Sabiedrība
18.10.2016

Divas filmas par pašnāvību

Komentē
1

Cilvēku attieksme pret tā saucamo asistēto pašnāvību un eitanāziju (un tās ir divas dažādas lietas, kuras diemžēl bieži vien tiek jauktas) [1] var būt kardināli atšķirīga. Tas ir viens no tā saucamajiem polarizējošajiem jautājumiem. Būs tādi, kas apgalvos, ka viņiem nav skaidrs, kā var iebilst pret smagi slima un neārstējama cilvēka vēlmi aiziet no dzīves, savukārt citiem šāda veida vēlme šķitīs absolūti nepieņemama. Visai labi to ilustrē šī brīža diskusijas Kanādā – valstī, kuras pilsoņiem, ja viņi cieš no smagas un nāvējošas slimības, kopš šā gada 6. jūnija ir iespējams saņemt ārsta palīdzību, lai izdarītu pašnāvību. Tiek ziņots, ka kopš legalizācijas brīža šo iespēju jau ir pieteikušies izmantot vairāki simti kanādiešu, kas apliecina – diezgan daudziem šāda iespēja šķiet pieņemama un ļoti būtiska. Tikmēr citiem kanādiešiem esošie noteikumi, kas asistēto pašnāvību padara pieejamu tikai tiem, kuri cieš no kādas nāvējošas slimības, šķiet pārlieku ierobežojoši. Pēc viņu domām, tiesībām uz asistēto pašnāvību vajadzētu būt kā fiziski, tā garīgi slimiem pacientiem, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņu slimība ir vai nav nāvējoša. Savukārt konservatīvi noskaņotie pilsoņi uzskata, ka asistētās pašnāvības legalizēšana ir pretrunā ar cilvēka cieņu un tiesībām uz dzīvību. Pavisam nesen katoļu bīskapi Albertas provincē un Ziemeļrietumu teritorijās nāca klajā ar vadlīnijām, kurās ir izskaidrots, kādā veidā priesteri var atteikt izvadīšanu tiem, kuru nāvi palīdzējis izraisīt ārsts. [2]

Diskusijās par cilvēka cieņu, no vienas puses, un brīvību izvēlēties, no otras, bieži vien tiek aizmirsti paši cilvēki, par kuru brīvību un cieņu galu galā ir runa. Par un pret argumenti var radīt maldīgu priekšstatu, ka patiesībā jautājumā par asistētās pašnāvības vai eitanāzijas legalizāciju nav nekā sarežģīta – atliek tikai saprast, kurai no iesaistītajām pusēm ir taisnība, un attiecīgi rīkoties. Tikmēr pašu slimības ciešanu nomākto cilvēku, viņu tuvinieku un draugu pieredze parasti atklāj daudz sarežģītāku, ja tā varētu teikt, analogu ainu, kas, pārtulkota par un pret argumentu digitālajā valodā, mēdz pazust. Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā piedāvātās Dānijā uzņemtās filmas "Tavās rokās" (2015) un "Klusā sirds" (2014) ir lieliska iespēja ielūkoties to cilvēku dzīvē, kas publiskās politiķu vai medicīnas ētiķu diskusijās par asistēto pašnāvību ir sastopami tikai kā abstrakcijas.

"Tavās rokās" ir stāsts par neārstējami slimo, daļēji paralizēto Nilu un slimnieku kopēju Mariju, savukārt filmas "Klusā sirds" galvenā varone ir pensionēta skolotāja Estere. Nilam ir tuvu pie četrdesmit, un viņš cieš no progresējošas deģeneratīvas nervu sistēmas slimības. Kaut gan Nils vēl spēj nedaudz kustināt rokas, lai, piemēram, noturētu rokās ūdens glāzi, padzerties viņš var, tikai izmantojot salmiņu. Šāda dzīve vīrieti neapmierina, un viņš ir stingri nolēmis doties uz Šveici, kur asistētā pašnāvība ir legāla. Taču kādam Nils ir jāpavada, jo paša spēkiem tikt līdz galapunktam viņš nespēj. Nila mātei šāds ceļojums nav pa spēkam emocionālu iemeslu dēļ. To piekrīt izdarīt Marija, lai gan viņa uzskata, ka Nils rīkojas nepareizi.

"Klusās sirds" Esterei ir amiotrofā laterālā skleroze, kuru dažkārt bieži dēvē arī par motoro neironu slimību – tā ir deģeneratīva slimība, kuras rezultātā iet bojā skeleta muskuļus kontrolējošie neironi. Cilvēks kļūst arvien vājāks, viņam kļūst arvien grūtāk runāt, norīt barību un beigu beigās arī elpot. Slimība ir neārstējama. No slimības pirmo simptomu parādīšanās līdz nāvei parasti paiet divi līdz četri gadi. Esterei joprojām ir pa spēkam tikt galā ar vienkāršiem ikdienas darbiem, tomēr sieviete un viņas vīrs Pols, izbijis ģimenes ārsts, zina, ka visai drīz viņas stāvoklis strauji pasliktināsies. Patiesībā Estere un Pols tam jau ir sen gatavojušies. Estere nevēlas piedzīvot visas slimības stadijas un ir nolēmusi ar vīra sagādāto medikamentu palīdzību izdarīt pašnāvību, kamēr tas vēl ir viņas spēkos. Meitas – Heidija un Senne – šādam mātes lēmumam piekrīt, un pirms miršanas Estere grib pavadīt pēdējo nedēļas nogali ģimenes lokā. Filma ir šīs nedēļas nogales attēlojums.

"Klusā sirds" tādējādi ir ģimenes drāma ģimenes mātes Esteres tuvās nāves ēnā. Savukārt "Tavās rokās" varētu raksturot kā road movie žanra piemēru. Abas filmas vieno galveno varoņu neārstējamā slimība, izvēle mirt un nepieciešamība nokārtot rēķinus ar savu pagātni un līdzcilvēkiem, tomēr Nila un Esteres situācijas ir radikāli atšķirīgas. Tikpat atšķirīgas, cik atšķirīgas ir viņu personības un apstākļi, kādos viņi dzīvo. Nilu slimība ir padarījusi turpat vai nekustīgu, pats saviem spēkiem vīrietis nevar nedz paēst, nedz nokārtot dabiskās vajadzības, nedz arī nomazgāties, tāpēc viņš mitinās aprūpes namā, kur par viņu rūpējas kopēji – arī Marija. Nils nebūt nav pats jaukākais aprūpes nama iemītnieks – kādā epizodē viņa brālis viņu nodēvē par "savtīgu pakaļascaurumu". Viņš mēdz uzvesties dīvaini, skaļi klausās mūziku un, šķiet, vienīgi Marija pret viņu jūt kaut kādas simpātijas. Mātei Nils ir pateicis, lai viņu vairs neapciemo, lai gan tieši viņa palīdz viņam nokārtot nepieciešamās formalitātes, kas saistītas ar pašnāvības izdarīšanu Šveicē. Ir grūti pateikt, vai Nilu tādu ir padarījusi slimība vai arī viņš tāds jau ir bijis pirms saslimšanas – kā tas filmas gaitā sāk šķist Marijai. Marijas atsvešinātajā dzīvē ar kaķi, kuru sauc Kaķis, fragmentāri uzrodošos un nerunīgo draugu, ar kuru viņa nododas mehāniskam un bezkaislīgam seksam, uz nāvi slimais Nils spēj ienest kaut kādas emocijas. Kad Marija uzzina par Nila nodomu doties uz Šveici, viņa mēģina vīrieti no šāda soļa atrunāt ar šādos gadījumos bieži lietoto un vispārzināmi aplamo argumentu, ka izdarīt pašnāvību ir muļķīgi, jo var parādīties kāds jauns medikaments, kas neārstējamo slimību pārvērtīs ārstējamā. Tā, šķiet, varētu domāt cilvēks, kurš uzskata, ka jauni medikamenti uzrodas kādā mistiskā un neparedzamā veidā. Marija, bez šaubām, zina, ka stāstīt Nilam par zālēm, kuras viņu varētu izārstēt, ir apmēram tas pats, kas censties pieaugušu cilvēku pārliecināt par zobu fejas eksistenci. Nila atbilde ir skaudra un tieša: "Es vairs nevaru paiet. Es vairs nevaru masturbēt. Un visai drīz es vairs nespēšu elpot." Un, lai arī Marija apgalvo, ka nepiekrīt Nila lēmumam doties uz Šveici, viņa tomēr ir ar mieru Nilu pavadīt. Kā jau paredz road movie žanrs, ceļojums uz Nila dzīves galapunktu izvēršas par pārbaudījumu gan vienam, gan otram. Marija ne tikai pavada Nilu uz Šveici, bet ir arī klāt viņa nāves brīdī. Vai sieviete ir mainījusi savu viedokli par Nila lēmumu? Uz šo jautājumu atbildēt ir grūti. Kad Šveicē uz ceļa Marijas vadītais auto nejauši notriec pāri ceļam skrienošu briedi, sieviete smagi savainoto dzīvnieku nogalina, lai izbeigtu tā mocības. Šī ir tikai viena no visai bieži sastopamām nekonsekvencēm mūsu attieksmē pret nāvīgi slimiem cilvēkiem un dzīvniekiem.

Atšķirībā no Nila, Esterei ir ģimene, kas sniedz atbalstu. Tiesa, ikvienas pat šķietami vissaticīgākās ģimenes mierīgajos ūdeņos mājo dažādi rēgi. "Klusās sirds" ģimene šādā ziņā ir izveidota visai klišejiski. Pēdējās nedēļas nogales dalībnieki ir Pola un Esteres vecākā meita Heidija, viņas vīrs Mihaels un abu dēls Jonatans, jaunākā meta Senne ar draugu Denisu un tuva ģimenes draudzene Lizbete. Heidija ir "pareizā" meita ar šķietami sakārtotu ģimenes dzīvi – viņai ir vīrs (tiesa, visai mazrunīgs) un dēls (kura personīgās problēmas, šķiet, labāk spēj izprast viņa vecmāmiņa Estere). Heidija ir tā, kura kārto ģimenes lietas. Viņa ir pašpārliecināta. Filmas gaitā gan izrādīsies, ka Heidijas pašpārliecinātība viņu smagi iegāž. Jaunākā meita Senne ir ģimenes melnā avs. Viņa ilgstoši ir cietusi no depresijas, savulaik arī mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņas attiecības ar Denisu ir stabili nestabilas – Deniss jau vairākas reizes ir viņu pametis un tad atgriezies. Deniss ar savu, šķiet, vienu no resnākajiem marihuānas "kāšiem" visā kinovēsturē, kuru vienā no jaukākajām filmas epizodēm smēķē visa ģimene (tikumības sargiem būs par ko runāt), ir filmas šarmantākais personāžs. Kā Heidija pārmetoši norāda Sennei, Deniss "gan morāli, gan psiholoģiski ir astoņgadīgs puika". Tomēr kompānijā, kurā visi pārējie klātesošie cītīgi izliekas, ka "istabā nav ziloņa", bērnišķīgs tiešums ir vietā. Esteres sagaidāmās pašnāvības radīto spriedzi un apjukumu klātesošajos nav iespējams neredzēt. Un tas ir pašsaprotami, šāda situācija ir vienlaikus gan emocionāli smaga, gan neparasta. Bet tas nozīmē, ka nevienam no klātesošajiem nav skaidrs, kā šādos gadījumos ir pieņemts uzvesties. Ko ir pieņemts runāt, bet ko teikt nevajadzētu? Un galu galā, vai Estere patiešām apzinās visus apstākļus, kuru dēļ viņa ir izšķīrusies mirt? Viens no brīžiem, kad Esteres viesi kaut nedaudz atbrīvojas no nospiedošās sajūtas, kādu rada viņu pulcēšanās iemesls, ir jau minētā epizode ar zāles smēķēšanu, kad visa ģimene smēķē Denisa sarūpēto marihuānu un beidzot ir spējīga runāt daudz atklātāk.

Abas filmas, protams, skatīties nav viegli. Īpaši tas sakāms par "Tavās rokās" noslēguma epizodi, kurā Nils iedzer nāvējošās zāles un nomirst. (Lai gan jāatzīst, ka man diezgan izteikti traucēja tas, ka epizode turpat vai līdz sīkākajai detaļai atkārto Pītera Smedlija miršanas ainu no Terija Pračeta raidsabiedrībai BBC veidotās dokumentālās filmas "Izvēloties nomirt".) Bet, protams, lai kāds būtu mūsu viedoklis par pašnāvību, man ir aizdomas – tikai retais nepiekritīs, ka Nila un Esteres aiziešana nav tas sliktākais veids, kā nomirt. Protams, ja ņem vērā, visas pārējās viņiem pieejamās alternatīvas.

[1] Par to nedaudz sīkāk sk. portālā publicētajā rakstā "Par brīvību nomirt".

[2] Brown, R. Canada legalized assisted suicide, but there aren't enough doctors to keep up with demand. Vice News, 30.09.2016.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1