Raksti
08.10.2013

Stoicisma mācībstunda

Komentē
0

Gatavojoties gaidāmajai eiro ieviešanai un visiem ar to saistītajiem priekiem un bēdām, cilvēkiem reizēm ir grūti izvēlēties pareizo attieksmi pret šo notikumu. Vai vajadzētu priecāties par valsts sasniegumu? Vai, gluži pretēji, svēti sašust par nekaunīgajiem tirgotājiem, kuri ir sākuši celt cenas jau šodien? Nezinu, kā citiem, bet man dvēseles mieru palīdz saglabāt kāda veca un dzīvesgudra ebreju anekdote. Pie rabīna ierodas Zāra un Moiše katrs ar savu jautājumu. Zāras jautājums skan sekojoši: rebe, vai man pirmajā kāzu naktī iet gulēt naktskreklā vai bez? Moišes jautājums turpretī: kā man pareizi izturēties pret gaidāmo naudas reformu – mainīt iekrājumus uz dolāriem, pirkt zeltu vai vēl ko citu? Viedais rabīns atbild: "Zāra, lai kā tu arī negultos, vienalga izdr**īs. Starp citu, Moiše, tā ir atbilde arī uz tavu jautājumu."

Kad nu ar vēlamo attieksmi būtu tikuši skaidrībā, ir vērts pakavēties pie valūtas maiņas iespējamajām sekām. Vispirms – tas, ka eiro ieviešana radīs sajūtamu inflāciju, ir skaidrs kā āmen baznīcā. Savukārt par to, tieši cik daudz no kopējās patēriņa cenu celšanās pēc jaunā gada būs norakstāms tieši uz eiro, cik – uz citiem faktoriem, vēl ilgi pēc tam strīdēsies ekonomisti – tā arī netikdami pie skaidras atbildes. Latvijas situācija ir mazliet īpaša, jo mēs eirozonā būsim visnabadzīgākie. Turklāt mums šajā zonā ir arī vislielākais nabadzības riskam pakļauto cilvēku īpatsvars. Tādēļ nav jābrīnās par nervozitāti saistībā ar augošo dzīves dārdzību, jo vairāk tādēļ, ka augošās cenas vistiešāk ietekmēs tieši mazumtirdzniecības cenas ikdienas patēriņa precēm – nevis luksusa priekšmetiem. Cik efektīvas būs sociālās kampaņas, kā "Godīgs eiro ieviesējs", arī varam tikai spekulēt. Tam būtu jēga, ja ļaudis tiešām boikotētu tirgotājus, kuri šai kampaņai nepievienosies un cels cenas. Taču tas ir diezgan neticami, un tirgotāji to labi zina. Atcerieties, pirms dažiem gadiem notika plaši izziņots mēģinājums boikotēt "Statoil" degvielas uzpildes stacijas – bez jebkādiem taustāmiem rezultātiem. Ļaudis pie mums īsti netic kopējam labumam un nav spējīgi uz solidāru rīcību – dziedi vai raudi, bet tā tas ir.

Pēc manas saprašanas pret cenu celšanos efektīvākais līdzeklis ir nevis šādas kampaņas, bet gan efektīva konkurence mazumtirgotāju starpā. Taču ar to pie mums ir diezgan pašvaki. Skaidrs, ka visi šīs pašlaik redzamās eiro cenas, piemēram, EUR 7.14, EUR 2.23 ātri vien pakāpsies uz augšu līdz kādam devītniekam – un ne jau tuvākajam. Starp citu, interesanti, kādēļ gan šī amerikāņu lielveikalu ķēdes "Macy's" ieviestā tradīcija uzrādīt cenas ar obligātajiem devītniekiem beigās ir tik noturīga? Varbūt Latvija šajā jomā varētu nodemonstrēt savu suverenitāti un pat piesaistīt tūristus ar cenām bez devītniekiem?

Taču, raugoties plašā perspektīvā, diez vai šāda inflācija ir nopietns arguments, lai nestātos eirozonā. To sapratīsim arī mēs – tie, kuri lāga negrib ticēt mūsu monetāro varasvīru iemidzinošajiem mierinājumiem: viss būs labi, nekādas inflācijas, guliet mierīgi – un tā tālāk. Galu galā, sabiedrībai, kas ir piedzīvojusi Pavlova reformu 1991. gadā un uz pusēm līmējamos Latvijas rubļus, eiro tāds nieks vien būs. Mans vectēvs, teiksim, Pavlova reformas dēļ pazaudēja visus savus ietaupījumus – viņš savas bagātās biogrāfijas dēļ baidījās iet un mainīt vecās simtrubļu banknotes uz jaunajām. Sak', maz kas var notikt. Savukārt Latvijas rubļi vairāk izskatījās pēc spēļu naudas, kura turklāt tika ieviesta dramatiskas inflācijas laikā, tādēļ atmiņas par to nekādas pozitīvās izjūtas neraisa. Lats gan, protams, ir pieaudzis pie sirds. Emocionālā vērtība ir visai svarīga lieta.

Taču tas, vai šī valūta (precīzāk, ar to saistītā monetārā politika) patiešām ir veicinājusi Latvijas tautsaimniecību, ir visai strīdīgs jautājums. Protams, par aizgājējiem gan būtu jāsaka tikai labais, tomēr tieši izcili suverēnā lata laikā Latvija ieguva to ekonomiskās atpalicības slavu, kas tai Eiropā joprojām piemīt. Nav jau tā, ka eiro te nu kaut ko būtiski mainīs. Taču visu šādu reformu iespaids uz vidējā iedzīvotāja maciņu patiesībā nekad nav pilnībā prognozējams. Tādēļ labāk eiro ieviešanu pārciest stoiski – kā nepatīkamu poti, kura gan īstermiņā sāp, taču nākotnē varbūt uzlabos mūsu dzīvi un pasargās no kādām slimībām. Kā ārste teica nīlzirgam pazīstamajā animācijas filmā – čiks, un viss!

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0