===
sākās pirmā radīšanas diena
cilvēks noplūca aizliegto augli
pagaršoja
saviebās
un sāka rakstīt
otrajā radīja melnus putnus bez spārniem
aizsēja sev acis
ar kaulainu lakatiņu
ieraudzīja
trešajā dienā
ieķērās matos
vilka pa istabu konvulsiju pārklāto ķermeni
virtuvē plīkšķēja
sudraba karotīšu lietus
cilvēks izgatavoja dublikātu
ceturtās darbi tūlīt izdzisa no atmiņas
piektās
tomēr pacēlās spārnos
sestajā paspēra zem gultas akmens serdi
un sašuva
strautos izirušo upi
vairs nespēdams vārdos iedvest dzīvību
septītajā
pārlasīja
===
konceptuālais istabas biedrs pulkstenis
sit laiku
viņš pieiet pie loga
un atver ledusskapi
ierauga
pirms gadiem pirktu alus pudeli
domās to iztukšo
aizver
velkot ratiņos tumsu
aiz stikla sienām pārvietojas cilvēku
bērni
aiz viņa
tāpat kā pirms
klubkrēslā
pie televizora plaisas
izlaidies tukšums
grimst pats savā raidījumā
tikko iemigusi sieviete
vēro grafiskus sapņus
par spāniju
un viņa
kādā ieķīlētā atvilktnē
pa roku galam
apglabāto pasaules slavu
debesu dūmi met izvairīgus lokus
nenonākot tiešā saskarē
ar dzīves
pamatīgi nolietoto seju
gravitācijas
pie sevis aicinātajām krūtīm
sen neizmantoto ieeju
ausīm
kuras nedzird
un nekad nav uztvērušas
viņa visaugstākās frekvences
arī
pirms piecpadsmit gadiem
kad viņš vēl elpoja
bija
===
I
pilsēta pagriežas uz otriem sāniem
noslauka pusi
uz nakts maiņu ejoša cilvēka
dāvinot
bez mērķa neaizmigušam balodim
ar pavasara sēkliņu
knābī
II
sabirst trotuārs
pa rensteles sašaurinājumu
pazemē
smilšu pulkstenis
pa lietus lāsītei pak pak pakistānas kebabs
sārmainos tramvaja riteņos
tumstoša sieviete
prasa man laiku
III
iela atvāž metāla artēriju
satiksme neizsīkst
IV
luksofori ievieto dzeltenas kontaktlēcas
teātra afiša neaizver muti
kā nesākusies izrāde turpinās mana viena eiro pastaiga
ar putna kāju kreisajā rokā
un rietošu spārnu labajā
ausi uzšķiļ kāda garāmgājēja zvans
atbilde
steidz sevi gaidīt
četras vienādi kliedzošas riepas
dievs
dzen savus mācekļus pļaujā
V
atkritumu urnā iegailas akrila tomāti
un es atkal secinu
ka guļošie
tomēr ir neapstādināmi skaidri paraug pilsoņi
sekundi
atpakaļ gaitā
VI
mēs sirgstam ar trompeti
mirdzoša klusuma klaigās
svētajos sarakstos pārkārtojot vārdus
iegūstam vienu un to pašu vēsti
par sākumu atzīstot beigas
un beigas par pusnakts durvju vārtsargu
kas neielaiž
nevienu bezgalību
aiz tumšzila neona izkārtnes
debesis
VII
x vienmuļi klāsta savu stāstu
par y
no tumsas ar sliežu irbuļiem izceltu domu graudu
VIII
no reklāmas izveļas viedtālrunis
es pasperu
vēl vienu soli tālāk
nezinot vai līdz sasprēgājušā asfalta skūpstam izvilkšu
vienmērīgi
turpinu elpot
IX
apstājies cilvēk
izķemmē savu nodzisušo spārnu
X
mana pilsēta ir dievs
kurš neturpinās
nakts ziņās precīzi uzskaitot visas bedres
miniatūrajos kalnos
uzstumj pasaulslavenus alpīnistus
liek rokās neizdzeramus traukus
un pagrūž
lai cauru nakti kūleņo lejā
visi ceļi ved uz romu
visi neceļi tepat
uz rīgu
XI
siltajos elkoņos sudraba zvaniņi pārnakšņoja
===
pagrīdes dzejas antoloģija naktī čīkstina griestus
šauri
līmlentē ievīstītajai mūmijai
trūdoša reizē kalstoša un telpaugu dāsni ziedotā
ūdens
pārdomu inkarnācijā ieskalota
tā piesauc to kamēr tas vairs neatceras skanošas
balsis
tikai klusu cietējas
laika raupjo pirkstu sadrupinātas vīzijas
tas katru tā paša uzdāvinātajā rītā neprasmīgi uzvelk
klauna vaibstus un putekļaino grīdas dēļu mēteli
bet viņa savas aprakstītās rokas
pārsātināta
līdz miglainam skatienam ievelk pliekanu dūmu
no rozetes uz miroņgalvu
nepārkāpjot izolācijas robežu pārvietojas papīra
skudriņas
tas liek kāju uz mēles ikonas
zvērēdams sacīt tikai un vienīgi patiesību
klusē necieš sienā ieskrāpē asiņojošus teikumus
===
nakts ieelpa cieši apvijusi durvju rokturi
man paspēt pirms tevis
iespraukties tuvā pavasara gaismas telpā
kad koki logā
ir atspārnotas vārnas
un ekstāzē aizslēgtas pirmā cilvēka acis
īsi pirms izgaišanas
un pēdējā plaši atrautas vaļā
brīdi pēc tava aizmigušā pieskāriena
no vaigiem tvaiko pārsaldināta sārta sula
tavs klusums
to nenoslauka
===
sniega stirniņas pavada manu ēnu mākoņu dvīni
abpus sliedēm
no gaismas atkarīgās dzīves paralēlēm
un es uzlieku saulesbrilles lai pāragri neapžilbtu
dienvidos jau knābjus asina dzērves
kā riteņi dzelzceļa asmeņus
mēs skaidri dzirdam ko nespējam saskatīt
pieci pasaules okeāni sadodas rokās riņķojot ap
zemes atspoli
apļojošo sauli galaktiku
nez cik ilgi tumsu un tukšumu grauzošo visumu
neprātīgi viļņojas pamestība
mūsu pilsētas iedzīvotāji sakāpj laivās
naski airē projām no krasta
kamēr tu novelc savu laimes krekliņu pamāj un
gaidi
kad ūdens aizmēzīs ierastās mājas protams mēs
uzsliesim jaunas
1