Vinčenco Kamučini, "Jūlija Cēzara nāve", 1798
 
Komentārs
16.02.2015

Mēs pārtiekam viens no otra

Komentē
1

Aristotelis savas "Politikas" 3. grāmatā raksta sekojošo:

"Ir labi teikts, ka "tas, kurš nekad nav mācījies pakļauties, nevar būt labs pavēlnieks". Šīs lietas nenozīmē vienu un to pašu, bet labam pilsonim ir jābūt spējīgam uz tām abām; viņam ir jāzina, kā valdīt kā brīvam cilvēkam un kā pakļauties kā brīvam cilvēkam, – šie ir pilsoņa tikumi."

Diskusiju par Aristoteļa pilsoņa tikuma izpratni gan atliksim uz vēlāku laiku. Vismaz tikmēr, kamēr latviski beidzot iznāks šā klasiskā politiskās filozofijas darba tulkojums. Šo pēdējo domājošiem cilvēkiem ir vērts atbalstīt ar savu naudas ziedojumu – lai cik skarba patiesība arī slēptos Viktora Peļevina vārdos, ka mūsu reģionā "no kraudfandinga nepietiek pat daunšiftingam".

Lai nu kā, taču minētais Aristoteļa citāts šobrīd ir kļuvis aktuāls pavisam piezemētā un praktiskā nozīmē. Izrādās, lai sataisītu kārtīgu skandālu, labai latviešu partijai nekāda opozīcija nav vajadzīga. Pietiek pašiem ar savējiem. Runa, protams, ir par partijas "Vienotība" skandalēšanos ap Juri Vidiņu, partijas Ētikas komisiju un Jaunatnes organizāciju. Būtu aplami šeit nogurdināt lasītāju ar šās "lietas" detaļām, kuras saturiski nav pat izēstas olas vērtas. Vēl aplamāk būtu jaukties "Vienotības" iekšējā dzīvē un mēģināt pateikt, kurš te ir vainīgs. Uzmanību piesaista tikai dažas lietas epizodes, kuras katra mirdz kā pērle un liecina par zināmu mentalitāti mūsu politiskajās aprindās. Cienījamo Juri Galeriju Vidiņu acīmredzot nekas zemes virsū nespēja atturēt nedz no publiska skandāla taisīšanas par Dzintara Zaķa balsu pirkšanas baumām Latgalē, nedz arī no "Kremļa aģenta" Arta Kampara zākāšanas it kā partijas biedru "iekšējā" sarakstē, kura jau pēc definīcijas (!) tiek nopludināta medijiem. Kad par šo lietu lemj "Vienotības" Ētikas komisija, komisijas loceklis Jānis Egliņš no partijas Jaunatnes organizācijas nepiekrīt pārējo komisijas locekļu viedoklim, turklāt (kāpēc gan ne?) pretēji šās komisijas statūtiem paziņo par to tviterī. Kad Egliņu palūdz aiziet no partijas Ētikas komisijas, Jaunatnes organizācija, kurai ir pašai sava (!) Ētikas komisija, nāk klajā ar dokumentu Egliņa aizstāvībai, kurā ir izcelta sekojoša spārnota frāze: "Demokrātiskas organizācijas pamatvērtība ir iespēja brīvi kritizēt augstākstāvošos."

Visa šī operete, protams, bija gatavā medusmaize žurnālistiem. Rakstošajā profesijā, kā zināms, lielā cieņā ir intriģējoši stāsti, un "Vienotības" biedru savstarpējā ķēzīšanās deva labu augsni šādai daiļradei. Sak', godīgie un varonīgie disidenti partijas iekšienē cīnās pret nedemokrātisko un korumpēto partijas vadību. Izklausās labi. Vienīgā nelaime, ka visā šajā eksaltācijā pilnīgi pazūd dažas būtiskas lietas. Vispirms, lojalitāte savai partijai un tās akceptētajām procedūrām tiek uzlūkota kā kaut kas nedemokrātisks un slikts. Otrkārt, neviens no žurnālistiem neuzdod sev elementāru jautājumu – kādēļ šādas kaislības notiek tieši "Vienotībā"? Acīmredzot tādēļ, ka šī partija – gan dažādu sentimentālu principu, gan cilvēku dažādības dēļ – vēl pieturas pie kaut kādas, kaut vai iluzoras "demokrātijas" lēmumu pieņemšanā. Šādi publiski skandāli nenotiek nedz ZZS, nedz NA, nedz SC – gluži vienkārši tādēļ, ka tur nozīmīgu lēmumu pieņemšana ir "sakārtota" tik efektīvi, ka tādu balamutīgu vidiņu un egliņu parādīšanās faktiski ir izslēgta.

Tas nebūt nav arguments par labu "Vienotībai". Gluži pretēji – tas ir bēdu stāsts. Ja gribam pie mums kaut ko organizēt demokrātiski, tad ir jārēķinās ar to, kā ļaudis pie mums saprot demokrātiju. Proti, demokrātiski pieņemtas normas par informācijas apriti organizācijas iekšienē, ja negrib, var arī neievērot – un citi vēl tevi uzskatīs par varoni un cīnītāju pret "sistēmu". Savus partijas biedrus var publiski zākāt uz baumu pamata – galu galā, kas viņi tādi ir, lai man aizbāztu muti? Un vispār – ja reiz mums ir demokrātija, tad kādēļ lai man vispār kaut kam būtu jāklausa?

Tas tad arī noved mūs atpakaļ pie Aristoteļa un viņa pilsoņa tikuma. Iespējams, ka mums ir nopietnas problēmas ar elites kvalitāti – ar ļaudīm, kas nezina, kā "valdīt kā brīvam cilvēkam". Taču būtu aplami aizvērt acis arī uz otru pusi: mūsu pilsoņi bieži nespēj "pakļauties kā brīvi cilvēki". Proti, pašu pieņemtas normas un pašu ievēlētas amatpersonas mums nav nekāds likums, kuru mēs būtu gatavi pildīt brīvprātīgi un lojāli. Var jau būt, ka "augšā" mums ir pilnīga korupcija un nekompetence; taču "apakšā" mums "demokrātija" pavisam droši nozīmē anarhiju un Guļaipoļes republiku. Pat it kā "demokrātiskas" politiskas partijas iekšienē statūti tiek uztverti gluži kā satiksmes noteikumi Gruzijā – vairāk kā ieteikums, nevis kā obligāti pildāms likums. Ja mana nevaldāmā dvēsele tiem pretojas, jebkurš mēģinājums mani ierobežot ir "totalitārs" un "nedemokrātisks".

Vispār šī "pilsoņa tikuma" tēma noved pie kādas plašākas problēmas, kura ir plaši aplūkota klasiskajā politiskajā filozofijā, taču mūsdienu universālās demokrātijas laikmetā skaitās politnekorekta. Jau senie grieķi bija pamanījuši, ka noteiktas politiskas iekārtas ir piemērotas noteikta tipa ļaudīm – ne jau visi spēj dzīvot demokrātiski. Vairums vēsturisko sabiedrību mētājas starp dzelzs rokas diktatūru un mežonīgu anarhiju, kas cilvēku sabiedrībai noteikti ir daudz "dabiskākas" par eiropeisko republiku, kur pilsoņi brīvprātīgi klausa pašu pieņemtiem likumiem. Šai pēdējai ir vajadzīgs noteikta tipa cilvēks, kurš nerodas pats no sevis, bet ir ilgstoši jāaudzina, – tāds, kurš vienlaikus prot valdīt un pakļauties kā brīvs cilvēks.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1