Krievijas karadarbības metodes ir ne vien zvērīgas un genocidālas, bet arī neadekvātas mūsdienu tehnoloģiskās attīstības līmenim. Tas šķiet īpaši sāpīgi un ciniski, jo Ukraina pēdējos 30 gadus bija cīnījusies par vides atjaunošanu un Padomju Savienības atstāto vides kaitējumu likvidēšanu. Krievijas uzsāktajā pilna mēroga karā iznīcināti ne tikai līdzšinējo centienu rezultāti, bet izveidojies vēl lielāks apdraudējums videi un klimatam pat globālā mērogā. Viena no sarunas dalībniecēm Madara Meļņika "Satori" publicētajā rakstā par Kahovkas dambja uzspridzināšanu uzsver: "Šī ir ne tikai cilvēces, bet arī vides katastrofa, kas, visticamāk, kvalificējas kā ekocīds: dabisko ekosistēmu, nacionālo parku un īpaši aizsargājamo teritoriju, Sarkanajā grāmatā ierakstīto un citu dzīvnieku, kā arī floras un augsnes iznīcināšanas līmenis pārspēj visas pārējās sekas Krievijas prettiesiskajam iebrukumam Ukrainā, turklāt tās joprojām nav pilnībā aptveramas." Traģēdija, ko Krievijas armijas rīcības rezultātā šobrīd piedzīvo Ukraina, kārtējo reizi atgādina: robežas, kuras novilktas kartē, mūs nepasargās un mēs esam ciešāk saistīti, nekā, iespējams, gribētos domāt. Par ekocīdu, vides katastrofām un iespaidu, kādu karadarbība atstāj uz mūsu planētu, kā arī par to, kādu planētu atstāsim nākamajām paaudzēm, Rīgā sarunājās ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko un cilvēktiesību aktīviste un vides tiesību pētniece Madara Meļņika. Viņām pievienojās arī jaunietes Sāra Aleksandra Rītupe, Enriketa Garsija un Eiženija Marija Kozlova, lai kopīgi iztaujātu par notikušo un pārdomātu gaidāmo, veidojot informētu nākotnes paredzējumu.
Agra Lieģe-Doležko
Madara Meļņika: Pirms pievēršamies diskusijai par Krievijas pārkāpumiem pret vidi un atbildību par to, manuprāt, ir svarīgi sniegt īsu ieskatu šo noziegumu būtībā. Ukrainai, kuru reģionāli dēvē par "Eiropas zaļo sirdi", piemīt ievērojama bioloģiskā daudzveidība. Ukrainas mežu platības, tostarp neskarti un seni meži, aizņem aptuveni 14,5–16% no tās kopējās teritorijas. Konvencijas par bioloģisko daudzveidību 2022. gada ziņojumā dokumentēts vairāk nekā 70 000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, no kurām daudzas ir retas un endēmiskas. Turklāt gandrīz 10% valsts teritorijas ir iekļauti "Smaragda tīklā" (Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo teritoriju tīkls). Ukraina no Padomju Savienības mantojusi ekonomikas struktūru, kurā dominē enerģētika, resursietilpīgas nozares un novecojušas tehnoloģijas, taču valsts bija uzsākusi šos jautājumus nopietni risināt. Pēc 2014. gada Ukraina apņēmās pastiprināti pievērsties vides jautājumiem un uzsāka ekonomikas zaļo transformāciju. Diemžēl liela daļa no šī progresa tagad ir apturēta un sagrauta. Lai gan visi dzirdējuši par Kahovkas dambja uzspridzināšanu, tas patiesībā ir tikai viens plašākas problēmas aspekts. Nesenākie platformas "Ecodozor" dati liecina, ka no 2022. gada februāra līdz 2023. gada augustam dažādi avoti ziņojuši par 2262 gadījumiem 1197 vietās Ukrainā, kur notikusi ražošanas objektu, infrastruktūras, kā arī degvielas, izejvielu, munīcijas, rūpniecības un atkritumu uzglabāšanas vietu iznīcināšana vai to darbības traucējumu radīšana apdzīvotās vietās. Viena no ilgstošākajām vides problēmām saistīta ar Doneckas raktuvju radīto piesārņojumu – 2014. gadā vismaz 70 raktuves nonāca separātistu (Krievijas) spēku kontrolē un pēc laika tika applūdinātas. Tas izraisīja ūdens piesārņojumu ar smagajiem metāliem, kas spēj iesūkties pazemes ūdeņu nesējslāņos un apkārtējā augsnē, padarot to nepiemērotu lauksaimniecībai un cilvēku vajadzībām. Aprēķināts, ka 2019. gadā no 35 pamestajām raktuvēm notekūdeņi Siverskijdonecas upē un Azovas jūrā iepludināja aptuveni 2,5 miljonus tonnu sāļu un sārņu, tostarp, visdrīzāk, arī dzīvsudrabu, svinu un arsēnu; tikmēr ūdens resursus būtiski apdraud notekūdeņu attīrīšanas iekārtu iznīcināšana. Zaporižjes reģiona Vasilivkas apgabalā Krievijas iebrukuma sākumposmā tika iznīcināta notekūdeņu infrastruktūra un gandrīz 200 dienas vidē ik dienu nonāca četru olimpisko peldbaseinu tilpumam līdzvērtīgs notekūdeņu daudzums. Līdzīgus riskus rada arī ķīmisko rūpnīcu iznīcināšana. Eiropas Kosmosa aģentūras satelītu dati kopš iebrukuma sākuma liecina, ka Krievijas raķešu izraisīto ugunsgrēku dēļ Čornobiļas apkaimē atmosfērā izdalās radioaktīvas vielas – piemēram, jau pirmajā iebrukuma dienā reģistrētie mērījumi liecināja, ka gamma starojuma līmenis 28 reizes pārsniedz gada limitu. Par upuri iznīcībai kļuvušas arī tādas unikālas ekosistēmas kā daudzgadīgie meži un sāļie purvi Nikolajevas reģiona rezervātā. Ukrainas Vides aizsardzības un dabas resursu ministrija ziņojusi, ka Ukrainā iebrukuma izraisītajos mežu ugunsgrēkos izdeguši 60 000 hektāri nacionālo parku un dabas rezervātu. Risku vides piesārņojumam rada arī mīnas. Katra lode un mīna piesārņo pati par sevi, turklāt mīnas likvidēšana izmaksā simtiem dolāru. Mīnas un militārie transporta līdzekļi ir izpostījuši Ukrainas auglīgo augsni, un Vides aizsardzības un dabas resursu ministrija ir paziņojusi, ka aptuveni 40% Ukrainas teritorijas šobrīd aizņem mīnu lauki un nesprāgusi munīcija.
Kahovkas dambja katastrofa ir labi dokumentēta – zināms, ka nodarīti zaudējumi 1,2 miljardu eiro apmērā. Tās rezultātā Dņeprā un Melnajā jūrā nonāca tonnām naftas un lauksaimniecības atkritumu, tika iznīcināti ciemati. Šī katastrofa vēl vairāk palielina līdz šim aplēstos zaudējumus Ukrainas videi, kas līdz šāgada februārim bija sasnieguši jau 51 miljardu ASV dolāru. Viss nosauktais ir tikai daži piemēri, kas liecina par plašo vides degradāciju.
Oksana, kā noprotu, jums ir teorija par šo daudzo pārkāpumu iemesliem?
Oksana Zabužko: Tas ir vienkārši – apdraudējumu un kaitējumu videi viņi izmanto kā vēl vienu līdzekli kara terorismā. Tā ir daļa no pretinieka un vienlaikus arī visas pārējās pasaules terorizēšanas, uzspridzinot dambi, iznīcinot Melnās jūras ekosistēmu un draudot ar vēl vienas atomelektrostacijas uzspridzināšanu. Globālā līmenī jutīgs ir jautājums par Melnās jūras floru un faunu, tur iet bojā delfīni, un mūsu reakcija Ukrainā uz to ir: kur jūs bijāt visus šos gadus? Kur bija visi klimata aktīvisti, kad bija jācīnās pret Krievijas taigas degšanu, kam ir milzīgs mērogs – katru gadu sadeg Beļģijas lieluma apgabals. Mēs jau gadu desmitiem dzirdam par mežu degšanu Brazīlijā – ka tās ir planētas zaļās plaušas un ka mums visiem par to jārūpējas, bet kā ar Sibīrijas pirmatnējiem mežiem? Par to neviens nekad nav teicis ne vārda, un iespaids līdz šim ir bijis tāds: Maskavai tas nerūp, tāpēc tas nerūp arī nevienam citam. Patiesībā jau atbildei uz tavu jautājumu būtu nepieciešams 10–15 lekciju garš universitātes kurss, bet problēmas būtība, manuprāt, ir šīs ļoti arhaiskās resursu impērijas attieksmē. Būsim godīgi: Krievija ir pirmsmoderna resursu impērija, un to raksturo pārliecība vai vismaz attieksme, ka visi tai pieejamie resursi ir neizsmeļami. Šai milzīgajai un mazapdzīvotajai teritorijai, kas stiepjas no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, ar ļoti vāji pieradinātu dabu, teritorijai, kurā lauksaimniecība un zemkopība tiek praktizēta tikai ierobežotos dienvidu apgabalos, nav vispār nekādas mūsdienu situācijai pielāgotas mentalitātes. Viņi iekaro teritoriju, izmanto vai, pareizāk sakot, ļaunprātīgi izmanto dabas resursus un sūta cilvēkresursus – jo arī cilvēkus tur uzskata par dabas resursiem – strādāt ogļraktuvēs, zelta vai citās raktuvēs Sibīrijā vai kur citur, un tad, kad visi dabas resursi izsmelti, šo teritoriju pamet. Tas ir viņu domāšanas veids un ekonomikas modelis – un to nav iespējams modernizēt.
Madara: Par to jūs runājat arī savā jaunākajā grāmatā "Visgarākais ceļojums", kura tikko iznākusi latviešu valodā.
Oksana: Jā, un šajā sarunā bez spoileriem neiztikt. Krievi tieši šo plēsonīgo, bezrūpīgo attieksmi pret vidi uzskata nevis par kaitējuma nodarīšanu, bet gan par savas uzvaras daļu. Mēs uzspridzinām visus šos dambjus un elektrostacijas, un tā ir daļa mūsu uzvaras. Tāpēc ar Putinu nav iespējams diskutēt par vides aizsardzību, jo viņš ar saviem KGB puišiem jūs vienkārši nesapratīs. Viņi ir pārliecināti, un par to es esmu droša, ka viņi visu dara pareizi, kamēr vien tam ir vēlamais efekts uz viņu karadarbību. Mana grāmata Vācijā tika izdota vēl pirms Kahovkas dambja uzspridzināšanas, kas, protams, bija acīmredzamākais un visskaļāk izskanējušais ar vides terorismu saistītais krievu nodarījums, un toreiz redaktors par maniem ar ekoloģisko situāciju saistītajiem spriedumiem nebija pārāk priecīgs, pat ieteica šo sadaļu izņemt, jo tā šķita nevietā. Šobrīd nevienam tā vairs nešķiet, un es varu teikt to pašu, ko uzrakstīju grāmatā: vienīgais veids, kā glābt mūsu planētu, ir atbrīvoties no šīm pirmsmodernajām resursu impērijām, jo mēs kā civilizācija 21. gadsimtā nevaram atļauties šādu plēsonīgu attieksmi pret dabu, ne šādā mērogā. Mēs to vienkārši nepārdzīvosim.
Madara: Pirms pāris mēnešiem tika publiskota informācija par to, ka pirmais kara gads Ukrainā radījis tikpat lielu daudzumu siltumnīcas efekta gāzu emisiju, kādu šajā laikā radījusi visa Beļģija. Tādējādi karš siltumnīcas efekta gāzu kartē šķietami iekļāvis vēl vienu Eiropas valsti. Bet, kā jau jūs minējāt, Krieviju tas absolūti neinteresē, turklāt šobrīd globālā līmenī šis emisiju apjoms Krievijas rādītājiem arī netiek pieskaitīts. Protams, tā ir plašāka problēma, jo daudzas lielvalstis godprātīgi neseko līdzi saviem emisiju rādītājiem un nedarbojas, lai tos jēgpilni mazinātu. Tomēr arī šis ir viens no ilgtermiņa vides terorisma veidiem – karš, kas sevī ietver tanku pārvietošanu un pastiprinātu degvielas izmantošanu, rada aizvien vairāk emisiju, kas pasliktina globālo klimata situāciju, bet neviens par to netiek saukts pie atbildības. Pētnieki ņēmuši vērā arī, piemēram, civilās infrastruktūras iznīcināšanas ilgtermiņa sekas – cik daudz siltumnīcas efekta gāzu emisiju veidosies šīs infrastruktūras atjaunošanas rezultātā? Apjoms būs ārkārtīgi liels.
Ukraiņu pētnieki šobrīd ļoti aktīvi strādā pie tā, lai precīzi noteiktu nodarītā ekoloģiskā kaitējuma veidus un apmēru. Patiesībā Ukraina ir pirmā valsts, kura kara apstākļos tam pievērsusies tik skrupulozi – tiek fiksēti visi šie augstāk minētie rādītāji. Un tas ir tiešā pretstatā tam, ko jūs tikko minējāt – absolūtajai vienaldzībai un nevērībai, kādu pret to izrāda Krievija.
Pēc Kahovkas dambja iznīcināšanas prezidents Zelenskis un daudzi klimata aktīvisti uz notikušo sāka atsaukties kā uz ekocīdu, arī Eiropas Parlamenta rezolūcijā redzam, ka dambja iznīcināšana un tai sekojošās norises vidē tiek raksturotas kā ekocīds. Šobrīd gan tie ir tikai politiski paziņojumi, tomēr kopš 2021. gada aizvien lielāku atsaucību guvusi iniciatīva par ekocīda kā piektā nozieguma iekļaušanu Romas starptautiskās krimināltiesas statūtos. Jurista Filipes Sanda (Philippe Sands) vadībā ekocīds ir ticis definēts, un viņš kopā ar domubiedriem cenšas panākt, lai vides iznīcināšanu sāktu uzskatīt par līdzvērtīgu genocīdam un cita veida noziegumiem, kas tiek nodarīti karā.
Protams, ja raugāmies uz definīciju, ne katrs Ukrainas videi nodarītais kaitējums atbilstu ekocīda definīcijai. Turklāt gan Ukrainas, gan Krievijas kriminālkodeksā jau šobrīd ir pants par ekocīdu. Vai, jūsuprāt, ekocīda iekļaušana Romas statūtos spiestu Krieviju mainīt perspektīvu – ja vismaz daļa no lēmumu pieņēmējiem tiktu saukti pie atbildības tiesas priekšā?
Oksana: Man šķiet, ka mūsu izpratne par šīs resursu impērijas radīto reālo kaitējumu videi no realitātes atpaliek vismaz kādu gadsimtu. Man prātā ir vairāki attēli, ko parasti cenšos parādīt, lai ilustrētu to, starp kādām pusēm šis karš notiek no ekoloģijas, vides izpratnes viedokļa. Šis ir karš, ko plēsīga resursu impērija ir uzsākusi pret vienu no Eiropas senākajām agrārajām civilizācijām. Madara, tu sākumā pieminēji mūsu melnzemi, un Ukrainā ir aptuveni divas trešdaļas no visas planētas īpašās melnzemes. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc šī zeme vienmēr bijusi tik pievilcīga dažnedažādiem iekarotājiem – pat nacisti centās šo augsni slāņiem vien aizvest uz Vāciju. Tas man atgādināja par tepat Latvijā notikušo skandālu, kur ukraiņu mākslinieka plakāts izraisīja sabiedrības iebildumus [red.: runa ir par šāgada jūnijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) izvietoto ukraiņu mākslinieka plakātu ar uzrakstu "русский оккупант – лучшее удобрение" (krievu okupants – labākais mēslojums), par kuru partija "Saskaņa" vērsās pie Valsts policijas (VP) ar lūgumu izvērtēt, vai tas nekurina nacionālo un etnisko naidu]. Šajā plakātā tika izmantots ļoti populārs ukraiņu vēstījums – tāds kā aicinājums uzbrucējam pievienoties ukraiņu auglīgajai melnzemei. Tas, protams, ir interesanti, ka daļa no vietējās etniskās mioritātes apvainojās, jo kāpēc gan viņiem vajadzētu sevi identificēt ar krievu okupantiem Ukrainā? Varbūt termins "okupants" joprojām izraisa kādas nepatīkamas atskaņas, bet Ukrainā šis ir ļoti populārs sauklis, mēms, daļa no šībrīža kara folkloras, melnā humora. Un tas ir kas īpašs – šīs melnzemes vilinājums, jo beigu beigās visi iebrucēji tajā paliek un palīdz to padarīt vēl auglīgāku.
Madara: Kas bija redzams attēlos, kurus pieminējāt atbildē?
Oksana: Tajos bija redzami ukraiņu karavīri frontē, kurus, manuprāt, varētu dēvēt arī par vides aizsardzības armijas pirmo līniju, jo tieši viņi ir tie, kuri, piemēram, izslauc pamestajos ciematos palikušās govis un kazas. Šie stāsti ir absolūti sirdi plosoši – visi šie pamestie mājdzīvnieki, kuri pieraduši pie cilvēkiem un palikuši vieni ciematos pēc bombardēšanas, – redzot cilvēkus, viņi nāk pie tiem, nāk uz ukraiņu aizsardzības līnijām, un mūsu karavīri viņus slauc un pabaro; viņi reizēm pat baro savvaļas dzīvniekus, kas pagadījušies tuvumā, ir bildes, kur puiši rotaļājas ar maziem zvēriņiem. Frontes līnija savā ziņā kļūst arī par vides aizsardzības kara pirmo līniju. Tāpat mūsu karavīri parūpējas par ciematos pamestajiem mazdārziņiem un, ja kaut kur uzturas ilgstoši, ierīko paši savus mazdārziņus, un sociālajos tīklos lūdz radiniekiem un svešiniekiem atsūtīt sēklas, lai varētu ko izaudzēt. Ir pieejamas fotogrāfijas ar šiem tranšeju malās ierīkotajiem mazdārziņiem. Būt par ukraiņu karavīru, aizstāvēt savu zemi nereti nozīmē sākt to apsaimniekot – tu redzi, cik ievainota ir zeme tev visapkārt ar mīnām un piesārņojumu, un tu sāc par to rūpēties. Tā ir daļa no mūsu kultūras – man šie mazdārziņi ir simbols tam, par ko mēs cīnāmies, jo mēs cīnāmies par dzīvību, kamēr pretējā pusē tiek izmantota groteskā mīnu sistēma "Lauksaimniecība", ar kuras palīdzību viņi var izveidot mīnu laukus līdz pat 15 km attālumā no savām pozīcijām, pielādējot ar tām visu zemes platību. Man šis nosaukums "Lauksaimniecība" šķiet pielīdzināms īpaši orveliskam cinismam, jo tikai tad, ja tu ienīsti zemi, nejūti ar to ne mazāko cilvēcisko saikni, tu vari šādu nāves mašinēriju nodēvēt par "Lauksaimniecību". Ikreiz, kad par to iedomājos, man tie liekas kā absolūti radikāli pretmeti – mazdārziņi ar dārzeņiem un augļiem pie tranšejām ukraiņu pusē un krievu "Lauksaimniecības" iekārta pretējā pusē. Ukrainai šis ir karš par dzīvību vārda visplašākajā nozīmē. Tāpēc man šķiet, ka mums nudien vēl ir tālu līdz patiesai izpratnei par to, cik perversas ir un vienmēr ir bijušas šīs impērijas attiecības ar dabu.
Madara: Tas liek atcerēties arī par holodomoru.
Oksana: Jā, tieši tā, 1933. gadā mēs piedzīvojām pirmo Krievijas uzbrukumu Ukrainai modernajā laikmetā. Tas bija Staļina veids, kā tikt galā ar Ukrainu brīdī, kad tā pretojās kolektivizācijai, – tāpat kā "Lauksaimniecības" iekārtas izmantošana, arī holodomors bija karš pret lauksaimniecību. Arī šis mākslīgi izraisītais bads bija ekoloģiska katastrofa, kam izdevās paralizēt Ukrainu uz vismaz pusgadsimtu. To ir grūti izskaidrot ne-ukraiņiem, bet es centīšos. Ir būtiski saprast, ka Ukraina, melnzemes pārbagātā Ukraina, līdz tam brīdim nekad nebija piedzīvojusi neko badam līdzīgu. Kamēr 19. gadsimtā eiropieši emigrēja pāri okeāniem labākas dzīves meklējumos, Ukrainā maizes nekad nebija trūcis. Tas šķita tik dabiski un pašsaprotami – ja vien tevi nav piemeklējusi kāda īpaša nelaime, kamēr vien tev ir savs mazais zemes pleķītis, tev būs, ko ēst, tu nekādi nevari nomirt badā. Šāda koncepta ukraiņu mentalitātē vienkārši nebija. 1933. gada bads nāca kā kaut kas absolūti neiedomājams, neiespējams – pasaule sagriezās ar kājām gaisā. Tās bija patiesas šausmas, sajūta, ka ir kāds, kurš tomēr izrādās spēcīgāks par dabu, kurš nosaka, vai sēklas, ko stādīt, būs vai nebūs. Tāpēc es teiktu, ka tikai pēc nākamās Maskavas izraisītās ekoloģiskās katastrofas – Čornobiļas AES katastrofas 1986. gadā – Ukraina beidzot sevi atbrīvoja no šīm pusgadsimtu ilgušajām bailēm un atgriezās pie ticības dabas spēkam. Par to esmu rakstījusi esejā "Planēta Vērmele: Dovženko – Tarkovskis – fon Trīrs jeb Jaunais šausmu diskurss", tā ir no krājuma, kas drīzumā tiks izdots latviešu valodā. Šie divi ekoloģiskie noziegumi, kurus Maskava 20. gadsimtā pastrādāja pret Ukrainu – ja pasaule tos laikus būtu saredzējusi īstajā gaismā, iespējams, izpratne par ekocīdu kā noziegumu pret cilvēci būtu izveidojusies daudz ātrāk. Čornobiļas katastrofa parādīja, ka ekoloģisku katastrofu kontekstā nevar runāt par "vietējiem konfliktiem" – tas nebija tikai kaut kas, kas notika Ukrainā. Arī toreiz uz radioaktīvo piesārņojumu pirmā reaģēja Zviedrija. Un tagad, 21. gadsimtā, saskaramies ar apzinātu vides terorismu no tās pašas impērijas, kurai nekad iepriekš nav nācies atbildēt par saviem noziegumiem un nolaidību – ko lai saka? Protams – labāk vēlu nekā nekad. Bet cik gan daudz dzīvību, cik daudz dzīvības uz šīs planētas mēs būtu varējuši izglābt, ja domātu ātrāk un drosmīgāk?
Sāra Aleksandra Rītupe: Šķiet acīmredzami, ka liela problēma globālu jautājumu sakarā ir tā, ka cilvēki, kuru rokās ir vara, nereti aktīvi to neizmanto labiem mērķiem, kamēr cilvēkiem, kuri gribētu iesaistīties un vērst situāciju par labu, nav varas un spējas kaut ko ietekmēt. Kā tādiem jauniešiem kā mums, kam nav nekādas varas, domāt un pievērsties Ukrainā notiekošajam ekocīdam?
Madara: Es sliecos turēties pie Patijas Smitas vārdiem: "People Have the Power," – bet saprotu, ko tu ar to gribi teikt. Milzīgo uzņēmumu ietekme un atteikšanās uzņemties atbildību visdrīzāk ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ekocīds līdz šim vēl nav ticis kriminalizēts. Tad ekocīda definīcija attiektos uz rīcību un tās sekām ne tikai kara, bet arī miera apstākļos! Bet, runājot par indivīdu iespējām: būtiskākais ir redzamība un prasība pēc atbildības uzņemšanās. Arī Eiropas Parlaments ekocīdu savā rezolūcijā iekļāva sabiedrības spiediena rezultātā, un tas nebūtu noticis, ja par šī jēdziena redzamību sākotnēji neiestātos skotu juriste Pollija Higinsa, kas darbu uzsāka viena pati un tad sapulcēja ap sevi vides aizsardzībā ieinteresētu juristu komandu, kam izdevās šo iniciatīvu realizēt augstā līmenī. Arī Higinsa ir piemērs viena cilvēka spēkam.
Protams, izklausās pēc klišejas, bet es gribu teikt: turpiniet būt aktīvi, apmeklējiet protestus, dalieties ar materiāliem sociālajos tīklos, dalieties ar idejām un informāciju par Ukrainā notiekošo un, protams, ne tikai Ukrainā, jo daudzviet pasaulē kara rezultātā notiek vides degradēšana – šajā gadījumā mums vienkārši paveicies, ka Ukrainai ir motivācija un resursi skrupulozi fiksēt šaušalīgos zaudējumus, lai pēcāk vainīgo sauktu pie atbildības. Turpiniet pieprasīt atbildību no politiķiem un centieties panākt, lai viņu darba rezultātā šie noziegumi tiktu atzīti par to, kas tie patiesībā ir.
Oksana: Es pilnībā piekrītu Madarai. Un patiesībā esmu visai optimistiska, jo esmu ukrainiete. Un es zinu kaut ko par vienkāršajiem cilvēkiem piemītošo spēku. Tas, ka mums joprojām ir neatkarīga valsts, ka mēs par šo neatkarību cīnāmies pret to, kas vēl nesen tika uzskatīta par "pasaulē otro lielāko armiju", – tas ir iespējams tikai ukraiņu pilsoniskās sabiedrības izdarīto izvēļu dēļ: vispirms 2004. gadā, tad 2014. gadā un visbeidzot 2022. gada 24. februārī, jau trīs reizes šajā gadsimtā. Un ik reizi mēs redzam, ka ikviena indivīda gribai ir nozīme, tie visi ir vēstures mirkļi, kad teju fiziski sajūtams, ka ikviena cilvēka ieguldītais laiks un griba kaut ko maina. Un mēs vēl nedzīvojam Orvela pasaulē, neņemot vērā to, cik ļoti Krievija, Ķīna vai kas tik vēl ne gribētu, lai mēs tādā dzīvojam. Mums katram ir loma un nozīme šajā visā, un, ja esam pietiekami skaļi, ja dalāmies ar informāciju par to, kas patiesībā notiek, tad temperatūra turpinās celties un nozīmīgas pārmaiņas notiks. Ne vienas dienas laikā, bet gadu laikā noteikti.
Enriketa Garsija: Kā mēs varam pievērst pārējās pasaules uzmanību? Reizēm šķiet, ka plašāka globāla reakcija ilga labi ja mēnesi, un pēc tam Ukrainā notiekošais sāka grimt aizmirstībā. Valstis, kas Ukrainai ir tuvāk, interesējas vairāk, bet kā atkal piesaistīt pārējo uzmanību?
Madara: Šīs sarunas laikā ir daudzkārt pieminēts tas, cik saistīti mēs visi esam – kaut vai tas, cik lielā mērā Ukrainas melnzemes iznīcināšana un traucētā lauksaimniecība ir ietekmējusi Āfrikas valstis, uz kurām tika eksportēta Ukrainas labība. Kara ietekme uz šīm valstīm ir acīmredzama. Vienlaikus, pat ja kara norises šobrīd daudzviet pasaulē ziņās vairs neparādās tik bieži kā pirmajos mēnešos, tas nenozīmē, ka nekas netiek darīts. Ir Eiropas Parlamenta rezolūcija, ir dažādi pētījumi un publikācijas – protams, tām ziņās vajadzētu parādīties biežāk, bet tāda ir ziņu daba. Lietas šobrīd vairāk notiek politiskā līmenī. Bet kā pievērst citu valstu sabiedrības uzmanību? Jau atkal – dalieties ar informāciju, cik vien iespējams. Es neesmu tik pesimistiska, jo daudz kas tiek darīts gan organizāciju, gan indivīdu līmenī. Vides aizsardzības organizācijas visur pasaulē darbojas, lai aktivizētu sabiedrību, un Ukrainas vides aizsardzības organizācijas nesen publiskoja 10 prasību plānu, kurā tika norādīts, kādi uzsvari un rīcība šobrīd būtu visvairāk nepieciešama vides aizsardzībai un situācijas uzlabošanai – gan tagad, gan tad, kad Ukraina tiks atjaunota. Tas parādās arī Pasaules Bankas plānos – zaļā Ukrainas atjaunošana tiek īpaši izcelta. Bet, protams, jāturpina izdarīt spiedienu uz valdībām un jāseko vides aizsardzības organizācijās notiekošajam.
Oksana: Kamēr mēs šeit sēžam un runājam, Frankfurtes grāmatu gadatirgus piekritis Ukrainas pārstāvju aicinājumam programmā iekļaut diskusiju par ekocīdu. Mani aicināja tajā piedalīties, un es, protams, piekritu. Tāpat tajā piedalīsies kāds no vācu "Zaļās partijas", un, jā, tas, protams, ir mazs solītis, bet arī manī tas nostiprina pārliecību, ka lietas notiek un ir pamats uz notiekošo raudzīties ar optimismu.
Eiženija Marija Kozlova: Oksana, jūs esat uzrakstījusi darbu ar nosaukumu "Fortinbrasa hronikas". Fortinbrass ir sekundārs tēls "Hamletā", vai varētu teikt, ka vide spēlē tādu kā Fortinbrasa – sekundāra tēla – lomu kara diskursā?
Oksana: "Fortinbrasa hronikas" bija mans pirmais eseju krājums, un es to uzrakstīju tūkstošgades mijā – droši vien tu vēl nebiji piedzimusi (smejas). "Hamletā" Fortinbrass parādās pašās beigās, kad uz skatuves jau ir līķu kaudze, atrod vienīgo izdzīvojušo – Horāciju – un fiksē viņa stāstu par notikušo. Bez Fortinbrasa mēs nezinātu neko par notikumiem "Hamletā" – Fortinbrass ir tāds kā krīzes menedžeris šajā traģēdijā. Toreiz, pirms vairāk nekā 20 gadiem, es biju pilna entuziasma. Mans entuziasms nav zudis, bet es apzinos, ka laika vairs nav tik daudz: toreiz es vēl ticēju, ka spēju izmainīt pasauli. Tagad jums tam jātic manā vietā. Tas ir sine qua non – bez šīs ticības nekas nenotiks. Toreiz mēs bijām Fortinbrasa paaudze, kura pieauga pēc traģēdijas, kura uz vēstures skatuves iznāca tad, kad viss bija sagrauts, un mūsu uzdevums bija šo skatuvi notīrīt un precīzi fiksēt notikušo – krīzes menedžmenta darbs. Tagad, pēc vairāk nekā 20 gadiem, man jāatzīst, ka mēs šo uzdevumu sačakarējām. Nu, varbūt ne pilnībā, bet mūsu vēsturiskā misija, manas paaudzes Austrumeiropas intelektuāļu darbs līdz galam netika paveikts – ja tas būtu paveikts, mēs šodien te nesēdētu un par to nerunātu. Un nebūtu šī kara. Jo tas, ka šobrīd Ukrainā notiek karš, ir pierādījums tam, ka mēs no vēstures neiemācījāmies to, kas mums bija jāiemācās, un mums neizdevās pienācīgi notīrīt skatuvi: uz tās šobrīd darbojas tie paši sasodītie, asiņainie indivīdi, kuri vēlas, lai viņu pagātne būtu jūsu nākotne. Un tas vien nozīmē, ka vide nav otršķirīgs tēls – tā ir viena no būtiskākajām jūsu nākotnes veidotājām. Tagad jums jākļūst par Fortinbrasa paaudzi un jādodas notīrīt skatuvi.
Sāra: Nereti jūtu, ka mūsu paaudzei raksturīgas dusmas – dusmas par to, ka iepriekšējās paaudzes mūs pievīlušas, un tas, šķiet, var stāties ceļā motivācijai. Madara, kā jūs tiekat galā ar šīm dusmām?
Madara: Man šķiet, ka dusmas kopumā ir labs motivācijas avots. Dusmas par to, kas nodarīts videi, manuprāt, ir labas emocijas, ar kurām doties uz klimata protestiem. Protams, es neteiktu, ka dusmās vajadzētu iet un kaut ko iznīcināt vai kļūt anarhistiskam, bet dusmas iespējams izmantot gudri – transformēt tās, caur tām parādīt citiem, ka tev rūp.
Sāra: Mēs izklausāmies nedaudz pesimistiskas, bet varbūt jums, Oksana, ir kāds ieteikums: kā uzturēt sevī cerību un nepadoties? Kā turpināt būt pozitīvam, kad nākotne krāsojas visai drūmos toņos?
Oksana: Es domāju, ka nākotne nebūt nav drūma. Mēs uzvarēsim! Par to nav ne mazāko šaubu. Jā, mums kā civilizācijai priekšā stāv gadi, iespējams, desmitgades, ko raksturo izteikta turbulence. Jā, tas ir iemesls piesprādzēt drošības jostas, bet nedomāju, ka jābūt pesimistiskiem. Mūs gaida interesants posms. Tas gan, protams, uzreiz atgādina ķīniešu lāstu: "Kaut tu dzīvotu interesantos laikos!" Jā, tiem, kuri vēlējās mierīgu un garlaicīgu tuvāko nākotni, – man jums nav labu ziņu. Bet mums nebūs iespējas krist bezdarbībā – jums un jūsu bērnu paaudzei būs ļoti daudz darba, lai visu attīrītu un būvētu no jauna.
Madara: Jūs pieminējāt ķīniešu sakāmvārdu, man prātā ir vēl viens: "Arī šis pāries." Tas man vienmēr atgādina, ka pēc labiem laikiem nāk slikti un otrādi, bet es viennozīmīgi piekrītu, ka gaidāma Ukrainas uzvara karā un tai sekos atjaunošana un rēķinu slēgšana. Mani mierina un iedvesmo šī skaidrība: fakts, ka Ukraina jau šobrīd tik aktīvi cenšas izprast, kas notiek, kas ticis nodarīts, un ir skaidrs, ko ar šo informāciju plānots darīt. Protams, joprojām notiek karš, bet vismaz fokuss jau ir skaidrs, ir zināms, ar kādām metodēm, kādiem līdzekļiem pēc tam strādāt. Ir iespējams izveidot plānu, atrast tam visam finansējumu. Gluži vienkārši būs nepieciešami cilvēki, kuri to darīs. Neskaitāmi daudz tādu, protams, ir Ukrainā, bet tādi ir arī citur pasaulē.
Skatītāja (1): Es prātoju par to, kas ir tās lietas, ko varam darīt šeit, Latvijā, saistībā ar mūsu pašu politisko situāciju. Jo būtiski ir gan informēt par Ukrainā notiekošo, gan iestāties par Ukrainu, gan pievērsties mūsu pašu ekoloģiskajai situācijai, ņemot vērā, ka atrodamies tik tuvu...
Madara: Daudz kas jau tiek darīts. Piemēram, septembrī Latvija Ukrainai nosūtīja īpašu Latvijā ražotu atmīnēšanas robotu, kas tika sagādāts par ziedotāju līdzekļiem. Akadēmiskā līmenī notiek sadarbība, un ir aicinājums pētīt, kā Krievijas iebrukums Ukrainā ietekmējis vides situāciju Latvijā. Vēl, protams, mēs balsojam par savas valsts pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, un šobrīd ir īpaši būtiski izvēlēties gudri, pētīt kandidātu līdzšinējo rīcību, noskaidrot, kāda ir bijusi viņu nostāja Ukrainas atbalstīšanā, vides sakarā. Tāpat es ieteiktu iesaistīties latviešu vides aizsardzības organizāciju darbā. Manuprāt, veiksmīgākais iesaistes veids atkarīgs no nozares, kurā katrs jau darbojas, un, ja nav konkrētu zināšanu vai iesaistes iespēju, vienmēr paliek iespēja ziedot. Latvieši var ļoti daudz palīdzēt Ukrainai.
Skatītāja (2): Man ir jautājums Oksanai kā rakstniecei. Šobrīd es darbojos projektā, kur pētām stratēģiskos naratīvus klimata pārmaiņu sakarā. Pētījumu rezultātā nonācām pie secinājuma, ka naratīva strukturēšana būs problemātiska, jo attiecībās ar dabu mēs joprojām izmantojam progresa ideju, kur progress nozīmē to, ka cilvēks valda, uzvar cīņā ar dabas spēkiem, lai no tās sev kaut ko iegūtu. Tā ir ļoti rietumnieciska domāšana un pieeja, un mēs prātojām, vai nav iespējams pozitīvs naratīvs alternatīvai pieejai, sadzīvošanai ar dabu. Jo tiem, kas šobrīd laikmetīgajā mākslā runā par rūpēm globālā līmenī, nereti rodas iespaids, ka šāds naratīvs nav pietiekami seksīgs pat jaunākajām paaudzēm, kurām taču vajadzētu domāt šajā virzienā. Vai jums ir atbilde tam, kāds naratīvs šobrīd varētu nostrādāt?
Oksana: Patiesībā es jau uz šo jautājumu esmu atbildējusi iepriekš pieminētajā esejā "Planēta Vērmele: Dovženko – Tarkovskis – fon Trīrs jeb Jaunais šausmu diskurss". Tajā es rakstīju tieši par to, kā mūsu naratīvam par dabu būtu jāmainās pēc pagājušajā gadsimtā piedzīvotajām ekoloģiskajām katastrofām. Pats nosaukums "Vērmele" ir citāts no Bībeles, kurš Ukrainā kļuva ļoti populārs pēc 1986. gada: "Tās zvaigznes vārds ir Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti." "Čornobiļa" ukraiņu valodā nozīmē 'vērmele', un tas, protams, cilvēkiem lika domāt, ka Bībeles apokaliptiskais pravietojums ir par Čornobiļas katastrofu. Šī pārliecība acumirklī mainīja visu naratīvu – katastrofas kulturālo kontekstu, jo sākumā šķita, ka noticis kaut kas absolūti neiedomājams. Negribu stāstīt pārāk daudz par esejā rakstīto, bet es tajā apskatu triju režisoru darbus, kuri pievēršas dabas tēmai un tam, kā attīstīt simbiotiskas attiecības starp cilvēku un dabu. Būtiskākais jautājums ir tieši par to, kā naratīvam būtu jāmainās pēc Čornobiļas un Fukušimas katastrofām. Es tās abas saredzu kā vienlīdzīgas, un tās vieno savu laiku nokalpojušais koncepts par cilvēku kā dabas uzvarētāju – tā ir ļoti kapitālistiska, ļoti pirmsmoderna, ļoti krieviska domāšana. Man tā šķiet plēsīga – kas, pie velna, tu esi, lai dominētu pats pār savām mājām, vidi, kuras daļa esi? Cilvēks nav dabas kronis, bet gan dabas daļa, un mums jāspēj veidot simbiotiskas attiecības, lai izdzīvotu – mēs nevaram turpināt dabu iznīcināt ar tehnoloģijām, kuras savā valdīšanas laikā pār dabu esam ieviesuši. Es pētu šo diskursu ar kino valodas starpniecību, ko izmantojuši trīs aplūkotie režisori, un nobeidzu ar fon Trīra "Melanholiju". Es neesmu fon Trīra fane, bet viņš filmā piedāvā visaptverošu skatījumu uz situāciju, līdz kādai esam nonākuši. Ceru, ka Putina rīcība ir restartējusi cilvēces intelektuālās vēstures attīstību, lai mēs būtu spējīgi uz jauna naratīva veidošanu. Mums jāspēj pārslēgties no dominēšanas uz simbiozi, un mūsu kultūra un valoda mums to piedāvā – jo viss sākas ar valodu: gan viss pozitīvais, gan arī visi kari un katastrofas, un tāpēc ir nepieciešami rakstnieki, it sevišķi vēstures pagrieziena punktos – jo mēs dzirdam, kā cilvēki sāk izmantot valodu, un sākam kliegt. Protams, neviens neklausās, bet kaut kāda jēga no mums ir, jo varam norādīt uz apzināti maldinošiem veidiem, kādos pēkšņi sāk izmantot valodu. Un šobrīd tas tiek darīts.
Pasākums notika šāgada 21. septembrī projektā "Collective Community Movement" Latvijas Laikmetīgā Mākslas centra festivālā "Survival Kit". Projektu realizēja LLMC sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā, atbalsta – Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrija.
0