Zemestrīce zābakā

No manuskripta "minimas jeb Zemestrīce zābakā"

♪♪♪

Strādāju pie japāņiem autofabrikā, kas atradās Vidzemes centrālajā augstienē. Bija jārukā garas darba stundas, jo uz Latviju pārcēlušos japāņu lērums nopietni domāja par savu un arī Latvijas labklājību. Kopā ar mani strādāja tikai viens man pazīstams cilvēks, kāda sieviete. Viņai bija grūti izturēt gan darba režīmu, gan  rosīšanos pie konveijera. Kādu dienu viņa vairs neizturēja un aizbēga, nozogot helikopteru. Vēlāk viņa man piezvanīja no Gaiziņa apkārtnes un stāstīja, ka lidaparāts pēkšņi atteicies darboties un viņa esot bijusi spiesta nosēsties. Priecīga, ka palikusi dzīva. Par saņemto ziņu klusēju, jo japāņi jau sāka mani par notikušo bēgšanu pratināt. Pie tam skaidrā latviešu valodā, ko bija ātri apguvuši ekstrēmiem gadījumiem vai "nenoskārstai vaj(a)dzībai". Nekad iepriekš viņus latviski runājam dzirdējis nebiju.

♪♪♪

Arī mums pienāca tas brīdis, kad jānosauc vārdā mīļotā cilvēka intīmās ķermeņa daļas. Tumšiem, bieziem matiņiem apaugušais sieviešu kārtas brīnums kļuva par Pateicības pauguriņu. Jāpiebilst, ka man nepatiktu, ja pauguriņš būtu tuksnesīgs, tas man atgādinātu noplūktu vistu. Savas intimitātes redzamāko daļu es pats nokrustīju par Labās Cerības mīksto radziņu, vēlot tam iespējas labākajos brīžos būt īstam Labās Cerības ragam. Brīžos, kad pārējam kontinentam zem mūsu kājām vairs nav nozīmes. Tikai šim ragam. Un pauguriņam.

♪♪♪

Man šķiet, ka latviešu Van Gogs ir koktēlnieks Miķelis Pankoks. Ne tikai tādēļ, ka arī viņš savas pēdējās dienas piedzīvoja psihiatriskajā slimnīcā ārpus dzimtenes, bet arī sava talanta atvēziena dēļ.

Pirms pāris gadiem Liepājas mākslas muzejā, nelielajā Pankoka pastāvīgās ekspozīcijās telpā, bija manas dzejas vakars. Kad beidzu lasīt dažus dzejoļus no cikla "Sāras mīlestība", kurā 49 dzejoļi uzrakstīti it kā no sievietes viedokļa, kāda pavecāka dāma iejautājās:

 – Dzejnieka kungs, nu kādēļ jūs tajā vienā dzejolī lietojat to rupjo vārdu?

Pilnīgi negaidīti un nez no kurienes man radās strauja atbilde:

– Jums mūzika patīk?

– Jā, protams, – teica dāma.

– Klasiskā?

– Jā, ļoti! – viņa nešaubījās ne mirkli.

– Ziniet, komponisti savos skaņdarbos reizēm tā-ā-ādas rupjas notis saliek...

Viņa apklusa, brīdi apsvēra un man par lielu brīnumu teica:

– Jā... Es sapratu.

Ja mūzika ir mākslu māksla, kur visas skaņas brīvas... Kādēļ gan literatūra nevarētu uz to tiekties? Un visi vārdi tiesīgi.

♪♪♪

Tirgus pusē aiz stacijas, aukstā ziemas rītā gaidot trolejbusu, iegāju "mazajā stacijā" (tā to piepilsētas maršrutu dēļ sauca agrāk) sildīties, lai gan neko siltāks tur nebija. Daudzi tā dīvaini uz mani skatījās. Iemesla it kā nebūtu, arī vakar sporta zālē iegūtā rēta bija paslēpta zem cepures. Izrādījās, vaina bija manā kurlumā. Steigšus jāiet, lai ar šļirci izskalo ausis. Skaņa nāca no manas kabatas, bet kādu laiku man tas nepielēca. Kā modinātāja signālu mobilajā drūmā nebalsī biju ierunājis šādu tekstu: "Nakts pārbauda manu miesu, mēness kā Edgars un Alans un Po! Bet nu gan tev jāceļas, vecīt! Labrīt! O-ho-ho!!!"

♪♪♪

Kapri salas zilajā grotā itālis dzied: "O, sole... o, sole mio..." Izklausās iespaidīgi. Kad viņš beidz, es arī uzrauju kaut ko – no Čelentāno, dziesmu, kas jādzied zemā balsī, tā sākas ar vārdiem "Vorrei sapere... perche la gente non dice niente" (es gribētu zināt... kāpēc ļaudis klusē). Itālis tīri vai samulst, jo arī man sanāk labi, akustika debešķīga, lai gan pareizāk būtu teikt  "speleoloģiska", jo debesis neredz. Kad braucam ārā, atkal jānoguļas laivas dibenā, lai neatsitam galvas. Atkal ieraugām debesis, bet, kad gribam izslieties, ne visiem tas izdodas. Kāda sieviete baltās drānās ir neticami iesprūdusi starp laivas malu un manām ribām.

♪♪♪

Es ēdu un ēdu, it īpaši vakaros, un kļuvu resnāks un resnāks. Pilnīgi piekrītu Kārlim Streipam, kurš reiz izteicās, ka nemaz nav jābūt naudīgam, lai kļūtu resns – tāds var palikt arī no kartupeļiem. Tagad izrādās, ka esmu bijis solidārs ar visu nāciju, jo vēlāk šos gadus nosauca par treknajiem gadiem. Tajā rīšanas nelaimē bija arī sava laime. Kad svars sasniedza 100 kilogramu, izmainījās gaita. Un bikšu gali vairs nenošļakstījās ar dubļiem kā līdz šim. Nu jau pāris gadus tā. Ir zināms, ka katrs cilvēks vēlas, lai dubļi tam neķeras klāt. "Apsēstais rīma," es nočukstu par sevi. Es saprotu, ka īsts vīrietis sākas no 100 kilogramiem, taču man vajadzētu svērt mazāk. Gribu būt vismaz tik viegls, lai mani turētu mans paša datorkrēsls, kurš noslīd lejā, tikko es uz tā apsēžos. Kad otrajā dienā pēc krēsla iegādes biju aizgājis uz veikalu to apmainīt, pārdevēja tā vietā, lai to vienkārši apmainītu, man uzklupa ar jautājumu: "Kāpēc jūs toreiz neteicāt, ka krēslu pērkat sev?" Beigās jau apmainīja, bet tik un tā – arī jaunais krēsls slīd lejā, tikko uz tā apsēžos. Nu es rakstu tā, it kā no augšējā plaukta ņemtu šķīvjus.

♪♪♪

Kad nesen tikos ar vairākiem saviem kursabiedriem, runājām arī par to, kuram vecāki ir dzīvi un kuram nav. Kādam vienaudzim ir īpaši paveicies. Ne tikai māte, arī viņa vecāmāte vēl ir pie samērā labas veselības, un viņai ir 97 gadi. Kad mazdēls iepriekšējo reizi aizbraucis pie vecmāmiņas uz Skrundu, tad atradis viņu sēžam pie gadus piecdesmit veca radioaparāta ar tam cieši piespiestu ausi. Kursabiedram atausis atmiņā, kā viņa bērnībā abi ar vecomāti pie šī toreiz tikko nopirktā aparāta klausījušies "Amerikas balsi" no Vašingtonas. Viņš vaicājis, kas nu tagad. "Gribu zināt, kā tam Bumerangam tajā Ēģiptē iet," skaidrojusi vecāmāte.

♪♪♪

Nav obligāti jāiestājas darbā muzejā, lai aplūkotu tur izkārtās gleznas. Lai gan dažas priekšrocības tas dod. Vecā Eiropa ir tāds muzejs. Kas mums kaitēja izveidot desmit Austrumeiropas valstu savienību ar plaukstošu ekonomiku un savu naudu! Tad par šo sapelnīto naudu mēs brauktu uz veco muzeju skatīties, kamēr acis tek ārā.

♪♪♪

Kafetērijā rindā biju otrais aiz kādas sievietes. Taču mani nemierīgu darīja kāds tips, kurš nervozi staigāja turp un atpakaļ tepat netālu no letes un runāja pa mobilo tālruni. Viņam galvā bija melna adīta cepure un mugurā melna jaka. Es ieskatījos viņam sejā un sapratu, ka tas ir kaut kas draudīgs, proti, viņš gribēja paspēt pirms manis. Likās, ka paspēt pirmajam – tā viņam ir goda lieta. Varbūt es kļūdos, nodomāju, taču, tikko bufetniece bija tikusi galā ar sievieti – lai kā centos paspēt –, mani apsteidza saucēja balss: "Sģelaj kofe, baba!"

"Maita," es nošņācos, un baba, kas bija smuidra trīsdesmitgadīga blondīne, to dzirdēja. Viņa uzmeta man sāpīgu skatienu, taču vīrieša kaprīzi izpildīja nekavējoties. Vīrietis devās pie galdiņa, lai meitene viņam kafiju pienes, kaut arī šeit tā nebija pieņemts. Nu viņš bija ar muguru pret mani, un es redzēju uz viņa melnās jakas lielu uzrakstu ar kliedzoši sarkaniem burtiem: P A G A N I N I.

♪♪♪

Kritušais Ikars Brēgela gleznā krīt jūrā pašā gleznas stūrī. Ja tas tā, zemnieki, kuri priekšplānā rosās pa savu zemesgabalu, viņu noteikti nepamanīs.                                        

♪♪♪

Pavasaris. Ielās un pagalmos, kā parasti šajā laikā, manāmi divstāvīgie kaķi. Taču laiki ir citi. Tulpes vāzēs stāv trīsreiz ilgāk nekā manā jaunībā. Jaunie ir aizbraukuši, toties ir daudz pensionāru. Viņi tikai stāsta, ka ir bijuši pasionāri. Ja tā būtu bijis, tad jau viņu nebūtu tik daudz.

♪♪♪

Pēdējā cēlienā Brunhildes kājas ar katru izdziedāto takti likās resnākas un resnākas. Vienalga, es nezaudēju valdzinājumu. Viņa bija milzīga sieviete, kas kustējās pa skatuvi. Citi operdziedoņi, kā jau pēdējā laikā ierasts, pie viena arī spēlēja teātri, bet Brunhildes atveidotāja tikai brīnišķīgi dziedāja un tur vienkārši slāja, ganījās vai slinki dauzījās ar Zigfrīdu, kas bija rudmatis džinsa kostīmā – uz mata kā Čaks Noriss.*

* Sakarā ar Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" iestudējumu Rīgā.

♪♪♪

Tomēr esmu kautrīgs. Izņemu no somas Salmana Rušdi romānu "Niknums", bet kaut kā neērti pretimsēdētājam izrādīt, ka tikai sākšu lasīt, ka "Niknums" vēl nav mani pārņēmis. Tāpēc palasu no kādas piecdesmitās lappuses. Sākumu izlasīšu vēlāk, kad būšu viens.