Publicitātes foto
 
Komentārs
29.10.2012

Labi aizmirsts jaunais

Komentē
0

Savā civilajā dzīvē man gadās runāt ar studentiem par kultūras teoriju. Viena no populārākajām tēmām šeit ir t.s. kultūrindustrija – tāds Frankfurtes skolas iecienīts jēdziens, kad kapitālismam no liberālās fāzes pārejot organizētajā fāzē, kultūras produkti kļūst par masu manipulācijas instrumentiem. Viena no tā izrietošajām lietām ir kultūras produktu standartizācija. Masveida prece, kā nekā, ir ražojama masveidā, un tādēļ tai ir nepieciešams standarts – veidne, pēc kuras gatavot produktus. Tajā tad arī tiek radīts visu laiku viens un tas pats produkts, kuram vienlaikus tiek piešķirta "ikreiz jaunā" ilūzija. Teodors Adorno, par spīti savam šķietamajam kreisumam, ķengāja šo moderno plebeju gaumi kā estētiski mazvērtīgu un potenciāli totalitāru sociālas manipulācijas instrumentu – atšķirībā no tīrās un autonomās "mākslas", kurai it kā vajadzētu sniegt modernajam cilvēkam patiesas emancipācijas iespēju.

Taču savā kultūraristokrātismā Frankfurtes skola tā arī nepamanīja lielisko māksliniecisko potenciālu, kuru sniedz tieši masu kultūras standartizācija. Runa ir par tiem mākslas darbiem, kuru autori nehaltūrē, bet aizpilda standartu ar savu, asprātīgu saturu. Nu jau jūs, domājams, nojaušat, uz kuru pusi es velku. Runa ir par jauno Bonda filmu, kura šonedēļ sasniegs Latvijas kinoteātrus. Tā sumina bondiānas 50. gadadienu un saucas "Skyfall". Nosaukums gan ir latviskots kā "Operācija "Skyfall"", iespējams, izdabājot Valsts Valodas centra prasībām. Tas gan liekas drusku greizi. Skaifola filmā ir nosaukums nevis operācijai, bet gan Bonda dzimtajai muižai Skotijas kalnos, kur norisinās filmas fināls.

Kopumā divdesmit trešā Bonda filma ir lielisks žanra paraugs, kurš apliecina, ka nemirstīgais aģents 007 ir veiksmīgi adaptējies divdesmit pirmā gadsimta situācijā. Kā lielbudžeta "spriedzes filma", tas ir nevainojams – ar visām sievietēm, sprādzieniem un panorāmām. Taču tas, protams, nebūtu iemesls tērēt tinti – ja vien neesi profesionāls filmu apskatnieks, kuram, nabagam, tas ir jādara piespiedu kārtā. Ievērības cienīgais slēpjas tajā, ka filmas veidotājiem reizi no reizes ir jāspēj izstāstīt viens un tas pats stāsts tā, lai tas ikreiz šķistu interesants. Tādēļ galvenais ir līdzsvars starp samērā ciešo sižeta karkasu un it kā jauno virsbūvi, kuri mijiedarbojas visdažādākajos veidos. Bonda filmas nav viena otras sīkveli, un, atšķirībā no Īena Fleminga romāniem, filmās Džeimss Bonds faktiski ir varonis bez biogrāfijas – gluži kā Klinta Īstvuda cilvēks bez vārda Serdžo Leones t.s. "spageti vesternos". Šo pēdējo normu gan filmu veidotāji pēdējā laikā ir sākuši pārkāpt – gan ar "Skaifolu", kur parādās atsauces uz Bonda vecāku nāvi, gan arī "Casino Royale", kas stāstīja par aģenta karjeras sākumu. Tas patiesībā nav uz labu – Džeimss Bonds ir bijis bezgalīgi replicējams tieši tādēļ, ka viņam nav biogrāfijas – viņš faktiski ir lelle, kas pastāv tikai vienā, bezgalīgi daudzos variantos stāstītā sižetā. Ja viņam parādīsies biogrāfija, tad bondiāna kļūs par "seriālu", un kā tādam tam būs neizbēgami jābeidzas. To gan negribētos piedzīvot. Kaut kam stabilam taču ir jābūt.

Labākajās filmās Džeimsa Bonda figūra kalpo kā savdabīgs "ciklona centrs", pats ar savu neuzbāzīgo vīrišķību, inteliģenci un stilu būdams diezgan bezpersonisks iepretim apkārtējai pasaulei. Šajā pasaulē turpretī virpuļo kaislības. Ne velti lielā Bonda filmu veidotāju prasme ir atrast viņa galveno pretinieku, ļaundari. Šajā lomā ir darbojušies aktieri, kuru aktiermākslas līmenis un reputācija caurmērā ir pat augstāki, nekā Bonda atveidotājiem. Pašlaik prātā nāk Klauss Marija Brandauers, Džonatans Praiss un Kristofers Lī, bet noteikti varētu atrast arī virkni citu vārdu. Tie visi ir tādi patīkami epileptiķi, kuri tēlojuma ticamības dēļ reizēm liekas krietni reālāki par pašu aģentu 007. "Skaifolā" ļaundari atveido Havjē Bardems. Tomēr tām jaunkundzēm, kurām šis spāņu seksualitātes elks ir palicis atmiņā no Vudija Allena popsas "Vikija, Kristīna, Barselona", gan vajadzētu sagatavoties ļaunākajam. Tas ir, teiksim tā, "mazliet" citāds Bardems.

Norādes, ka patiesībā visas Bonda filmas stāsta skatītājam vienu un to pašu stāstu, filmās ir izkārtotas vairākos līmeņos. Pirmais ir visiem labi zināmais, kurš lielas variācijas nepieļauj – vismaz reizi filmā Bondam ir jāstādās priekšā ar "My name is Bond. James Bond" un jābūt vismaz vienam kazino apmeklējumam (tam nav obligāti jābūt tradicionālajam kazino ar kārtīm un ruleti, bet ir jābūt kaut kādai īstu veču azartspēlei ar augstām likmēm). Tāpat nedrīkst iztrūkt arī slavenais Q ar saviem gadžetiem un "bargais, bet taisnīgais" M. Taču zem šā līmeņa ir vēl virkne dažādu citu norāžu, kuras tieši savas prognozējamības dēļ ir komiskas labā nozīmē. Piemēram, vai varat atsaukt atmiņā visas tās Bonda filmu epizodes, kurās ļaunajam varonim mājās ir akvārijs vai terārijs ar kādiem bīstamiem dzīvniekiem, kuri sākotnēji tiek izrādīti iebiedēšanai, bet beigās iedzen nāvē kādu no ļaundara rokaspuišiem? Kas tikai nav redzēts pa šo līniju – gan baseins ar krokodiliem, gan akvārijs ar piranjām, gan čūskas. "Skaifola" aplaimo skatītāju ar kārtējo eksotiku – šoreiz tas ir terārijs ar Komodo varāniem. Vai, arīdzan, filmas pirmajā pusē pavisam noteikti ir jābūt pakaļdzīšanās ainai pa kādu vidējam amerikānim eksotisku pilsētu – ir bijusi Roma, Prāga, par Sanktpēterburgu pārtaisīti Helsinki, un viss kas cits (ja mani atmiņa neviļ, Bonds nekad nav ārdījies pa Manhetenu, Čikāgu vai Sanfrancisko). Šoreiz ģeopolitiskās prioritātes gan ir mainījušās – te dominē Šanhaja, Stambula un, jo īpaši, "dzimtā" Londona. Grūti teikt, par ko tas liecina. Vai nu britu politikas "labējais" pagrieziens, vai olimpiāde, vai kaut kas vēl – bet šī Bonda filma dikti cenšas uzsvērt britānisko identitāti.

Daniels Kreigs, protams, pieder pie "nopietno" Bondu kategorijas. Tas viņu atšķir no "nenopietnajiem" Bondiem, kā vēlīnais Šons Konerijs, vēlīnais Pīrss Brosnans, vai manā uztverē visu laiku labākais Bonds – Rodžers Mūrs, kurš ar tikko jaušamu smīniņu izturējās gan pret savu varoni, gan pret iespēju, ka tāds cilvēks tiešām varētu pastāvēt reālajā pasaulē. Tas, protams, ir gaumes jautājums – kādam varbūt tiešām gribas uztvert to visu kā vērienīgu drāmu, nevis kā ironisku burlesku par pašām "spiegu filmas" žanra robežām. Katrā gadījumā par maz neliksies nevienam – cita starpā tādēļ, ka filma ilgst teju divarpus stundas.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0