Ja pieņemam, ka zinātnieka darbs ir profesija, tad arī zinātnieks – līdzīgi kā jebkuras citas profesijas pārstāvis – var kļūdīties vai nohaltūrēt.
Šāgada oktobrī informatīvajā telpā parādījās vēsts, ka Latvijas augstskolas noslīdējušas starptautiskos reitingos, un tai līdzās – šūmēšanās par to, kādiem pētniecības projektiem valsts dod naudu.
Reitingu jautājums ir svarīgs gan augstskolām un politisko lēmumu pieņēmējiem, gan studēt gribētājiem, tomēr atturēšos šo tēmu komentēt, jo manā skatījumā dažādie reitingi ir mārketinga un PR instruments. Tas nenozīmē, ka šie reitingi ir aplami vai nevajadzīgi, tomēr tie daudz neatšķiras no citiem rīkiem, ar ko universitātes dažādos laikos ir centušās spodrināt savu tēlu un piesaistīt naudu. Piemēram, 19. gadsimta otrajā pusē Vācijas universitātes bija pirmās, kuras piedāvāja iespēju iegūt filozofijas doktora grādu (PhD) arī indivīdiem, kuri augstskolas lekcijās sēdējuši nav, toties ir spējīgi pētnieki. Rezultātā laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam Vācijā doktora grādu ieguva apmēram 10 000 amerikāņu [1]. Neapgalvoju, ka notika kaut kāda šmaukšanās, bet skaidrs, ka par šādu vācu kolēģu jauninājumu nebija sajūsmā britu augstskolas, kur līdz kam tādam nonāca tikai pēc Pirmā pasaules kara.
Viens no iemesliem Latvijas augstskolu grūtībām reitingos esot problēmas ar pētniecību. Piemēram, cepiens par vairākiem ar sociālajām un humanitārajām zinātnēm saistītiem, ar publisko naudu finansētiem pētījumiem. Ne tikai par "Wolt" un "Bolt" kurjeriem, bet arī par "Rīgas Uzvaras laukuma pārstāstīšanu", un gan jau atmiņā vēl ir arī dzēlības par t.s. "kovida laika" pētījumiem. Tas viss daļai publikas, šķiet, rezultējas sajūtā, ko diezgan lakoniski raksturoja viens no "Neatkarīgās" komentētājiem – "Kļūst arvien grūtāk atšķirt zinātni no "zinātnes"".
Negrasos kādu projektu un tā īstenotājus īpaši aizstāvēt. Ja pētniecība ir profesija (kā formulēju teksta sākumā), tad arī pētniecību skar tāda parādība kā konjunktūra. Zinātnes gadījumā – tēmu konjunktūra. Pētniekam ir jāmēģina pārdot savus pakalpojumus naudas piešķīrējam, uzsverot, ka viņš gatavojas pētīt kaut ko aktuālu un mūsdienīgu, lai ko šie jēdzieni nozīmētu. Ja par to pajautā tieši, to nenoliedz arī paši akadēmisko aprindu pārstāvji. Vēlos minēt dažus iemeslus iespējamiem pārpratumiem, piemērus izvēloties no vēstures jomas.
Bieži var saskarties ar viedokli, ka zinātnieki pēta pārāk specifiskas tēmas, nodarbojas ar matu skaldīšanu. Principā saprotams novērtējums. Tomēr padomāsim. Mums patīk tas, ko tēlaini varētu saukt par lielajiem jautājumiem, lielajiem stāstiem. Viens no tādiem jau ilgstoši ir: kāpēc Eiropai gadsimtiem ilgi izdevās tik būtiski apsteigt citus pasaules reģionus (tehnoloģiskajā attīstībā, militārajā varēšanā utt.)? Atbilžu varianti ir vairāki, bet viens ir saistīts ar ģeogrāfiju. Es ļoti vienkāršošu, bet – Eiropas ģeogrāfiskais novietojums un ar to saistītie klimata apstākļi jau krietni pirms mūsu ēras (ja vēlaties, pirms Kristus dzimšanas) pieļāva lielāku kultūraugu un mājdzīvnieku dažādību. Tas savukārt nozīmēja labāku uzturu un visu no tā izrietošo. Interesanta un saprotama teorija. Āķis – lai šo stāstu izveidotu, ir nepieciešami neskaitāmi arheoloģiskie izrakumi, kuros atrod te kāda lopiņa kaulu, te – kaut kādus graudus, vēl citur – kaut kādus nosēdumus uz trauka lauskām. Par katru no šiem atsevišķajiem pētījumiem var jautāt – nu, ar ko viņi tur nodarbojas un tērē naudu? Tomēr, ja nav šo detaļu, nav arī kopējās bildes (vai versijas par tādu).
Cilvēka domāšana ir iekārtota tā, ka mums labāk patīk skaidras atbildes, nevis daudzpunktes un jautājuma zīmes. Pētnieka loģika un mērķi var būt citādi. Ilustrācijai minēšu pērn iznākušo zinātnisko monogrāfiju par totalitāro iekārtu specdienestu attiecībām ar reliģiskajām konfesijām bijušā komunistiskā bloka valstīs. Ja es būtu Rumānijā, tad principā vēlētos, lai arhīvus pētījušais skaidri un gaiši uzraksta, cik un kuri bija stukači. Ja pareizi atceros, līdzīga reakcija bija arī Latvijā uz čekas maisu atvēršanu. Savukārt monogrāfijas autoram visbūtiskāk likās raksturot, kā konkrēta konfesija Rumānijā reaģējusi uz "maisu" atvēršanu [2]. Vieni (piemēram, vietējā pareizticīgā baznīca) centušies savus grēkus paslaucīt zem tepiķa, citi (baptisti, adventisti), tieši pretēji – ķērušies pie savas pagātnes izvērtēšanas. Un var labi saprast pētnieka pozīciju: būtiskāka par konkrētiem vārdiem, uzvārdiem ir tieši šī attieksme pret pagātni. Tomēr viegli var iedomāties lasītāja reakciju: "Kāpēc visi maitas nav nosaukti?!"
Dažkārt no pētījuma lasītāja tiek prasīta – netieši, protams – vēlme izlasīto pašam salikt pa plauktiņiem, patstāvīgi un pastāvīgi veidot jaunas nozīmju kombinācijas. Piemēram minēšu citu pērn iznākušu krājumu, kura veidošanā kā redaktors un autors piedalījies Gustavs Strenga. Viens no tekstiem ir par ļoti specifisku tēmu – dāvanu apmaiņu 17. gadsimtā starp tā laika "čiekuriem" Viļņā un Toskānā. Principā pat vēsturē ieinteresētam cilvēkam nav daudz no svara, ar kādiem zirgiem un zvērādām elite tolaik apdāvinājās (tiesa, atcerēsimies attālumus!), stāsts galu galā ir par cilvēka dabu un sabiedrību kopumā. Proti, nedomāju, ka mūsu platuma grādos jelkad būtu bijušas problēmas ar piena produktiem, bet, raugi, ja 17. gadsimtā varēji tā nevērīgi teikt, ka tev atsūtīts īsts "parmigiano" [3], tad nav no svara, vai cilvēkiem Viļņā tas Parmas siers garšoja vai ne. Respektīvi, pētījuma lasītājs ņem šādas marginalia un droši laižas refleksijās par to, kas dažādos laikos ir statusa apliecinājums, kā statuss tiek izrādīts, kā tagadne izskatās uz pagātnes fona un tamlīdzīgi. Lasītājs nesaņem no pētnieka desmit teikumus par svarīgāko. Sava vieta ir arī "desmit teikumiem", bet jāpieņem, ka var būt arī citi modeļi.
Nereti pārpratumi un no tiem izrietošās ne visai draudzīgās reakcijas uz pētnieku darbu ir saistītas ar zinātnes vājo komunikāciju. "Delfu" TV diskusijā par zinātnes finansējumu un pētniecības prioritātēm strīdnieki vienojās kopīgā dziesmā, ka, jā, komunikācija esot ļoti svarīga un, jā, tās esot par maz. Ja sabiedrībai visu kārtīgi skaidrotu, tad jau būtu labi. Šo tēmu būtu diezgan viegli apcirpt jau asna stadijā, aizrādot, ka vispār komunikācijā ir divas puses. Ir jābūt ne tikai vēlmei un prasmei stāstīt, bet arī vēlmei un prasmei uzklausīt. Tomēr, objektīvi spriežot, komunikācijas laukā akmentiņi pētnieku dārzā ir metami.
Pirmais, smalki sakot, institucionālā sadrumstalotība. Ne tik smalki – katrs kaut ko rušina savā dārziņā. Sekošana humanitārajām un sociālajām zinātnēm Latvijā man prasa diezgan daudz laika. Iespēja uzzināt par jaunumiem vienā vai vismaz trijos informācijas avotos, lasīt trīs nevis apmēram desmit periodiskus izdevumus – tas pārskatāmā nākotnē laikam nepiepildīsies. Otrais: orientēšanās uz jau izveidoto auditoriju. Piemēram, piesakot kādu jaunumu (grāmatu, notikumu) soctīklā, kur vēsti tīkšķo un padod tālāk savējie, vēsts paliek burbulī. Soctīkli – vai preses relīze institūcijas tīmekļa vietnē, ko apmeklē vien savējie – nav nekāda komunikācija.
Tiesa, neatbildēts vienalga paliek jautājums, ar cik lielu auditoriju pētnieks vispār var rēķināties. Ja izvēlamies nesenu piemēru, tad oktobrī Latvijas Universitātes vēsturnieki rīkoja publisko lekciju ciklu par Latvijas–Ukrainas vēstures krustpunktiem. Aktuāli. Patiešām labam Andra Levāna priekšlasījumam par to, kas īsti bija Kijivas Krievzeme (Rus’), jūtubē 11 dienu laikā ir 235 skatījumi. Tas ir daudz, normāli vai maz? Es nezinu. Var gadīties, ka normāli, un tad visi mani pārmetumi par nepietiekamu pašreklāmu ir nepamatoti. Tomēr šajā gadījumā sāls ir tajā, ka, pamatoti prasot no pētniekiem vēlmi stāstīt par savu darbu, ir nepieciešams kaut ļoti aptuveni iezīmēt potenciālās auditorijas apmērus. Nekad nebūs tā, ka visi ir visu dzirdējuši, lasījuši un sapratuši, tādēļ tam, ka vienmēr uzrodas personāži "ar viedokli" par jebkuru tēmu – vai tā būtu kvantu fizika, vai antropoloģija, patiesībā nav nozīmes.
Rezumēju. Haltūras zinātnē ir bijušas, ir un būs. Visā pasaulē. Viena no pēdējām grāmatām [4], ko lasīju – īslandiešu profesora darbs par Baltiju un Skandināviju – ir apzīmējama kā "mēsls". Un šo vispārzināmo, no tīmekļa sagrābstīto patiesību savirknējumu vairāku simtu lappušu garumā radījis cilvēks, kurš ieņēmis augstus posteņus Īslandes valdībā un Pasaules bankā. Tajā pašā laikā ir vērts atcerēties, ka pētnieki – man šķiet, ka tā arī ir dabaszinātnēs – liek kopā gabaliņus mozaīkai. Katrs gabaliņš atsevišķi var šķist pārāk sīks, ne īstajā laikā izveidots un jocīgs, bet tā veidojas lielā bilde par dzīvo būtņu evolūciju, galaktikām un sabiedrības funkcionēšanas likumsakarībām.
[1] Hughes, B. (2023). A Conceptual History of Psychology: The Mind Through Time. Bloomsbury Academic, 100. lpp.
[2] Kapaló, J.A., & Povedák, K. (Eds.). (2022). The Secret Police and the Religious Underground in Communist and PostCommunist Eastern Europe. Routledge, 328. lpp.
[3] Kjær, L., & Strenga, G. (Eds.). (2022). GiftGiving and Materiality in Europe, 1300–1600: Gifts as Objects. Bloomsbury Academic, 111. lpp.
[4] Hilmarsson, H.Þ. (2023). Nordic, Baltic and Visegrád Small Powers in Europe: A Dance with Giants for Survival and Prosperity. Routledge.
0