Lūk, mums dzejniece impresioniste!

Komentārs par Annas Auziņas dzejoļu krājumu "Es izskatījos laimīga" (Mansards, 2010)


Krājums „Es izskatījos laimīga“, kurš ietapis saules apspīdētos, tapetēm aplīmētas istabas sienas paskata vākos, tapis astoņus gadus. Pirms tam bija „Atšķirtie dārzi“ (1995) un „Slēpotāji bučojas sniegā“ (2001), kas togad bija godalgots Preses nama konkursā. Nereti dzejoļu pirmpublicējumi parādījušies šajā portālā.

Daļa  krājuma ir sarakstīta dzejprozā, jo teksta dalījums nereti ir rindkopās - ar atbilstošiem sižetiskiem aizmetņiem, kurus skaistus dara dzejai raksturīgie tēli un to kombinācijas, negaidīti atrisinājumi, kā arī galēja subjektivitāte, kas šajā gadījumā tomēr atstāj dzejas tekstu saprotamu. Gadījies arī, ka pat  ne īsti dzejprozā rakstītam dzejolim tiek uzlikts ļoti prozaisks, latviešu dzejā reti sastopams virsraksta veids, kā „Nopirku ziemas šampūnu un gribu būt sniega karaliene“ (30. lpp.), tomēr  atļaušos norādīt, ka šis  ir gadījums, kad liekais tiek uzdots par kaut ko derīgu, respektīvi, atstāts kāds dzejoļa izejas punkts, lai gan pēc paša dzejoļa tapšanas tam te vairs nebūtu vietas.

Lielākoties - viss šķiet saprotams un brīnumainā stila dēļ pieļaujami konkrēts, metaforu un abstrakciju maz. Prasme sadzīviskas lietas vārdos tvert harmoniski, bet ne garlaicīgi, pat ja ne pretrunīgi. Konfliktu tā kā nemana, taču ir kaut kas cits – mīļums. Kas tā par dzejas kategoriju? Mīļums kā putna spalva vai vīģes lapa literatūrzinātnes grāmatā, kas piepeši jānodefinē kā šīs zinātnes sastāvdaļa, runājot par dzeju. Vai mīļums te ir koķetērija? Nē. Vai tam ir sakars ar empātiju? Izskatās, ka nē. Protams var rakstīt par deminutīviem, sirsnību utt., kas agrāk sastapts līdzīgos tekstos. Taču tas nav tas. Kas literatūrzinātnei daļas gar mīļumu? Ja jautāsi kādam: “Kā tu raksturotu Auziņas dzeju?”, diez vai kāds iztiks bez vārdiem“mīlīga” , “mīļums” utt. Ne velti krājuma redaktors ir Kārlis Vērdiņš. Izlasot Annas grāmatu, tu pēkšņi atskārt, kas vēl ietekmējis Kārļa Vērdiņa dzeju - tieši mīļuma radīšanā, par ko kādreiz pabrīnies. Bet tagad vismaz zini, no kurienes. Viņš gan panāk pavisam savu māksliniecisku efektu, pievienojot  krietnu devu ironijas. Bet nu liksim mīļumu mierā.

Šobrīd  aktualizējusies balsī lasītā dzeja, ne tikai grāmatā lasāmā. Runājot dzeju, ļoti pateicīga ir rindu atkārtošana, to esmu ievērojis vairāku autoru priekšnesumos. Grāmatās, arī šajā,  šī atkārtošanās vai nu liek atcerēties kādu autores publisku lasījumu, vai arī  nedaudz apmulsti. Šis paņēmiens ietverts dzejolī, kura galvenās rindas ir : „patīk man parkā lasīt / kamēr meitiņa dzied“ (27. lpp.), bet jo izteikti dzejolī „Tomēr kaut kaut kas nav kārtībā“ (20. lpp.) un vairākos citos. Lasot dzeju balsī, līdzīgu efektu var dot arī kāda vārda atkārtošana. Tas var būt arī īpašvārds. Taču grāmatā jebkurā dzejolī pat tikai dažu īpašvārdu lietošana jau kļūst riskanta, to necieš gaumīgā acs un tālākā uztveres ķēdīte. Jebkuram pieņēmumam ir izņēmums.Tā gadījies dzejolī „3. autobuss“ (22. lpp.). Es jebkuram iesācējam aizrādītu par Pļavnieku piesaukšanu trīsreiz vienā parastā pantiņā, taču dzejoļa turpinājumā vēl negantāk (lasi: biežāk) izskan Bolderājas vārds, turklāt tādā ilgu intensitātē, ka tu sāc attaisnot trīsreizējos Pļavniekus, jo citādi dzejolis nedarbotos, kā nākas. Turpretī, dzejolī, kurš sākas ar rindām „es vispār ziniet / heteroseksuāla esmu“ (16.lpp.) piedevām jau augšminētajai rindu atkārtošanai trīsreiz piesaukta Parīze, kas, saprotams,  man šķiet, par daudz vazāts īpašvārds dzejā, atšķirībā no, piemēram, šeit klāt neesošās Bukarestes – ar nosacījumu, ka parādīties īsā dzejolī tai pietiks vienu reizi. Tālāk ir brīnumjauks dzejolis, aizkustinošs savā šķietamajā vienkāršībā ar neuzkrītošu Elizejas lauku pieminēšanu, kurš beidzas tā: „laimīgās ielas kā slīdošās lentes / nokāp un vairs neesi laimīgs“ (19. lpp.).

Vairākos dzejoļos autore lieto uzskaitījumu. Visuzskatāmāk tas ir dzejolī „Mans vīrietis ar jūras acīm rietā“ (12. lpp.), kuru var uzskatīt par atbildi Andrē Bretona dzejolim „Mana sieviete ar ugunskura matiem“ (1931). Ielūkojieties Umberto Eko grāmatā „Sarakstu karuselis“, tur aplūkots arī šis gadījums.

Nereti, īpaši padomju laiku kritikā, iztirzā tā saucamā liriskā varoņa vai varones ētiskās varēšanas vai nevarēšanas. Kāda ir Annas Auziņas liriskā protagoniste? Tā ir būtne, kas jūt un redz un visnotaļ adekvāti atsaucas pasaules kairinājumiem. Lieliska telpas izjūta, iztiekot bez fen-šui. Annas pasaule ir visdrīzāk harmoniska, un pretrunas ir paslēptas, par tām pat var aizmirst. Vai dzejniekam tas iespējams? Cita starpā, spēles noteikumi mēdz pārtapt par pašas radītu folkloru: „Jā, tu drīksti atbraukt, noteikumus pārkāpt, / sods ir pieci lati, sirds ir jūras vārti“ (29. lpp.).

Redzes iespaidu akcents, pat nepatīkamajām izpausmēm un priekšstatiem pievēršoties it kā ziņkāri – pat ja pašai sāp. Ja ne ar prievārdu post un ja gribas ko jaunu, lai būtu – neoimpresioniste! Par spīti tam, ka apzinos, ka literatūrā impresionismu fiksēt kā autora metodi nav pārāk droši,  tomēr Annas Auziņas dzeja tik ļoti atbilst attiecīgajiem pieņēmumiem – nu kā neviens! Tā ka nevaru noturēties, šādi viņu kā mākslinieci neierāmējis. Izvēloties impresionisma mērauklu, daudz kas Annas dzejā pēkšņi top skaidrs. Jo – kas  literatūrzinātnei daļas gar mīļumu?