Zināt, kas ir Aleksandrs Puškins? Tas ir tas puisis, ko vecākā paaudze dažkārt piesauc vietā un nevietā gluži tādā pat manierē, kā to darīja kolorītais Dārza ielas nama pārvaldnieks Mihaila Bulgakova romānā "Meistars un Margarita" (viņam šis nelāgais paradums visai ļauni vēlāk atspēlējās). Nu jā – vēl Puškins bija savas dzīves laikā slavens duelants un dzejnieks. Gan vienā, gan otrā no šīm mākslām viņš bija sasniedzis zināmus panākumus, tāpēc par to agrāk varēja uzzināt krievu valodas stundās skolā. Bet ne par to ir šis stāsts.
Bez dzejošanas, duelēšanās, vētrainas uzdzīves un kalpošanas valsts dienestā šis pats iepriekš minētais Puškins bija ieņēmis galvā, ka tieši rakstniecība, tas ir – proza būtu tas tālais Hesperīdu dārzs, uz ko tiekties. Šādu godkārīgu nolūku vadīts, viņš rakstīja stāstus jeb noveles, uzdodamies par nelaiķi Ivanu Petroviču Belkinu. Iespējams, ka šīs viltus identitātes radīšanai bija arī citi, gaužām prozaiski motīvi, piemēram, vēlme iemidzināt bargās cenzūras modrību (kopš Dekabristu dumpja apspiešanas pirms pieciem gadiem tā nebija nekāda bērnu spēlīte) vai arī vajadzība realizēt kādu īstermiņa komerciālu pasākumu, lai nopelnītu nedaudz vairāk naudas savas jaundibinātās ģimenes vajadzībām, nekā tas bija iespējams strādājot valsts pārvaldē. Lai nu kādi bija Aleksandra Sergejeviča apsvērumi, šos piecus stāstus jeb noveles viņš, būdams slavas zenītā un savā trīsdesmit pirmajā mūža gadā uzrakstīja un izdeva "savā apgādā". Vēl tajā pašā – mūsu Kunga tūkstoš astoņi simti trīsdesmit pirmajā gadā – viņš sev skaistuli par sievu apņēma, tad vēl sešus gadus laimīgi vai ne tik laimīgi nodzīvoja, līdz savas karjeras 29. dueļa laikā tika nāvīgi ievainots un nomira, tādejādi no viltus nelaiķa kļūdams par pavisam īstu nelaiķi.
Gluži nesaprotamu iemeslu dēļ mūsdienās "Belkina stāsti" publiskā bibliotēkā ir jāmeklē bērnu literatūras nodaļā. Kā man apgalvoja bibliotekāre: "Mums jau gadiem neviens nav to grāmatu meklējis, jāskatās vai maz vēl ir krājumā", kad apjautājos par vēl kādiem šī stāstu krājuma izdevumiem (oriģinālvalodā), kas nav atrodami manā mājas bibliotēkā. Nepietika drosmes norādīt, ka acīmredzot bibliotēkai mārketings klibo, jo vismaz divi no šiem stāstiem - "Putenis" un "Jaunkundze zemnieces lomā", iespējams, pat spētu aizkustināt "Krēslas" sērijas romantiski emocionālo, kaut arī ne visai izvēlīgo lasītāju ordas. Šie abi stāsti sižeta dēļ varētu šķist pat šķebīgi saldi, uz nepilngadīgu meiteņu auditoriju vērsti, bet autora brīnišķīgā, ironiski rotaļīgā valoda un aizraujošais stāstījums tos padara baudāmus pat visai izvēlīgam lasītājam. Savukārt pirmais no stāstiem "Šāviens" ir visai vecmodīgs "zēnu stāsts", par duelēšanās "priekiem" un drāmu; kā apgalvo literatūras vēstures pētnieki epizode ar ķiršu ēšanu dueļa laikā esot autobiogrāfiska.
Aiz anekdotiskā manierē izstāstītā "Zārcinieka", kas stila ziņā atgādina vairākus gadus vēlāk sarakstīto un krietni vien zināmāko "Pīķa dāmu" seko emocionāli vispiesātinātākais stāsts krājumā- "Stacijas uzraugs", kurā autors pauž neviltotas simpātijas pret vienkāršajiem ļaudīm- tas ir stāsts par kādu nabaga vīru-pasta stacijas uzraugu, zemāko no zemākajiem dienestniekiem, par šī vīra ciešanām un postu. Lūk, šeit jums pa īstam atklāsies īstā krievu dvēsele- stacijas uzrauga meita Duņa, nabaga vīra acuraugs, kuru paved un nolaupa caurbraucošs huzārs. Būtībā Duņa ir tas "kritušais eņģelis", kura arhetips sastopams gan Dostojevska "Idiota" Nastasjas Fiļipovnas gan Pasternaka "Doktora Živago" Laras tēlos, gan daudzos citos vēlāko laiku dažādu krievu autoru darbos un kas lielā mērā arī iemieso sevī to saldi rūgto "krievu dvēseles" sajūtu.
Tā kā "Belkina stāsti" ir salīdzinoši maza apjoma darbs, un atsevišķas noveles nepārsniedz desmit lappušu apjomu, šis darbs ir ideāli piemērots lasīšanai parkā uz soliņa, vai kādā citā jaukā vietā pie dabas.
"Belkina stāsti" latviski ir izdoti atsevišķā grāmatā tikai vienu reizi:
Belkina stāsti, Latvijas Valsts izdevniecība, Rīgā, 1952. gads (tulkojis K.Freinbergs; mākslinieks V.Medvedjevs), 68 lappuses, ilustrācijas. Šis izdevums reti atrodams lietotu grāmatu tirgotavās, tā cena ir no pusotra līdz trīs latiem.
"Belkina stāsti" iekļauti arī sekojošos krājumos:
A.Puškins "Kopoti raksti" 4. sējums- izdevniecība "Liesma", Rīgā, 1969.gads (tulkojusi Marija Šūmane), šajā sējumā ir publicēts faksimils no manuskripta stāstam "Zārcinieks" ar ļoti jauku autora ilustrāciju.
"Kopotu rakstu" 5 sējumi lietotu grāmatu tirgotavās maksā no pieciem līdz piecpadsmit latiem, samērā reti sastopami.
A.Puškins "Romāni un stāsti", - izdevniecība "Liesma", Rīgā, 1969. gads (tulkojusi Marija Šūmane), ļoti vienkāršs izdevums sērijā "Klasikas bibliotēka", lietotu grāmatu tirgotavās maksā ap latu.
3