Komentārs
21.03.2013

Ejam uz rekordu

Komentē
5

Aizvakar man piezvanīja kāds žurnālists, kurš uzdeva jautājumu sakarā ar gaidāmo rekordu. Otrajā neatkarības periodā (skaitot no 1991. gada 21. augusta, nevis 1990. gada 4. maija) Latvijas Republika ir pavadījusi 7884 dienas un nu pārspēj pirmo neatkarīgās valsts pastāvēšanas ilgumu. Kas kopīgs, kas atšķirīgs abiem valsts neatkarības posmiem? Neesmu drošs, cik daudz no manis sapļāpātā žurnālistam noderēs, tādēļ padalīšos par to savās piezīmēs šajā rakstiņā.

Vispirms, salīdzinājumi gan ir derīga lieta, taču kritiski domājošam cilvēkam ir jāprot laikā apstāties. Vēsture neatkārtojas, un šodienas Latvija patiesi ir krietni citādāka, nekā pagājušā gadsimta divdesmitajos – trīsdesmitajos gados. Starpkaru Latvija faktiski bija agrāra valsts, kurā līdz pat okupācijai cilvēku absolūtais vairākums dzīvoja laukos. Šodien mēs esam mazliet industriāla, taču lielākoties uz pakalpojumiem balstīta sabiedrība, un Latvijas lauki kā "dzīvesveids" pakāpeniski izmirst. Otrkārt, priekšstats par Kārļa Ulmaņa "zelta laikiem" ir izrādījies diezgan noturīgs līdz pat mūsu dienām kā paša režīma ideoloģiska klišeja, taču, rūpīgāk palūkojoties, tam bija visai maz sakara ar realitāti. Tautsaimniecība gan uzplauka līdz ar pēckrīzes Eiropas atveseļošanos, un režīms centīgi sargāja iekšējo tirgu, subsidēja lauksaimniecību un nacionalizēja uzņēmumus. Taču runas par Ulmaņa laika leiputriju visumā ir, maigi izsakoties, pārspīlētas. Tiem, kuri gribētu, lai šodien ir "kā pie Ulmaņa", varētu atsaukt atmiņā, ka Ulmaņa laikā tikai valsts dienestā strādājošie saņēma pensijas – tās pašas, kuras mūsdienu "sliktā" Latvija sakostiem zobiem maksā pilnīgi visiem, pat tiem, kas neatkarīgā Latvijā vispār nav strādājuši. Nebija arī nekādas "bezmaksas" augstākās izglītības; arī slimokases nebija pieejamas visiem. Turklāt Ulmaņa Latvija bija fantastiski birokratizēta iekārta, kur visādu atļauju došana un papīru smērēšana bija ne mazāk iecienīta nodarbe kā mūsdienās. Tādēļ izvēlēties to par sekošanas vērtu paraugu nav vērts pat tad, ja citādi simpatizējam "stingrajai rokai".

Treškārt, cilvēka apmierinātību ar apkārtējo sabiedrību visbiežāk nosaka nevis kādi objektīvi rādītāji, bet viņa paša priekšstati. Starpkaru laiku cilvēki samērā reti bija bijuši Rietumeiropā, un ceļojumi pat uz tuvējām valstīm vairumam nebija ikdienišķa nodarbe. Toties ļoti daudzi vēl nesen bija bijuši bēgļu gaitās Krievijā un zināja, ko nozīmē reāls materiāls posts – atšķirībā no šodienas Latvijas, kur nespēja reizi piecos gados nopirkt jaunu mašīnu dažam labam jau skaitās traģēdija. Tādēļ tajos laikos cilvēkiem bija mazliet cits atskaites punkts, ko nozīmē normāla dzīve. Turklāt vairumam nebija varianta "bomžot no pabalstiem", tādēļ – grozies, kā gribi – bija vai nu smagi jāstrādā, vai jāmirst badā. To gan lielā mērā kompensēja samērā aktīva biedrību un nevalstisku asociāciju dzīve. Nebija taču televīzijas, un cilvēki bija spiesti vairāk laika pavadīt viens ar otru, šādi veidojot tādu sociālā kapitāla līmeni, kāds mūsdienu Latvijai laikam gan nav pieejams. Protams, politiskā vara šo kapitālu un cilvēku biedrošanās kāri centās izmantot savām vajadzībām – masu partijās un to atbalsta kustībās, kā sociāldemokrātu SSS vai aizsargos, kurus valdība it kā nejauši aizmirsa likvidēt pēc režīma nostiprināšanās.

Tradicionāls jautājums par pirmo neatkarības periodu skar politiku un ilgas pēc "stingrās rokas". Par lielu nepatikšanu mūsu daudzajiem bonapartistiem, piedošanu, ulmanistiem šodienas situācija tomēr diez vai ļauj runāt par šāda scenārija atkārtošanos. Vispirms, starpkaru laika Latvijas sabiedrība nebija tik apolitiska, un tolaik arī saprātīgi ļaudis ticēja politiķu autoritātei un labajai gribai. Turpretī mūsdienās visi topošie ulmaņi jau sen ir padzīti pagrīdē un vēlētāji, kas no viņiem savulaik ir gaidījuši piena upes ķīseļa krastos, nav tos sagaidījuši un tādēļ ir "vīlušies". Tādēļ nekāds jauns ulmanis šodien diez vai ir iespējams. Turklāt savu lomu spēlē starptautiskā vide: 1934. gada 15. maijā Latvija jau atradās autoritāru režīmu ielenkumā; turpretī šodien Latvija ir dziļi integrēta divās organizācijās, kur dalības priekšnosacījums sine qua non ir turēšanās pie demokrātiskām procedūrām – ES un NATO. Starp citu, arī pats Ulmanis pēc pārliecības nebija nekāds demokrātijas nīdējs, lai gan arī tādu tolaik Latvijā netrūka, ar Edvartu Virzu un Arvedu Bergu priekšgalā. Lielais Kārlis drīzāk ir paraugs lorda Ektona slavenajam principam par absolūtu varu, kas absolūti samaitā. 15. maijā viņš savu darbību pamatoja ar pragmatiskiem apsvērumiem; īstās ziepes sākās tad, kad viņam kā "vadonim" apkārt parādījās visādi glumi un liekulīgi galminieki, kuri prata izmantot vājības. Ar to tad arī diktators sāka iet sviestā, celt goda vārtus, mērkaķoties pakaļ Musolīni, nodarboties ar monumentālo arhitektūru un plānot Latvijā ieviest kaut ko stipri līdzīgu kolhoziem – šo pēdējo viņam gan iztraucēja okupācija.

Kas attiecas uz pieglaimīgiem diletantiem valsts pārvaldē – to mums patiešām netrūkst arī šodien. Tomēr nevar noliegt, ka Ulmanis atrisināja kādu problēmu, kura šodienas Latvijai nav pa spēkam –proti, spēju izlēmīgi veikt nepopulāras reformas. Savulaik arhīvā uzdūros kādam dokumentam, kurā bija runa par kopīgu simfonisko koncertu rīkošanu ar Teodora Reitera Nacionālās operas orķestri un Jāņa Mediņa Radiofona orķestri (starp citu, starpkaru Latvijā nebija atsevišķa simfoniskā kolektīva). Projekts parādījās jau 1920. gados, taču, kā jau latviešiem pieņemts, to sāka vilkt garumā – tas nav labi, un šitais nav labi; tādas iebildes, un šitādas iebildes; tāda padome nepiekrīt, un šitāda padome nepiekrīt, un tā tālāk, un tā joprojām – nu, jūs jau paši zināt. Tad pienāca 15. maijs, tēvocis uzlika parakstu – un koncerti beidzot varēja sākties.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5