Redzējumi
14.03.2011

Literatūras skaistās vīles

Komentē
0
Saglabā

H.G. Gadamers savulaik rakstīja, ka saprašana iespējama tieši, pateicoties valodas caurspīdīgumam. Kad mūs pārņem tekstā izklāstītā jēga, mēs pilnībā aizmirstam par valodu – burti, vārdi un rindiņas tekstā it kā izzūd un atgādina par sevi tikai tad, ja rodas kādas saprašanas grūtības [1].

Līdzīgi var sacīt, ka viena no literatūras un kino burvībām ir iespējā pilnībā ienirt autoru konstruētajā pasaulē, aizrauties un aizmirsties. Ja fikcijas teksts nav veidots pietiekami prasmīgi, šāda aizmiršanās ir apgrūtināta – acīs cērtas varoņu vai aktieru manierīgums, izturēšanās vai valodas teatralitāte, situācijas šķiet nedabiskas, tiek laupīts ticamības moments utt.

Saprotams, ja grāmata ir „aizraujoša”, tas uzreiz nenozīmē, ka tā ir „laba literatūra”. Ja gribam iedomāties tipisku aizraujošu grāmatu, tad pirmie prātā nāk spriedzes romāni, piedzīvojumi, fantastika un tamlīdzīga nenopietnā literatūra, kas bieži uzskatāma par labu tikai „žanra ietvaros”. No otras puses, sasniedzot zināmu literārās apziņas līmeni, var rasties vajadzība visur nēsāt līdzi ne tikai „Krēslu”, bet arī „Ulisu” vai „Germantu lokā”, un naktis pavadīt, aizrautīgi dzenājot saules metaforas Raiņa dzejā.

Ja vispār iespējams strikti nošķirt šos divus dažādos aizrautības tipus – bērnišķīgu aizraušanos, pasīvu ļaušanos fantāzijas pasaulei un intelektuāli aktīvu aizraušanos ar literatūru, tad jāsaka, ka, lasot Zvirgzdiņu, jādomā par abām, un ne jau tāpēc, ka viņš rakstījis gan bērniem, gan pieaugušajiem. Visu žanru Zvirgzdiņa darbiem lielākā vai mazākā mērā raksturīga gan holivudiskā līnija – dinamisks sižets, pietiekami spraigi notikumi, gan augstāka literārā intelekta iezīmes, kas var izpausties gan kā džoisiska hipnotiska valodas bangošana un alūziju virāžas [2], gan kā teksta uztjūnēšana, piemēram, ar terminu skaidrojošo vārdnīcu, gan kā dažādas manipulācijas ar tekstu tekstā, pēkšņas skatu punkta un teicēja maiņas un citas literatūras pašrefleksijas izpausmes. Reizumis rodas iespaids, ka Zvirgzdiņš gluži burtiski mēģina iekļauties kādā intervijā joka pēc uzstādītajā ideālā – patikt gan Berelim un Eko, gan piena produktu pārdevējam.

Lai arī, kā jau minēju, Zvirgzdiņa teksti mēdz būt ļoti ievelkoši un ir visi priekšnoteikumi, lai tajos iekristu kā truša alā, realitātē atgriežoties tikai pēdējā lappusē, autors pats ik pa laikam saķer lasītāju aiz pleca un kārtīgi sapurina. Piemēram, stāstā „Murgu nakts” (Atgriešanās Itakā) brīdī, kad dramatiskais kāpinājums sasniedzis kulmināciju un lasītājs, sirdij dauzoties, gaida, kā tas viss beigsies, Zvirgzdiņš strauji nodod pa bremzēm un raksta: „Te es, visa šī patiesā stāsta autors, apmulstu.” Un seko retoriski ironiska kontemplācija par to, „[n]o kādām zemapziņas dzīlēm izpeld visas šīs šausmas” un „[k]ā pabeigt šo murgu”, proti, stāstu (57. lpp.). Tiek izskatītas dažādās sižeta risinājuma iespējas, beigu beigās izvēloties vienu, kas tad tiek izvērsta, it kā starp citu vienā mirklī sakomponējot saturiski ārkārtīgi blīvus un krāšņus noslēguma akordus.       

Ja būtu lasījusi vienīgi Zvirgzdiņa „Murgu nakti”, šķiet, es drīzāk sacītu, ka šī apstāšanās izskatās nevis pēc literāra paņēmiena, kas stāstā būtu vērtība par sevi, bet gan pēc īstas autora nespējas tikt galā ar savu stāstu. Un runa nav nepietiekamu rakstīšanas prasmi, jo visā šajā epopejā Zvirgzdiņš demonstrē gan teicamu valodas izjūtu, gan izdomu un erudīciju, tomēr beigu beigās rodas iespaids, ka ar stāstu kaut kas nav kārtībā. Tas tikai uzdodas par gotisku stāstiņu par vilkačiem (vai grotesku stāstu par to, kā vēsture padara cilvēkus par nezvēriem), bet patiesībā ir stāsts par literatūru – tas demonstrē stāstu kā formu, kurā pēc vajadzības var salikt dažādas satura vienības un reflektē par to, kas nosaka, kāds saturs ir autra rīcībā – kāpēc apziņas priekštelpā mīņājas tieši šie sižeti un tēli.

Pārskatot Zvirgzdiņa uzrakstīto, jāsecina, ka grūti atrast tekstu, kurā nebūtu nekādu literāro aizkulišu elementu. Ja uz skatuves kā deus ex machina neparādās pats autors, tad stilizācija jaušama intonācijas līmenī. Lai ko arī vēstītu stāsts, tas viss ir tikai spēle un improvizācija – postmodernisms, kā patīk atgādināt pašam Zvirgzdiņam.

Cita starpā, jādomā, var gadīties, ka, lai arī tu esi ļoti paticis Berelim, Eko vai Kolmanei, būdams postmodernists XX gs. 80. un 90. gados, šobrīd tas vairs neiet krastā – laikmeta konjunktūra brēc pēc jauna veida īstuma; kādu brīdi padzīvojušies pa literatūras darbnīcām un mākslas laboratorijām, mēs gribam atkal nosēsties skatītāja krēslā un aizmirst, ka konstrukcija ir „tikai konstrukcija” un simulācija „tikai simulācija”.

Interesanti, ka pats Zvirgzdiņš intervijā Kolmanei atzīst, ka „pat tādiem autoriem kā Borhess, Eko trūkst reālās dzīves. Tikai labi, profesionāli veidots teksts – tieši tāpēc tās atsauču atsauces, citātu citāti” [3] un atzīst, ka šādi teksti viņu garlaiko, tajā pašā laikā pats bez šīm atsaucēm un citātiem ne soli nevar paspert – "Atgriešanās Itakā" vesels stāsts („Maiņa”) veltīts braucienam, kurā piedalās Zvirgzdiņš un dažādi literāri varoņi – viņa paša vai citu autoru radīti. Lai atvieglotu uzdevumu tiem, kas nākotnē varētu vēlēties atšķetināt šī stāsta mistērijas, Zvirgzdiņš jau sākumā izpalīdzīgi norāda, kuras grāmatas būtu ieteicams pašķirstīt.

Iespējams, Zvirgzdiņš nevarētu izkļūt no šī „postmodernisma” – atsaucēm un literatūras vīļu izrādīšanas – arī tad, ja to vēlētos, jo, tāpat kā Eko un daudziem no mums, viņa biogrāfija lielā mērā ir viņa lasītāja un rakstītāja biogrāfija, proti, milzīga dzīves pieredzes daļa ir tekstuāla. Šādā situācijā, sakot, ka literatūra ir kaut kas viens, bet dzīve – kaut kas pavisam cits, nāktos atzīt, ka dzīvots ir salīdzinoši maz.

Ja iedziļinās visā šajā literāro mistifikāciju lietā, tad rodas sajūta, ka mums ir darīšana nevis ar visādās ziņās pilnvērtīgiem un patstāvīgiem stāstiem, bet piezīmēm uz stāstu malām vai, teiksim, literatūras faniem domātiem tematiskiem žurnāliem, kuros atrodamas krustvārdu mīklas par „Simts vientulības gadu tēmu” un tamlīdzīgi. Taču, lai arī atzīšos, ka es nevarēju turēties pretī kārdinājumam un pārlasīju dažas no grāmatām, ar kurām Zvirgzdiņš iesaka iepazīties pirms stāsta, ne jau šī fundamentālās literatūras aizmugure ir tā, kas piešķir Zvirgzdiņa stāstam tā vērtību. Stāsts ir interesants nevis tāpēc, ka es kaut kur jau esmu redzējusi Eņģīzeru vai Verneru Veisenenu, bet tāpēc, ka Zvirgzdiņš to ir uzrakstījis savā brīnišķīgajā dinamiskajā un asprātīgajā manierē. Patiesībā šis road trip ir baudāms tieši tāpēc, ka, ļaujoties jaunam stāstam, es pilnīgi aizmirstu un neņemu vērā to, ka pastāv arī šie Pāsilinnas, Keruaka, Jerofejeva un galu galā paša Zvirgzdiņa darbi, kuros tematizēta būšana ceļā, alkohola lietošana un tamlīdzīgi. Tieši Zvirgzdiņa stila dēļ neviens no krājuma stāstiem neatgādina garlaicīgu postmodernu maldīšanos kultūras atsauču džungļos, neatkarīgi no tā vai tas atsaucas uz dzīvi, vai literatūru.

Tas, kā Zvirgzdiņš tiek galā ar īsto dzīvi, proti, Latvijas sociāli eksistenciālās situācijas portretējumu, varētu būt jau cita apskata temats. Piebildīšu vien, ka grūti pateikt, vai būtu derīgi Zvirgzdiņam ieteikt izteiktāk nošķirt bereļiem un piena produktu pārdevējiem paredzētos blokus. No vienas puses, šķiet, smalkie literārie triki un ironiskās spēles reizēm it kā neļauj stāstiem sasniegt kulmināciju – skaudri un patiesīgi iezīmētā drāma vienmēr kļūst par farsu. No otras puses, šķiet, tikai lieliskā humora izjūta glābj Zvirgzdiņu no pārāk smagas piezemēšanās sociālā sentimentā un moralizēšanā.

Savā ziņā ir tā, ka nepavisam negribas kritizēt Zvirgzdiņa krājumu, jo stāsti ir salīdzinoši ļoti labi. Taču tiem raksturīgs tas pats, kas lielai daļai pēdējā laikā izdoto latviešu autoru grāmatu – eklektiskums, stila samudžinājumi. Šķiet, ja runājam par pieaugušajiem domāto literatūru, „Odu laika” stilistika ir paradigma, kurā Zvirgzdiņš jūtas kā zivs ūdenī, taču tiklīdz mēģina no tās iziet, mēdz rasties dažādas jocīgas garšu kombinācijas, kuras var nosaukt vienīgi par „interesantām”. Ar nepacietību gaidu savu princi baltā zirgā – autoru, kas nevis izglītos, izklaidēs, pārsteigs un sasmīdinās, bet saraudinās.

 


[1] Gadamer, H.G. Text und Interperation (1983)
[2] G. Berelis, rakstot par  „Odu laiku”, trāpīgi raksturo šo stilu šādi: „[K]aut kas līdzīgs ātrai un mazliet nervozai žestikulācijai, kad jāsteidzas pateikt pēc iespējas īsākā laikā/plānākā grāmatā pēc iespējas vairāk. Zīme pazib – un nākamajā acumirklī tā jau pačibējusi nebūtībā. Taču skaidrs, ka tā ir apzināti izvēlēta metode, kas kaut kādā mērā arī atbilst farsa poētikai: ja reiz gan autori, gan personāži dzen velnu, viņiem līdzi zibinās arī visa kultūras vēsture.” (http://berelis.wordpress.com/2010/06/22/vladis-spare-juris-zvirgzdin-lienite-medne-spare-odu-laiks/) Atgriešanās Itakā kaut ko līdzīgu redzam stāstā „Maiņa”.
[3] Kolmane, I., Zvirgzdiņš, J. Manuskripti nedeg, toties lidinās/ Karogs, 2003, Nr.8, 16. lpp.

Anda Baklāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!