12 dzejoļi par

=

tu stāvi ar rozmarīna zariņu rokās
gaidīdams vilcienu uz pilsētu
kur atrodas rozmarīna rūpnīca
tev ir tikai viens zariņš bet jau
tas ir vairāk nekā biji cerējis
nojaut fabrikā par tevi pasmiesies
skatīsies kā uz galīgi tērētu
strādnieku bērni tevi apmētās
ar dubļu pikām kāds metīs akmeni
vispārējā jautrībā neviens nemanīs
ka arī tavā sejā gluži kā rozmarīns
smaržīgs smaids jo tu vienīgais
zini šī nelielā zariņa patieso vērtību

=

tagad jādzīvo ar maija aizdarītām šūnām
sirds lauskām pulkstenī (smilšu)
kā trīs vārnām kaujoties ieputinātām

turpat arī zvirbuļi
vienam asiņaina spalva knābī
sarkana viļņojas gaišzaļā atklātībā

turpat arī es
bez rokām bez kājām ar salauztu spārnu
un neaizpūšamu negaisu sejā

tu man teici
ka iespējams mūsu vairs nebūs
bet es spītīgi ticu pēc sniegpārslu spieta

lidos
(tu zini) tā medaini smaržīgā bite

=

mēs braucam uz jūru
ceļu sataustot debesu kartē
jo vērties zem riteņiem neiespējami

putni nodzied visu sakāmo
ir pavasaris un maijpuķītes piezvana klāt

tu iepaliec       es pielāgojos        man patīk

jau iztālēm jūtamas jūras izelpas
plaušās aug lata sievas un vīri
pats lats paiet mums garām un lēnīgi novelk
nav nozīmes

saules trauks šodien skalojas pāri malām un
arī sirdis vairāk izplešas
nekā saraujas

uz pusēm apēdam šokolādes saldējumu
bet kafija gan katram sava

jūra kā pilnības vektors
ar neaizsniedzamu galapunktu
cilvēki necik tālu netikuši
izmetas laukā

mēs tikai vērojam
esam tur bijuši

=

dažreiz es slēpju savu mīlestību aiz muguras
jo tā vēl nav gatava
var ātri novīst kā pļavas puķes kristāla vāzēs

ilgi gan nenoslēpsi
sevišķi ja tev seko mūžīgais spogulis nelaikā
to aizmuguri rādīdams

vienalga skaties uz mani no kuras puses gribi
šodien tu ieraudzīsi tikai sauli
jo pavasarei kāzas un es noķēru līgavas pušķi

=

un tad es bēgu no tevis naktī
lai nesagaidām kopā rītausmu
un neskatoties uz to ka es zinu
tu nekad nemosties reizē ar sauli
(kamēr es vienmēr apsteidzu)

arī dienā pa ēnām laipodams mūku
jo citādi apdegs pēdas
un nāksies palikt uz vietas
kad atkal no debesīm kritīs akmeņi

un tieši tur
kur man jāsper nākamais solis

man pietiek
pie tevis piekusis apstājos

=

un atkal veries pa tumšu logu
iemiegot pie viņas naktselpas
ēdot vienādas
brokastis pusdienas vakariņas
pie pelēka galda
uz koka dēļa ar metāla rokturi
pirms tērauda ledusskapja
kurā glabājas viņas napoleons
ko tu mīlot nesi no veikala
vai pašas elbas kas zina
tu nespēj beigt mīlēt
un nevēlies
tas nav kā iekarot eiropu tikai
jāļaujas
lai nesāp sev aizliegšana
jums patīk jumts un skursteņi
tu skaties un nenovērsies
lai izdomātu svaigu sinonīmu
mīlestībai
šajā lietainajā dienā
katrreiz pieskāries citādi
burtiski un pārnestās nozīmēs
uz degošu sirdi
ar malkas sainīti atpakaļ

=

drusku biedē nevainojamais rīts
kā putnam paceļoties nejauši izvibrēts
akmens no jumta un domu gājiens
līdz sastapšanās punktam
ar (ap savu asi) rotējošu cietoksni
divu taišņu sadurē iekrājies mitrums
kur atsvaidzināt vārdu odu izsūktas lūpas
karstuma izsausētās locītavas
čīkstot kustas pretī it kā turpinājumam
vienā balsī ar beidzošo gultu

=

no laipas ielecam sviedru bļodā
gaisā sirds kūleni apmezdami

viņu vēlreiz sviež plānajā gaismā
bet mani gremdē
gultas atsperīgā roka mūs sagriež

salātos saulgrieži

=

uz jūru ar putnu kartēm prātos
pa apkārtceļiem
varētu iztikt arī bez tām
jo visu ceļu čivina
priekšā

pagātnē slīdošie cilvēki ir priecīgi
tuvāk sāļajai zemes plaukstai vieglāki
sāls iekonservē smaidus sejās
gribētos cerēt
saules reti apciemotajai ziemai

saldējuma letes aizslēgtas
bet neapturamie kafijas automāti strādā
un mums ar to pietiek lai karstumā
atveldzētos

smiltis no pēdām skrubina nogurumu
un kaiju klaigas
mūs iecilā vēja uzputotajos ūdeņos

viļņos gribētos pulsēt mūžīgi
vienam otrā nebeidzami

=

tu man prasi vai kaut ko nopirkt
bet man jau viss ir
un kas virs tā
kļūst par apgrūtinājumu

tikai tevis nekad nav par daudz
kā sabiezējušo debesu
un irdenās zemes
kura uzņem jebkuras dzīvības
atliekas

bez kurnēšanas arī es
vientulību ar mirušo vecāku foto
tevis dāvinātu sveci
(tai vēl par gaišu) un nenozīmīgu
balvu par grāmatu
kas laikam nevienam nepatika

tu drīz atbrauksi pie manis
ar trešo trolejbusu
mēs gulēsim dīvānā un fonā runās
dievs

mūsu pirksti
tuvojoties izveidos neizbrienamus
brikšņus

tavu acu rudzupuķēm apmaldīties
bet manām zaļajām
iekustināt pilnīgi visas ielas

=

es nezinu nevienu kailāku par tevi
kad tu izej atklātā kosmosā
kur melna zeķe kož savas pēdas pirkstgalā
un tosteris izsviež zemjainas maizes
lai rodas jaunas apdzīvojamas gultas
ar plašiem mežiem un laukiem
vākšanai stādīšanai neilona ražas savešanai klētīs
ak dievs tu esi tik skaista
un tepat pa rokai plūst parastais piena ceļš
tukšs maks
man atkal beigusies gravitācija

=

mazliet par skumjām
kuras izaugušas mazākas
par mani pirms piedzimšanas

vairāk par mīlestību
lielāku par mani pēc nāves

bez vismazāk par dievu
ko cilvēks man atņēma