Kamēr nav īstenojies transhumānistu lolotais sapnis par bezgalīgu dzīvi, ir jārēķinās ar visnotaļ lielu iespējamību, ka ikviens no mums nomirs. Turklāt vairumā gadījumu nāve mūsdienās ir medicīniski kontrolēta. Iespēja nomirt pēkšņi (piemēram, kādā negadījumā gūtu ievainojumu dēļ) ir salīdzinoši neliela. Mūsdienās cilvēki lielākoties mirst ārstu uzraudzībā, kādas slimības novārdzināti, bieži vien ciešot gan fiziski, gan garīgi. Tehnoloģiskie līdzekļi, kas šobrīd ir mediķu rīcībā, bieži spēj pagarināt to pacientu dzīvi, kuri vēl pirms dažiem gadiem līdzīgā stāvoklī jau būtu miruši. Tomēr daudzkārt paši ārsti atsakās šos līdzekļus likt lietā tad, ja runa ir par viņu pašu dzīvības glābšanu vai pagarināšanu, jo, viņuprāt, ne vienmēr tas ir tā vērts[1]. Liela daļa cilvēku uzskata, ka šādos gadījumos būtu jāparedz ne tikai cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas – šādas tiesības ir noteiktas arī mūsu Pacientu tiesību likumā –, bet arī tiesības palīdzēt nomirt tiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve vairs nav dzīvošanas vērta.
Jūnija beigās Lielbritānijas presē varēja lasīt ziņu, ka Lielbritānijas Augstākā tiesa noraidījusi prasību atzīt, ka 1961. gadā pieņemtais Pašnāvības likums (Suicide Act), kas aizliedz sniegt palīdzību personām, kuras vēlas izdarīt pašnāvību, ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tiesa lēma, ka aizliegums ārstiem palīdzēt izdarīt pašnāvību smagi slimiem pacientiem, kuri ir skaidri pauduši savu vēlmi aiziet no dzīves, joprojām ir spēkā. Tiesa arī aicināja Parlamentu pārskatīt jautājumu par to smagi slimo cilvēku likteni, kuri vēlas mirt, tomēr nespēj to izdarīt bez medicīniskas palīdzības. Viens no prasības iesniedzējiem ir 58 gadus vecais vīrietis Pols Lambs (Paul Lamb), kuram pēc smaga satiksmes negadījuma ir jāsadzīvo ar nepārtrauktām smagām sāpēm un kuram nepieciešama nemitīga aprūpe.
Diskusijas par tā saucamās asistētās pašnāvības (assisted suicide) legalizāciju Lielbritānijā norisinās jau vairākus gadus. 2002. gadā plašu rezonansi izraisīja nu jau par hrestomātisku kļuvušais Diānas Pritijas (Diane Pretty) gadījums. Diānai Pritijai bija diagnosticēta motoro neironu slimība. Slimība ir progresējoša un neārstējama. Tās rezultātā iet bojā motorie neironi, šūnas, kas nodrošina mūsu spēju kontrolēt muskuļu aktivitāti. Pacients, kurš cieš no šīs slimības, pakāpeniski zaudē spēju kustēties, norīt barību un elpot. Diāna Pritija nevēlējās piedzīvot šādu stāvokli, tomēr izdarīt pašnāvību sava veselības stāvokļa dēļ pati vairs nespēja. Viņa arī nevēlējās lūgt sava ģimenes ārsta palīdzību, jo šāda rīcība ir ne tikai aizliegta ar likumu, bet var kaitēt ārsta profesionālajai reputācijai. Diānai piekrita palīdzēt viņas vīrs, tomēr pirms tam viņa vēlējās iegūt varas iestāžu apstiprinājumu, ka vīram tas nemaksās 14 gadus ieslodzījuma, kā to paredz jau minētais Pašnāvības likums. Pēc atteikuma saņemšanas viņa vērsās tiesā. Kad viņas lūgumu divas reizes noraidīja Lielbritānijas tiesas, viņa vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, taču arī tur tika saņemts atteikums. Apmēram pēc mēneša Diāna Pritija nomira. Daži briti, kuru dzīve veselības stāvokļa dēļ viņiem nešķiet dzīvošanas vērta, izvēlas citu ceļu. Piemēram, Pīters Smedlijs (Peter Smedley), viens no britu rakstnieka Terija Pračeta BBC telekanālam veidotās filmas "Izvēloties nomirt" varoņiem, kurš arī cieta no motoro neironu slimības, izvēlējas izmantot Šveices bezpeļņas organizācijas "Dignitas" pakalpojumus[2].
Šveicē, līdzīgi kā dažās citās Eiropas valstīs (Luksemburga un Nīderlande), asistētā pašnāvība ir legāla. Šveices likumi ļauj ārstam izrakstīt letālu medikamentu pacientam ar noteikumu, ka pats ārsts nespēlē aktīvu lomu medikamenta ievadīšanā pacienta organismā. Ja ārsts nāvējošo vielu, piemēram, injicētu pacienta organismā, tad tā jau būtu eitanāzija, kas Šveicē nav legāla. Tomēr, atšķirībā no citām valstīm, kurās asistētā pašnāvība ir legāla, Šveices likumi neizvirza prasību, ka personai ir jābūt Šveices pilsonim. "Dignitas" publiskotā informācija liecina, ka kopš organizācijas dibināšanas 1998. gadā līdz 2013. gadam organizācijas piedāvāto iespēju ir izmantojuši 244 Lielbritānijas iedzīvotāji. Pēc palīdzības pie "Dignitas" ir vērsušies arī citu valstu pilsoņi – no Vācijas (840), Francijas (159), Austrijas (36), Itālijas (69) u.c. Te var piebilst – lai arī ar šīs organizācijas palīdzību vieglu nāvi sev ir raduši cilvēki no tik eksotiskām un tālām zemēm kā Indija, Peru un Zimbabve u.c., šveiciešu piedāvāto iespēju nav izmantojis neviens Latvijas pilsonis. Nevar izslēgt iespēju, ka vismaz daļēji tas ir saistīts ar faktu, ka "Dignitas" pakalpojumi nav nemaz tik lēti. Visa procedūra – sākot ar ārsta apskati un beidzot ar kremēšanu vai līķa nogādi dzimtenē – Lielbritānijas pilsonim maksā apmēram 10 000 mārciņu. Jāsaka, ka "Dignitas" neapmierina ikvienu lūgumu pēc palīdzības. Tas tiek darīts tikai tajos gadījumos, ja persona spēj apliecināt, ka viņa atbilst noteiktiem kritērijiem – ir lemtspējīga, lēmums par pašnāvību ir pieņemts patstāvīgi, ir medicīniski diagnosticēta termināla slimība u.c. Turklāt lielākā daļa – aptuveni 70 % – no tiem, kas saņem "zaļo gaismu", galu galā pie tā arī paliek un "Dignitas" pakalpojumu neizmanto[3]. Kas tikai apliecina, ka bieži vien cilvēkiem pietiek ar apziņu, ka viņiem šāda iespēja ir.
Daudzi cilvēki, kuru valstīs nedz asistētā pašnāvība, nedz eitanāzija nav legāla, varētu vaicāt, kāpēc šādu iespēju neparedz viņu valsts likumdošana? Ir virkne apsvērumu, kas šo jautājumu padara vēl asāku. Piemēram, saskaņā ar jau minēto 1961. gada Pašnāvības likumu pašnāvība Lielbritānijā nav noziegums. Mūsu valsts Krimināllikumā vienīgais nodarījums, kas ir saistīts ar pašnāvību, ir 124. pantā minētā "novešana līdz pašnāvībai", proti, arī no Latvijas likumu viedokļa cilvēki, kas sevi nogalina, nav noziedznieki. Šādu nostāju var pamatot ar principu, kura klasisks formulējums pieder Džonam Stjuartam Millam: "Vienīgais mērķis, kura sasniegšanai cilvēce, vienalga, individuālā vai kolektīvā formā, ir pilnvarota iejaukties katra tās locekļa rīcības brīvībā, ir pašaizsardzība. Vienīgais nolūks, kura labā vara piemērojama kādam civilizētas kopienas loceklim pretēji viņa gribai, ir novērst kaitējumu citiem. Viņa paša labums, vienalga, fizisks vai morāls, tam nav pietiekams pamats. Viņu nevar taisnīgi piespiest kaut ko darīt vai nedarīt tikai tādēļ, ka viņam tas būtu labāk, tādēļ, ka tas padarītu viņu laimīgāku, tādēļ, ka, pēc pārējo domām, tā vai citādi rīkoties būtu gudri vai pat taisnīgi."[4] Vadoties pēc šādas nostājas, pašnāvības kriminalizēšana būtu valsts iejaukšanās indivīda rīcības brīvībā.
Nav šaubu, cilvēkiem var būt pilnīgi atšķirīgi uzskati par to, vai pašnāvība ir vai nav pieņemama rīcība, tomēr šie uzskati nevar būt saistoši citiem. Man var šķist, ka pašnāvība ir iejaukšanās kādas pārdabiskas būtnes iedibinātā kārtībā, tomēr šādā gadījumā, pirmkārt, man varētu rasties grūtības paskaidrot, kāpēc manis minētās pārdabiskās būtnes norādījumi ir saistoši cilvēkiem, kuriem līdzīgas pārdabiskas būtnes dod pavisam citus norādījumus, vai arī tādiem, kuri dīvainā kārtā bez šādas būtnes iemanās iztikt. Otrkārt, man būtu pagrūti atbildēt uz jautājumu, ar ko, piemēram, penicilīna lietošana pneimonijas gadījumā ir mazāka iejaukšanās noteiktajā lietu kārtībā nekā pašnāvība. Vienā gadījumā es padaru savu dzīvi garāku, bet otrā – īsāku. Abos gadījumos tā ir mana izvēle – darīt vienu vai otru. Ja tā, tad kāpēc vienā gadījumā tā ir pareiza, bet otrā – nepareiza? Protams, kādas personas lēmumu nomirt mēs varam uzskatīt par muļķīgu, nepareizu vai kaut kādā ziņā nosodāmu, mēs varam mēģināt cilvēku no šādas rīcības atrunāt, paskaidrot, kāpēc mēs uzskatām, ka viņam tā rīkoties nevajadzētu, tomēr aizliegt lemtspējīgai personai rīkoties saskaņā ar viņas pašas pieņemtu lēmumu, ja tas attiecas tikai uz viņu pašu, nozīmētu ierobežot viņas brīvību.
Un ja reiz pašnāvība nav noziegums, ir grūti pamatot, kāpēc par noziedzīgu būtu jāuzskata kādas citas personas līdzdalība šādā rīcībā. Galu galā līdzdalība zādzībā vai slepkavībā tiek uzskatīta par noziegumu tieši tāpēc, ka zādzība un slepkavība ir noziegumi. Ja zādzība nebūtu noziegums, tad tāda nebūtu arī līdzdalība zādzībā. Līdz ar to pamatot, kāpēc nav pieļaujama palīdzība pacientam izdarīt pašnāvību, ir ļoti grūti. Var arī iet tālāk. Kā rīkoties gadījumos, ja persona vēlas izdarīt pašnāvību, tomēr sava fiziskā stāvokļa dēļ to vairs nespēj? Kāds varētu visnotaļ pamatoti norādīt, ka šādā situācijā personai viņas fiziskā stāvokļa dēļ ir liegtas tiesības, kas citiem piemīt[5]. Piemēram, ja es esmu tiktāl novājināts, ka vairs nespēju pielikt pie lūpām glāzi ar nāvējošu indi, un to pēc mana lūguma izdara kāds cits, tad ar ko tas būtu vairāk nosodāms par gadījumu, kad es to visu spēju izdarīt pats? Saskaņā ar pieņemto izpratni vienā gadījumā rīcība būs raksturojama kā voluntārā eitanāzija (dzīvības pārtraukšana pēc pacienta gribas, ko veic ārsts), bet otrā – asistētā pašnāvība, tomēr ētiskā ziņā atšķirības nav.
Nešaubos, ka šādi apsvērumi daudziem šķitīs nepieņemami. Turklāt arī tie, kuri piekritīs tiktāl paustajam, varētu pamatoti iebilst, ka no tā vēl neizriet, ka minētās prakses vajadzētu legalizēt. Proti, lai arī pret asistēto pašnāvību īsti iebilst nevar, tomēr tās legalizācija varētu radīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Diskusijās par asistēto pašnāvību un eitanāziju bieži tiek norādīts, ka šīs prakses neizbēgami novedīs pie sekām, kas ir krietni sliktākas par tām, kas rodas no šo prakšu aizliegšanas. Piemēram, būtu daudzi gadījumi, kuros cilvēki šo likumi izmantotu ļaunprātīgi; vislabākie nolūki palīdzēt smagi slimiem cilvēkiem novestu pie tā, ka tiktu sniegta "palīdzība" arī tiem, kas to nemaz nevēlas; smagi slimi cilvēki, iespējams, justu apkārtējo spiedienu aiziet no dzīves, lai neapgrūtinātu savus tuviniekus un sabiedrību. Šo iebildumu pamatotību, protams, nevar atrisināt, sēžot pie rakstāmgalda. Lai to izdarītu, ir jāpēta to valstu pieredze, kurās asistētā pašnāvība un eitanāzija ir legāla. Tomēr, domājot par situāciju mūsu valstī, daudz lielākas bažas rada citi apsvērumi.
Pirmkārt, valstīs, kurās ar likumu ir atļauts sniegt palīdzību smagi slimiem cilvēkiem, kas vēlas mirt, ir augstā līmenī attīstīta tā saucamā paliatīvā aprūpe. Neārstējami slimie pacienti tiek gan garīgi, gan fiziski aprūpēti – tā, lai viņu pēdējie dzīves mēneši sagādātu viņiem pēc iespējas mazāk ciešanu. Diemžēl situācija paliatīvās aprūpes jomā Latvijā par apmierinošu nav nosaucama[6]. Bet piedāvāt cilvēkiem izvēlēties starp smagām ciešanām, kuras varētu būtiski mazināt, un nāvi nešķiet pareizi. Tiesa, šobrīd pacienti ir daudz skaidrākas izvēles priekšā – turpināt ciest vai arī izdarīt pašnāvību pašu spēkiem.
Otrkārt, jēdzīga saruna par palīdzēšanu nomirt starp ārstu un pacientu ir iespējama tikai tad, ja abas puses spēj atklāti runāt par pacienta stāvokli un ārsts rēķinās ar pacienta tiesībām patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvību un veselību. Lai arī šajā jautājumā nav pētījumu, kas ļautu sniegt objektīvu ainu par situāciju, tomēr var runāt par pazīmēm, kas liecina, ka daudzos gadījumos joprojām tiek piekopta padomju laikā pieņemtā prakse un pacienti tiek maldināti vai netiek informēti nedz par viņu diagnozi, nedz arī prognozi[7]. Šķiet, problēmas, kas saistītas ar ārsta – pacienta attiecībām, ir atrisināmas krietni grūtāk par paliatīvās aprūpes pieejamību. Pēdējā gadījumā mēs vismaz zinām, ka noteikts daudzums finansiālu resursu un procesa organizēšana nodrošinātu vērā ņemamus panākumus, bet ko darīt, lai mainītu ārstu un pacientu attiecību modeli?
[1] Sk., piemēram, "Doctors die differently than their patients" un "How do physicians and non physicians want to die".
[2] Filmu pilnā apjomā var noskatīties šeit.
[3] Izsmeļošu informāciju par "Dignitas" darbības principiem u.c. ar šo organizāciju saistītiem jautājumiem var iegūt organizācijas mājaslapā. "Dignitas" darbība ir arī atainota jau iepriekš minētajā Terija Pračeta filmā.
[4] Dž. S. Mills, Par brīvību. Rīga: Tapals, 2007. 18.-19. lpp.
[5] Šādu apsvērumu laikraksta "The Guardian" slejā izvirza Naidžels Vorbertons.
[6] Piemēram, 2005. gadā tika ziņots: "Latvijas Pretvēža apvienības pētījumi liecina, ka 60 % onkoloģisko pacientu cieš neizturamas un ilgstošas sāpes, tikai 18 % atzinuši, ka lietotā terapija palīdz, un gandrīz 40 % atzinuši, ka netiek atsāpināti. Daudziem cilvēkiem ik dienas jāmācās sadzīvot ar nepanesamām sāpēm, un nereti sāk likties, ka vienīgā izeja būtu nāve."
[7] Sīkāk par šo jautājumu sk. Neiders I., Sīle V., Sīlis V. "Truth-telling and the Asymmetry of the Attitude to Truth-telling to Dying Patients in Latvia".
8