Ar klaustrofobisku vērienu

Baumas, ka Vigula pirmā grāmata ir ļoti laba, ka tā, iespējams, ir labākā šī gada debija vai viena no labākajām šogad Latvijā iznākušajām dzejoļu grāmatām – tas viss ir taisnība.

Grāmata ir vienmērīgi kvalitatīva, tā nebalstās uz pāris ļoti veiksmīgu dzejoļu vaļiem. Uzteicama ir arī krājuma rafinētā, pārdomātā struktūra vai dramaturģija. Dzejoļi sakārtoti četros ciklos; katru no tiem ievada „vēstule” – „atskaite no nabadzības, slimības, posta” (4. lpp.) un moto – kāda cita autora citāts. Krājumā apkopoti dzejoļi, kas tapuši četru gadu laikā – tas ir pietiekami ilgs periods, lai teorētiski šāds krājums varētu izskatīties kā labāko hitu izlase. Taču šajā gadījumā grāmata nav eklektiska, tā drīzāk atstāj vienota un arī pabeigta opusa iespaidu. Tiek apspēlētas (apmēram divas) galvenās tēmas, krājuma gaitā atkal un atkal ieskanas tās pašas metaforas/tēli, un ir konstruējams pat nosacīts sižets, apziņas notikumu attīstība, kas metaforas burtiskajā līmenī tiek izspēlēta kā slimība, kas ved pie neizbēgamas nāves un visnotaļ nekomfortablas pēcnāves dzīves, savukārt interpretācijas līmenī traktējama kā stāsts par nonākšanu aci pret aci ar 1) zaudēto bērnību/ neapturamo laiku; 2) zaudēto mīlestību. Visu šo iemeslu dēļ Vigula grāmata varētu būt medusmaize filoloģijas studentei – parocīga gan formālistiskai poētisko izteiksmes līdzekļu analīzei, gan psihoanalītiskai interpretācijai.

Jau pirmais cikls atklāj šīs spēles noteikumus – uzkonstruē nolemtības noskaņu un piedāvā metaforu – izmantoto jēdzienu – vārdnīcu, no kuras turpmākā krājuma gaitā būs ļoti grūti norobežoties. Varētu domāt, ka, iespējams, nemaz nevajag mēģināt norobežoties. Pirmajā brīdī šāda vienojoša, pārskatāma struktūra šķiet kārdinoša un sagādā to prieku, kāds iegūstams, veiksmīgi atrisinot vienādojumu vai aizpildot krustvārdu mīklas ailītes. Taču neizbēgami šāds lasījums ir reducējošs, padara darbu pārāk uzskatāmu un nolasāmu.

Piemēram, attiecībā uz Vigula metaforām/ tēliem: viņa metaforas nenoliedzami ir „spēcīgas”, „sulīgas” utt. Šādi gan, kā zināms, varētu raksturot lielāko daļu dzejnieku, kurus uzskatām par lasīšanas vērtiem. Taču, piemēram, atšķirībā no vairākiem pēdējās desmitgades latviešu dzejniekiem, kurus slavējam kā metaforu meistarus, Vigula metaforas nav nedz pašmērķīgi, aizraujoši, asociatīvi, sirreāli virknējumi, nedz krāšņas, smeldzīgi skaistu vai brīnišķīgi skumju noskaņu veidojošas mežģīnes – Vigulam tās vienmēr ir precīzas un raksturo konkrētu izjūtu. Šo konkrētību un interpretējamību tūlīt papētīsim tuvāk, bet jau iepriekš gribētu uzsvērt, ka nedomāju, ka ir vērts meklēt jebkura dzejoļa panākumu atslēgu vai nu „daudznozīmībā”, vai „patiesumā” un „precizitātē”. Ik pa laikam metaforas tiek turētas aizdomās pašmērķīgumā vai tiek vainotas pārmērīgā nolasāmībā, taču iedomātā nevainojamība visticamāk ir nevis kaut kur „pa vidu”, bet autora rokraksta unikalitātē: visi raksturojumi ir tikai raksturojumi, nevis iemesli, kāpēc šis rokraksts ir apbrīnojams vai nebaudāms. Attiecībā uz Vigula grāmatu, kvalitāti nedz vairo, nedz arī mazina it kā neizbēgamā konkrētā interpretācija.

Pirmā grāmatas lasījuma iespaids ir ārkārtīgā poētiskās vides šaurība – gandrīz pilnīgs ainavas, horizonta iztrūkums. Viguls nav no tiem autoriem, kas iet cauri ziedošam laukam, iet cauri pilsētai un dāsni projicē savas emocijas un jūtas apkārtējā ainavā un objektos. Pilsēta, kas šeit ik pa laikam pieminēta, ir nevis empīriskā vide, bet pati psihes telpa. Un tā ir ļoti noslēgta, krēslaina, tajā ir tikai dažas cilvēka figūras, daži priekšmeti, kas vairs netiek lietoti, un daudz lausku. No šīs slēgtās telpas tiekam izlaisti vien retu reizi, uz pāris rindām nokļūstot kādā pludmalē, bet arī tad tā ir tēlota Sin City estētikā – piemēram, liesmas uz melnbalta fona (12. lpp.).

Jau otrajā dzejolī (tūlīt aiz „pirmās vēstules”) šī telpa tiek apzināta: „esmu dzimis pilsētā ar izsusējušu kanalizācijas sistēmu,/../ vēl dziļāk ir pamesto rotaļlietu valstība..” (6. lpp.) „Dziļāk” ir bērnības pieredze, pagājušais un zaudētais – tas atkal un atkal tiek pieminēts visa krājuma gaitā. Pagājušo konsekventi raksturo tas, ka tas zudis, nav vairs pieejams, nav vairs lietojams un tiek aizmirsts (tūlīt nodegs, ies bojā uzlidojumā) – ik pa laikam nejauši uzietās bērnības rotaļlietas ir „orgāni, kas zaudējuši pielietojumu” (6. lpp.), bērnības istabā cita starpā tiek atrasta vācu valodas mācību grāmata, kurā mītošā gramatika tiek aizmirsta „līdz ar parolēm” („tagad protu pateikt vien: ich bin ausländer, ich spreche nicht” (7. lpp.)),  bet vienlaikus pagājušais ir līdzās pastāvošs un nav palaižams vaļā – „sprauga zem vannas ir savienota ar tumšu skolas gaiteni” (8. lpp.), „mūsu ķermeņos ieaugušas šķembas, atlūzas,/ un reizēm iesmeldzas bez iemesla” (9. lpp), „tas, ko vecums izstumj ārpus dzīves, meklē ceļu atpakaļ, šķeļot ķieģeļus” utt. Zudušā pasaule ir kaut kur, tajā vairs neiekļūt pa izsusējušo kanalizācijas cauruli, taču tagadnes istaba ir piemētāta ar „laika zvērību pierādījumiem” (18. lpp.) un „grīdas ir atvērti čemodāni, piebāzti melnbaltām fotogrāfijām” (42. lpp.) – šo istabu aprīkojumā nav gandrīz nekā cita.

„Trešās vēstules” ciklā atrodama vēl viena burtiska iekšējās pasaules alegorizācija pilsētvidē – tikšanās ar kādu, kas, spogulī ielūkojies, izrādās esam tas pats „es”. Taču šī pilsēta – apziņas alegorija, joprojām ir tik nepanesami nepārskatāma un necaurstaigājama. Uz īsu brīdi mēs nokļūstam uz ielas, bet tad jau tūlīt kāpnes-durvis-vannas istaba.

Grāmatas gaitā parādās vēl viena „zaudētā valstība”, no kuras palikuši pāri vien artefakti – galvenokārt auskari (27., 32., 40.lpp.). Laiks kopumā, „viss, ko esam pieredzējuši” ir „pušu atplēstais dienu klusums”, kas „aprij mūs no iekšpuses” (42. lpp.), proti, dzīve ir slimība uz nāvi, taču šo miršanu ievērojami paātrina, šķiet, kāda, kas „stāv manā priekšā, tērpta kleitā, kas pati saplēš sevi gabalos” (66. lpp.). Iespējams, viņas vārds ir Elita (29. lpp.). Varbūt te ir darīšana ar vairākām „viņām” – tam šajā gadījumā nav būtiskas nozīmes (kaut gan nevar nepieminēt, ka, ja gadījumā dzejoļi būtu kaut daļēji autobiogrāfiski, autors varētu zaudēt to auditorijas daļu, kas iepretī Īstajai tiek raksturota kā „jaunkundzes, kuras/ tāpat kā dzelzceļa stacijas ir atvērtas vienmēr,/ ne tādas kā jūs” (31. lpp.), padauzas un grūpijas). Kas mums ir saistoši – vēstulēs izspēlētā miršana no diloņa: pirmajā vēstulē adresāts tiek informēts par saslimšanas faktu, trešajā liriskais varonis dilst un spļauj asinis, ceturtajā ir miris un novēl visu savu mantību labdarībai. Arī tad, ja mēs jau iepriekš nebūtu pamanījuši, ka apkārt ir aizdomīgi daudz neveselīgu ugunsgrēku un plāksteru, ceturtā cikla sākumā par moto liktas V. Majakovska rindas „Мама! Ваш сын прекрасно болен!”. „[J]ūsu dēls iet bojā kādā kafejnīcā rīgas centrā” (71. lpp.) – tā priekšpēdējā dzejolī saka pats Viguls, un arī citviet iziršanas un nāves apliecinājumu ir tik daudz, ka, lai tos uzskaitītu, nāktos citēt turpat katru dzejoli.

Kas notiek miršanu uz brīdi piemirstošās „otrās vēstules” ciklā? Liriskais varonis ir patvēries mazliet groteskā sapnī, kurā „viņa” vēl ir šeit, kaut komunikācija ar viņu ir visnotaļ formāla – tās vairāk ir attiecības ar cirtām, lentīti un ķemmi. Lielākā daļa dzejoļu šeit vēršas tieši pie „jaunkundzes” un mazliet atgādina to dialoga (un neesošās vai noklusētās atbildes) stilu, kas savulaik tik ļoti valdzināja, piemēram, Jo krājumā (skat.: Jo. Manas mīļās vārds. R.: Enigma, 1998). Vigula varonis šeit uzstājas kā tomēr visai neiejūtīgs pielūdzējs, viņš grib kontrolēt situāciju (un jaunkundzi), aiz viņa manierīgās laipnības ir „nagu šķērītes, zobu standziņas un skalpelis” (33. lpp.), tāpēc mūs nepārsteidz, ka 64. lpp. atklājas – „esmu tevi/ nožņaudzis,/ mīļā”. Un pats, saskaņā ar „ceturto vēstuli”, kā zināms, arī ir jau miris, proti, beidzot ir apzinājies zaudējuma faktu, taču nav spējis ar to tikt galā – dzīvot tālāk. Taču šeit arī ienāk nedaudz vairāk jūtu, no kurām vēdī realitāte – bērnišķīgas dusmas un aizvainojums; skat., piem.: „aizmirsusi kafejnīcu, kurā strādāji un truliem mīļākajiem/ pasniedzi manas aknas” un „mākslinieka kungs Ejiet uz poda” (63. un 62. lpp.).

Domājams, kāds cits vai cita savā referātā saliks līdz galam šo mozaīku. Mums šeit atliek konstatēt vēl šo to no vispārīgā.

Pirmkārt, interesanti, ka šī rekviēma noskaņa kopumā nekrīt uz nerviem par spīti tam, ka, šķiet, tik eksaltēts ciešanu un iznīcības diskurss varētu piestāvēt karu pieredzējušam moceklim nevis kādam, kas ir „dzērājs, jauns, talantīgs,/ mazpazīstams un garlaicīgs” (62. lpp.) un „skaistākais no dzīvajiem lv dzejniekiem” (71. lpp). Protams, es nevaru (un man nevajadzētu) zināt, vai Viguls patiesi nav uz nāvi slims – man gribētos domāt, tad tik vieglprātīgi netiktu runāts par naktīm, „kad mīla ir slimnīca” (63. lpp.) utt. Taču jebkurā gadījumā – vai ciešanas būtu empīriski pieredzētas, vai tikai talantīgi iztēlotas –, tām jābūt atbilstoši iesaiņotām. Ja neskaita pēdējos dzejoļus, mūslaiku lielo cietēju patvērums – ironija – šajā krājumā būtu jāmeklē ar palielināmo stiklu. Un tāpēc nākas vien visumā piekrist tam, ko Viguls (vai viņa varonis) pats par sevi saka – viņš ir „lielo ciešanu meistars” un  „lielmeistars ciešanās” (68. un 70. lpp.). Mazliet pārspīlētas šķita vien pāris epizodes, piemēram: „[I]t kā kāds censtos kliegt zem ūdens/ vai dauzītos pie zvana, kura ietverts, bērns nolaižas spazmās” (17. lpp.). Lai apjaustu situācijas traģismu, pilnīgi pietiek ar to, ka bērns „saliek savas vientulības modeli/ no grīdas dēļiem, atlauztiem, meklējot izeju” (turpat).

Līdztekus daudzajām brīnišķīgajām, psiholoģisko interpretāciju nenobrucināmajām metaforām (to ir tik daudz, ka nav vērts citēt), jāuzslavē arī Vigula pārsvarā nesamākslotās atskaņas (skat. vēstules un šur tur citur).

Kas nepatika? Dzejolis 44. lpp., „īrētu dvēseļu traģēdijas” 49. lpp., „saplosītās paradīzes” 66. lpp. Tādi sīkumi. Pārsvarā viss ļoti, ļoti patika.

P.S. „[M]an ir dilonis, atceries, caurvējā gulējām pie mākoņa asās šķautnes” (4. lpp.) – tuberkuloze ir infekcijas slimība, to nevar dabūt no caurvēja.