Sentimentāli ironisks ceļojums Vara pasaulē

Ar nepacietību metos tekstā uzzināt, vai Māra Bērziņa romāns „Titāna skrūves” tiešām ir romāns vai arī tas ir tikai stāstu apkopojums, kāds mēdz būt raksturīgs prozaiķiem, kuri romānistikā nav īsti „iesituši roku”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, publicējis atsevišķus fragmentus periodikā, autors to īpaši neproponēja kā romānu. Izlasījis nospriedu, ka romāns gan.  Ir žanra skelets – Varis ar savu irdeno mugurkaulu (autors gan ievadā, gan pēcvārdā norāda uz sava lolojuma nepretenciozo kredo „peldēt pa straumi”) – kā arī sižeta attīstība. Nenoliedzami, tas ir kamerstila romāns, kas nesniedz mums ainu par šodienas procesiem Latvijā, taču labi atbilst romānam, ko varētu glabāt mazajā sentimentālā romantisma kambarī. Nāk prātā gan sentimentālisma klasiķa Lorensa Stērna (1713-1768) „Tristrama Šendija dzīve un uzskati” (1759), gan latviešu dzejnieka Vensku Edvarta (1856-1897) liriskā varoņa dzīves laiviņas cīnīšanos cauri viļņu bangām kādā pazīstamā dzejolī.

Skaists, taču ne nepārprotams akcents, ir Edvarda Bērna-Džonsa (1833-1898) gleznas „Merlina savaldzināšana” reprodukcija uz pirmā vāka. Varbūt tāpēc, neskatoties uz skrūvju pieminēšanu, romāna nosaukums man dīvainā kārtā vispirms vairāk atgādināja par mitoloģiskajiem milžiem titāniem, nevis par metālu titānu. Pazibēja arī asociācija nosaukuma ziņā ar Teodora Dreizera (1871-1945) romānu „Titāns”(1914).

Grāmata tikko iznākusi, tādēļ nenāks par ļaunu pavisam nedaudz iemest aci tās sižetā, sākot ar romānos aktuālo virzītājspēku:  šī romāna varoņi Varis un Dina „dabonas”, par spīti komiskajām peripetijām. Morāli pakutina tikai Vara „mirkļa vājuma” dēka ar Dinas draudzeni Sanitu, kuras vīru Pēteri cirkā iluzionists ir pārvērtis par motociklu, un viņa vairs it kā nav. Par nepilnību var uzskatīt Vara mammas „nolikšanu pie ratiem”. Autors viņu ir „nolicis” Austrālijā. Lai gan sākumā Bērziņš piemin viņas bažas par dēla dzīvošanu vienatnē, taču visa romāna garumā, kur taču tāds poligons mammas cerību attīstībai, viņai vairs nav vietas. Vien beigās minēts, ka viņa turpina vadīt fermu Austrālijā. Autors iztiek ar, tiesa, paša mammu pārpārēm kompensējošo, ezotērisko Dinas muterīti Astrīdu, kuras mošanās no komas slimnīcas vannā, kur viņu uz brīdi aizmirsis apmeklētājs, „deminutīvu večuks” Jānītis, vien ir ko vērts. Tāpat kā Vara mošanās pēc indīgas sēnes apēšanas – izklāsts nepārprotami mērojas spēkiem ar Karlosa Kastaņedas grāmatās lasīto.

Lai gan man ne visai patīk paralēlās līnijas jeb romāniņi romānos, prelīdes ar vecā zvejnieka – bijušā zvejas kuģa kapteiņa, tagad izcila Daugavas kreisā krasta makšķernieka un tautas mutvārdu daiļrades zinātāja – iespaidīgajiem stāstiem šajā gadījumā ļauj lieliski arī ieturēt pauzes starp sižeta līnijas nodaļām. Īpaši, ja lasa izgaršojot, bez steigas, tīksminoties par tikko izlasīto. Jā, šķiet, prelīdes arī palīdz nesteigties. Tikai viena no tām, precīzāk, 10-tā, kur zvejnieks stāsta par „čali”, kurš aizgājis dzīvot viens pats mežā, man šķita vājāka. Neskatoties uz to, ka tā jauki sākas ar smalko sieta žogu, kuru salokot var ielikt kabatā, un ar kura palīdzību zvejnieks norobežojas no pārējiem kroga apmeklētājiem – tikai uz brīdi.

Kaitināja vieta, kur Varis uzzinājis, ka Astrīda ir komā, steidzas pie viņas, taču – kad pēc kārtējā vecā zvejnieka stāsta turpinās galvenā līnija, un Varis, Dina un Jānītis taisās doties sēņot, Astrīdas koma tiek uz divarpus lappusēm atlikta. Tādējādi lasītājs tiek mocīts, lai gan citviet pēc zvejnieka stāsta viss turpinās no tās pašas vietas, kur iepriekšējā nodaļā aprāvies.

Kas attiecas uz „deminutīvu večuku”, Jānītis ir Dinas un Astrīdas kaimiņš, kurš pilnīgi jebkuru teikumu piebārsta ar pamazināmajiem vārdiņiem. Piemēram, sākoties lietum, Jānītis saka: „Kad lietiņš stipri līņā, mani mierina domiņa, ka zemīte ir apaļa un ūdentiņš var notecierēt nostiņās.” Kad man kāds cits lasītājs jautāja, vai tiešām šos deminutīvus vajag katrā Jānīša teikumiņā, varbūt labāk katrā otrajā, aizstāvēju autoru, bilzdams, ka lasītāju tieši varētu kaitināt nekonsekvencītes.

Apbrīnojama ir autora izdoma negaidītajos situāciju un dialogu pavērsienos, kā arī precīzs atsevišķu, it kā neviļus izsprukušu, šķietami nepareizu izteicienu lietojums, kas sarunvalodā pierasts mums, taču, iedomājos, varētu sagādāt grūtības ārzemniekiem, mācoties latviešu valodu. Kā zināms, ja sakām, „nekur tu neiesi”, tas, protams, nenozīmē, ka neies nekur, bet, ka neies, jo pirmkārt, nelaidīs, un, otrkārt, neies uz konkrētu vietu, nevis nekur.

Romāns ir spilgts intraverta vīrieša portrets. Šādu iespaidu pastiprina arī tas, ka lasītājs tā arī nedabū zināt romāna varoņu, tostarp paša Vara, ārējo izskatu. Mums nākas iztikt ar Dinas mammas Astrīdas un draudzenes Sanitas apaļumu pieminēšanu. Piekritīsiet, arī tas nav maz.

Ārpus teksta ir autora aksiomātiskais protests pret pārāk racionālo pasauli – tas tāpat ir skaidrs, kaut arī par to nav ne vārda. Šeit toties spilgti parādās viena no romantisma kā mākslas virziena pamatiezīmēm – tā ir īpaša attieksme pret apkārtējo; sauksim to par romantisko ironiju, kas ļauj indivīdam it kā pacelties pāri savam laikam un ierobežojošajai, profānajai telpai.