Blogs
30.07.2017

Cik pie jums te viss bāls!

Komentē
1

Mana bērnība aizritēja tajā Siguldas daļā, kas vēl arvien tiek dēvēta tur bijušā uzņēmuma vārdā – par "Lauktehniku". Visapkārt 80. gados uzceltajai jaunajai un kaut kad vēl 50. gados celtajai vecajai kantora ēkai bija dažādos laikos būvēti dzīvojamie nami, turpat arī veikala māja ar strādnieku kopmītnēm otrajā stāvā, ūdenstornis, katlu māja, dažādas mehāniskās darbnīcas, lauksaimniecības tehnikas apmaiņas punkts, galdniecība, vairākos cehos izvietotas ražotes un citi ierīkojumi. Turpat bija arī mana pirmā skola un skolas sporta laukums. "Lauktehnikā" strādāja mans tēvs, kādu laiku – arī māte. Vairums šajā centrā esošo nozīmīgāko ēku bija nokrāsotas bāli dzeltenīgā krāsā, taču tad vienugad ciemos ieradās kāds augstākās varas pārstāvis no Maskavas. Savus pirmos iespaidus, izkāpis no melnās volgas, viņš bija noformulējis vienā kodolīgā teikumā: "Kак у вас тут всё бледно!" ("Cik pie jums te viss bāls!"). Acīmredzot viņu bija pavadījuši iztapīgi un ik vārdu kā pavēli uztveroši pavadoņi – līdzīgi tiem, kādus tagad parasti redz attēlos ar Ziemeļkorejas līderi. Itin drīz pēc augstā viesa aizbraukšanas sākās rosība, un bāli dzeltenās ēkas tika pārkrāsotas – nu jau jēli roza tonī, aptuveni tādā pašā, kādu mazs bērns izraudzītos, ja ar krāsu zīmuļiem būtu jāizkrāso sivēns. Bet noslēpumainais viesis no Maskavas, cik nu man zināms, pie mums tā arī vairs nekad netika rādījies.

Šo atgadījumu atcerējos, sociālajos tīklos pamanījis bijušās Tabakas fabrikas fasādes jauno krāsojumu un tam veltītos arhitektu un dažādu citu profesiju pārstāvju vai interesentu komentārus – kā zināms, ēkā pec dažādām ieilgušām peripetijām jau pavisam drīz uz laiku jāievācas Jaunajam Rīgas teātrim. Īss viedokļu apkopojums varētu būt aptuveni šāds – fasādes izskats pilnīgi neko nevēsta par celtnes rūpnieciski vēsturisko pagātni vai teātra mākslām atvēlamo tagadni un drīzāk raisa aizdomas par slepenu sazvērestību izmitināt cirku vai kādu tam līdzīgu iestādi. Tabakas fabrikas fasāde gan nav kaut kas unikāls – radniecīgā estētikā, lai gan, iespējams, citā rokrakstā risināts arī turpat Miera ielas otrā pusē esošā Dzemdību nama fasādes siltināšanas, apmešanas un krāsošanas projekts. Un gan Rīgā, gan lielākās un mazākās apdzīvotās vietās visur citur Latvijā kaut ko līdzīgu var sastapt ik uz soļa. Celtniecības materiālu un gaumes modes, protams, mainījušās allaž. Tā, piemēram, vēlīnajos padomju un kolektīvās saimniecības gados par modes lietu kļuva izraudzītajām būvniecības vietām un iedzīvotāju skaitam neatbilstoši gigantiskas un pēc kaut kādiem stilizēta tautiskuma kanoniem projektētas kolhozu administratīvās ēkas un kultūras nami. Ne vienu vien no tiem perestroikas, paātrinājuma un tam visam sekojušās Atmodas rezultātā tā arī nekad neizdevās pabeigt, un tā vairākus gadu desmitus lauku ainavās vīdēja šie no sarkanajiem vai tā dēvētajiem Kalnciema ķieģeļiem mūrētie un no tālas planētas atlidojušiem citplanētiešu gaisa kuģiem līdzīgie veidojumi ar drūpošiem pakšiem un aiznaglotiem trīsstūra, trapeces un vēl visādu dīvainu formu logiem. Viens tāds atradās arī vietā, kurai īpaši vasarās iznāk braukt cauri pat vairākkārt nedēļā. Ēka vienā galā jau bija sagāzusies, šķiet, kāds bija mēģinājis piesavināties kaut ko no tās būvoknstrukcijām, un tikai pagājušajā vasarā tā beidzot tika pilnībā nojaukta, bet iegūtie būvgruži – samalti smalkākās frakcijās. Gribētos arī cerēt, ka pārejoša vai vismaz evolucionējoša mode ir izrādījies arī viss, kas vienkāršības labad reiz iemantoja eiroremonta apzīmējumu: ar baltajiem plastmasas logiem, krāsotajām grumbuļainajām tapetēm, šķirbainajiem laminātiem, iekārtajiem griestiem un mākslīgo augu leknajām lapiņām. Tā teikt, lai telpās būtu arī kāds dzīvīgumiņš, viss neizskatītos tik balts un bāls.

Tomēr manuprāt, eiroremonta rēgs vēl arvien tepat vien klīst, taču tagad no privātām vai publiskām iekštelpām tas kā tāds pelējums pārmeties uz namu fasādiem, bet maskēšanās nolūkos bieži vien tiek nodēvēts par siltināšanu. Šī rēga pieskārienu sajutušos namus var pazīt jau iztālēm – pat ja to forma nepārprotami ļauj uzminēt, ka ēka būvēta 20. gadsimta 70., 50. gados vai varbūt pat vēl pašā 19.–20. gadsimtu mijā, to fasādes ir pārvilktas ar bezpersoniski grumbuļainu garozu, kas laikam jau pat pēc pašu projektētāju un meistaru ieskatiem ir tik acīmredzami nedzīva, ka tā vien uzprasās pēc kāda "akcentiņa", "ritmiņa" vai "nelielas atsvaidzināšanas". Lai viss neizskatītos tik bāli. Kāpēc gan uz dzeltenīgā apmetuma neuzlikt biešu krāsas rombu vai tādas kā no sporta kurpes dizaina nošpikotras trīs svītriņās? Jā, kāpēc gan ne?

Līdzīgs domu gājiens, kā daudzviet var novērot, nosaka arī jaunākajos laikos iecienītos pilsētu apzaļumošanas paņēmienus. Par endēmiskajām augu sugām tad parasti var aizmirst, jo vai gan stādaudzētavas nepiedāvā tik daudz kā krāsaina un neredzēti interesanta? Un tā nu dārznieki čakli rosās – it kā būtu nonākši psihedēlisku vielu ietekmē un tagad par katru cenu censtos īstenot savus krāsainos bērnības sapņus. Bērzi, liepas, egles un citi koki? Tie taču ir garlaicīgi, tāpēc labāk stādīsim pa zemi ložņājošus skujeņus. Puķu dobes? Kāpēc gan tās nevarētu izskatīties pēc savās gaitās izskrējušām vannām, gigantiskām bizbizmāritēm, sportistiem vai lopiem? Un rezultāts ir krāšņs kā ceļmalas krogā pasniegts pusdienu šķīvis, kurā sierā ievīstīta karbonāde satikusies ar marinētām bietēm, rīvētiem burkāniem, kāpostu salātiem, mazsālītu gurķi, redīsu, ceptiem kartupeļiem un vēl visu ko. Pieēst jau var pilnu vēderu, par bālu to visu arī nenosauksi, tāpat kā par veselīgu, un vispār diez kas nav, bet kultūrā – un gribētos domāt, ka gan namu āriene, gan pilsētas apstādījumi ir daļa no tās, – šāda pēcgarša ne par ko labu un kur nu vēl paliekošu neliecina.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1