Salvadora Dalī zīmētās vējdzirnavas ilustrācijās Migela de Servantesa "Donam Kihotam"
 
Recenzija
27.05.2014

Tumšās spāņu dzejas asinis

Komentē
0

Par grāmatu "Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.", apgāds "Neputns", 2014, sastādītājs Leons Briedis.

Lasot nesen bilingvā iznākušo apjomīgo spāņu dzejas antoloģiju, pārņem tāds kā bagātnieka neprāts – gribas vēl un vēl. Grāmatas biezums un skaistums ir tik pašpietiekams, ka liekas – te jābūt arī dižajiem Manrikem, Gongoram, Bekeram un citiem – uz mirkli aizmirsies, ka tā taču ir 20. gadsimta spāņu dzejas antoloģija. Skaidrs, ka arī te nav iespējams apkopot visus izcilos pērnā gadu simteņa dzejniekus, kurus varbūt būtu apkopojuši paši spāņi vai kāds cits ārzemnieks, nevis Leons Briedis. Un tad tie būtu jāatdzejo visi. Visam ir robežas, tai skaitā cilvēciskajām spējām. Mums par laimi, atdzejotājs pieņēmis gribu, vēlmi un drosmi prasošu lēmumu – apkopot 40 gadu gaitā atdzejoto, protams, ar akcentu uz varenu darbu pēdējos gados, jo agrākajās atrodamajās uzziņās par Leonu Briedi atdzejotās spāņu dzejas nav nemaz tik daudz, salīdzinot ar to, kas iespēts, veidojot šo antoloģiju.

Šis jau ir otrais lielais apkopojums, ko veicis Leons Briedis – dzejnieks un atdzejotājs no romāņu valodām. Pirmā bija "Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģija" (2001), kurā ir 27 dzejnieku darbi un kura arī ir bilingvā. Spāņu antoloģijā ir 33 dzejnieku darbi. Caurmēra lasītājs, kurš īpaši neaizraujas ar spāņu literatūru, līdz šim zināja Migelu Unamuno un, protams, Federiko Garsiju Lorku; lielā mērā tāpēc, ka Lorkas nošaušana kā mākslinieka šaušalīgi netaisna nobendēšana izskanēja visā Eiropā un ir zināma katram, kuram nākas nopietni saskarties ar mākslas pasauli. Pazīstams bija arī Huans Ramons Himeness, kurš kā pirmais spāņu rakstnieks saņēma Nobela prēmiju literatūrā 1956. gadā. Zināmi vārdi bija Rafaels Alberti, Horhe Giljens, Antonio Mačado, bet – kurš no mums zināja, ka ir vēl otrs dzejnieks Mačado – Manuels, Antonio brālis, kurš, atšķirībā no brāļa republikāņa, esot pieslējies frankistiem?

Spānijā 20. gadsimta dzejas izlases mēdz sākties ar Nikaragvas dzejnieka Rubena Dario dzeju, kurš ilgu laiku dzīvojis Spānijā un atstājis lielu ietekmi vēlākajā spāņu dzejā. Uz to un Dario krājumu "Zilgme" (1988), ko mēdz uzskatīt par modernistiskās dzejas aizsākumu spāņu literatūrā, latviešu izdevuma pēcvārdā norāda atdzejotājs. Mūsu apskatāmais izdevums sākas ar Migela de Unamuno vārsmām. Mūsdienās par maz pieminētais latgalietis Konstantīns Raudive 1932. gadā Madrides universitātē bija apmeklējis šī lieliskā dzejnieka un filosofa lekcijas. Raudive tulkojis Unamuno prozas darbus "Migla" un "Dzīves traģiskās jūtas cilvēkos un tautās", un tā šis izcilais autors kļuva pazīstams latviešu lasītājiem jau Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā; man Unamuno sākotnē kļuva par trešo zināmo spāņu autoru aiz Servantesa un Lopes de Vegas.

Antoloģijā ievietotie Unamuno dzejoļi skan neticami mūsdienīgi un iespaidā pārspēj daudzus jaunākus klasiķus. Leons Briedis acīmredzami atdzejojis Unamuno vārsmas ar prieku un baudu, to no lasītāja nav iespējams noslēpt. Izcils dzejolis ir "Ateista lūgšana", kas neatbilst savam virsrakstam, jo ir nekas cits kā... agnostiķa lūgšana, kas robežojas ar sirds un apziņas dziļumos ticoša cilvēka lūgšanu. Taču autors, laikam taču to saprotot, nosaucis dzejoli par "Ateista lūgšanu", tā panākot vēl lielāku dziļumu un pretrunu starp neticību un ilgām pēc Dieva.

Savukārt Unamuno dzejolis "Atgadījums mājās" ir tik mūsdienīgs, it kā to būtu uzrakstījusi, piemēram, Anna Auziņa. Un tas šoreiz ir kompliments Unamuno, kura dzejnieka stils apsteidzis laiku.

Uzjundot asociācijas ar liriķa Valda Grēviņa dzejas ciklu "Veca cilvēka dziesmas" un Knuta Skujenieka krājumu "Mūsu dzīve nokalpotā", lasu šādas spāņu dzejnieka Leona Felipes rindas: Esmu jau tik vecs/ Un ir nomiruši tik daudzi cilvēki, kurus es esmu apvainojis,/ bet es vairs nespēju sastapt nevienu, lai izlūgtos piedošanu! ("Piedošana", 71. lpp.)

Šeit atdzejotājs bijis mazliet neuzmanīgs, jo oriģinālā nav "bet" un pretnostatījuma saiklis tur neiederas. Ja negribēja divās rindās pēc kārtas likt "un", kā ir oriģinālā, tad pirmajā no tām varēja iztikt bez tā, vienkārši: "..Ir nomiruši daudzi cilvēki.."

Ja pieminēt mūsu atdzejas vecmeistaru Knutu Skujenieku, tad svarīgi, ka Leons Briedis sarunās un rakstos daudzreiz norādījis, ka Skujenieks un (vispirms) Egīls Plaudis bijuši tie, kas radījuši pirmos impulsus viņa mīlestībai uz spāņu dzeju. Atdodot godu, Briedis abiem atvēlējis pa nozīmīgai antoloģijas sadaļai – Antonio Mačado dzeja šeit ir Egila Plauža, bet Federiko Garsijas Lorkas dzeja – Knuta Skujenieka atdzejojumā. Kas attiecas uz Lorku, šeit ievietotais Skujenieka atdzejotās "Pirmsnāves žēlabas" (115. lpp.) – Migelam Benitesam veltītais, taču tik pravietiskais dzejolis par pašu tā autoru – daudz tika citēts no galvas manā filoloģijas studiju laikā Tālivalža ielas kopmītņu istabiņā pie vīna glāzes:

..
Citroni, zeltainīši,
citroniņi.
Sviediet citronus
vējā!
Jūs jau zināt!... Pēc tam,
pēc tam
būs vaska svece un līķauts
pār seju.

Tā vien šķiet, ka, tāpat kā Lorkas dzīve, arī viņa paša pilnais vārds – Federiko del Sagrado Korasons de Hesus Garsija Lorka – ir bijis kā neiespējamā misija.

Šajā reizē varētu diezgan ātri sastādīt noteicošo jēdzienu un apzīmējumu sarakstu, kas piešķir pārliecinoši viendabīgu tonalitāti visai 20. gs. spāņu dzejai un nebūt nelīdzinās latviskajai, lai gan dzeja a priori taču ir vispārcilvēciska. Varbūt tikai iesākšu un katrs pats var papildināt (vārdu kārtība ir nejauša): zobens, miesa, krēsla, ēna, nāve, dzīve, dzeja, mīla, asinis, mēness... Bet varbūt es maldos, un tie nemaz nav biežāk, bet spēcīgāk lietotie.

Kas attiecas uz Leona Brieža atdzejojumiem, viņš praktiski visur ievēro oriģināla formu un atskaņas, tāpat arī saglabā saturu, pašam kā dzejniekam neaizraujoties ar savu iedvesmas lidojumu, necenšoties pārradīt domu, kā bieži gadās, dzejniekam atdzejojot dzejniekus. Vienīgās iebildes rodas par atsevišķu vārdu izvēli, kas, protams, ir gandrīz neizbēgami. Tomēr... atdzejotājs pieķeras pats savai aizrautīgai, mazliet stūrgalvīgai vārdu izvēlei ("trimdniecība", "bezatminīgi", "dzimumorgāni", uzruna "sieviet", nevis "sieviete" u.tml.), ar to ne vienmēr ir viegli samierināties. Īpaši, ja tāds vai citāds vārds ar atšķirīgu stilistisku nokrāsu attiecīgajā tekstā, manuprāt, neiederas. Jau saprotamāka ir dzejnieka vēlme latviskot svešvārdus, kuri gan sen aprobēti latviešu valodā un kurus, aci nepamirkšķinājis, būtu atstājis cits atdzejotājs. Runa, piemēram, ir par šādiem jēdzieniskiem vārdiem: Himenesam – ilūzijas, Briedim – acumāni (57. lpp.), Himenesam – universs, Briedim – pasaule (57. lpp.). Par acumāniem – laimīgā kārtā dzejoļa saturs tiem atbilst un nav jāuzdod jautājums, kā latviski tulkot, piemēram, akla cilvēka ilūzijas. Arī pasaule (vai visums) var aizstāt universu, taču rezultātā palikusi un aizmirsusies nevajadzīgi ieviesta paskaidrojoša frāzīte. Lasām: Es pats pasaule,/ kas pats sev nespēj apnikt. Oriģinālā nekā paskaidrojoša nav.

Situatīvi nav skaidrs, kādēļ atdzejotājs licis ne visai veiklo dzejasvārdu "dotums" Klaudio Rodrigesa dzejolī "Aizgrābtības dotums" (327. lpp.) septiņas reizes, kamēr oriģinālā "don" ir tikai četras reizes. "Don" varētu būt arī "dāvana", taču jēgas ziņā dzejoļa kontekstā es izvēli saprotu. Iespējama arī vēl cita izvēle – "dotais", šajā gadījumā atkarībā no konteksta, variējot ar "dotā". Dzejolim tad gan būtu jāsaucas "Dotā aizgrābtība". Bet 1953. gada dzejoļu krājumam attiecīgi – "Dotā aizrautība" vai "Aizrautības dāvana". Te nu tas ir, kod, kurā pirkstā gribi! No šī mana piemēra var labāk saprast, ka jebkuram kārtīgam atdzejotājam nākas gulēt Prokrusta gultā.

Kuras ir manas spilgtākās iepazīšanās šajā grāmatā? Laikam ar Luisu Sernudu: Ja es tevi nepazīstu, tad es neesmu dzīvojis;/ Ja es nomirstu, tevi neiepazinis, tad es pat nenomirstu, jo es neesmu dzīvojis. (173. lpp.)

Un ar Haimi Hilu de Biedmu (295. lpp.):

  ..
Cik vien es atceros
 jūs, tālās
 jūnijnaktis, tik
manī sariešas asaras, asaras,
vēloties būt vairāk nekā cilvēkam, kad domāju
par nāvi
              vai sapņoju pārdoties sātanam
kurš mani nekad netika uzklausījis.
                                            Bet arī
Dzīve mūs pakļauj sev, jo tā nekad
Nav tāda, kādu mēs to gaidām.

Tā vien gribas sev pajautāt: kā mēs bez tā līdz šim varējām iztikt? Nedomāju, ka šī grāmata iespaidos jaunos dzejniekus tik ļoti kā savulaik Maijas Silmales atdzejotā franču mūsdienu dzejas izlase "Es tevi turpinu" (1970) – toreiz tomēr bijām aiz dzelzs priekškara – taču šīs spāņu dzejas asiņu purpura veldzes klātbūtne brīvā sabiedrībā ir obligāta. Kā jebkuras citas nozīmīgas 20. gs. dzejas antoloģijas – vācu, franču, angļu... – klātbūtne. Tikai – kas tulkos? Kas atdzejos?

Kad šo grāmatu pirmoreiz redzēju pa gabalu, ievaidējos: "Ak, Dievs! Varēja taču demokrātiskāku izdevumu, kas pieejams studentiem..." Nospriedu, ka tā maksās ap 50 eiro. Izrādījās, ka cena ir pat ļoti pieņemama – par šo spilgti sarkano, nemieru vēstošo iesējumu, Ilmāra Blumberga reprodukcijām un 33 spāņu 20. gadsimta dzejniekiem slavējamā tulkojumā.

Recenzijā par antoloģiju Latvijas Universitātes portālā "Ubisunt.lu.lv" Elīna Kokareviča raksta: "Nav grūti konstatēt, ka šis ir patiešām nozīmīgs izdevums, lielisks, plašs materiāls, lai iepazītu 20. gadsimtu no spāņu dzejnieku skatupunkta. Nenoliedzami tā ir dzeja, kas paver jaunus apvāršņus, lai gan varbūt neko satricinošu par mums zināmo pasauli tā nevēsta." Man gan šķiet, ka šī dzeja ir diezgan atšķirīga un kaut ko diezgan satricinošu vēsta nepārprotami. Parādot gara un miesas vienību īpaši iespaidīgi! Ķermeniskā apdzejošana izceļas, piemēram, abu krājumā ievietoto dzejnieču – Glorijas Fuertesas ("Cilvēka ģeogrāfija", 251. lpp.) un Huanas Kastro ("Hipostāze", 369. lpp.) dzejoļos, taču visiespaidīgāk – vēl viena, 1977. gada Nobela prēmijas laureāta Visentes Aleiksandres dzejolī "Melnā sirds" (133. lpp). Lasītājs ar spāņu dzeju vairs nejūtas kā parasts cilvēks, bet drīzāk kā varena persona, kas pieņem sengrieķu mitoloģijas mērogus. Atšķirīgu zemju kultūrai nenoliedzami ir atšķirīgas iezīmes. Nu, kaut vai Spānijas izlases futbolkomanda, bez ārzemniekiem, kurus esam pieraduši redzēt Madrides "Real" un "Barcelona" rindās – spāņu futbolistiem pat kājas skrienot kustas pavisam citādi. Tas ir neaptverami, un tomēr tā ir. Tas pats spāņu dzejā, tikai runa nav par kājām, bet par visa ķermeņa sintēzi ar garu, fantastiski ievibrējot valodas līdzekļus šajā virzienā.

Taču tās ir tikai skaidas, kuras neizbēgami lec, ja darbs tik liels. Lasot samērā pamatīgo pēcvārdu, varam uzzināt, piemēram, par spāņu dzejnieku iedalīšanu paaudzēs, kas ir atšķirīga no mūsu situācijas. Nav nemaz tik viegli uzreiz saprast, kāpēc vienu vai otru sauc par 98. gada vai 27. gada paaudzi.

Grāmatā netrūkst arī vārsmu par dzejniekiem un rakstīšanu, kas gan vienmēr man licies riskants pasākums. Te varētu salīdzināt rindas no kāda Egila Plauža dzejoļa: Ne mums latviešiem, ne arī viņiem spāņiem nekad nav trūcis dzejnieku/ Bet tā jau ir – dzejnieku ir allaž vairāk nekā dzejas – ko lai dara! ar rindām no Hosē Agostina Gojtisolo ("Tādi viņi ir", 285. lpp.): Platons viņiem neierādīja vietu savā Republikā. Un: Tādi, lūk, viņi, dzejnieki, ir – / Vēstures mūžsenās prostitūtas.

Tēmas

Aivars Eipurs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!