Jūs taču esat skatījušies televīzijas seriālu „Sekss un lielpilsēta” vai jebkuru citu relatīvi veiksmīgu seriālu, kas turpinās vairākas sezonas? Es esmu. Un tāpat kā daudzas no tām sievietēm un tiem nedaudzajiem vīriešiem, kas ir noskatījušies visas „Sekss un lielpilsēta” sērijas vienu vienīgu reizi, es biju pārsteigta uzzinot, ka esmu tam veltījusi 48 stundas. Tas ir, tieši divas diennaktis no savas dzīves, neskaitot reklāmas pauzes, kas ir vēl tikpat daudz. Un tieši tik ilgs laiks man bija vajadzīgs tagad, lai izlasītu simts un vienu stāstu – Džovanni Bokačo „Dekameronu”.
Nav vērts moralizēt par to, cik bezjēdzīgi ir veltīt laiku televīzijas seriāliem vai cik jēgpilni ir lasīt liela apjoma literārus sacerējumus, kas uzrakstīti pirms vairāk nekā 650 gadiem. Šiem pirmajā acu uzmetienā diviem tik dažādajiem daiļdarbiem patiesībā ir diezgan daudz kā kopīga. Pirmkārt, abu šo darbu autori gan par savu darbu galvenajām varonēm, gan par definēto mērķauditoriju ir izvēlējušies sievietes. Otrkārt, kā viens tā otrs darbs atspoguļo savu laikmetu, tā vērtības, morāli un tikumus. Un, kā izrādās, šie tikumi neko daudz un būtiski nav mainījušies. Viss liecina par to, ka Bokačo darbs nav zaudējis savu nozīmību un vēl vismaz pāris gadsimtus tomēr izvilks. Kāpēc? Jo „Dekamerons” – tas ir jautri. Atšķirībā no Dantes „Dievišķās komēdijas”, „Dekamerons” nepretendē uz pārpasaulīgu patiesības atklāsmi. Tā ir izteikti laicīga rakstura literatūra. Arī bez reālas klātbūtnes konkrētajā laikā un telpā. Turklāt tas noteikti palīdz izprast un iemīlēt Šekspīru. „Dekameronā” jūs varat izlasīt vairākus stāstus, kas sižeta un uzbūves ziņā radniecīgi “Romeo un Džuljetai”. Ir versija ar laimīgām, un ir ar nelaimīgām beigām. “Dekameronā var atrast arī asociācijas ar „Venēcijas tirgotāju”. Tas noder, ja vēlaties labāk izprast Renesanses laikmeta garu, izjust tā laika faktūru. Atrast dabisku un saprotamu jūtu, emociju, dziņu un kaislību gammu. Izgaršot dzīvu, daudzveidīgu valodu.
Protams, būs dāmas, kas jutīsies vīlušās par tik prastu un „fizisku” pieeju – kā izrādās, kungi vēlas baudīt gluži ķermeniskus saskarsmes priekus, nevis, nemitīgi krītot ceļos, dāvāt ziedus un kaisli dvest savas sirdsdāmas vārdu vai, izmantojot neierobežotus finanšu resursus, apmierināt viņas materiālās vēlmes. Toties kungi šo grāmatu var izmantot kā mācību materiālu – Bokačo, šķiet, no tiesas ir bijis liels dāmu draugs un visai labs pazinējs. „Dekamerons” ir patriarhālu dogmu neaizēnots un humāns skatījums uz sieviešu pasauli. Atšķirībā no saviem laikabiedriem – Dantes un Petrarkas – Bokačo sirdsdāmas, visticamāk, bijušas visas septiņas stāsta varones, no kurām literatūras vēstures pētnieki identificējuši piecas personas. Lasot noveles, katras dāmas individualitāte izgaismojas visai pārliecinoši, toties kungu personiskās īpašības nav tik spilgtas, tādēļ ticami šķiet pieņēmums, ka visi trīs kungi visdrīzāk ir pats Bokačo dažādos personības aspektos.
Daudzus gadsimtus „Dekamerons” uzskatīts par puspornogrāfiju, kaut arī atšķirībā no Dantes „Dievišķās komēdijas” daudzas no novelēm ir diskrētākas un daudz mazākā mērā līdzinās dzeltenās preses stilā ieturētai sabiedrības „neķītrību” hronikai. Skumji, bet šī ir viena no tām grāmatām, kur tulkojumā pazūd daudzas vārdu spēles, bet stāstu varoņi daļēji zaudē autora radīto identitāti, jo to vārdi bieži vien tieši norāda uz tēla raksturu, un nepilnīgie komentāri grāmatas latviešu izdevumam nespēj mums palīdzēt. Lai arī katrai nodaļai (dienai) ir savs ievads un nobeigums, kas veido grāmatas struktūru, tomēr tikai daži no šiem ievadiem satur ko vairāk par paskaidrojošo tekstu, piešķirot tam jaunu negaidītu nozīmi un virzot stāstu uz priekšu.
Šajā nozīmē izceļas “Dekamerona” ceturtās un sestās dienas ievada stāsti un tiem sekojošās noveles, kas vistiešāk atspoguļo Bokačo līdzpilsoņus Florencē. Zīmīgs ir stāsts par maiznieku Čisti, kas neskatoties uz savu „zemo” amatu ir cienīgs dzert vīnu, sēdēt pie viena galda un būt draugos ar augstmaņiem. Bet šajā pašā dienā tiek stāstīta arī novele par „Baroniči”, ko latviski varētu saukt par iznireļiem. Tajā autors pauž izplatītu uzskatu, ka cilvēki, kas nav aristokrāti, ir neglīti, kropli un stulbi. Un turpat līdzās tiek stāstīta novele par Česku, kura ir pārlieku iedomīga par savu izcelsmi un skaistumu, un šāda augstprātība tiek izsmieta.
Protams, populārākās no „Dekamerona” novelēm ir tās, kas stāsta par „velna dzīšanu ellē”, „lakstīgalu rokā”, Babilonijas sultāna meitu, kas „izgājusi caur 9 vīriešu rokām” tiek izprecināta kā nevainīga jaunava. Labi zināmi ir stāstiņi par priesteru un mūku izlaidību, tomēr ir visu laiku populārākais „Dekamerona” stāsts ir par Grizeldu – tā sižets aizgūts no nezināma autora viduslaiku franču stāstu krājuma par sieviešu tikumiem, tomēr kļuvis populārs, tieši pateicoties Bokačo darbam. Jādomā, ka arī Džefrijs Čosers, kas šo sižetu izmantojis „Kenterberijas stāstos”, to aizguvis nevis no pirmavota, bet no Bokačo, kura noveli augstu novērtējis un latīņu valodā tulkojis Petrarka. Šis ir viens no tiem stāstiem, kas ir tiktāl folklorizējies, ka sastopams gan angļu, gan franču, gan vācu un pat latviešu tautas pasakās.
Dažādos laika posmos Latvijā „Dekamerons” ir bijis iekļauts arī vidusskolas ieteicamās un obligātās literatūras sarakstos. Pirms apmēram diviem mēnešiem kādā interneta forumā „inteliģenta” vidusskolnieka mamma žēlojās, ka skolā bērnam uzdots izlasīt piecas Bokačo noveles pēc izvēles un tikai vienu Rūdolfa Blaumaņa noveli. Žēl, ka tā skolas bērna mamma pati neizlasa „Dekameronu” – kas, starp citu, tikumiski ir daudz audzinošāks par sieviešu žurnāliem.
Protams, sabiedrības struktūrā pēdējo 500-600 gadu laikā ir notikušas zināmas izmaiņas, Bokačo laikā labdzimušas sievietes sabiedrisko stāvokli garantēja laulība vai mūķenes kārta, turpretī „Seksa un lielpilsētas” paaudzei iespējama pašrealizācija arī ārpus ģimenes institūta ne tikai spiestā kārtā, lai nopelnītu sev iztiku, bet arī atbilstoši savām vēlmēm un iespējām. Šajā sakarā noteikti ieteiktu izlasīt „Dekamerona” ievada nodaļu, kurā autors pārsteidzoši mūsdienīgi apraksta savu laiku un situāciju, kurā viņš pats un viņa dāmas ir dzīvojis un piedzīvojis.
Katrā ziņā, ja nu pēkšņi jūsu iecienītais televīzijas kanāls pārtrauc demonstrēt jūsu iemīļotāko seriālu, Džovanni Bokačo jums piedāvā alternatīvu, gan jūsu ierastajā seriāla laikā, gan jebkurā citā jums ērtā brīdī.
Par „Dekameronu” latviešu valodā:
Kopumā latviešu valodā izdoti trīs dažādi tulkojumi :
1954. gadā (1. sējums) un 1955. gadā (2. sējums) „Imanta”, Kopenhāgenā – no itāliešu valodas tulkojusi Ofēlija Sproģere, kanceones atdzejojis Ojārs Jēgens. Tirāža- 120 eksemplāri (kā grāmatā norādīts „saņem subskribenti”. Izdevums iespiests uz skaista, antīka papīra, izmantotas ilustrācijas no 1542. gada izdevuma, ko iespiedis Gabriele di Ferrari, Venēcijā. Rets izdevums, lietotu grāmatu tirgotavās praktiski nav atrodams, cena varētu būt 20-25 lati par vienu vai abiem sējumiem (kā paveicās). Savas grāmatas ieguvu par 20 latiem (pirmo daļu) un par 3 latiem (otro daļu). Šis izdevums ir pieejams (apmēram 10-20 eksemplāri) publiskajās bibliotēkās visā Latvijā.
1958. gadā Latvijas valsts izdevniecība, Rīgā – no itāliešu valodas tulkojusi Maija Kvelde, atdzejojumi Maija Silmale. Tirāža – 45000 eksemplāri. Izdevums iespiests uz vienkārša papīra, samērā nodzeltējis, drukas kvalitāte nav visai laba. Izmantotas ilustrācijas no 1498. gada “Dekamerona” Venēcijas pirmiespieduma. Šis tulkojums ar tām pašām ilustrācijām ir atkārtoti izdots 1980. gadā. Izdevumu cena lietotu grāmatu tirgotavās 2-4 lati.
2008. gadā „Jumava” Rīgā – no itāliešu valodas tulkojusi Maija Kvelde, atdzejojumi Maija Silmale, latviešu mākslinieku oriģinālilustrācijas (Vija Zariņa, Laura Sileniece, Kristaps Zariņš, Māris Bišofs, Helēna Heinrihsone) grāmatas mākslinieks Valdis Villerušs. Skaists izdevums, piemērots dāvināšanai. Cena Jumavas grāmatnīcā 5,50.
20.gs. 20.gados Dischenajo Bernhards ir tulkojis „Dekameronu” latviski, izmantojot krievu un vācu tulkojumus, šis tulkojums ir izdots trijās grāmatās 1924.gadā (Pirmā diena), 1925.gadā (Otrā diena), 1928.gadā (Trešā-desmitā diena) – četros sējumos.
0