Pagājušās nedēļas sākumā vairums mūsu līdzpilsoņu kravāja čemodānus ceļojumam "pretim pavasarim" uz siltajām zemēm, staigāja pa veikaliem balto olu meklējumos vai darīja citas patīkamas lietas. Acīmredzot, lai neļautu ļaudīm krist pilnīgā brīvdienu eiforijā, Valsts prezidents Andris Bērziņš, uzstājoties televīzijā, paguva diezgan skarbi izteikties par mūsu politiskajām reālijām, nosaucot šodienas valdošās koalīcijas darbu par "ārprāta murgiem" un vismaz shematiski ieskicēt gaidāmās Satversmes reformas. Neilgi pēc tam šo jautājumu komentēja viens no prezidenta darba grupas locekļiem, kolēģis Valts Kalniņš, kurš, par spīti ļoti piesardzīgiem formulējumiem, tomēr ieskicēja vienu noteiktu reformu virzienu.
Šo virzienu es īsi komentēšu noslēgumā, taču iesākumā būtu jāpasaka daži vārdi par pašu reformu iespējamību. Tas, vai šodienas valdošā koalīcija patiešām ir raksturojama kā "ārprāta murgi", lielā mērā ir gaumes jautājums. Tomēr dažas lietas šās koalīcijas darbā patiešām ir skaidras. Pirmkārt, kaut arī šī koalīcija ir bez "oligarhiem", tomēr tās spējas konsolidēti strādāt ne ar ko nav lielākas nekā kādai no iepriekšējām. Tam par apliecinājumu arvien skaidrāk kalpo troksnis, kurš ar kārtējo demisijas pieprasījumu, kārtējo savdabīgo balsojumu, kārtējo apsaukāšanos skan no Jēkaba ielas. Otrkārt, pat tad, ja līdz ar Dombrovski (un Kalvīti pirms viņa) mums ir būtiski palielinājies vidējais valdības dzīves ilgums (līdz 2006. gadam tas bija 14 mēneši – visīsākais ES), principiālās problēmas nav atrisinātas – parlamentārās koalīcijas spēja atbalstīt valdības iniciatīvas nopietnu reformu jautājumos ir kritiski zema. Tā varbūt tīri ciešami spēj noturēt valsti no kritiena bezdibenī – kā gadījumā ar starptautiskajiem aizdevējiem vai eiro ieviešanu. Taču nekādas aktīvākas reformas tā realizēt nespēj, un tādēļ visas runas par "ekonomisko izrāvienu" jau šobrīd izskatās traģikomiskas. Nu nebūs te nekāds izrāviens ar šādu valsts pārvaldi, un nevajag muļķot sevi un citus ar visādiem birokrātiskiem lozungiem.
Citiem vārdiem, lai ko arī nedomātu par prezidentu Bērziņu, viņa sacītais, ka pašreizējā politiskā sistēma "nodrošina ideālu varas līdzsvaru, bet nenodrošina attīstību, pieļaujot vāju politisko atbildību un veicinot traucējošu sāncensību, nevis kopdarbību", izklausās visnotaļ aktuāli. Protams, var vaicāt: vai vaina patiešām ir Satversmē? Galu galā, līdzās formālajām institūcijām politisko sistēmu veido arī virkne neformālu institūciju, kuras faktiski nosaka reālo saturu, ar kuru tiek aizpildīts konstitucionālais ietvars. Teiksim, viena šāda neformāla institūcija pie mums saucas "neņemt krievus valdībā", un tās iespaids noteikti nav mazāks nekā dažām konstitucionālām normām – turklāt iespaids lielākoties ir negatīvs. Šis nav normatīvs izteikums: ir virkne saprātīgu argumentu, lai pie šās normas pieturētos. Tomēr ir skaidrs, ka "latvisko" partiju vidū tas rada neaizstājamības apziņu. Sak', es varu darīt, ko gribu, jo bez manis ir tikai "Saskaņas Centrs" ar savu divvalodību un Kravcovu un ar viņiem, kā saka, nav variantu. Tādēļ koalīcijas iekšienē katrs var uzvesties, kā vien iegribas; koalīcijas līgums ir tikai tāds papīrītis bez juridiska spēka. Tādēļ "Vienotība" var mierīgi apstiprināt satiksmes ministru bez nacionāļu piekrišanas; savukārt nacionāļi – draudēt balsot pret eiro un rīkot autodafē iekšlietu ministram. Neviens no viņiem netiks nomainīts vai nogāzts, un, ja tomēr tiks, jaunajā koalīcijā būs tie paši usual suspects – plus mīnus kāds sīkmanis, kā pašlaik ZZS, kuri ir uz mirklīti izkrituši no aprites.
Tomēr argumentam par etniskā dalījuma negatīvo iespaidu uz politisko konkurenci (un līdz ar to – atbildību) ir kāds nopietns pretarguments. Proti, pirmajā demokrātiskās varas periodā Latvijas politika nebija etniski šķelta un tajā nebija SC līdzīgu "politiski spitālīgo" ("Strādnieku un zemnieku frakcija" jeb komunisti 3. un 4. Saeimā bija tikai margināla epizode). Tomēr nekārtības un haoss tolaik nebūt nebija mazāki. Tad varbūt vaina tiešām ir Satversmē? Varbūt gandrīz totālais parlamenta absolūtisms apvienojumā ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu patiešām nav labākā kombinācija mūsdienu Latvijai? Varbūt ir vērts padomāt par spēcīgāku izpildvaru, kas līdzsvarotu parlamentu? Varbūt Arveds Bergs, viena no starpkaru Latvijas gaišākajām galvām, nemaz nebija tik glups, kad jau pāris mēnešus pēc Satversmes pieņemšanas sauca: "Viņa neiet!"
Šajā diskusijas fāzē liberāli mesiāniskajiem oponentiem acu priekšā iznirst Lielā Kārļa tēls un Latvijas sabiedrības šķietamās ilgas pēc autoritārisma. Tomēr šajās bažās ir kaut kas dziļi iracionāls: tas, kas rada draudus demokrātijai, drīzāk ir pašreizējā situācija. Latvija cieš ne tik daudz no problēmām ar demokrātisku pārstāvniecību, cik no valsts kapacitātes trūkuma, kad ļoti demokrātiski ievēlētie tautas priekšstāvji nespēj savā starpā vienoties pat par viselementārākajām lietām. Tieši šī neefektivitāte tad arī rada neapmierinātību, pilsonisku cinismu un labvēlīgu augsni ekstrēmiem populistiem.
Jautājums, kā būtu pareizi mainīt varas izkārtojumu un ieviest spēcīgākus varas dalīšanas elementus, nav atbildams šādā īsā rakstiņā. Turklāt ir jāuzsver: tas nav tikai juridisks vai "politoloģisks", bet arī filozofisks jautājums: kādu jaunās sistēmas inženieri redz reālo cilvēku rīcību jaunajā ietvarā, un kādiem motīviem būtu jābūt noteicošajiem? Ir sistēmas (tāda lielā mērā ir iestrādāta 1922. gada LR Satversmē), kuru centrā ir cilvēku sadarbības spēja kopējā labuma vārdā, un, ja šādas spējas nav, tad "viņa neiet". Ir citas, kuras uzsver regulētu konkurenci par varu starp dažādām iedzīvotāju grupām, kurām ir jācīnās par vairākumu (tāda ir ASV konstitūcijas pamatā). Izpildvaras stiprināšana, kuras rezultātā valdības vadītājs un ministri būtu spēcīgākās pozīcijās iepretim parlamentam, ir panākama dažādos veidos. Vispirms – ir iespējams paplašināt Valsts prezidenta lomu (varbūt pat kopā ar tiešām vēlēšanām), kurš apstiprinātu un varētu arī atsaukt neefektīvu ministru prezidentu un ministrus. Var ieviest konstruktīvo neuzticības balsojumu, kad valdības vadītāju var gāzt tikai, uzreiz ievēlot viņa vietā nākamo. Ir iespējams mainīt kvorumus ministru atcelšanai; ir iespējams, teiksim, dot Ministru prezidentam kopā ar Valsts prezidentu tiesības atlaist galīgi destruktīvu Saeimu. Īsi sakot – ir virkne variantu tiem, kas gribētu detalizēti izvērtēt iespējamās reformas. Par iespējām mobilizēt politisko gribu šādām reformām pagaidām vēl ir par agru spriest. Pamata optimismam ir maz – neefektīva sistēma nespēj sevi efektīvi reformēt, un šie Satversmes grozījumi būs jāpieņem pašlaik spēkā esošās Satversmes noteiktajā kārtībā.
Cik saprotu, tas, ko pašlaik piedāvā Valsts prezidents ar saviem domubiedriem, ir labākais no divām pasaulēm – saglabājot parlamentāru republiku, vienlaikus ieviest prezidentālām republikām raksturīgus nepolitiskus ministrus, primāri atbildīgus Ministru prezidentam, un tikai sekundāri – parlamentam. Šāda iecere pagaidām raisa vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, kā nodrošināt parlamenta atbalstu kādam Ministru prezidentam, vienlaikus partijām neuzņemoties pārraudzību pār konkrētām ministrijām? Otrkārt, ja parlaments tomēr atceļ kādu ministru, vai Ministru prezidents drīkst kā nākamo iecelt to pašu personu? Treškārt, ja reiz Valsts prezidents vairs neizvirza Ministru prezidenta amata kandidātus, kas un kādā kārtībā to dara? Ja tā ir, teiksim, lielākā parlamenta frakcija (kā Vācijā), tad tas nozīmē pārskatāmā nākotnē dot pirmo roku valdības veidošanā "Saskaņas Centram" – un tādu priekšlikumu iesniegt 11. Saeimā var vienīgi īsts kamikadze. Īsi sakot, vēlēsim sekmes mūsu Satversmes reformu inženieriem. Kazi, varbūt šis būs tas retais gadījums, kad garās diskusijas un darba grupas novedīs arī pie kādiem taustāmiem rezultātiem. Uzdrošinos apgalvot, ka tieši to no politiķiem arī sagaida vēlētājs.
1