Iznāku no kinoteātra lietainā Berlīnē, Aleksandra laukumā, un domāju, ka varbūt tomēr vajadzēja saņemties un astoņos no rīta aiziet uz trīsstundīgo filmas "Berlīne, Aleksandra laukums" ("Berlin Alexanderplatz") preses seansu. Esot laba, tā runā. Visu laiku jāklausās, ko runā. Nekur nav tik ļoti bail nokavēt festivālu kā pašā festivālā – tu satiec paziņas un uzbrūc viņiem ar jautājumu: "Ko labu esi redzējis?" Šeit filmas piedzīvo pasaules pirmizrādes, bet cilvēku pūznis maģiski pārnēsā informāciju par to, kura filma noteikti jāredz, pirms vēl tā ieraudzījusi dienas gaismu, nē, bet kinoteātra tumsu.
Jau pirmajā vakarā uzzinu, ka "filma par cūciņu ir ļoti laba", un cītīgi ceru nomedīt biļeti uz krievu dokumentālista Viktora Kosakovska melnbalto bezvārdu vēstījumu "Gunda" par cūkas dzīvi kādā Norvēģijas lauku saimniecībā, bet šo Hoakina Fīniksa producēto darbu redzēt grib visi un biļetes beigušās.
"Kas ir labākā filma, ko tu esi redzējusi?" mēģinu vēlreiz, uzrunājot kādu žurnālisti. "Tā par govi," viņa atbild. Pārjautāju, vai viņa domā cūku. Nē, viņa domā Kellijas Reičartas vesternu "Pirmā govs" ("First Cow"), kas sacenšas galvenajā skatē, un es saprotu, ka man vajag uzmanīties – ja būs vēl kāda filma, kurā iesaistīts mājlops, to nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt.
Kadrs no filmas "Pirmā govs" ("First Cow")
Festivāla pēdējās dienās šķiet, ka viss jau tapis skaidrs, milzīgās rindas vairs neuzdzen paniku un FOMO* lēkmes, nepārtraukti skrienošais žurnālistu pūlis arī pašķīdis, vairs nav šaubu, kuras filmas vajadzētu redzēt un kuras mierīgi varēja arī neredzēt; ir izstrādāta pārvietošanās stratēģija no filmas uz filmu, vienvārdsakot, esmu pavisam profesionāla festivāla apmeklētāja, vienīgi festivāls jau gandrīz beidzies. Un, jāatzīst, iestājies arī zināms nogurums jeb, kā man pirmajā dienā teica kāds latviešu režisors: "Tu esi ievērojusi, ka ir tāda festivālu slimība? Varbūt tas ir gaismas trūkums kinozālēs, bet, ilgstoši esot lielā festivālā, man sāk reibt galva un parādās bezspēks." Tādēļ, lai arī drosmīgi esmu paredzējusi savā priekšpēdējā dienā noskatīties piecas filmas, lūdzu paziņai un kinozinātniecei, kuras viedoklim patiesi uzticos, atsūtīt man ziņu, vai vērts iet uz filmu, ko viņa jau paguvusi redzēt no rīta, – arī gandrīz trīs stundas garu, vienu no pēdējām, ko paredzēts demonstrēt galvenās skates ietvaros. Viņa raksta, ka nav vērts – esot pat gribējusi iet ārā, tik moralizējošs un plakans šķitis šis stāsts. Pārjautāju vēlreiz, lai būtu pavisam droša, vai patiešām nav neviena iemesla šo filmu redzēt. "Nē, nē, neej," viņa man uzraksta.
Sestdienas vakarā tiek nosaukti balvu ieguvēji, sekoju tiešsaistē, lai arī nojauta čukst priekšā, ka filmu, kas uzvarēs, neesmu redzējusi. No galvenās skates filmām daudzas šķiet spēcīgas, taču tādu kinematogrāfisku svaigumu un redzējumu, ko varētu nešaubīgi apbalvot ar vienu no prestižākajām Eiropas kino balvām, – tādu kā Izraēlas "Sinonīmi" ("Zelta lācis" 2019. gadā) vai Pintilijas "Touch Me Not" (2018. gadā), es neesmu redzējusi. Uzvar Irānas "Ļaunuma nav" ("There Is No Evil") – filma, kuras biļete man vēl aizvien ir somā, filma, kuru "nav vērts" redzēt. "KAS TAS BIJA, KAS TAS BIJA, KAS TAS BIJA??? ES TEV PATEICU NEIET UZ FILMU, kas uzvarēja Berlīnē...." (oriģinālā rakstība saglabāta) ir ziņa, kas man telefonā parādās gandrīz tajā pašā sekundē, kad paziņo 70. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla labāko filmu.
"Ļaunuma nav" ir četru stāstu kolāža par cilvēkiem, kurus despotisks režīms nostāda smagas izvēles priekšā – nogalināt vai pašiem saņemt sodu par augstākas varas rīkojumu nepildīšanu, un par to, kādas sekas dzīves garumā atstāj jebkura no šīm izvēlēm. Režisors Mohammads Rasulofs Irānas valdībai nevēlamas filmas režisējis arī iepriekš, un viņam liegts gan kino veidot, gan pamest valsti, tādēļ šī filma uzņemta slepus, ainas publiskās vietās režisējot Rasulofa asistentiem, uzmanības novēršanai regulāri mainot filmēšanas lokāciju un visā visumā riskējot ar pašu drošību un brīvību.
Jau trešo reizi pēdējā desmitgadē Berlināle savu augstāko apbalvojumu nolemj pasniegt irāņu režisoram, kas pašā Irānā tiek uzskatīts par pretvalstisku elementu. Kritiķu atsauksmes par filmu kopumā ir pozitīvas, taču ne slavinošas, norādot gan uz filmas neviendabīgo kvalitāti, gan izstiepto garumu, gan pārmērīgo didaktiku, gan pat dažu labu "ziepju operai raksturīgu" elementu. Vai šāda apbalvošana ir politisks lēmums? Kino – it sevišķi A-klases festivālos uzmanības centrā un uz pjedestāla novietotu kino – nav iespējams atdalīt no sociālpolitiskām norisēm un uzlūkot ārpus konteksta, lai arī man iebildīs kino entuziasti, kas vēlēsies atgriezties iedomātā laikā, kad kino pastāvēja kā tīra māksla un tika vērtēts tikai un vienīgi scenārija oriģinalitātes, kadru precizitātes vai formas tīrības kategorijās.
Tā, cita starpā, ir arī atbilde uz jautājumu, kāds gan Romāna Polaņska nekad nesodītajiem seksuālajiem noziegumiem pret nepilngadīgajiem sakars ar to, vai viņam drīkst pasniegt Cēzara balvu kā labākajam režisoram par filmu, kurā tiek risināts jautājums par nevainīgo sodīšanu, un arī iemesls tam, ka maigai komēdijai, kas risina kāda indivīda mīlas ciešanas, lai arī cik asprātīgai, radošai, oriģinālai tai izdotos būt, ir gaužām mazas iespējas uzvarēt prestižā festivālā. Festivālos vērtē filmu kvalitāti, un konvencionālam kino te nav vietas, tomēr festivāla rīkotāji apzinās, ka viņi izgaismo ne tikai atsevišķas filmas, bet plašam skatītāju skaitam un starptautiskai presei nodod arī vielu pārdomām, apzinoties kino kā empātijas mašīnas spēku. Jā, ļoti iespējams, ka "Zelta lācis" šogad piešķirts par drosmi turpināt veidot filmas par represīva režīma iekšējo virtuvi, nevis par jaunu kinematogrāfisku virsotņu sasniegšanu. Bet to es nezinu – neesmu redzējusi.
Interesanti, ka šo gadu iezīmē ilggadējā festivāla direktora Dītera Koslika aiziešana no posteņa un līdz ar to, iespējams, jaunas ēras iesākums itāļa, kādreizējā Lokarno festivāla direktora, Karlo Šatriana vadībā, tāpēc prese ļoti uzmanīgi vēroja un komentēja – kas būs citādi? Berlināle, salīdzinot ar pārējiem festivāliem, aizvien daudz strādā, lai veicinātu dažādību, un šogad īpaši sajūtama bija izvairīšanās no eirocentrisma galvenajā skatē, dodot telpu visas pasaules kino, ierasto zvaigžņu plejādi aizstājot ar atzītiem, tomēr dzeltenajai presei ne pārāk saistošiem ārthausa režisoriem. Arī sievietes režisores Berlinālē pārstāvētas vairāk nekā citur, lai arī, protams, līdz proporcijai 50:50 tāls ceļš ejams. Tomēr festivāls atgādina, ka par to tiek domāts, tai pašā laikā neļaujoties kompromisiem kvalitātes ziņā. Galvenajā skatē no astoņpadsmit filmām sešas bija sieviešu režisētas un divas no tām, neraksturīgi Berlinālei, jau demonstrētas un novērtētas citā A-klases festivālā "Sundance" – "Sudraba lāča" ieguvēja, neoreālistiskā drāma par pusaudzi un nevēlamu grūtniecību, Elīzas Hitmenas "Nekad, dažreiz, reti, vienmēr" ("Never Sometimes Rarely Always"), kā arī raksta sākumā pieminētais Reičartas imigrantu un iedzimto laimes meklējumu vesterns "Pirmā govs" ("First Cow"). Respektīvi, lai strādātu pie dzimumu līdzsvara, festivāla veidotāji bijuši ar mieru atteikties no izrādīšanas pirmtiesībām, nevis izvēlējušies vājāku filmu.
Kadrs no filmas "Nekad, dažreiz, reti, vienmēr" ("Never Sometimes Rarely Always")
Šogad Berlināli skāra vairāki skandāli – un tie visi bija politiski, neviena paša skandāla par kameru objektīvu izvēli vai, teiksim, par skaņas kvalitāti. Presē uzpeldēja žūrijas prezidenta aktiera Džeremija Aironsa komentāri par sievietes tiesībām veikt abortu – viņš 2016. gada intervijā izteicies, ka aborts nodara sievietei pāri un baznīcai ir visas tiesības to uzskatīt par grēku. Festivāla preses konferencē viņam nācās izskaidrot, ka viņš atbalsta sievietes tiesības izvēlēties, tomēr izskanēja spekulācijas, ka Hitmenas filma, lai arī viena no kritiķu favorītēm, varētu netikt novērtēta, jo vēsta par pusaudzes sarežģīto ceļojumu (burtiskā un metaforiskā nozīmē), lai droši veiktu abortu. Pirms pirmizrādes (un tātad vēl pirms "Sudraba lāča" iegūšanas) režisore Elīza Hitmena intervijā teica: "Nedomāju, ka es veidoju filmas, kas izpatīk publikai vai žūrijai. Viss, ko daru, ir mazliet nostatus no pārējiem. Šī ir mākslas filma, tomēr es zināju, ka mūsu filma saskarsies ar cilvēkiem, kam būs citāda izpratne par sieviešu reproduktīvajām tiesībām. Tomēr negaidīju, ka viens no tiem izrādīsies Berlināles žūrijas prezidents." Lai arī ko Aironss patiesībā domātu, Hitmena žūrijas balvu ieguva pelnīti – par stāstu, kurā pašā nav ne druskas no skandāla vai provokācijas, gluži otrādi, tā ir pieklusināta, intīma filma, kur operatores Helēnas Luvāras kamera pietuvojas varonēm ar līdzcietību un maigumu. Tās nosaukums saistīts ar ainu, kurā septiņpadsmitgadīgo Otumu iztaujā klīnikas darbiniece, liekot atbildēt uz jautājumiem ar vienu no filmas nosaukumā minētajiem vārdiem – "nekad", "dažreiz", "reti" vai "vienmēr". Viņa jautā par to, vai pret meiteni ir pielietota seksuāla vardarbība, par attiecībām ar partneri, par vecākiem. Otuma dažreiz atbild ar vienu no šiem vārdiem, bet pārsvarā tas pat nav nepieciešams, viņas sejas tuvplāns skatītājam stāsta neredzamo daļu vēsta arī tāpat.
Kaut kur paralēlajā pasaulē tika notiesāts Hārvijs Vainstīns, tikmēr Berlināles žūrija saņēma atklātu Krievijas žurnālistu vēstuli par Iļjas Kržanovska filmu "DAU. Nataša" ("DAU. Natasha"), kurai tika pārmesta neētiska, pat vardarbīga rīcība pret neprofesionāliem aktieriem. "DAU" projektā, kas pazīstams arī kā "Staļina Trūmena šovs", milzīgā uzņemšanas laukumā Ukrainā tika nodarbināti ap 350 000 cilvēku, kas bija piekrituši dzīvot PSRS zinātnes institūta imitācijā 24 stundas diennaktī, paliekot tēlā arī tad, kad kameras izslēgtas. Tas ir grūti aptveramas dimensijas kinematogrāfisks eksperiments, kas tika apmaksāts par Krievijas oligarhu naudu. "DAU. Nataša" pašlaik ir redzamākā, bet nebūt ne vienīgā filma, kas uzņemta šādos apstākļos, un, pieredzot to ārpus konteksta, uztverot kā filmu un nedomājot par to, ka "viss notiek pa īstam", tā ir ļoti spēcīga represīvas iekārtas kritika, parādot mazā cilvēka bezpalīdzību apstākļu priekšā, bezpalīdzību, ko var nogremdēt vienīgi šņabī, kā arī šokējot ar čekas virsnieka aukstasinību, kurš seksuāli pazemo galveno varoni. Puszāle noelsās, kad čekas aģents Vladimirs (kuru tēlo reāls izbijis čekas aģents, vārdā Vladimirs), viens no filmas varoņiem, vēsā un mierīgā tonī izteica visbrutālākās pavēles, kuras sieviete bija spiesta izpildīt, bet pēc tam skumji secināja, ka vispār jau viņam šī sieviete liekoties ļoti simpātiska un nevarot zināt, kas cieš vairāk – viņa vai viņš –, jo pašam Vladimiram jau arī nebūt neesot viegli darīt viņai pāri. Apzinoties, ka filmā nav aktieru, nav simulācijas un dalībnieki ir pakļauti noteikumiem, kurus viņi nespēj paredzēt, šī filma, protams, iegūst pavisam citas aprises. Režisors preses konferencē nebaidījās atzīt, ka cilvēki, kas piedalījās projektā, tika pakļauti ciešanām, bet, viņaprāt, viņiem un viņām pašiem jāuzņemas atbildība, savukārt apvainojumi seksuālā vardarbībā vienkārši tagad esot modē. "DAU. Nataša" ieguva balvu par labāko operatora darbu (Jirgens Jirgess).
Kadrs no filmas "DAU. Natasha" ("DAU. Natasha")
Trešais skandāls satricināja festivālu vēl pirms tā sākuma – proti, tika likvidēta ikgadējā Alfrēda Bauera balva, kas ir nosaukta Berlināles pirmā direktora vārdā un līdz šim tika piešķirta filmām, kuras "piedāvā jaunu perspektīvu kinomākslā". Jauna perspektīva parādījās paša Bauera sakarā, jo izrādījās, ka viņš bijis augsta ranga nacists, kurš darbojies propagandas organizācijā, cita starpā izlemjot, kas un kā drīkst veidot nacistiem tīkamu kino. Mulsinošā kārtā balvu steigšus pārsauca par 70. Berlināles "Sudraba lāci", aizdomīgi līdzīgi Lielās žūrijas "Sudraba lāča" nosaukumam. Ja es būtu Berlināles vadībai pietuvināta persona, tad noteikti ierosinātu nosaukumu "Mēs-neesam-nacisti Sudraba lācis", bet diemžēl ar šo lielisko domu varu padalīties tikai ar "Satori" lasītājiem. Statueti "Sudraba lācis" beigu beigās ieguva brīnišķīga franču filma "Izdzēst vēsturi" ("Effacer l'historique"), un, lai arī kontekstā tās nosaukums izklausās lieliski, filmas stāsts nav par vēstures pārrakstīšanu, bet gan par interneta tehnoloģiju nomācošo ietekmi uz mūsu ikdienu, ko filma izvērš tik absurdā pārspīlējumā, ka tās varoņi dodas tālos ceļojumos uz "Apple" datu glabātuvēm, lai no turienes "mākoņiem" izzagtu svešinieku uzņemtus kompromitējošus video, tiekas ar hakeri, kas dzīvo vēja turbīnā, iemīlas telemārketinga robotu balsīs un tamlīdzīgi.
Vienīgā filma, kuras laikā pametu kinoteātri, vēlāk apbalvošanas ceremonijā tika atzīta par labāko dokumentālo filmu – Kambodžas režisora Ritija Panha "Apstarotie" ("Irradiés"), kur trijās daļās sadalītā ekrānā kamera slīd pāri nebeidzamām melnbaltām kara šausmām un upuru sejām, līdztekus skanot poētiskam dialogam, kas raisa asociācijas ar Renē filmu "Hirosima, mana mīla", tikai nekādas mīlas nav, vien ritmiskas dokumentālas ciešanas. Lai arī Panhs pats ir izdzīvotājs, kura vecāki gājuši bojā genocīdā, lai arī viņa filma "Pazudusī fotogrāfija" ("Missing Picture") 2013. gadā tika nominēta Oskara balvai (tajā caur oriģinālu animācijas un dokumentālu kadru sajaukumu režisors centās rekonstruēt nežēlību, kurai nav fotogrāfisku pierādījumu), viņa jaunākā veikuma kombinācija no teju visiem lielākajiem kara noziegumiem, kas mirgo gar acīm tā, it kā nežēlība būtu saredzama tikai ar laika distanci, mani nogurdina. Man nevajag saplēstu lellīšu kadrus vai tādus, kur kādam iešauj galvā, lai šo vēsturi apzinātos un vienlaikus nespētu aptvert, kā cilvēki ir uz ko tādu spējīgi. Pat ja ļaunumam pietrūkst oriģinalitātes, tā nepieciešama filmai, un mana festivālu slimība pieņemas spēkā – man vajag svaigu gaisu. Protams, kad filma iegūst balvu, man atliek divas izvēles – nopūsties, ka "politisks lēmums", vai arī samierināties ar to, ka es neko nesaprotu.
Vēlreiz pārskatot apbalvoto filmu sarakstu, mēģinu sazīmēt kaut ko kopīgu – kādu tendenci, secinājumu, ar kuru doties prom un gaidīt nākamo festivālu. Un, iespējams, gan augstāk pieminētās filmas, gan arī tās, kurām šajā rakstā pietrūka vietas, tematiski vieno jautājums par to, cik lielā mērā mēs spējam paši izdarīt savas izvēles, nepakļaujoties apstākļu summai. No otras puses, varbūt tas ir jautājums, ko uzdod jebkura laba filma.
*Fear of Missing Out - mārketinga termins, ar ko apzīmē indivīda bailes palaist garām aizraujošu pieredzi vai notikumus.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
0