Fridriha Engelsa tēvs bija sapelnījis daudz naudas, darbodamies tekstilrūpniecības nozarē, kas 19. gadsimta pirmajā pusē bija pasaulē visstraujāk augošā modes industrijas daļa. Pateicoties ievērojamajam kapitālam, ko bija uzkrājis viņa tēvs, radot un tirgojot lēto masu modi, Engelss jaunākais, kas šo bagātību mantoja divdesmit triju gadu vecumā, varēja nodarboties ar tolaik elitāro nemateriālo "modi", rakstot par vācu filozofijas galu un ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos. Engelss jaunākais bija snobs un atbilstoši laikmeta garam rakstīja par "augsto" modi pēc savas saprašanas; ja viņš dzīvotu šodien, visticamāk, par privātīpašuma izcelšanos viņš būtu varējis uzrakstīt kādu stilīgu ierakstu savā blogā par somu-tašu-ķeseļu vēsturi.
Lieta vienkārša – somas vēsture ir nesaraujami saistīta ar privātīpašuma izcelšanos. Pirmais privātīpašums cilvēces vēsturē bija krams uguns iegūšanai (ekvivalents vismaz zelta kredītkartei mūsdienās), kā arī dažādi medību piederumi – bultu un šķēpu uzgaļi (līdzvērtīgi dažādām naudas zīmēm, ko ik dienu izmantojam "medībās" – pārtikas un apģērba ieguvei). Šo vērtīgo un mazāk vērtīgo mantu glabāšanai tad arī tika gatavotas un lietotas pirmās somas. Ar laiku, rodoties dažādām maiņas naudas formām, evolucionēja arī somas, parādījās pirmie naudas zuteņi jeb maki, kurus nereti piepildīja gliemežvāki – senākā "konvertējamā" valūta, ko dažādos laikos par maksāšanas līdzekli izmantoja Indijā, Āfrikā un arī Eiropā.
Citi vēstures pētnieki gan uzskata, ka somas esot cēlušās Senajā Babilonijā, kur tās lietotas reliģiskiem kultiem, un esot gluži likumsakarīgi, ka arī mūsdienu pasaulē valda "dizaineru" somu kults. Arheologi visus atrastos priekšmetus, kuru praktisko izmantojumu nespēj izskaidrot, mēdz dēvēt par kulta priekšmetiem. Tā, piemēram, cilnis (tas atrodas Berlīnē, Pergamona muzejā), kurā redzams Senās Babilonijas vīrietis ar mazu, koķetu rokassomiņu, ir viens no senākajiem vēsturiskajiem pierādījumiem šāda kulta aizsākumiem.
Jau Romas impērijā cilvēks ar maku (nereti vairākiem) pie jostas bija maksātspējīgs, tātad – cienījams pilsonis, un nevienam pat prātā neienāca savu materiālo stāvokli slēpt. Cita lieta, ka, slēdzot darījumus, nauda bieži vien nonāca pārdevēja īpašumā ar visu maku. Tā Mateja evaņģēlija 26. nodaļas 15. pantā ir teikts, ka Jūda Iskariots par Jēzus nodošanu saņēmis maku ar trīsdesmit sudraba monētām. Līdz ar to pats maks varēja būt ievērojama maksājuma daļa un bieži tika gatavots no dārgiem materiāliem, piemēram, zīda, kas bija izplatīti uz austrumiem no Romas, piemēram, Persijā.
Mūsdienu variācija par tēmu jostas soma/maks, tautā saukta par "pidarasku", ko joprojām samērā plaši lieto Centrāltirgus "šaubīgā gala" darboņi un astoņdesmito gadu modes entuziasti, īstus ziedu laikus piedzīvoja Polijas – Viļņas mežonīgās tirgus ekonomikas laikos, kad tirgotāju karavānas pārvietojās vecos "Ikarus" autobusos Varšavas virzienā, ne reizi vien piedzīvojot īstus lielceļa laupītāju uzbrukumus. Tas bija ilgi vēl pirms tirdzniecības parku un centru uzplaukuma.
Līdz ar bruņinieku un daiļās dāmas kultu viduslaikos radās pavisam cita tipa somas – greznuma priekšmeti, ko nēsāja gan sievietes, gan vīrieši. Tās bija izšūtas, dažkārt gobelēnā austas, nereti ar slēdzamai grāmatai līdzīgu sudraba ietvaru. Šīs somas tips ir vistuvākais tam, ko pēdējos pārsimts gadus saprot ar jēdzienu "dāmu rokassomiņa" (sk. karalienes Elizabetes II foto). Šīm somām sākotnēji nebija lielas praktiskas nozīmes – tur varēja glabāt kādu mutautiņu, varbūt ķemmi vai vēstuli. Toties somas rotājumi veidoja veselu nozīmju sistēmu, kas savā sarežģītībā neatpalika no heraldikas. Šādas somas parasti neizvēlējās valkātājs, bet dāvinātājs, un atkarībā no somas vēstījuma tā tika vai arī netika demonstrēta publiskai apskatei.
Renesanse bija juristu un advokātu laiks, kad īpašumu apliecinošie dokumenti – obligācijas, līgumi, testamenti, parādzīmes, dažādas licences – varēja būt visai apjomīga izmēra kapitāls, tādēļ evolucionēja arī somas – radās pirmās ceļojumu somas, portfeļi un sakvojaži, kas līdzinās mūsdienās sastopamajām šāda tipa somām. Soma joprojām liecināja par cilvēka ekonomisko un sociālo statusu, jo nabagi savu mantību sasēja kādā lupatā un nēsāja paunā, kas darināta no novalkātām drēbēm, naudas maka vietā nereti izmantojot vecu zeķi (šie "lupatlašu" atribūti ir aprakstīti vēstures avotos, bet līdz mūsdienām nav saglabājušies).
Īsta apsēstība ar somām sākās laikā, kad Eiropā siroja Napoleona karaspēks. Pēc franču revolūcijas īsā laikā pilnībā mainījās gan dāmu, gan kungu mode. Parūkas, pūderis un milzīgie krinolīni simbolizēja ko tādu, ko neviens vairs negribēja atcerēties. Modē nāca dabiskākas formas, šauri tērpi ar paaugstinātu jostasvietu un ne tikai dāmām (paraugieties uz Napoleona apaļo vēderu, iespīlētu slavenajās baltajās biksēs). Šajos tērpos nebija iespējams paslēpt visus nepieciešamos nieciņus – mutautiņu un, protams, ožamo sāli. Šis kļuva par to vēsturisko brīdi, kad soma ienāca katras sievietes garderobē uz palikšanu. Būtībā pirmais sievietes privātīpašums, ko viņa pilnībā pārvaldīja, bija pašas somas saturs, jo ar "pūru", kas it kā pieder sievietei, brīvi saimniekoja vīri un, labākā gadījumā, arī kāds godprātīgs advokāts. Šajā laikā somu lietā nav nekādas demokrātijas – katra nēsā savam sabiedriskajam stāvoklim un materiālai situācijai atbilstošu somiņu, piemēram, kā Napoleona sieva Žozefīne izšūtu ar krellītēm, Austrumu stilā (šīs somiņas kļuva par īstu modes sensāciju, jo Austrumi arī toreiz bija modē), bet Šarlotes Brontē romāna "Džeina Eira" galvenā varone – pašas adītu somiņu. Tādas bieži tika lietotas kā tehnisks palīglīdzeklis flirtēšanā līdztekus mežģīņu mutautiņam, par modes "kulta priekšmetu" Žozefīne to esot padarījusi, lai smaidot piesegtu ar to savus bojātos un neglītos zobus).
19. un 20. gadsimtā līdz ar sieviešu emancipāciju būtiski mainījās sieviešu privātīpašuma un somu raksturs. Francijā 19. gadsimta otrajā pusē precēta sieviete pati varēja piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz saviem naudas līdzekļiem, piemēram, iegādāties kāda uzņēmuma akcijas pati, bez vīra atļaujas, kas vēl Napoleona laikā nebūtu iedomājami. Bija pat labi situētas sievietes, kas patstāvīgi dibināja un vadīja savus uzņēmumus. Tāpat ievērojami palielinājās to no zemākās vidusšķiras nākušo sieviešu skaits, kas strādāja algotu darbu ārpus savas ģimenes, nopelnot pašas savu naudu un dažkārt pat tiekot pie ievērojamas turības. Veikli zirglietu izgatavotāji un tirgotāji, likumsakarīgi izbeidzoties viņu pamata noieta tirgiem/zirgiem, pārmetās uz cita veida ādas galantēriju. Lieliskākais piemērs ir "Hermès" modes nams, kura paspārnē top ārprātīgi dārgās sieviešu rokassomiņas, ko pazīst (un liela daļa arī kaislīgi iekāro) mūsdienu sieviešu. Šīs somas tiešām ir lieliskas, un kāda daļa arī savas cenas vērtas. Iedomājieties somu, kuras izgatavošanai krietns meistars veltījis vismaz četrdesmit divas sava mūža stundas... Parasti tās nonāk kādas baņķiera sievas īpašumā kā viena no neskaitāmajiem eksponātiem viņas "kolekcijā"... Engelsam tur būtu, ko teikt.
Gadās arī tā, ka sens ādas galantērijas uzņēmums, tāds kā itāļu "Prada", sagaida dzimtas mantinieci, kam pietiek drosmes un nekaunības uztaisīt superdārgu masu produktu (attiecībā pret vidējā strādājošā pirktspēju), kas nav pat ādas (jo ir neilons), kur nu vēl roku darbs (jo ir neilons), un kas vispār ir mugursoma.
Tomēr visļaunākā soma, neatkarīgi no jūsu dzimuma un vecuma, ir pēdējo pārdesmit gadu modē pārliecinoši dominējošā pleca soma. Jums taču ir pleca soma? Metiet to prom, jo tā padara jūs tizlu un stulbu. Tomēr nē, visticamāk, jau ir par vēlu, un visa jūsu atlikušā mūža nepietiks, lai kaut ko vērstu uz labo pusi. Nostājieties pie spoguļa un paskatieties uz sevi godīgi, it kā redzētu sevi pirmoreiz – jūsu plecu līnija jau ir nobīdījusies no horizontālās ass vismaz par vienu vai pat divām collām. To ir paveikušas visas jūsu somas. Vitrūvija cilvēks ir miris, simetrijas daile, ko Dievs radījis pats pēc sava ģīmja un līdzības, Rietumu civilizācijai ir zudusi uz mūžiem. Jā, soma ir nāves grēka – lepnības – personifikācija. Tā maina jūsu stāju un sasprindzina sprandas muskulatūru, radot asinsrites traucējumus, un kavē skābekļa padevi smadzenēm, tādējādi mazinot jūsu prāta spējas.
Jūs vēl atceraties savu pirmo somu? Ja ne agrāk, tad ne vēlāk kā sešu, septiņu gadu vecumā jūs to saņēmāt kā mūslaiku iniciācijas zīmi, kas apliecināja, ka nu arī jūs kā pilnvērtīgs cilvēks dosieties savās ikdienas darbu gaitās. Ceru, ka vismaz dažiem no jums, tāpat kā man, pirmā skolas soma sagādāja patiesu prieku, sevišķi ziemā, kad pāris mēnešu laikā tā tika "nobraukta", šļūcot no kalna līdz pamatfunkcijas neveicošai stadijai.
0