=
(kas par vainu tavam lietuvēnam
nevelk izkaltušo zirgu līdzi
nejaud pacelt zemes akmens acis
čīkst un grab kā pamests tirgus placis)
lietus lāses
dzirksteles kas aizdedzina tavus mežus
izžauj pretējās mājas logā aizkarus
no palaga noplēsdamas sakaltušo sviedru virskārtu
dod svaigiem darba melniem vietu
tu apmeties istabas viducī un kā lūgšanas skaiti sienas
ikreiz nonācis līdz četri saproti ka ir kaut kas lielāks par redzamo
un sāc no sākuma
ar katru nākamo mākoni satumst prāts
ar nejaušu saulstaru uzaust no jauna
iebrūk griesti
bet redzot jumtu paliekam mājas cēlāja nospraustajā vietā
arī tu neizkusties
un tur jau viņas beidzot lido
ar zobeniem izcērt debesīs ceļu par sarkaniem asmeņiem sāļākas
valkīras
=
kokam nobirst sakaltuši cilvēki trāpa peļķēs kādu laiku elpas dzītas laivas pēc mirkļa paši sev
izmesti enkuri
glābēji kopā ar melnajām bākugunīm apgriež pilsētu riņķī un neko atrast nevēlēšanās reibumā
kā
ēnas atvarā neizkaltuši
es tīksminos ka spēju būt atsvešināts un ieinteresēts vienlaikus jo naktīs šeit vienalga piesalst
un augšāmcelt nevar nevienu
=
roku paralēles nogrābstās gan šur gan tur
dzīvodamas savu dzīvi
(kā tavi kaimiņi iedomājas to darām iekams tu nepiecelies un
nebeidz sapņot)
visums turpinās saujās sabirst sadzeltējuši esības fragmentiņi
kājās iekrīt jau noieti ceļi
tu paņem no plaukta piena ceļu ieskrūvē tukšas pudeles korķī
salej
un saskandini ar simetriju
=
stāvēdama pie gludināmā dēļa
viņa izlīdzina grumbas
ritmiski kā metronoms iztvaicētās asaras uzpūzdama
no kakla izspļauju gaismas kamolu
lai viņa un es redzētu kas notiek un kam īsti jānotiek
mēs abi zinām
ka nav viegli pieņemt esošo par vēlamo un apgrieztā
secībā
pa to laiku tumsa pieņemas spēkā
sizdama logā rupjas vārdu lāses
(kāds kliedz pirms nāves pienākoties pēdējā cigarete
no rīta pagalmā uzies līķi ar asiņojošu izsmēķi lūpās)
vienkārši eksistence
ir uz muguras nolikts bruņurupucis
kājās netiek
bet ir
un mēs taču nezinām no kura gala vislabāk sākt dzīvot
no beigām
vai sākuma
=
zem neticami plāna krama kupola kas apbērts ar nokaltušām lapām
liepas šovasar agri pagurušas un cilvēki to starpā
ieelpo sviedrus no iztvaikojušām ūdenskrātuvēm sajūtot viens otra
sāļumu
tavai harpūnai mazs darbības rādiuss tāpēc pievirzies cik iespējams
(lai neiztramdītu) tuvāk … un
tuvāk … un tuvāk … un tuvāk … un tuvāk … paplašināti asinsvadi
pilsētai lēna plūsma
=
tās tēmas man īsti nepieskaras
es esmu mēģinājis tām atdoties kā jauna ķēve pavasara arklam
nesanāk
vaga greiza akmeņi grūti pārlecami šķēršļi
lietus tik durstīgs ka jāpamūk melleņu krūmos starp kokiem un
pienainiem sveķiem
savukārt saule
kad lepni izslienu kaklu pamanās iztvaicēt acis un juteklīgākos
mirkļus
nespēju
izsijāt plaukstās samalto labu un ļaunu
nevaru
atšķirt kāda pirms manis sastādījušā kviešus no nezālēm lai arī
graudzāļu vairāk
tomēr to akoti kā rīklē sabiruši tārpi
kuri negrib un (pat ja vēlētos) nejaudā izrāpties ārā
bet nezāles dažkārt saldas
un jāpārtop kamenē
lai savākto nektāru sanestu pazemes stropā
beigu beigās es atmetu tām ar roku
jo nāks atkal savas
kam došu atdošos ņemšu un debesīs mezdama cilpas saldkaislē
neskaidri bubināšu
=
ja tomēr notiek brīnums un pirksti nepārvēršas
izdedzinātos sērkociņos
visumam lēni iesūcoties telpā ap tevi
kad aptausti svaigi gruntētās sienas
kamēr ausis tver izstumdītu mēģeņu šķindoņu
tu taču varētu mirt vienkāršāk
kā visi
ērti iekārtojies starp melnzemes graudiem bet
laikam jau vajag to zēveli
3