Eseja
23.12.2016

Svētku vakara satīra

Komentē
0

Turpinām publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem" – atskatoties uz to, kas tika publicēts Latvijas laikrakstos tolaik, un samērojot to ar notikušo gadsimta laikā.

"Kaķēns bēglis

Zeltmata (svētku vakara satīra)

Tas bij Ziemassvētku priekšvakarā.

Bankas direktors Plostiņš šodien stundu agrāk nekā parasts slēdza kasi. Durvverim bij pieteicis pēc pulksten 12 nevienu vairs neielaist. Taču klientu bij saradusuies laba tiesa, kā ka Plostiņam bij īsti ko rauties, lai visus apmierinātu. Viņš tagad bij vienīgais amata loceklis senāk kuplajā bankas ierēdņu sastāvā un pildīja reizē direktora, kasiera un kontrolista uzdevumus. Kā palīgs viņam bija atstāta tikai viena kantoriste -- viss cits personāls pēc bankas evakuēšanās bij atlaists, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu.

Arī banka uz kādu laiku bij savu darbību pārtraukusi. Bet tad dabūja valdības pabalstu, tad to atkal atjaunoja, izmaksādama strādnieku noguldījumus. Taču bez strādniekiem ieradās arī citi noguldītāji un lūdza “savu naudu”..." (tālāk – šeit)

Laikraksts "Līdums", 1916. gada 24. decembrī

Nelielo stāstiņu par baņķieri Plostiņu un kaķēnu, kuru 1916. gadā sarakstījis Zeltmatis jeb rakstnieks un skatuves mākslas pedagogs Ernests Kārkliņš, varētu analizēt pamatskolas klasē, kopīgi meklējot atbildi uz jautājumu: kas ir empātija un kā tā rodas? Stāsts sarakstīts vēsturiski tumšā laikā, kad, iebrūkot vāciešiem, liela daļa latviešu bija pametuši valsti, bet no palikušajiem vien retais varēja atļauties iedegt svētku sveces vai nopirkt avīzi, kurā šis stāstiņš nodrukāts. Avīzes tolaik raidīja uzbrukumus vietējai inteliģencei, kas aizlaidusies, atstājot tautu nelaimē, un "Plostiņš šo avīzi neieredzēja un neabonēja, tomēr katru dienu lasīja".

Savā ierēdņa amatā bankas direktors Plostiņš ir kā nepieejams cietoksnis, kā Kafkas vārtsargs Likuma priekšā. Kā privātpersonai viņam arī piemīt vājības un žēlums, svētku vakara nostalģija pēc zudušās labklājības – arī viņš pazīst zaudējumu. Un tas pat nav ironiski – ir nodedzis viņa lauku īpašums līdz ar sapni par dzīvi senatnē, ģimene izbraukusi uz drošāku teritoriju, atstājot viņu vienu. Viņš pats arī savā ziņā ir atstāts kā prombēdzēju kaķēns – labi barots un drošībā, bet tomēr vientuļš un apdraudēts. Plostiņš varbūt nespēj izprast katru savu izmisušo klientu, bet viņš saprot nelaimi, ar kuru spēj identificēties, kuru spēj izdzīvot un sajust.

2016. gada izskaņā laikrakstu pirmajās lapās lasām: "Pastieptas rokas vietā nāve" – "Eiropas bailes un mēģinājumi sargāt sevi no patvēruma meklētājiem 2016. gadu padarījušas par nāvējošāko Vidusjūrā, taču tā arī nav ļāvuši rast risinājumu migrantu krīzei". Vārds "bēglis" ar satraucošu, sensacionālu, provokatīvu un diemžēl arī nievājošu nokrāsu visu gadu ir atradies plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā. Triviāli, netaktiski un lielākoties likuma izpratnē arī nepareizi lietotais termins, ar kuru parasti domāts "patvēruma meklētājs", šķiet pazaudējis traģisko nozīmi un ikdienas valodā arvien biežāk attiecināts uz jebkuru Tuvo Austrumu vai Āfrikas ieceļotāju.

Pilnīgi neticami tas izklausītos pirms 100 gadiem, kad arī "bēglis" un "bēgulis" ienāca Latvijas palicēju presē un ikdienā, turklāt arī ar zināmu neiecietības pieskaņu. Latviju šķērsoja nepieredzēti plaša bēgošo kurzemnieku straume, kas aiz sevis atstāja iznīcinātus sējumus, likvidētas ēkas un aizbērtas akas, pamestus mājdzīvniekus, gar kuriem nevienam vairs nebija daļas. Pēc vēsturnieka Ausekļa Sprešļa aprēķiniem, Pirmā pasaules kara gados Latviju pameta aptuveni miljons cilvēku jeb 40 % iedzīvotāju. 700 000 no viņiem skaitījās bēgļi, pārējie – evakuēti. Lielākā daļa izklīda Latvijas neokupētajā un Krievijas teritorijā. Tika izveidoti vairāki bēgļu apgādes centri un aprūpes organizācijas, kuras finansēja Krievijas valdība un kuru uzdevums bija ne tikai rūpēties par bēgļu fizisko izdzīvošanu, bet arī sniegt palīdzību nelaimes radītā morālā kaitējuma pārvarēšanā un piederības latviešu tautai saglabāšanā. [1]

Pasaulē šobrīd, 2016. gadā, bēgļu gaitās ir vairāk nekā 60 miljoni cilvēku jeb katrs 113. planētas iedzīvotājs. Vismaz 80 % patvēruma meklētāju ir atraduši pajumti valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem. Eiropā šajā gadā nonākuši ap 370 000 cilvēku, no kuriem 345 000 ir nedroši šķērsojuši Vidusjūru, bet 4690 ir nogrimuši šīs jūras dzelmē. [2]

Latvijā šajā gadā, līdzīgi kā citos gados, patvērumu pieprasījuši aptuveni 300 cilvēki, un bēgļa statuss līdz 2016. gada augustam ticis piešķirts 33 cilvēkiem, bet alternatīvais statuss – 35 cilvēkiem. Grieķijas patvēruma meklētāju nometnēs nokļūst simtiem tūkstoši cilvēku, bet mūsu izmitināšanas centrā "Mucenieki" uzturas aptuveni simts patvēruma pieprasītāju, kamēr tiek izskatīti viņu pieteikumi.

Lai arī kāda uzmanība būtu pievērsta šim jautājumam, reāli Latviju migrācijas krīze skārusi nav, un nav arī ar to saistīto izvietošanas un drošības nodrošināšanas problēmu. Taču apkārt notiekošā bēgļu krīze ir cēlusi gaismā citu eksistējošu problēmu: tā ir morāla krīze – problēma atrast sirdi ar spraugu, ar dubultsienu vai bēniņu lādi, kurā uz laiku izmitināt cilvēku, saglabājot viņa dzīvību un dzīvi. Sistēmā neparedzētu, neieplānotu vietu, ar kuru savā ziņā rēķinās ES bēgļu uzņemšanas politika, kā cilvēktiesības aizstāvošas, emancipētas sabiedrības iezīmi: spēju pieņemt svešu nelaimē nonākušo. Kādēļ tas praksē nākas tik grūti, ja pat bankas direktors Plostiņš no Zeltmata satīras nav "cilvēks gluži bez sirds"?

Kafka savu alegorisko stāstu "Likuma priekšā" sarakstīja 1915. gadā – tajā pašā gadā, kad pēc Vācijas karaspēka iebrukuma pretī nezināmajam no Kurzemes sāka aizplūst kurzemnieki: "Likuma priekšā stāv durvju sargs. Pie šī durvju sarga pienāk kāds laucinieks un lūdz, lai viņam ļauj ieiet likumā. Bet durvju sargs atbild, ka pašlaik nevarot ļaut viņam ieiet." Pēc gadiem ilgas gaidīšanas pie aizvērtajām durvīm, jau juzdams tuvojamies nāvi, laucinieks pajautā: "Kā tas nākas, ka šajos daudzajos gados ne­viens cits nav prasījis, lai viņu laiž iekšā?" Uz ko sargs atbild: "Šeit nevarēja ielaist nevienu citu, jo šī ieeja bija lemta vienīgi tev. Tagad es iešu un to aizslēgšu."

Liela daļa cilvēku, kas pamet savu valsti, cer uz iespēju ieiet pa aizvērtām durvīm. Likumiski atbraukt un palikt nav iespējams, taču ir iespēja netikt izraidītam. Sanāk, ka daudzi cer tikai uz gadījumu vai veiksmi satikt pretimnākošu cilvēku.

Ne katra "bēgļa" stāsts ir episks un traģiskiem notikumiem izraibināts – lielākā daļa ir smagnēja, garlaicīga neziņas un birokrātiska absurda pilna realitāte –, bet gandrīz ikviens no viņiem ir pametis mājvietu nedrošības dēļ. Bailes par savu nākotni dzen cilvēkus bēgļu gaitās, bet piesardzība un bailes no nezināmā liek turēt savas durvis ciet tiem, pie kā šie patvēruma meklētāji nonāk. Bailes ir abās pusēs, un pie durvīm notiek liela mīņāšanās. Plašsaziņas līdzekļi tiražē atgrūdošus bēgļu teroristu, bēgļu izvarotāju, bēgļu zagļu tēlus, kas padara tā jau nīcīgo empātijas iespēju vēl neiespējamāku. Cilvēciskais aicinājums uzņemt un integrēt patvēruma meklētājus nāk reizē ar bīstamības biedu, kas liek aizmirst par pirmo un svarīgāko – šie cilvēki ir bezpalīdzīgi. Viņi meklē palīdzību, bet durvis tiek vienlaikus vērtas vaļā un ciet.

Daudzus patvēruma meklētājus, kas ierodas Eiropā no kara vai nabadzības skartajām teritorijām, moka bezmiegs, bet citi atbraukušie guļ diennaktīm ilgi. Liela daļa cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma, depresijas, trauksmes, murgiem, sērām un ilgām pēc mājām. "Taču ar visu to viņi ir stiprāki par mums," apgalvo psiholoģiskā atbalsta centru darbinieki, kas sniedz pirmo palīdzību šo cilvēku neredzamajām rētām un mēģina atjaunot zaudēto uzticību cilvēcei, kas bieži seko traumatiskajai pieredzei.

Psiholoģiskā atbalsta bukletā UNHCR (The Office of the United Nations High Commissioner for Refugees) darbiniekiem uzskaitīti biežākie stresu izraisošie iemesli darbā ar patvēruma meklētājiem: "ietekme, ko rada saskarsme ar patvēruma meklētāju ciešanām, starpgadījumi, kad esi ticis ievainots vai dzīvība tikusi apdraudēta, politiskā situācija valstī, kurā pašlaik strādā, attiecības ar darba uzraugiem, attiecības ar kolēģiem, raizes par ģimeni, sajūta, ka tavs darbs nav novērtēts, nespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā, darba līguma statuss, darba slodze, darba stundas, spēja sasniegt darba mērķus un uzdevumus".

Case fatigue jeb "lietas izskatītāja" nogurums ir reāli pastāvoša kondīcija. Mēs nogurstam no viņu stāstiem. Mums iestājas apātija. Tāpat kā mēs norobežojamies no traumējošām ziņām, jo tās raisa tikai bezpalīdzības sajūtas. Ir pierādīts, ka fotoattēls ar vienu bada cietēju raisa cilvēkos vairāk līdzjūtības nekā attēls ar cietēju grupu.

Galvenajos plašsaziņas līdzekļos bēgļus un patvēruma meklētājus lielākoties pārstāv citi – nevalstiskās organizācijas vai atbalsta grupas –, un viņiem praktiski nav iespēju pašiem pārstāvēt sevi, stāstīt par savu pieredzi, kultūru, iemesliem, kādēļ viņi atstājuši savu valsti. Vairums dzīvo pagaidu nometnēs, kur viņi ir anonīmi svešinieki bez vietējās valodas zināšanām, bez iespējas iepazīt vietējos un iepazīstināt ar sevi, pasniegt savu notikumu perspektīvu. Savukārt "sagaidītāji" nespēj identificēties ar visu globālo nelaimi kopumā. Viņi/mēs esam par situāciju informēti – mums ir informācija par visām pasaules likstām –, taču mēs nespējam tās "sajust". Mēs nespējam šīs ziņas adekvāti uztvert arī tāpēc, ka tās mūs sasniedz ārpus cietušo kultūras un realitātes konteksta.

"Katrs rīts mums atnes pasaules ziņas, un tomēr mums trūkst ievērības cienīgu stāstu. Tas notiek tādēļ, ka mūs vairs neaizsniedz atgadījumi, kas nebūtu pilni ar skaidrojumiem. Citiem vārdiem: gandrīz it viss, kas notiek, nāk par labu informācijai, bet teju nekas – stāstījumam. Puse no stāstīšanas mākslas slēpjas prasmē atstāstāmo gadījumu turēt brīvu no skaidrojuma. [..] Par visneparastāko, visbrīnumaināko tiek stāstīts ar ārkārtīgu precizitāti, tomēr norises psiholoģiskais kopsakars lasītājam netiek uzspiests. Viņš var interpretēt šo lietu pēc savas sapratnes, un tādējādi stāstītais panāk tik plašu amplitūdu, kādas informācijai trūkst," – jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Valters Benjamins savā esejā "Stāstnieks" (1936) precīzi apraksta fenomenu, kas "informācijas pārbagātības" un "pēcpatiesības" laikmetā, iespējams, ir viens no cilvēku nesaprašanās traģēdijas iemesliem.

Benjamins jau toreiz, pēc Pirmā pasaules kara pieredzes, ziņu tiražētajām sensācijām un karu aprakstošu grāmatu plūdiem, nostalģiski runāja par senākiem laikiem, kad no tālienes atbraukušais un svešas zemes redzējušais kļuva par interesentu ielenktu stāstnieku un viņa piedzīvojumi, caur "es" prizmu pasniegti, tālāk mutvārdos aizceļoja – emigrēja – pie citiem. Vai arī otrs stāstnieka tips bija uz vietas sēdošais cilvēks, kas labi pārzināja savas zemes nostāstus un tradīcijas un prasmīgi spēja tos nodot citiem. Benjamins uzskatīja, ka stāstnieka lielākais talants ir spēja pasniegt stāstu tā, ka klausītājs spēj to integrēt savā pieredzē.

Benjamins apgalvo, ka informācija ir vērtīga tikai tik ilgi, kamēr tā ir jauna, bet stāsts sevi nekad neizsmeļ. Tas koncentrē savu spēku un ir aktuāls arī pēc ilga laika. Stāstīšana ir sajūtu pieredzes nodošana, kam piemīt Benjamina bieži pieminētā mākslas darbiem piemītošā vienreizīguma "aura". Ikviens personiskais dzīvesstāsts un aculiecinieka liecība mūs aizskar dziļāk un mums pastāsta vairāk nekā daudzas lapas ar informāciju par dzīvi.

 

Pēc šī principa darbojas arī jebkura mākslas darba uztvere. Dzejnieks, mākslinieks, "stāstnieks" ir cilvēks, kurš nolaižas tumsā un sevī atrod šo "otru"/"citu"/"svešo", ko citi baidās ieraudzīt. Viņš ieskatās šķietami neaizskaramā, pasaules noslēpumus glabājošā teritorijā un, panākot "dvēseles, acs un rokas" saskaņu, iekustina klausītāja aci, sirdi, roku un dvēseli, jo "oratora žesti ir metaforas" (Pols Valerī), jo "dzeja ir sākotnējā cilvēces reliģija" (Novāliss).

Jorkas Universitātes Socioloģijas un kriminoloģijas profesore Megija O'Nīla (Maggie O'Neill), kas praksē strādājusi ar afgāņu un bosniešu imigrantu grupām, 2006. gadā publicētā pētījumā "Starptautiskie patvēruma meklētāji: mākslas loma transformācijā" [3] demonstrē sabiedrības grupu integrācijas metodes, kuras balstītas mākslas darbu veidošanas līdzdalībā – konkrēti iebraucēju biogrāfisko stāstu mākslinieciskā pasniegšanā. Viņas pētījumā būtiska loma ir etnomimēzei jeb atdarinošai biogrāfiju pārstāstīšanai ar uzsvaru uz jutekliskāku, atmiņām un asociācijām bagātāku stāstījumu, izvairoties no negatīvas asociācijas raisošu tēlu un vārdu lietojuma. Pētījumā, kura pamatā ir Benjamina esejas "Stāstnieks" teorētiskās idejas, O'Nīlai izdodas pierādīt, ka, kombinējot etnogrāfiju un mākslu, ir iespējams radīt sociālu, mentālu un fizisku dialoga telpu, kurā reflektēt par starptautiskas identitātes, trimdas un piederības tēmām, tādējādi veicinot dažādo komūnu "saprašanos". Tādu saprašanos, par kuru runā arī slavenais franču laikmetīgās mākslas kritiķis Nikolā Burjo (Nicolas Bourriaud) savā grāmatā "Attiecību māksla": saprašanos, kas ir vērsta uz kopības saišu izveidošanu un dažādošanu.

Kanādiešu autores Annas Maiklzas (Anne Michaels) "Bēgļu etīdēs" [4] ir aprakstīta ebreju zēna bēgšana no mājas, kur nogalināta viņa ģimene. Viņš vēlāk atminas, kā pēc ilgas, izmisīgas mukšanas pa mežiem pienāca realitātes apjausma: "Tad es piedzīvoju dziļāko kaunu savā mūžā: mani caururba izsalkums." Es nespēju aizmirst šo teikumu. Man liekas, tas precīzi raksturo pārejas brīdi, kurā cilvēks no dzīves dzīvotāja kļūst par savas dzīvības sargātāju, un par tādu viņš kļūst arī apkārtējiem – fizisku personu, kurai ir vajadzības, kura pieprasa palīdzību un kura var būt neērta vai potenciāli bīstama.

Tieši stāstītāja atmiņas par bada kaunu ir tā nianse, kas manī kā lasītājā ielaiž viņa sāpes. Es sajūtu šo precīzo detaļu – pretrunu, fizisko neērtību, notikušā neaptveramo traģismu un savu nožēlojamo rijību –, un tas mani uzrunā vairāk, nekā izlasot par traģisko notikumu, kurš ir ļoti tālu no manas realitātes. Kauns un izsalkums man ir pazīstami no pavisam citiem kontekstiem. Tik triviāliem kā kautrēšanās paņemt vēl vienu kūkas gabalu ciemos, nespēja ēst svešu cilvēku klātbūtnē, nespēja ēst no saviļņojuma, uztraukuma, iekšēji pārmetumi par savu negausību un šausminošas iztēles par cilvēkiem, kas cieš badu, kamēr man visa ir tik daudz.

Es domāju par badu kā par stāvokli, kas neatkarīgi no manas gribas mani var padarīt nespēcīgu. Kā par apstākli, kas man var likt pārkāpt saviem principiem, pieklājībai un cilvēciskajām vērtībām. Atņemt manu brīvo gribu. Ēstgribu kā savu iekšējo ienaidnieku, kurš vienmēr uzvarēs. Bads un brīvība šķiet neatraujami saistīti – badastreikā tie uzskatāmi parāda savstarpējās attiecības: tu vari palikt pie savas taisnības, kamēr vari izturēt neēdis.

Britu vēsturnieks Džeimss Vernons (James Vernon), grāmatas "Bads: modernā vēsture" [5] autors, saista badu ar morālo spēku: tie, kas izdzīvo, tiek uzskatīti par morāli pārākiem. Bads kā atskaites punkts, kas atklāj cilvēka patieso ētisko dabu, kas atklāj augstsirdīgos varoņus un izskaitļo rijīgos, viltīgos slepkavniekus. Dabu, kuru mēs sevī varbūt nemaz nenojaušam, kamēr visa pietiek, un no kuras nākšanas gaismā mums ir pamatoti bail. Bailes no bada vai apstākļiem, kad mums būs mazāk, nekā ir, un kādi mēs tad kļūsim paši.

Bailes no sevis, savas dabas nav pietiekams iemesls, lai lūgtu patvērumu citā valstī. Un arī bailes no bada – ne. Vismaz ne likuma priekšā. Bads nav iekļauts konvencijā kā iemesls lūgt patvērumu. Tos, kuri bēg bada bailēs, mēs šeit saucam par "ekonomiskajiem migrantiem".

"Viņi izskatījās pēc skumjiem, mirstošiem dzīvniekiem, kas nonākuši vietā, kurā tie neiederas un kuru tie neatpazīst," – ASV dzīvojošais lietuviešu trimdas mākslinieks Jons Meks par bēgļiem.

Bads, ekoloģija un migrācija būs atslēgas vārdi nākamgad notiekošajā starptautiskajā mākslas festivālā "Documenta 14", kas jau kopš pagājušā gadsimta vidus ik piecus gadus cīnās ar nacisma tumsas kliedēšanu un rezumē politiski aktuālo mākslu pasaulē. Iepriekšējais festivāls bija veltīts feminismam, globalizācijai un multimedijiem. Šogad uzmanības centrā būs Grieķija. Festivāla notikumi pirmo reizi risināsies ne tikai festivāla rīkotājpilsētā Kaselē, bet arī migrācijas piepludinātajā Rietumu civilizācijas šūpulī.

Šī gada festivālā "Documenta 14", šķiet, mazāk redzēsim konceptuāli atturīgo minimālismu, kuru vēro dziļdomīgi klusējošs skatītāju pulks. Jau izsludināts, ka tiek meklēti aktīvi cilvēki festivāla "korim". Runa ir par tādu kori, ko izmantoja sengrieķu komēdijās, traģēdijās un satīrās kā līderi pavadošo, skaidrojošo, interpretējošo tautas balsi. Šie cilvēki ar dažādu līmeņu pieredzi un zināšanu bagāžu komentēs un skaidros izstādītos mākslas darbus. Iespējams, lai kaut kā labotu mākslas nepieejamības radīto plaisu un arī apjaustu, cik daudz mēs spējam atklāti pateikt par savām domām un sajūtām.

Klusēšanas tikums šķiet sevi izsmēlis. Daudznozīmīga klusēšana, mēma, inerta sekošana tiešsaistes ziņām un nepiedalīšanās – diskusijās, iniciatīvās vai vēlēšanās – noved pie tā, ka klusējošā viedoklis netiek ņemts vērā. Publiskai sarunai ir jābūt kompleksai indivīdu un grupu komunikācijai, nevis diviem vispārinātiem, pretnostatītiem sabiedrību šķeļošiem viedokļiem.

Latvijā patvēruma meklētāju pašizteiksmes situāciju nav nemaz tik slikti – ir notikuši atsevišķi mākslas projekti, kas ļauj viņiem stāstīt pašiem savus stāstus: pie mums tiek rādītas un pat veidotas filmas (Kaspara Gobas "Viņi bija pirmie", 2013), aktīvi rīkojas entuziastu grupa "Gribu palīdzēt bēgļiem", un liels devums ir arī teātra festivālā "Homo Novus" piedāvātās dokumentālās izrādes. Ar to varētu arī pietikt, ņemot vērā, cik niecīga patiesībā ir migrācijas problēma mūsu valstī. Taču kā Eiropas sabiedrībai, kā pasaules sabiedrībai mūsu atvērtība un iesaistīšanās ir nepietiekama.

Sīkstulīgais baņķieris Plostiņš sarīko "Ziemassvētku priekus" noklīdušam bēgļu kaķēnam – lai cik komiskas šīs izdarības šķistu uz kopējās nelaimes fona, tās tomēr ir labākas par neiesaistīšanos. Šāds solis izmaina notikumu gaitu. Tas ir nepieciešams, lai kaut nedaudz atmestu bailes no nezināmā un ieraudzītu realitāti – ieraudzītu traģēdiju tagadnē, nevis vēsturē, nevis memuāros un literatūrā, kas apraksta senus notikumus. Lai piešķirtu tagadnes balsi un tagadnes personību tiem, kas ir iesprostoti... Alepo pilsētā, kādā no totalitārajiem režīmiem vai nabadzībā arī šeit, pie mums. Lai dotu viņiem iespēju runāt un tikt uzklausītiem personiski – no cilvēka un cilvēku, no grupiņas uz grupiņu –, nevis saduroties "ilūziju burbuļiem" un "atbalsu kambariem". Lai iepazītu cilvēkus, pirms viņi noslīkst. Lai painteresētos par "viņiem" kā par savējiem un varētu cienīt viņu dzīvību un dzīvi tāpat kā savējās.

"Mēs nespējam novērst mazo starpgadījumu, sīko detaļu, kas nemanāmi veido likteni: īso brīdi, kad tu aizskrien atpakaļ, lai paņemtu kaut ko aizmirstu, mirkli, kas pasargā tevi no nelaimes – vai noved pie tās. Toties mēs ik dienu varam aizstāvēt savas tiesības uz lielāko kārtību, uz lielajām cilvēciskajām vērtībām, uz vienīgo kārtību, kas ir pietiekami liela, lai to varētu saskatīt." ("Bēgļu etīdes")

 

[1] Šalda, Vitālijs. "Bēgļu laiki" Latvijā jeb kurzemnieki Vidzemē. 1915–1918. Daugavpils: Saule, 2005

[2] ANO Bēģļu aģentūras dati, publicēti laikraksta "Sestdiena" 2016. gada 2. decembra numurā.

[3] O'Neill, Maggie. Transnational Refugees: The Transformative Role of Art? Forum: Qualitative Social Research, Vol. 9, No 2, 2008.

[4] Maiklza, Anna. Bēgļu etīdes. Rīga: Atēna, 1999.

[5] Vernon, James. Hunger: A Modern History. Cambridge. MA: Harvard University Press, 2007.

 

Rakstu sērija "Šajā dienā pirms 100 gadiem" top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0