Sabiedrība
17.02.2022

Es nezināju, ka viņš ir tāds muļķis!

Komentē
8
Saglabā

Kopš pandēmijas sākuma no draugiem un pazīstamiem cilvēkiem arvien biežāk nākas dzirdēt apmēram šādu stāstu: "Man līdz šim likās, ka viņš ir saprātīgs cilvēks, bet tagad lasu, ko viņš raksta "Feisbukā" – es nezināju, ka viņš ir tāds muļķis!" Gan žurnālisti, gan pētnieki līdzās pandēmijai runā arī par infodēmiju – maldinošu ziņu strauju izplatīšanos dažādos medijos un sociālajos tīklos. Piemēram, Pasaules Veselības organizācija pat publicēja  aicinājumu samazināt infodēmijas līkni un deva padomus, kā dezinformāciju atpazīt. [1] Dezinformācija par veselības tēmu un dažādas sazvērestības teorijas par medicīniskiem un citiem jautājumiem, protams, nav nekas jauns. Arī vakcīnu noliedzēji pastāv kopš vakcīnu izgudrošanas, turklāt bieži vien izmanto tos pašus gadu desmitus vecos paņēmienus. [2] Mainījusies, šķiet, ir tikai dezinformācijas intensitāte un apjomi – to nosaka gan izmaiņas veidā, kā informācija tiek izplatīta, gan pats fakts, ka joprojām dzīvojam pandēmijas apstākļos un ziņas par vīrusa izplatību un iespējamajiem tā ierobežošanas veidiem joprojām atrodas informatīvās telpas centrā. Tomēr kas notiek ar mums pazīstamajiem – kā mums šķiet –, reiz saprātīgajiem cilvēkiem, kuri šobrīd savos sociālo tīklu kontos dalās ar dezinformāciju un ar milzīgu pārliecību raksta pagalam jocīgas lietas?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, iespējams, mums sākumā būtu sev jāpajautā – kāpēc mums šķiet, ka šie cilvēki kļūdās, bet mums ir taisnība? Šķiet, ka veids, kā mēdzam šādos gadījumos domāt, ir apmēram šāds – par aplūkojamo priekšmetu mums ir zināmi visi vai vismaz lielākā daļa būtisko faktu un tad, balstoties šajos faktos, mēs redzam, ka, piemēram, vakcīnas ir drošas. Savukārt tie, kas domā citādi, kļūdās – vai nu tāpēc, ka viņiem nav zināmi visi vai lielākā daļa būtisko faktu, vai arī tāpēc, ka viņi no šiem faktiem izdara aplamus secinājumus. Šī disjunkcija, protams, nav stingra, proti, iespējami ir abi varianti. Šāda diagnoze arī izskaidro, kāpēc arvien biežāk izskan viedokļi, ka viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki nevēlas vakcinēties, ir viņu trūcīgās zināšanas dabaszinātnēs. Turklāt cilvēku trūcīgās zināšanas šajās jomās ir arī iemesls, kāpēc cilvēki neuzticas zinātnei citos jautājumos. Līdzās tam varbūt pat vēl biežāk tiek pausta doma, ka cilvēku ļaušanās dezinformācijai lielā mērā notiek tāpēc, ka cilvēkiem trūkst kritiskās domāšanas prasmju. Bet tas savukārt nozīmē, ka cilvēku uzticēšanos zinātnei – gan attiecībā uz vakcināciju, gan cilvēka radītajām klimata izmaiņām u.c. jautājumiem – varētu vairot kritiskās domāšanas apgūšana.

Citiem vārdiem, skaidrojot, kāpēc cilvēki pieņem uzskatus, kas ir pretrunā ar tiem, par ko pastāv vienprātība zinātnē – piemēram, ka vakcīnas neizraisa autismu, ka cilvēka darbība izraisa klimata pārmaiņas utt. –, visbiežāk tiek norādīts uz vismaz diviem faktoriem – cilvēkiem pietrūkst zināšanu un viņi spriež neracionāli. Un šķiet, ka dažādi pētījumi sociālajā psiholoģijā šādu viedokli apstiprina.

Piemēram, samērā nesen žurnālā "Applied Cognitive Science" tika publicēts pētījums, kurā autori secina, ka ticība sazvērestības teorijām ir saistīta ar zemākām kritiskās domāšanas spējām. [3] Līdzīgi arī nupat iznākušajā Stīvena Nadlera un Lorensa Šapiro grāmatā "Kad labi cilvēki domā slikti" tiek pausta doma, ka galvenais iemesls, kāpēc daudzi cilvēki pievēršas bīstamām idejām, ir bezatbildīga un kļūdaina domāšana. Autoru skatījumā no šīs nelaimes mūs var pasargāt filozofija, ar kuras palīdzību mēs varētu attīstīt mūsu kritiskās domāšanas prasmes. [4] Ne mazāk populāra ir arī doma, ka būtisks faktors zinātnes noliegšanā ir nezināšana. Šis skaidrojums dažkārt tiek saistīts ar Oksfordas Universitātes profesora, ģenētiķa Valtera Bodmera vārdu – 1985. gadā Londonas Karaliskā biedrība (Royal Society of London) uzticēja Bodmeram vadīt zinātnieku grupu, kuras uzdevums būtu izpētīt cilvēku attieksmi pret zinātni un tehnoloģiju Apvienotajā Karalistē. Pētījuma galvenais iemesls bija Karaliskās biedrības bažas par antizinātnisku noskaņojumu sabiedrībā, kas var radīt būtiskus draudus sabiedrības labklājībai. Bodmera vadītās zinātnieku grupas darba rezultātā tapa tā saucamais "Bodmera ziņojums" [5], kurā tika aizstāvēta doma, ka pret zinātni vērstās attieksmes pamatā ir izpratnes trūkums. Bet tas savukārt nozīmē, ka, vairojot cilvēku izpratni par zinātni, mainīsies arī viņu attieksme. Lai arī šis tā saucamais "deficīta modelis" šķiet intuitīvi saistošs, vairāki autori pauž domu, ka tas ir izgāzies. Piemēram, Stīvens Slomans un Filips Fernbahs [6] norāda – lai gan pastāv zināma korelācija starp zinātnes izpratni no vienas puses un attieksmi pret zinātni no otras, tomēr vairāku gadu desmitu pūles, kas ieguldītas cilvēku izglītošanā, vēlamo rezultātu nav devušas. Un ne jau tāpēc, ka mērķa sasniegšanai nekas nav darīts.

Problēma drīzāk ir saistīta ar pašu deficīta modeli. Lai ilustrētu teikto, Slomans un Fernbahs atsaucas uz Brendana Naihana un viņa kolēģu 2014. gadā publicēto pētījumu par dažādu ar vakcīnām saistītas informācijas pasniegšanas veidu salīdzinošo efektivitāti. [7] Pētījumā tika iesaistīti vairāki bērnu vecāki, un viņiem dažādos veidos tika pasniegta informācija par vakcīnu pret masalām, parotītu un masaliņām un tad uzdoti vairāki jautājumi – kāda, viņuprāt, ir vakcīnu saistība ar autismu, cik liela ir varbūtība, ka vakcīna rada nopietnas blaknes, un visbeidzot – kāda ir varbūtība, ka viņi vakcinēs savus bērnus? Vecāki tika sadalīti četrās grupās – vienai tika sniegti zinātniski pierādījumi, kas apliecina, ka vakcīna pret masalām, parotītu un masaliņām ir droša un neizraisa autismu. Otrai grupai tika sniegta informācija par to, kādas sekas bērniem var izraisīt slimības, no kurām šī vakcīna bērnu pasargā. Trešajai vecāku grupai bija jāizlasa kādas mātes stāstījums par viņas pieredzi, kad viņas dēls smagi saslima ar masalām. Visbeidzot ceturtajai grupai tika parādīti attēli ar bērniem, kas cieš no parotīta, masalām un masaliņām.

Pētījuma rezultāti bija pārsteidzoši un neiepriecinoši – neviena no metodēm nepalielināja varbūtību, ka tie vecāki, kuru attieksme pret vakcīnām ir negatīva, uzzinātā iespaidā vakcinēs savus bērnus. Tiesa, informācija par to, ka vakcīna nav saistīta ar autismu, samazināja respondentu tendenci uzskatīt, ka vakcīna ir autisma cēlonis, tomēr tā vienlaicīgi pat samazināja vecāku vēlmi savas atvases vakcinēt. Varētu domāt, ka vismaz emocionāli pielādēts informācijas pasniegšanas veids varētu dot labākus rezultātus, tomēr šajā gadījumā iznākums faktiski bija pretējs cerētajam – slimu bērnu attēli veicināja vecāku uzskatu, ka vakcīna izraisa autismu, bet mātes stāsts par savu slimo dēlu stiprināja vecāku pārliecību, ka vakcīna izraisa smagas blaknes. Slomans un Fernbahs uzskata, ka šis piemērs parāda, cik neadekvāts ir deficīta modelis: "Attieksme pret zinātni nav balstīta racionālā pierādījumu izvērtēšanā, tāpēc arī informācijas nodrošināšana to nemaina. Drīzāk attieksmi nosaka virkne kontekstuālu un kultūras faktoru, kas to visbiežāk padara teju imūnu pret izmaiņām." [8] Nīls Levijs norāda, ka, protams, daudzi cilvēki, kas noliedz cilvēku izraisītās klimata pārmaiņas vai evolūcijas teoriju, spriež iracionāli vai nav informēti, tomēr nepastāv kāda sistemātiska saistība starp neinformētību vai iracionalitāti no vienas puses un zinātnes noliegšanu no otras. Tas, cik cilvēki ir informēti vai cik racionāli viņi ir savos spriedumos, nenosaka to, kādu nostāju viņi šajos jautājumos ieņems.

Virkne pētījumu rāda, ka cilvēku uzskatus šajos jautājumos var paredzēt pēc viņu politiskajām simpātijām. [9] Piemēram, dati par attieksmi pret cilvēka radītajām klimata izmaiņām atklāj visnotaļ pārsteidzošu ainu. Proti, labāk informētie liberāļi ar augstākiem rezultātiem zinātnes pratības testos un refleksivitātes testos uzrāda lielāku tendenci piekrist ekspertu viedoklim par klimata pārmaiņām nekā sliktāk informētie liberāļi. Savukārt konservatīvo respondentu gadījumā ir otrādi – labāka informētība un augstāki rezultāti zinātnes pratības un refleksivitātes testos korelē ar zemāku tendenci pieņemt ekspertu viedokli. Konservatīvie respondenti, kas uzrāda augstākus rezultātus zinātnes pratības skalā (Ordinary Science Intelligence Scale), ar lielāku varbūtību iebildīs zinātnieku viedoklim arī par cilvēka radītajām klimata pārmaiņām. [10] Tas liek domāt, ka virknē gadījumu cilvēku attieksmi pret zinātni nenosaka nedz tas, kādā mērā  cilvēki ir informēti par elementāriem zinātniskiem faktiem, nedz arī tas, cik racionāli viņi spriež. Citiem vārdiem – lai arī konservatīvie respondenti noliedz, ka pastāv cilvēka izraisītas klimata pārmaiņas, tas nenozīmē, ka viņi ir mazāk informēti vai iracionālāki par liberāli orientētajiem respondentiem, kuri piekrīt zinātnieku viedoklim, ka cilvēka izraisītas klimata pārmaiņas pastāv. Vēl vairāk – bieži vien viņi ir arī krietni labāk informēti par liberāļiem, kas klimata pārmaiņas pieņem.

Hugo Mersjērs un Dens Spērbers argumentē, ka viena no prāta pamatfunkcijām ir formulēt pamatojumu nostājai, kādu esam ieņēmuši. [11] Tas varētu izskaidrot, kāpēc domājošie un labi informētie konservatīvie respondenti spēj interpretēt esošos pierādījumus kā tādus, kas liecina par labu viņu pozīcijai, un saskatīt problēmas pretējās puses pierādījumos un argumentācijā. Bet – ja vaina nav zināšanās vai spriestspējā, kas nosaka to, kāpēc daudzi cilvēki noliedz klimata pārmaiņas, vakcīnu efektivitāti vai evolūcijas teoriju?

Nīls Levijs visnotaļ pārliecinoši argumentē, ka skaidrojums visdrīzāk jāmeklē zināšanu sociālajā dabā un veidā, kādā zināšanas iegūstam. Īsumā Levija argumentācija ir apmēram šāda – zināšanu iegūšana ir sociāls process, kurā pastāv darba dalīšana. Katrs no mums labākajā gadījumā dziļāk pārzina kādu nelielu un samērā šauru jomu, kurā mēs tiešām esam eksperti, bet visos pārējos gadījumos paļaujamies uz citiem. Man ir tikai aptuvens priekšstats par to, kā darbojas dators, ar kuru rakstīts šis teksts, kā ir uzbūvēts rakstāmgalds vai kā darbojas rāvējslēdzējs. Ja ar šīm lietām kaut kas atgadīsies, es zinu, ka ir cilvēki, kuri pārzina tās labāk nekā es un varēs kaut ko salabot, ja radīsies tāda vajadzība.

Nepieciešamība paļauties uz citu zināšanām, protams, attiecas arī uz pašiem ekspertiem. Pat zinātnieks, kurš ir specializējies kādā ļoti šaurā jomā, ir spiests paļauties uz citiem – piemēram, uz tiem, kas zina, kā darbojas instrumenti, ar kuriem zinātnieks strādā, kā ir pamatotas statistiskās metodes, kuras tiek izmantotas utt. Zinātnē šodien viena autora publikācija ir retums. Lielākoties pie pētījuma un tā publikācijas strādā zinātnieku grupa, kurā katrs no iesaistītajiem pētniekiem var būt eksperts kādā šaurā jomā, ko pārējie pētnieku grupas dalībnieki nepārzina.

Trūcīgās zināšanas pat par samērā vienkāršām sadzīviskām lietām kontrastē ar pārliecību, proti, cilvēkiem šķiet, ka viņi šīs lietas pārzina labāk, nekā tas patiesībā ir. Šo parādību sauc par "skaidrojuma dziļuma ilūziju" (illusion of explanatoru depth). [12] Pētījumi rāda, ka piekļuve internetam vairo cilvēku ilūziju, ka viņi var atbildēt uz dažādiem jautājumiem, neizmantojot internetu, un lielāku pārliecību, ka viņi kaut ko saprot, ja šo jautājumu spēj izskaidrot eksperti utt. Mūsu ieradums paļauties uz citiem šajā ziņā ir tik dziļš un mums pašiem nemanāms, ka  mēdzam sajaukt to, ko zina kopiena, ar to, ko zinām mēs. [13]

Šādu paļaušanos bieži nosaka konkrētā jautājuma saturs, tomēr arī citiem faktoriem ir būtiska nozīme – vai cilvēks, kas pauž attiecīgo viedokli, (vismaz mūsu acīs) ir eksperts, līdzdala mūsu vērtības, ir pret mums labvēlīgi noskaņots utt. Piemēram, palestīnieši daudz labvēlīgāk uzlūko miera līguma piedāvājumu, ja ar to nāk klajā palestīniešu autoritātes, nevis ebreji, un otrādi [14], bet attieksmi pret labklājības programmas piedāvājumu lielākā mērā nosaka piedāvātāja politiskā identitāte, nevis programmas saturs. [15] Protams, šāda stratēģija reizēm var novest pie kļūdām, tomēr, ja mums pašiem par attiecīgo tēmu nav uz tiešiem pierādījumiem balstītu zināšanu, tā ir visnotaļ racionāla. Galu galā – lielākoties tas arī ir vienīgais veids, kā varam uzzināt to, ko mums vajag zināt. Uz tiešiem pierādījumiem balstītu zināšanu mums ir samērā maz, tāpēc mums jāpaļaujas uz citu liecībām un dažādiem citiem netiešiem pierādījumiem. Lielākā daļa zināšanu, kādas mums ir – ka zeme ir apaļa, Džo Baidens ir ASV prezidents, AIDS izraisa noteikta veida vīruss –, ir tieši šādā veidā iegūtas metazināšanas.

Tad kāpēc diezgan ievērojams daudzums cilvēku noliedz zinātnieku viedokli par, piemēram, cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām? Īsa atbilde – dažādi sociālie uzskatu ieguves mehānismi viņiem nodrošina tam labus iemeslus. Viens no būtiskākajiem veidiem, kā cilvēki pie šāda viedokļa nonāk, ir, uzdodot sev jautājumus – ko par šo lietu domā citi man līdzīgi cilvēki? Ko par to saka viedokļu līderi, kurus es respektēju? Ko par to domā cilvēki, ar kuriem saskaros ikdienā? Arī apkārtējā vide nodrošina dažādus neverbālus signālus. Ir grūti uzturēt viedokli, ka mums strauji jāsamazina fosilās degvielas patēriņš, ja pamatā pārvietojamies ar automašīnām, kuras darbina iekšdedzes dzinēji, ja mūsu pašu vai mūsu draugu un paziņu ienākumi un darba iespējas ir saistītas ar fosilo degvielu industriju, ja ārā ir auksti utt. [16] Formāli raugoties, gan konservatīvo, gan liberālo amerikāņu priekšstati par klimata pārmaiņām veidojas, izmantojot identisku mehānismu, bet atšķirības nosaka tas, ka vieni paļaujas uz vienām autoritātēm, bet otri – uz citām. Ja politiķi un viedokļu līderi, kuriem jūs uzticaties, apgalvo, ka klimata pārmaiņas ir vai nu pārspīlētas, vai tām nav nekāda sakara ar cilvēka darbību, arī jūs visdrīzāk nonāksiet pie tāda paša secinājuma. Savukārt, ja jūs šajā jautājumā paļausieties uz vienprātību, kas par šo jautājumu ir zinātnieku kopienā, tad jūs uzskatīsiet, ka klimata pārmaiņu iemesls ir cilvēku darbība un šī parādība ir būtisks drauds, ar kuru sabiedrībai un valstu valdībām būtu jārēķinās. Cilvēki, kuri piekrīt zinātniekiem jautājumā par klimata pārmaiņām, zinātniekus uzlūko kā uzticamus un uzskata, ka tādas ir arī institūcijas, kurās viņi strādā. Savukārt tie, kuri noliedz klimata pārmaiņas, ar neuzticību uzlūko gan zinātniekus, gan universitātes.

Te gan ir vērts piezīmēt, ka nostāja jautājumā par klimata pārmaiņām tiešā veidā neizriet no ASV republikāņu partijas ideoloģijas. Patiesībā ASV konservatīvo politiķu krasā nostāja klimata jautājumā ir samērā nesena parādība. [17] Tādi jēdzieni kā "konservatīvs", "liberāls" utt. ir samērā nenoteikti, kas nodrošina arī to, ka tos var piepildīt ar diezgan plaša spektra saturu. Taču vēlāk, kad šis saturs tiek precizēts – piemēram, attieksme pret klimata pārmaiņām kļūst par būtisku konservatīvās politikas lozungu –, šī nostāja kļūst par politiskās identitātes daļu. Proti, konservatīvo nostāja pret klimata pārmaiņām savā ziņā ir vēsturiska nejaušība. Tieši tāpat kā ASV demokrātu atrašanās pretējā ierakumu pusē.

Reālā laikā ko līdzīgu varējām vērot arī saistībā ar joprojām esošo Covid-19 pandēmiju. Sejas maskas un vakcīnas ir medicīniski līdzekļi cīņai pret vīrusa izplatību, tomēr, pateicoties dažu politiķu rosībai, visnotaļ īsā laikā gan sejas maskas lietošana, gan vakcinēšanās kļuva par politiskas piederības apliecinājumu. Ja iepriekšējais ASV prezidents un viņa lokā esošie cilvēki būtu rīkojušies citādi, tad iznākums pavisam noteikti būtu cits, un arī Latvijas nosacīti konservatīvā spārna viedokļu līderiem nebūtu jāmobilizē visi intelektuālie resursi, lai pamatotu, kāpēc sejas maskas nav jālieto vai kāpēc nav jāvakcinējas. Covid-19 pandēmija gan ir nedaudz problemātisks piemērs, jo zinātne šajā laikā mainās strauji un virknē jautājumu skaidras vienprātības ekspertu vidū nav. Tāpēc šādā mainīgā vidē apjukums un nespēja izsekot notiekošajam ir gluži sagaidāms stāvoklis.

Mēs pievēršam uzmanību tiem, kam uzticamies un kuru vērtības  līdzdalām. Levijs uzsver, ka šāda stratēģija ir racionāla – tas ir mehānisms, kā mēs savus uzskatus pieskaņojam pierādījumiem, lai arī netiešiem. [18] Bet arī netieši pierādījumi ir pierādījumi. Cita lieta, ka šie pierādījumi dažkārt var būt maldinoši, un šādos gadījumos mēs nonākam arī pie maldīgiem uzskatiem. Bet, ņemot vērā to, cik liela nozīme ir netiešajiem pierādījumiem,  lēmumu pieņemšanā būtiska ir ne tik daudz mūsu racionalitāte vai informētība, bet gan zināšanu jeb epistēmiskās vides piesārņojums.

Mūsu stāvoklis šajā ziņā ir līdzīgs tam, kādā atrodas tūrists, kurš sev nezināmā apkārtnē mēģina orientēties pēc aplami uzzīmētas kartes – viņa prasme lietot karti negarantē veiksmīgu nonākšanu vēlamajā galapunktā. Ja  gribam zināt, kāds ir ekspertu viedoklis kādā jautājumā, mums ir jāspēj atpazīt patiesus ekspertus. Tomēr tas nav nemaz tik viegli, jo, pirmkārt, ir diezgan daudz ieinteresētu cilvēku, kas pieliek apzinātas pūles ekspertu zināšanu apšaubīšanai, un, otrkārt, ir daudz viltus ekspertu, kas visai labi spēj atdarināt pazīmes, kuras parasti tiek saistītas ar ekspertīzi.

Kad parādījās apliecinājumi, ka smēķēšana izraisa vēzi, tabakas industrija savulaik mēģināja sēt šaubas par zinātni. Līdzīga taktika vēlāk tika lietota, lai apšaubītu ozona slāņa noārdīšanos un arī jau minētās cilvēka izraisītās klimata pārmaiņas. [19] Visu veidu šarlatāni un viņiem līdzīgie izmanto dažādas maldināšanas taktikas. Klimata pārmaiņu noliedzēji savulaik nodibināja "Nevalstisko starptautisko paneli par klimata pārmaiņām" (Nongovernmental International Panel on Climate Change), lai izplatītu mītus par globālo sasilšanu. Neliels skaits labēji orientētu ASV pediatru, lai paustu savus uzskatus, 2002. gadā izveidoja Amerikas pediatru koledžu (APK) (American College of Pediatricians). Organizācijas paustie uzskati bieži atšķiras no tiem, ko pauž ASV pediatrus pārstāvošā organizācija Amerikas pediatru akadēmija (APA) (American Academy of Pediatrics), bet cilvēkiem bieži vien rodas iespaids, ka pediatru vārdā runā APK. Tā saucamie viltus žurnāli publicē zemas kvalitātes un bieži vien arī ideoloģiski motivētus pētījumus, tādā veidā radot šaubas par visu akadēmisko publicēšanas sistēmu. [20]

Turklāt viltus žurnālu no īsta reizēm ir grūti atšķirt pat zinātniekiem, kas darbojas attiecīgajā jomā. Bieži vien atpazīstamas personas un citkārt pat paši ārsti popularizē dažādas apšaubāmas ārstniecības metodes, un visbiežāk tas notiek, apšaubot medicīnas atziņas, kas balstās uz pierādījumiem. Šarlatāni rada institūcijas un titulus, kas imitē akadēmisku institūciju nosaukumus un titulus, izsniedz diplomus un dažādus sertifikātus. Pēc šo piemēru uzskaitījuma varētu iebilst, ka šādos gadījumos kritiski domājošam cilvēkam būtu jāspēj pašam ar savu prātu izspriest – kas ir un kas nav patiess katrā atsevišķā gadījumā. Ja vien mēs spētu bērniem skolā iemācīt dabaszinātnes, kritiskās domāšanas pamatus un elementāru spēju orientēties mūsdienu mediju un sociālo tīklu pasaulē, tad dezinformācija par zinātni mums nesagādātu nekādas problēmas. Tomēr, ja Levijam ir taisnība, šāds uzskats ir naivs un nepamatots.

Protams, labāka izglītība dabaszinātnēs noteikti kaut kādā mērā palīdz. Tieši tāpat noderīga ir prasme orientēties mūsdienu sarežģītajā mediju un sociālo tīklu pasaulē. Bet zinātne ir sarežģīta un neviens no mums dažu stundu vai pat dienu laikā nevar kļūt par epidemiologu, virusologu, klimata zinātnieku vai sociālo psihologu, tāpēc agrāk vai vēlāk mums nākas paļauties uz to, ko saka attiecīgo jomu eksperti. Bet piesārņotā epistēmiskā vidē ekspertu atpazīšana ir apgrūtināta. Filozofi un kritiskās domāšanas entuziasti parasti norāda, ka cilvēkiem jāapgūst kritiskās domāšanas prasmes – spēja atpazīt kļūdainus argumentus. Protams, kaut kādā mērā tās noteikti nāk par labu, tomēr pētījumi rāda, ka šādas izglītības efekts ir neliels un īslaicīgs. [21]

Viena no frāzēm, ko pēdējo pāris gadu laikā man nācies dzirdēt visbiežāk, ir: "Domājiet ar savu galvu!" Vienā ziņā šāds ieteikums ir tikai retorisks veids, kādā cilvēki mums vēlas pateikt, ka mēs domājam nepareizi un vajadzētu domāt tā, kā domā viņi, proti, paradoksālā kārtā iznāk, ka mums tiek dots padoms domāt nevis ar savu, bet ar viņu galvu. Bet vēl citā nozīmē aicinājumu domāt ar savu galvu var saprast kā paļaušanos tikai uz savu spriestspēju un zināšanām. Tomēr, ņemot vērā, ka zināšanas ir sociāls produkts, šāds padoms ir paralizējošs un pārprasta sekošana tam mēdz beigties slikti.

Viens no visplašāk zināmajiem šādiem piemēriem laikam ir Lainuss Polings – izcils zinātnieks, divu Nobela prēmiju laureāts. 1954. gadā viņš ieguva Nobela prēmiju ķīmijā, bet 1962. gadā kļuva par Nobela miera prēmijas laureātu. Polings varēja tikt arī pie trešās Nobela prēmijas par DNS struktūras atklāšanu, ja vien Džeimss Vatsons nebūtu viņu apsteidzis. Tomēr šodien Polingu plašāk zina kā cilvēku, kurš stūrgalvīgi aizstāvēja uzskatu, ka C vitamīns ir efektīgs līdzeklis vēža ārstēšanai. [22] Cits pavisam nesens piemērs ir klīniskā psihologa Džordana Pītersona mēģinājums kritiski izteikties par klimata zinātni, bet viņa pausto jomas eksperti raksturoja kā "bezjēdzīgus vārdu salātus" [23]. Daudzi droši vien ir arī saskārušies ar dažāda veida aktīvistiem, kas savos sociālo tīklu kontos, blogos vai portālos publicē pašu spēkiem veiktus pētījumus jomā, kurā viņiem nav nedz attiecīgās izglītības, nedz pieredzes. Aicinājums domāt pašam pavisam noteikti ir noderīga regulatīva ideja, kas liek mums vēlreiz pārdomāt, vai esam pietiekami neatkarīgi savos spriedumos. Tomēr ir daudz veidu, kā šo padomu var pārprast, un neatkarība no ekspertīzes attiecīgajā jomā ir ceļš uz nekurieni.

 

[1] "Let’s flatten the infodemic curve" https://www.who.int/news-room/spotlight/let-s-flatten-the-infodemic-curve
[2] Sk. Paula Larsson. COVID-19 Anti-Vaxxers Use the Same Arguments from 135 Years Ago. The Conversation, accessed December 7, 2021, http://theconversation.com/covid-19-anti-vaxxers-use-the-same-arguments-from-135-years-ago-145592.
[3] Anthony Lantian et al. Maybe a Free Thinker but Not a Critical One: High Conspiracy Belief Is Associated with Low Critical Thinking Ability. Applied Cognitive Psychology 35, no. 3 (2021): 674–84, https://doi.org/10.1002/acp.3790.
[4] Steven Nadler & Lawrence Shapiro. When Bad Thinking Happens to Good People. How Philosophy Can Save Us from Ourselves. Princeton University Press, 2021.
[5] Ziņojuma oficiālais nosaukums – "Public Undersanting of Science". Pieejams https://royalsociety.org/~/media/royal_society_content/policy/publications/1985/10700.pdf
[6] Steven Sloman & Philip Fernback. Knowledge Illisopm. New York: Riverhead Books, 2017, p. 159.
[7] Brendan Nyhan et al. Effective Messages in Vaccine Promotion: A Randomized Trial. Pediatrics 133, no. 4 (April 1, 2014): e835–42, https://doi.org/10.1542/peds.2013-2365.
[8] Steven Sloman & Philip Fernback. Knowledge Illisopm. New Yourk: Riverhead Books, 2017, p. 160.
[9] Neil Levy. Due Deference to Denialism: Explaining Ordinary People’s Rejection of Established Scientific Findings. Synthese 196, no. 1 (January 1, 2019): 315, https://doi.org/10.1007/s11229-017-1477-x.
[10] Skat. Dan M. Kahan. Climate-Science Communication and the Measurement Problem. Political Psychology 36, no. S1 (2015): 1–43, https://doi.org/10.1111/pops.12244.
[11] Hugo Mercier & Dan Sperber. The Enigma of Reason. A New Theory of Human Understanding. Harvard University Press, 2017.
[12] Leonid Rozenblit and Frank Keil. The Misunderstood Limits of Folk Science: An Illusion of Explanatory Depth. Cognitive Science 26, no. 5 (2002): 521–62, https://doi.org/10.1207/s15516709cog2605_1.
[13] Sk. Neil Levy. Bad Beliefs: Why They Happen to Good People. Oxford, New York: Oxford University Press, 2021, 80–81.
[14] IFAT MAO et al. Reactive Devaluation of an ‘Israeli’ vs. ‘Palestinian’ Peace Proposal. Journal of Conflict Resolution 46, no. 4 (August 1, 2002): 515–46, https://doi.org/10.1177/0022002702046004003.
[15] Geoffrey L. Cohen. Party Over Policy: The Dominating Impact of Group Influence on Political Beliefs.  Journal of Personality and Social Psychology 85, no. 5 (2003): 808–22, https://doi.org/10.1037/0022-3514.85.5.808.
[16] Līvijs norāda: pastāv virkne pētījumu, ka cilvēku pārliecība par klimata pārmaiņām palielinās karstuma periodos, bet krītas līdz ar gaisa temperatūras pazemināšanos. Sk. Op. cit. p. 83.
[17] Aaron M. McCright, Chenyang Xiao, and Riley E. Dunlap. Political Polarization on Support for Government Spending on Environmental Protection in the USA, 1974–2012. Social Science Research 48 (November 1, 2014): 251–60, https://doi.org/10.1016/j.ssresearch.2014.06.008.
[18] Op. cit. p. 84.
[19] Šīs stratēģijas tiek sīki aprakstītas Naomi Oreskes & Erik M. Conway. Merchants of Doubt. London: Bloomsbury, 2010.
[20] Sīkāk par šo problēmu skat. Edžus Miķelsons "Neētisks bizness, kas izliekas par zinātni. Kā darbojas ‘plēsonīgie’ izdevēji". delfi.lv, November 9, 2021, https://www.delfi.lv/campus/raksti/neetisks-bizness-kas-izliekas-par-zinatni-ka-darbojas-plesonigie-izdeveji?id=53759473.
[21] Hugo Mercier et al. Natural-Born Arguers: Teaching How to Make the Best of Our Reasoning Abilities.  Educational Psychologist 52, no. 1 (January 2, 2017): 1–16, https://doi.org/10.1080/00461520.2016.1207537.
[22] Par Polingu skat. Hugo Mercier & Dan Sperber. The Enigma of Reason. A New Theory of Human Understanding. Harvard University Press, 2017. pp. 205–207.
[23] Graham Readfearn. ‘Word Salad of Nonsense’: Scientists Denounce Jordan Peterson’s Comments on Climate Models. The Guardian, January 27, 2022, sec. Environment, https://www.theguardian.com/environment/2022/jan/27/word-salad-of-nonsense-scientists-denounce-jordan-petersons-comments-on-climate-models.

Ivars Neiders

Ivars Neiders ir Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!