Saule vēl nebija uzlēkusi, taču nākamā gada galvenās "cepšanās" tēmas mūsu zemē jau iezīmējušās diezgan skaidri. Vismaz tāds iespaids rodas, pēdējo nedēļu laikā pārskrienot ziņu virsrakstiem. Turklāt šķiet, ka pašvaldību vēlēšanas Rīgā varētu arī nebūt gada centrālais notikums – vismaz ne tajā ziņā, ka to rezultāts nebūtu prognozējams. Tiesa, rezultāts pilnībā prognozējams nav, taču pasākuma toņkārta ir pilnībā skaidra. Tas būs Latvijai ierastais etniskais balsojums, kurā faktiski nebūs nekādas "izvēles" tajā šā vārda nozīmē, kā to saprot Rietumos – tautība taču nav nekas tāds, ko cilvēki izvēlētos. Tādēļ arī rezultāts ir prognozējams. To noteiks nevis tas, cik latviešu nobalsos par "Saskaņu", nedz arī tas, cik krievu nobalsos par "Vienotību", bet gan: cik katra no abām etniskajām nometnēm dabūs uz iecirkņiem savus atbalstītājus.
Kāda cita lieta toties ir iezīmējusies kā mazliet interesantāka – vismaz spriežot pēc tā, cik cītīgi galvenie aktieri jau pašreiz mācās savas lomas. Runa, protams, ir par eiro ieviešanu un ar to saistīto referenduma iespēju. Cik vērojams pašlaik, opozīcija Valda Dombrovska valdības līnijai ir diezgan jūtama, un, ņemot vērā procedurālo regulējumu, tā vēl var ievārīt diezgan lielu putru. Te ir daudz vairāk nezināmo, nekā gadījumā ar Rīgas domi, turklāt visam šim eiro pasākumam var būt diezgan nopietns iespaids uz valsts ilgtermiņa nākotni . Skaidrs, ka Dombrovska "veiksmes stāsts" lielā mērā ir balstījies pieņēmumā, ka valsts iekšienē ir konsenss par eiro ieviešanas lietderību. Taču pašlaik izskatās, ka pie mums ir daudz to, kas ir gatavi nolēkt no kuģa un uzspēlēt spēli duļķainā ūdenī ar nezināmu rezultātu.
Tad lūk, manā skatījumā jaunizceptie eiro opozicionāri mūsu publiskajā telpā ir iedalāmi trijās grupās saskaņā ar savas opozīcijas motivāciju. Divas no šīm grupām es tīri labi saprotu, un neizslēdzu, ka viņu vietā būtu uzvedies tāpat. Turpretī trešā grupa man galīgi nav saprotama, un, manuprāt, balstās vienkārši bezgalīgā naivitātē. Pirmās divas ir pragmatiski ļaudis, kuru institucionālais novietojums faktiski liek viņiem ieņemt pozīciju pret eiro – pat tad, ja viņiem privāti nav nekas pret ES vienoto valūtu. Turpretī trešie ir vienkārši useful idiots, kuri patiesībā nezina, ko dara. Bet nu par visu pēc kārtas.
Pirmā grupa ir oficiālā politiskā opozīcija, kura ir pret eiro, tā teikt, ipso facto. Kā gan lai būtu savādāk? Skaidrs, ka dziļā opozīcijā iedzītais "Saskaņas Centrs" darīs visu, lai šūpotu kuģi. Ja piepildītos valdības plāns un mēs 2014. gada pirmajā janvārī tiešām savu pirmo paģiru alu pirktu eiro naudas vienībās, Dombrovska mērķis būtu saniegts. Taču tas nav opozīcijas pienākums palīdzēt Dombrovskim sasniegt viņa mērķus. No kuģa šūpošanas un neprognozējamiem satricinājumiem "Saskaņa" noteikti var iegūt vairāk, nekā no "Vienotības" pozīciju stiprināšanas – tad kādēļ to nedarīt? Savukārt, ja runājam par eiro kā valstiska mēroga uzdevumu, tad kopš kura laika "nelojālajai" "Saskaņai" būtu kāda darīšana ar valstiska mēroga uzdevumiem? Mazlietiņ maigākā formā tas pats attiecas uz ZZS un pat dažiem Nacionālās apvienības biedriem, kuri šādā veidā pauž neapmierinātību ar Dombrovska valdību. Ja nu lietas tiešām nonāks līdz parakstiem par referendumu, tad jau varēs vēl patirgoties. Bet kādēļ gan tagad necelt brēku par prettautisko valdību un slikto eiro – labi zinot, ka zaudēt tāpat neko nevar?
Otrā grupa ir virkne profesionālu ekonomistu, kuri iebilst pret eiro ieviešanu ekonomisku un finansiālu apsvērumu dēļ. Tāds nu ir katram amatam tas profesionālais kretīnisms, ka katrs mēs redzam pasauli caur savas profesijas prizmu. Turklāt, es pieņemu, ka makroekonomikas studijas un pastiprināta "Financial Times" lasīšana patiešām var novest pie atskārsmes, ka Latvijai vajadzētu ar eiro mazliet pagaidīt. Tā sacīt, tajā vislabākajā no iespējamām pasaulēm, tajā bezgaisa telpā, kurā tīrā veidā darbojas visādas makroekonomiskas patiesības, kur līknes patiešām vienmēr saskaras ideālā līdzsvara punktā, kur smalki aprēķināta varbūtība ar simtdaļām aiz komata ir galvenais arguments kādam būtiskam lēmumam – tur tiešām ir pamats kritizēt Latvijas kursu uz eiro. Vienīgā nelaime, ka mēs tādā pasaulē nedzīvojam. Monetāro politiku nevar ilgtermiņā pieskaņot pasaules ekonomikas fluktuācijām, un ir sen jau skaidrs, ka Latvijas dalība eirozonā valdībai primāri ir drošības un ģeopolitiskās identitātes, nevis tuvāko trīs gadu gaidāmā IKP pieauguma jautājums. Taču, kā jau teicu – katram no mums ir savs profesionāls kretīnisms, un kāpēc lai tāds nebūtu ekonomistiem? Skaidrs, ka ekonomists redz pasauli caur savām līknēm un procentlikmju maiņām tāpat, kā teologs – caur "garīgo dimensiju", vai jurists – caur likuma normas prizmu.
Taču, pārfrāzējot Māru Zālīti, "bet mūžam sena ir pasaules sāpe tēva trešo dēlu". Es runāju par to kreisi liberālo ofisu planktonu, kurš nepieder ne pie vienas no minētajām grupām, bet tomēr skaļi protestē pret eiro. Tie nav nedz angažēti partiju politiķi, nedz cilvēki, kuri kaut ko sajēdz no ekonomikas. Tā vietā, balstoties pa ausu galam saklausītos Rietumu zociķu lozungos, viņi stilizē sevi kā ļoti demokrātiskus opozicionārus, vienlaikus pilnībā netverdami savas eksaltācijas iespējamās sekas. Šie ļaudis patiesi ir pārliecināti par to, ka Latvijai nevajadzētu iestāties eirozonā divu iemeslu dēļ. Pirmais ir arguments, ka tikšot zaudēta "ekonomiskā suverenitāte" un lats, šādi veidojot draudzīgu koalīciju ar Koļu Kabanovu no pirmās nometnes. Neviens no šās inteliģentās publikas neuzdod sev jautājumu, kādēļ valsts attīstība ar suverēno un manipulējamo latu visu šo laiku ir gājusi kā pa celmiem, un cik veiksmīgi tad iespēja manipulēt ar nacionālo valūtu ir tikusi izmantota tautsaimniecības veicināšanai. Turklāt šie ļaudis, kuriem citās savās emanācijās tik dikti patīk kritizēt un apcelt Latvijas politiķus, tomēr par varas makti grib atstāt viņu rokās tādu varenu instrumentu, kā manipulācijas ar nacionālo valūtu. Otrais arguments no šās pašas nometnes ir šķietami sociāls: sak’, eiro tāds lielburžuāzijas projekts vien ir, mums, latviešiem, tur gan nav ko meklēt, celsies cenas utt. Tādēļ labāk esot pagaidīt – sak’, lai tā Brisele mums vēl palūdzas... Tas faktiski ir nedzirdēts sviests. Vispirms, šis arguments it kā paredz, ka līdz ar eiro neieviešanu 2014. gadā mums būs jāķeras pie nākamām taupības režīma fāzēm, turklāt ar augstākām procentlikmēm, lai varētu šo mērķi īstenot kaut kad vēlāk – taču paralēli tam kaut kādā veidā pieaugšot sociālais taisnīgums un ekonomikas sildīšana. Turklāt, lūdzu pievērsiet uzmanību – visu šo kreiso paradīzi mūsu jauno če gevaru ieskatos realizēšot tā pati politiskā elite, kura visu laiku jau ir atradusies pie varas. Esi sveicināts Latvijā, Aleksandr Grigorjevič.
Protams, visiem šiem spriedumiem par pamatu kalpo pašreizējā nedrošība eirozonā. Tas patiesi ir diezgan nopietni. Taču kāds gan varētu šeit varētu apvaicāties, tā sacīt, izmantojot minimax stratēģiju spēļu teorijā: kurš negatīvais scenārijs ir reālistiskāks? Vai tas, ka ar Latviju uz borta pajūk tāda lielizmēra struktūra, kā eirozona, vai arīdzan tas, ka pēc lata brīvlaišanas un neparedzama politiska bardaka Latvija nonāk vēl lielākā Eiropas nomalē, nekā tā ir pašlaik? Manuprāt, nav jābūt nekādam Nobela prēmijas laureātam, lai viennozīmīgi izšķirtos par otro.
0