Grāmatu modei ir zināma līdzība ar apģērbu modi – proti, galvenās modes patērētājas mūsdienu sabiedrībā kā vienā, tā otrā gadījumā ir sievietes. Savukārt vīrieši izvēlas patērēt modi vai nu spiestā kārtā (vīģes lapas ekvivalents), vai arī lai apliecinātu savu sabiedrisko statusu un profesionālo atbilstību. Savulaik, strādājot personāla atlases biznesā, visiem pretendentiem, kas (parasti – pēdējo piecu gadu laikā) ieguvuši augstāko izglītību, es uzdevu jautājumus par to, vai un kādas grāmatas viņi lasa. Liela daļa, kas pretendēja uz vadošiem amatiem tirdzniecības un uzņēmumu vadības jomās, atbildēja, ka lasot profesionālo literatūru, tomēr gandrīz neviens nevarēja nosaukt konkrētu autoru un darbu, ko būtu izlasījis pēdējā gada laikā. Bija daži vēstures entuziasti, pa kādam filozofijas cienītājam, bet tikai divi no simta bija lasījuši kaut ko no tā, ko sauc par daiļliteratūru. Viens no autoriem, ko bija lasījuši tie, kas vispār bija kaut ko lasījuši, bija Kurts Vonnegūts, un otrs – "Harijs Poters" (ko pamazām nomainīja Stīgs Larsons).
Manu radu un draugu vidū lasošo džentlmeņu ir nedaudz vairāk – apmēram katrs ceturtais, tomēr man ļoti gribētos ticēt, ka citās jomās – mākslā, akadēmiskajā vidē un sazin kur vēl – ir vēl daudzi, kas lasa grāmatas no laba prāta. Starp citu, līdzīgi kā apģērbu modē, arī grāmatu jomā "kungu nodaļā" bieži vien sortiments ir šaurāks, toties kvalitātes ziņā tas bieži pārspēj "dāmu nodaļu".
Tad nu, lūk – vadoties pēc šādiem apsvērumiem un novērojumiem, līdzās visnotaļ populārajam un kvalitatīvajam džentlmeņu modes "smart casual" stilam, ko pamatā veido Kurts Vonnegūts (iespējams, pat Džons Ērvings un sasodītais Mišels Velbeks), vēlos piedāvāt klasisku, nedaudz vecmodīgu, tomēr šim stilam īsti piederīgu tīru kašmiru – Īvlinu Vo. Un, nezinātājiem uzreiz vēlos piebilst, lai jūs nemulsina vienzilbīgi ķīniskais uzvārds, Vo kungs ir tīrasiņu angļu džentlmenis (jā, starp citu, labākās kašmira vilnas kazas joprojām dzīvo tajā Ķīnas daļā, ko sauc par Iekšējo Mongoliju, tomēr labākie šīs vilnas apstrādātāji nemainīgi apdzīvo Britu salas, tā ka Salmana Rušdi "Zeme zem viņas kājām" nav visai ticams informācijas avots).
"Es tev rādīšu bailes saujiņā pīšļu," šī ir viena T. S. Eliota dzejas "Neauglīgā zeme" rindām, ar ko sākas "Sauja pīšļu" – un šis ir labs sākums, lai ieviestu Īvlinu Vo jūsu ģērbistabā. Derēs gan vidusskolēniem, gan arī tiem, kas pamazām saprot, ka pensijā iešana, iespējams, viņiem nedraud nekad. Šī ir tīra, pirmšķirīga satīra. Lielās, profānās pasaules sadursme ar viena cilvēka mazo, iekšējo mītu pasaulīti, kas neizbēgami beidzas ar indivīda personiskās pasaulītes pārvēršanos pīšļos. Un, kaut arī vēstījums pēc savas būtības ir traģisks un ataino autora personisko attiecību drāmu, Īvlins Vo stāsta par savas iedomāti ideālās – feodālās pasaulītes sabrukumu. Autoram derdzas nosacītā sabiedrības evolūcija, kas izceļ virspusē tādus indivīdus kā Džonu Bīveru un viņa apsviedīgo un darbīgo māmiņu.
Iespējams, šī ir vispersoniskākā Īvlina Vo grāmata, jo autors faktiski ataino savas personiskās dzīves ainiņas un pirmās laulības iziršanu un pat spēj par to eleganti ironizēt, saglabājot stāju un stilu, neieslīgstot žēlabās un negānot savu bijušo mīļoto sievu, kas, nenoliedzami, ir skaistules Brendas prototips. Ne katram pamestam un piekrāptam rakstniekam tas izdodas – neatkarīgi no tautības, dzimuma, vecuma un laika distances. Toties sievietes Vo tēlo ar tik dzēlīgu ironiju, ka neviļus rodas jautājumi, vai autoram vispār viņas patīk, kam gan faktiski nav nekādas nozīmes.
Latviski "Sauja pīšļu" ir lasāma sākotnējā variantā, jo grāmatai ir divi pilnīgi atšķirīgi autora rakstīti nobeigumi – vienā gadījumā (kas ir tulkots latviski) – Tonijs Lāsts, autora alter ego, bez cerībām jebkad atgriezties dzimtenē paliek sagūstīts Brazīlijas mūžamežos pie kāda dīvaiņa, kas valda pār vietējo indiāņu cilti, un, būdams analfabēts, ir liels Dikensa daiļrades cienītājs, tādēļ patur Toniju, kura galvenais un vienīgais turpmākās dzīves uzdevums būs skaļā balsī atkal un atkal no jauna lasīt Čārlzu Dikensu. Pēc Vo teiktā, šis stāsts balstīts viņa paša piedzīvotajā Brazīlijas mūžamežos. Nobeigums sākotnēji ASV žurnālā "Harper’s Bazar" tika publicēts kā atsevišķs darbs ar nosaukumu "Cilvēks, kas mīlēja Dikensu" vēl pirms "Sauja pīšļu" uzrakstīšanas. Tieši šī iepriekš publicētā stāsta pārdoto autortiesību dēļ Īvlins Vo vēlākajam romāna izdevumam uzrakstīja "laimīgās beigas", kur galvenais varonis atgriežas Anglijā un atjauno attiecības ar sievu. Ne gluži tāpat kā autors savā reālajā dzīvē.
Grāmatas lielais spēks slēpjas ne jau tajā, ka lasītāji n-tajās aptaujās to atzinuši par vienu no trīsdesmit, piecdesmit vai simts gadsimta izcilākajiem angļu romāniem, bet gan tajā, ka tas palīdz uz dzīves reālijām paskatīties drusku vieglāk. Turklāt šķiet, ka autora iecere ir bijusi apzināti radīt anti-Dikensa romāna tipu, kas viņam arī ir lieliski izdevies.
No angļu valodas tulkojusi Anna Bauga. Šis ir viens no tiem retajiem tulkojumiem, ko patiešām var izbaudīt, pateicoties tādu brīnišķīgu vārdu lietojumam kā, piemēram, "grabažīgs", "mazuliet", "kustonis", "nekautrā".
Grāmata izdota izdevniecībā "Liesma", Rīgā, 1975. gadā, tirāža 65 000 eksemplāru. Mākslinieks Aivars Sprūdžs. Grāmatā iekļauti divi romāni, katru no tiem ievada tušas tehnikā zīmēta gaumīga titullapa. Papīrs nedaudz sadzeltējis, patīkami siltā tonī. Lietotu grāmatu tirgotavās maksā ap latu. 2011. gadā Baugas tulkojumu sērijā "Zelta klasika" izdevis arī apgāds "Zvaigzne ABC”.
0