana notiek, jo tas ir militāro un stratēģisko plānotāju darbs, bet es nevaru par to publiski runāt, jo tas nav tikai tāds lielais ģeopolitiskais scenārijs. Skaidrs, ka NATO ļoti mainās un ka izmaiņu process sākās 2014. gadā, mainot mūsu atturēšanas un aizsardzības politiku. Tas nozīmē, ka no krīžu vadības ārpus NATO teritorijas – Afganistānas un citām operācijām – alianse ir atgriezusies pie kolektīvās aizsardzības kā pamatprincipa, jo ir mainījušies draudi. Krievijas sistēmiski agresīvā uzvedība – Gruzija, Ukraina, Sīrija – skaidri parāda, ka nav nekāda pamata pieņemt, ka Krievija varētu mainīt savu uzvedības modeli. Pagājušā vasarā pieņemot jauno NATO Stratēģisko koncepciju, visu 30 – nu jau 31 – valstu vadītāji ļoti precīzi formulēja, ka Krievija ir drauds sabiedroto un Eiroatlantiskajai drošībai. Formulējums nav nācis viegli. Vēl 2010. gadā Krievija tika uzskatīta par iespējamu stratēģisko partneri starptautiskajā drošībā, ar kuru risināt krīzes ārpus Eiroatlantiskās teritorijas. NATO kravas uz Afganistānu gāja caur Krieviju, Putins ir bijis NATO samitos. Taču Krievijas rīcība gadu no gada mainīja izpratni par to, kādā veidā NATO kā atturēšanas un aizsardzības alianse izskata drošības situāciju un kā uz to reaģē. Tieši tāpēc šobrīd aizsardzības plānošana NATO ir mainījusies – ir jauni aizsardzības plāni, komandas struktūra, spēki, mācības, gatavība. 2010. gada koncepcijā bija ļoti svarīgs teikums, ko mēs diemžēl šobrīd vairs nevarējām ierakstīt, proti: "Eiroatlantiskajā telpā ir miers." Šobrīd otrs svarīgākais punkts, kas parādījās jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā, ir tas, ka Eiroatlantiskajā telpā miera nav. Būtiskākais attiecībās ar Krieviju ir atturēšana – jānodrošina, lai Krievija saprot, ka izmaiņas, ko NATO veic, ir svarīgas, un lai tās nekādā veidā neveidotu pārpratumus un neizpratni par to, ko NATO dara. Mēs savā komunikācijā diezgan daudz stāstām par to, kādi ir plāni, ka tā nav agresija pret Krieviju, ka tā ir atturēšana – ja nepieciešams, arī aizsardzība, lai nodrošinātu mieru un drošību Eiroatlantiskajā telpā, kā tas ir bijis jau 74 gadus.
Un kādi ir scenāriji attiecībā uz Ķīnu?
Attiecību modelis ar Ķīnu ir pilnīgi cits stāsts. Nevienā NATO dokumentā Ķīna nav formulēta kā drauds. Vienlaikus Ķīnas uzvedības modelis pēdējos gados ir radījis pietiekami daudz jautājumu, lai Stratēģiskajā koncepcijā tā tiktu uzrunāta, lai tā būtu atsevišķa NATO darba tēma un lai mēs saprastu, kas īsti ir tas, ko Ķīna dara. Ķīna ir sistēmisks izaicinājums – tās darbības un uzvedība, kas piespiež citām valstīm darboties zināmā veidā un izaicina NATO vērtības, neapšaubāmi rada sabiedrotajiem pietiekami lielas bažas. Tās ir radušās no konkrētiem faktiem. Ķīna ir būtiski palielinājusi savas militārās spējas, sākot ar kodolspējām. Atklātos avotos ir parādījies, ka Ķīna audzē savu kodolgalviņu skaitu līdz 1500, kas tiks sasniegts tuvāko gadu laikā, tai ir lielākie jūras spēki pasaulē un tai ir arī hibrīdspēki. Ķīna izmanto savu zvejas floti piespiedošai rīcībai Dienvidķīnas jūrā. Paralēli tam Ķīna ir veikusi naidīgu darbību kibertelpā. Ar valsti saistītas institūcijas Ķīnā uzbrūk NATO tīkliem, sabiedroto tīkliem un privāto institūciju infrastruktūrai kibertelpā. Šie uzbrukumi ir pastāvīgi, tāpēc gan sabiedrotie, gan citas institūcijas un atsevišķas valstis par to ir publiski ziņojušas, lai skaidri signalizētu Ķīnai, ka šāda uzvedība ir nepieņemama, tā ir zināma un atklāta. Tieši tas pats attiecas uz Ķīnas uzvedību informatīvajā telpā. Ķīna ir sniegusi Krievijai visdažādāko palīdzību: informatīvu palīdzību naidīgiem naratīviem pret NATO, sabiedrotajiem, Rietumiem; viltus ziņu izplatīšanu par to, ka NATO paplašināšanās ir iemesls, kāpēc Krievija iebruka Ukrainā. Tā ir vesela Ķīnas uzvedības līnija, un NATO publiski ir pateikusi, ka informācijas telpā gan Krievija, gan Ķīna ir naidīgi aktori.
Mums joprojām ar Ķīnu ir regulārs dialogs gan ar militārajiem kolēģiem, gan ar diplomātiskajiem kolēģiem. Kādi ir draudi? Kāpēc Ķīnai vajadzīgas 1500 kodolgalviņas? Kāpēc vajadzīgas nesējraķetes? Kāpēc vajadzīgi tie milzīgie spēki? Par visiem šiem jautājumiem tiek runāts, bet diemžēl šobrīd alianse nav saņēmusi atbildes pēc būtības.
Pirms kara un arī turpinoties karam, šķita, ka propaganda ir viens no spēcīgākajiem Krievijas ieročiem, bet šobrīd – vismaz nespeciālistiem – var likties, ka propagandas mašīna sāk buksēt. Vai buksē?
Meli, ko Krievija izplata par Ukrainu, vai veidi, kā tā mēģina slēpt to, kā tā karo Ukrainā, nav bijuši sekmīgi. No NATO puses mēs mudinājām sabiedrotos savlaicīgi publiskot izlūkdienestu datus attiecībā uz Krievijas spēku koncentrāciju Ukrainas pierobežā un dažādus satelītu uzņēmumus. Vajadzēja nodrošināt, ka ir faktoloģiskas informācijas plūsma, kas ļautu sabiedroto žurnālistiem, dažādu faktu pārbaudītājiem, privātajam sektoram un visiem, kas ir ieinteresēti, pašiem pārbaudīt informāciju par to, ko Krievija dara. Tas, ka šī informācijas plūsma bija pieejama pirms Krievijas iebrukuma, nodrošināja to, ka tad, kad iebrukums sākās, cilvēki, žurnālisti, mediji, atklāto avotu eksperti un privātā sektora pārstāvji bija tam gatavi. Viņi zināja, ka tie ir Krievijas spēki, kas ir pievilkti pie Ukrainas robežas. Tas nodrošināja arī to, ka uz vietas bija pietiekami daudz žurnālistu, lai parādītu, kādas ir Krievijas zvērības Ukrainā. Visa starptautiskā sabiedrība mobilizējās Ukrainas atbalstam, lai nosodītu Krieviju un sniegtu praktisku palīdzību Ukrainai. Kopumā mūsu sabiedrība joprojām ir vērtību pusē un uztver lietas tā, kā tās jāuztver.
Cita problēma ir tā, ka Krievija šobrīd un jau gadiem ilgi izmanto visdažādākās sociālo mediju platformas un mākslīgā intelekta iespējas, atsevišķās valstīs pērk komunikācijas aģentūru pakalpojumus un izliekas par trešo valstu aktoriem vai privātā sektora pārstāvjiem, lai veicinātu radikālus viedokļus un šķelšanos sabiedrībā par sensitīviem jautājumiem: tas attiecas uz NATO dalībvalstu iekšējām diskusijām. Krievijas sabiedrībai tā visu laiku ir stāstījusi, ka NATO ir agresīva, ka tā nav Ukraina, kas karo pret Krieviju, bet gan NATO, kas grib iznīcināt Krieviju. Krievijas informācijas telpa šobrīd ir pietiekami slēgta. Tomēr sociālie mediji joprojām ir pieejami, un tur liela daļa informācijas ieplūst no ārpuses, tajā skaitā krievu valodā. Nav gluži tā, ka Krievijā nepastāv iespējas iegūt informāciju. Protams, cilvēki to dara ļoti uzmanīgi.
Runājot par mūsu un Rietumu informācijas telpu, mums visiem ir jābūt ļoti apzinātiem, jāsaprot, ka šīs naidīgās informācijas kampaņas ir daļa no Krievijas uzvedības doktrīnas. Mums uzmanīgi jāvēro sociālās platformas: kas ir tie agresīvie kritiķi, agresīvās uzvedības un "viss ir slikti" sludinātāji, kas stāv aiz profiliem, kuri sludina zināmus naratīvus, kas ir Krievijas interesēs? Mums ir tiesības uz pilnu runas un vārda brīvību, bet vienlaikus jāapzinās, ka mēs esam reāla informācijas kara apstākļos un dezinformācijas kampaņas ir reālas. Krievija to ir darījusi kopš savas eksistences sākuma – izveidojoties Krievijas dienestiem, uzreiz pēc 1917. gada revolūcijas tika veiktas dezinformācijas operācijas ar viltus rakstiem laikrakstos dažādu valstu teritorijās, ar viltus vai dubultaģentiem, infiltrāciju. Tas nav mainījies. Ir mainījušās tikai metodes. Tehnoloģijām attīstoties, ir parādījusies tiešāka pieeja cilvēkiem caur sociālajiem medijiem un citām slēgtām platformām, tajā skaitā "Telegram" un spēļu platformām, kas iespējo publiski neredzamu komunikāciju. Šajās platformās Krievijas aģenti šobrīd koordinē taktiku, plānojot, kādā veidā veikt kampaņas, un pēc tam tās īstenojot. Krievijas doktrīna nav mainījusies. Tajā parādās kinētiska rīcība, finansiāla ietekme, ietekme uz cilvēkiem, cilvēku kooptācija pēc iespējas augstākās politiskās, ekonomiskās, privātā sektora un citās pozīcijās. Tā ir kiberuzlaušana, kiberzādzība, informācijas iegūšana "kompromatiem" [1]. Varu tikai aicināt būt apzinātiem un uzmanīgiem, saprotot, ka varam kļūt gan par šādu uzbrukumu mērķi, gan arī par intereses objektu.
[1] Kompromats – kompromitējošs materiāls.
0