'Visam pasaulē ir jānotiek lēnām un nepareizi'

„Saki man, Ventiņ, kam ir vispār ir vajadzīga recenzija par Uldiņa T. tulkojumu Veņičkas poēmai „Maskava - Gailīši”?” ķeroties pie rakstīšanas, es sev jautāju. Un pats sev arī atbildēju: „Veņičkam pavisam noteikti ne - viņš jau cik gadus dzer kokteiļus Gailīšos, un viņam ir nospļauties par kaut kādu tur latviešu tulkojumu un vēl jo vairāk par šī tulkojuma recenziju, ko sarakstījis kaut kāds sūdabrālis.” „Tad varbūt Uldiņam?” Nē, Uldiņam tā arī nav vajadzīga: viņš kā iedzer, tā pats pasaka visu, ko šīs poēmas tulkošanas sakarā var pateikt, proti, ka to nevar pārtulkot - nav pat ko mēģināt. „Nu tad varbūt poēmas lasītājiem?” Atkal nē. Krievu valodas pratēji, protams, lasīs poēmu labi apzinādamies, ka pārtulkot to nevar; viņi iedzers un baudīs latviešu tekstu neprasot no tā neiespējamo. Savukārt tie, kas krievu valodu nezina, par šo neiespējamo pat neiedomāsies - viņi vienkārši iedzers un lasīs tik poēmu nost. Varētu jautāt: „Un kā tad ir ar tiem, kas neko nezina par Veņičkas darbu? Varbūt viņiem tu vēlies adresēt šo recenziju?” Nē, nevēlos, jo neesmu taču nekāds dekabrists, lai ņemtos glābt viņus no tumsonības. Kāda man daļa gar tādiem, kuri ar šo poēmu dara to pašu ko krievu mužiks darīja ar sociāldemokrātu sacerējumiem: tā vietā lai lasītu, tikai dzers, proti - dzers nelasot? Nav man gar viņiem nekādas daļas. „Bet kam tad tu galu galā raksti to recenziju, Ventiņ?” Saprotams, kam - sev, savam priekam.

Uz galveno jautājumu - kā tad Uldiņam ir veicies? - atbildēšu uzreiz, lai par to būtu pilnīga skaidrība. Kopumā var teikt, ka viņš poēmai pāri nav izdarījis, tieši otrādi. Protams, dažās vietās viņš ir kaut ko pamainījis, citur atkal kaut ko pat izlaidis, bet tas viss darīts tikai tādēļ, lai sasniegtu galveno mērķi. Kādu? Kā Uldiņš pats izteicās grāmatas atvēršanas pasākumā (Ak, kas tas bija par neaizmirstamu pasākumu! O, mūziskais neprāts un dzejiskais skurbums! O, padomju zakuskas spēks! O, taukainais tesmeņa žilbums! O, laimīgais mēmums pēc tā visa! Bet par to es izteikšos vēlāk.), viņa mērķis esot bijis panākt, lai latviskais teksts lasītos pēc iespējas gludi un nepiespiesti. Ar lielu prieku varu atzīt, ka tas viņam arī ir lieliski izdevies. Varētu pat teikt, ka ar Uldiņa tulkojumu būtu diezgan grūti sacensties (pats Uldiņš atvēršanas pasākumā aicināja visus, kam ir kādi iebildumi pret viņa variantu, iztulkot labāk). Līdz ar to manas recenzijas mērķis ir vienkārši pārrunāt dažas īpatnības, kas piemīt latviešu tulkojumam, nevis strīdēties ar Uldiņu par šīs poēmas tulkojumu.

Vietvārdi

Pirmais, ko es ievēroju paņemot rokās šo pelēcīgi brūngano sējumiņu, ir nosaukuma „Moskva - Petuški” atveidojums kā „Maskava - Gailīši”. Nu Maskavu es vēl varu saprast - kaut gan pats to nekad neesmu redzējis, toties no visiem par to dzirdu. Tāpēc lai nu būtu tā Maskava, ja jau citādi nekādi nevar…

Bet kāpēc Petuški ir kļuvuši par Gailīšiem? To Uldiņš skaidro šādi: „Svarīgs apsvērums, to darot, bija saglabāt norādi uz gaili, kuru dzirdējis Pēteris jaunajā derībā, bet vārdiskā apspēle ir viena no būtiskākajām Jerofejeva stila pazīmēm. No otras puses, uzskatīju par svarīgu saglabāt arī deminutīvu, kas ļāva vietvārdu iekļaut krievu oriģinālu atdarinošā latviešu valodas vidē un arī to locīt.” (Piezīmes un paskaidrojumi, 194. lpp.) Tik tiešām, saglabāt deminutīvu šīs vietas nosaukumā ir ļoti būtiski, jo vārdā „Gailīši” ir ietverts kaut kas liriskajam varonim bezgala mīļš un tuvs, varbūt pat svēts: „Gailīši - tā ir vieta, kur putni necieš klusu ne dienu, ne nakti, kur ne ziemu, ne vasaru nenozied jasmīns. Pirmdzimtais grēks - varbūt tāds arī bija - tur nevienu nenomāc. Tur pat tiem, kas nav sausā nedēļām, skatiens ir tik bezdibenīgs un skaidrs. Tur katru piektdienu, tieši vienpadsmitos, uz stacijas perona mani sagaida šī meitene ar baltām acīm - baltām, kas pāriet palsās, - šī mīļākā no padauzām, šī palsacainā vellata.” (34. - 35. lpp.) Runa ir par nabaga dzērājpuikas „apsolīto zemi”, kas ir ne tik daudz par ģeogrāfiska vieta, cik dvēseles stāvoklis, un tur nu bez deminutīviem nekādi neiztikt - šai jautājumā es Uldiņam pilnīgi piekrītu. Tālāk, saprotams, viss tiek taisīts pēc tās pašas šnites, proti, tiek latviskoti visi vietvārdi, kam ir kāda nebūt semantiska jēga. Un atkal man ir jāatzīst, ka kopumā šī stratēģija attaisnojas - kaut arī sākumā tulkotie vietvārdi liekas dīvaini, jau pēc īsa brīža tu pie tā pierodi un vairs par to ij nedomā. 

Dzērieni

Nākamais, kas manāmi atšķiras no oriģinālteksta, ir dzērienu nosaukumi. „Ohotņičja” Uldiņam ir pārtapusi par „mednieku rūgto” (7. lpp.), bet „koriandrovaja” ir „koriandra rūgtais” (11. lpp.). Tāpat arī cēlais dzēriens „ļimonnaja”, ko Veņička dzer no glāzes pie sava slimā dēla gultas, Uldiņa variantā ir kļuvis par „citronu rūgto” (41. lpp.) „No kurienes latviešu nosaukumos ir radies tik daudz rūgtuma? Vai tik tā nebūs tulkotāja patvaļa?”, es sev neizpratnē jautāju un steigšus šķīru grāmatas beigas, kur atrodas tulkotāja paskaidrojumi. Izrādījās, ka akcents uz rūgtumu ir saistīts ar dzēriena izgatavošanu: „Koriandra - stiprs (40º) rūgtais uzlējums, ko izgatavoja, izmantojot dažādus aromātiskus augus, starp tiem - koriandra sēklas.” (201. lpp.) Līdzīgā veidā: „Mednieku - stiprs (40º) rūgtā uzlējuma veids, ko gatavoja, izmantojot ingvera un citu augu saknes, pievienojot dabiskus aromatizētājus.” (203. lpp.) Šī versija guva apstiprinājumu arī, iztaujājot neatkarīgos ekspertus (jūs jau paši varat iedomāties kādus), - tik tiešām, uzsvars uz rūgto garšu ir raksturīgs latviešu alkoholiskajam diskursam, tā ka varu droši apgalvot, ka nekādas tulkotāja patvaļas šeit nav, tieši otrādi, Uldiņš ir atveidojis Veņas tekstu ar vislielāko rūpību.

Ne tik labi viņam ir veicies ar sarkano vīnu, par kuru Veņičkam ieminas eņģeļi. Krievu tekstā sarkanvīna sakarā ir lasāmi vieni vienīgi deminutīvi: „Krasņeņkogo? - Krasņeņkogo” „Holodņeņkogo? - Holodņeņkogo, koņečno...” Savukārt Uldiņa tulkojumā (10. lpp.) šo deminutīvu nav, viņam viss ir vienkārši sarkans un auksts, kā degungals ziemas spelgoņā. Kāpēc? Nav zināms, jo paskaidrojumos par to nav ne vārda. Tomēr žēl, ka aiz borta palicis viss aizkustinošais maigums, ko paģiru mocītā dvēselē izraisa doma par salāpīšanos ar vēsu sarkanvīnu. Tādēļ no savas puses uzdrošinos jautāt, kādēļ Uldiņš neizvēlējās, piemēram, šādu tulkošanas variantu: „Sarkanvīniņu? - Sarkanvīniņu” „Vēsiņu? - Vēsiņu, protams...” Bet daru to bez jebkādas pretenzijas, vienīgi labas gribas vadīts, jo cilvēka dvēseli, it īpaši paģiraina cilvēka dvēseli, nekādi nedrīkst atstāt bez deminutīviem - tas ir antihumāni. 

Rublis

Ja kāds to nezina, tad varu pastāstīt, ka Padomju Savienībā par visu (tai skaitā arī par dzērieniem) varēja samaksāt ar tādām naudiņām kā rubļi un kapeikas. Tā tas notiek arī poēmā, tikai dažviet tradicionālais „rubļ” tiek aizstāts ar dziļi izjustu „rupj”. Līdz pat 19. lpp. Uldiņš šo niansi ievēro, atveidodams to (manuprāt, ļoti veiksmīgi) kā „rubuli”. Bet tālāk viņš par to nezin kāpēc aizmirst - nedz 57., nedz 63. lpp., „rubulis” tā arī neparādās. Tā vietā eksistenciāli piesātināto „rubuli” 80. lpp. aizstāj vieglprātīgais „rubčiks”, kuru piedzēries meitietis 82. lpp. izrunā jau kā „Rrrupčiku”. Taču šī mazā nekonsekvence nekādi netraucē uztvert tulkojumu, tā vispār ir pamanāma tikai tai gadījumā, ja abi teksti tiek lasīti paralēli. 

Jēdzieni un frāzes

Poēmas teksts ir pārpilns ar dažādām vārdu spēlēm, frāzēm un specifiskiem jēdzieniem, un ar visu to Uldiņš ir ticis galā patiešām labi. Piemēram, šķietami netulkojamais jēdziens „baba” ir, manuprāt, veiksmīgi atveidots kā „sievišķis”, tādējādi saglabājot visu šī jēdziena prastumu un brutalitāti. Arī idioma „piķ besprobudno” ir tikusi atveidota kā „dzert bez atmodas”, nezaudējot neko no sava hipnotiskā smaguma un bezcerīguma. Jēdziena „bļadki” rupjība, dzīvnieciskums un operacionālais tiešums ir veiksmīgi pārnests uz latviešu valodu kā „piša”.

Tik pat organiski ir izdevies pārtulkot arī dzērumu raksturojošās idiomas „pjanij v drabadan” kā „galīgā dzēronī”, „lika ņe vjažem” kā „ragi grīdā”, un „vse [..] ņezametno ir radostno koseļi, ņezametno ir bezobrazno...” kā „visi [..] nemanot un līksmi metās pilni, nemanāmi un cūciski...”

Sekmējies Uldiņam ir arī ar kategorijām. Piemēram, kategorija „pojobannij”, ar kuru tiek raksturots Veņičkas nožēlojamais stāvoklis Parīzē, ir veikli atveidota kā „izdirsta jāņoga”. Ļoti sīka daudzuma mērvienība „s guļkin nos” latviešu tekstā parādās kā „tik cik kaķim uz pipeles”. Un tā tālāk un tā joprojām.

Bet visdrosmīgāk Uldiņš ir rīkojies teksta beigās, kur ir lasāma pravietiskā frāze: „Oņi vonziļi mņe šilo v samoje gorlo…”. Vairums amata brāļu noteikti tulkotu vārdu „šilo” kā „īlens”, jo uz to vedina pāris teikumus iepriekš dotais instrumenta apraksts: „izvilka no kabatas milzīgu īlenu koka spalā.” Bet Uldiņam šis risinājums nešķita adekvāts, viņš izvēlējās pavisam citu variantu, pamatojot to šādi: „Jerofejeva pētnieks Valerijs Berlins norādīja, ka šilo (latviski - īlens), savulaik slengā tika plaši izmantots kā alkoholisko dzērienu sinonīms”. Latviešu alkoholiskajā diskursā ekvivalenta nozīme ir vārdam „šmiga”, līdz ar to Uldiņa tulkojumā Veņas sakramentālā un traģiskā frāze skan šādi: „Viņi iedūra man šmigu tieši kaklā…” Protams, šāda izvēle var likties arī nepamatota - ja jau vārdam oriģinālā ir divas nozīmes, tad kādēļ tulkotājs izšķiras atveidot tikai vienu no viņām? No otras puses var teikt, ka starp abām nozīmēm ir izvēlēta svarīgākā - Uldiņa variants padara saprotamāku poēmas pēdējo, atklāti autobiogrāfisko teikumu: „…un kopš tā laika es neesmu nācis pie apziņas, un nekad nenākšu”.

Pēc tik daudziem veikliem un drosmīgiem risinājumiem mani tiešām izbrīnīja tas, ka Uldiņš nav ticis galā ar diviem poēmas teikumiem, kuri izrādījās pazuduši no teksta. Vienam no šiem teikumiem bija jābūt pēc frāzes, ar kuru Veņa raksturo slikta sievišķa valdzinošo gaitu (80. lpp.) - „Iet kā raksta” seko „A pišet kak Ļova. A Ļova pišet hujova.” Taču latviešu tekstā šī smalkā atskaņu spēle diemžēl nav atrodama, tā ir nobāzta tulkotāja paskaidrojumā: „Parafrāze par krievu idiomātisko izteicienu „runā kā raksta”, proti, labi un secīgi. Uzskata, ka tās autors ir Aleksandrs Gribojedovs. [..] Sk. arī Jerofejeva atbildi Elžbetai Vari: „Krieviem tā ir augstākā (lai arī ne bez ironijas pieskaņas) uzslava izsmalcinātai, sievišķīgai gaitai. Mūsu ciniķiem patīk šeit piebilst: „Bet raksta kā Ļova. Bet Ļova raksta hujova.” (290. lpp.) Tālāk tiek runāts par to, ka ar Ļovu šeit tomēr neesot domāts Ļevs Tolstojs, un cik smieklīgi ir tas, ka ārzemnieki to nesaprot, bet nav ne vārda par to, kāpēc atskaņu spēle ir izrauta no teksta pārcelta uz piezīmēm. Man atliek vienīgi iesaukties: „Augstais Dievs, cik gan pasaulē ir noslēpumu! Cik daudz balto plankumu visur!”

Otram pazaudētajam teikumam bija jābūt 73. lpp. tūlīt aiz frāzes „Sociāldemokrāts raksta un dzer, un dzer kā raksta.” - „A mužik - ņe čitajet i pjot, pjot ņečitaja” („Bet mužiks - nelasa un dzer, proti, dzer nelasot”). Vai tiešām tas ir tik trakoti grūts teikums, ka nekādi nevarēja pārtulkot? Un pat ja tā, pat ja nevarēja pārtulkot tā, lai izskatās kaut cik jēdzīgi - kāpēc tad bija jāmet ārā? Bet ja tomēr sanāca izmest, tad taču vismaz varēja pielikt kaut mazu mazītiņu zemsvītras piezīmi: „Sak’ tā un tā: izmetu teikumu, jo nevarēju kaut cik jēdzīgi pārtulkot. Lūk šis teikums oriģinālā, cīnieties paši, ja gribat, bet es tā vietā labāk iedzeršu.” Tomēr publicētajā tekstā nekas tamlīdzīgs nav atrodams - ne teikuma, ne piezīmes, par iedzeršanu nemaz nerunājot. Kāpēc tā? Nezinu. Visu klāj necaurredzams noslēpumu plīvurs. 

Lamuvārdi

Tā kā lamu vārdiem reti kad ir tikai viena, pareizā nozīme, tad diskutēt par to, cik adekvāti vai neadekvāti tie ir pārtulkoti, manuprāt, ir vienkārši bezjēdzīgi. Tā vietā es ņēmu un izrakstīju tos visus vienkopus, lai varētu papriecāties par sfēru mūziku, ko tie rada abās valodās.

„pidor” - pidars
„padla”- svilpaste
„beztoloč”- mudaks
„bļadki”- piša
„mudak”- sūdabrālis
„pidoras” - pidarass
„izmudohaķ”- izdrāzt
„potaskuha” - padauza
„suka”- padauza
„tvari” - būtnes
„jebalo” - ukris
„muģila” - pipelštoks
„bļaģ” - slampa
„gnusnij” - neķītrs
„dekabrist hujev” - dekabrists sasodītais
„hujova” - sūdīgi
„pojobannij” - izdirsta jāņoga
„zajebaļi mņe mozgi” - sadirsa man smadzenes
„mudozvon” - dirsas caurums
„podonok” - vazaņķis
„piļnij mudak” - noputējušais pipelbrencis
„uģelaķ” - apdirst
„skoķina” - ragulops
„gaģina” - maita
„podļuga” - pipelbrencis
„suka” - smerdelis
„pošļak” - pajoliņš
„prohoģimec” - sūdabrālis
„podonok” - plukata
„pozornije tvari” - zemiskie radījumi

Turklāt, lasot šo sarakstu, var mēģināt iedomāties, pēc kā aptuveni varētu izskatīties „Maskavas - Gailīšu” saīsinātā nodaļa, kura pilnā apjomā eksistēja tikai pirmajā, necenzētajā izdevumā. Turpmākajos izdevumos Veņička visus lamuvārdus izmeta, paskaidrojot savas rīcības iemeslus šādi: „Pirmajā izdevumā es brīdināju visas meitenes, ka nodaļu „Sirpis un Āmurs - Karačarova” vajag izlaist nelasot, jo aiz frāzes „un nekavējoties iedzēru” seko pusotra lappuse ar lamuvārdiem, un visā šajā nodaļā nav neviena cenzēta vārda, izņemot „un nekavējoties iedzēru”. Ar šo godprātīgo paziņojumu es panācu vienīgi to, ka visi lasītāji, jo īpaši - meitenes, uz reiz ķērās pie nodaļas „Sirpis un Āmurs - Karačarova”, iepriekšējās pat nelasot, pat neizlasot frāzi „un nekavējoties iedzēru”. Šī iemesla dēļ otrajā izdevumā es uzskatīju par nepieciešamu izmest no nodaļas „Sirpis un Āmurs - Karačarova” visus lamuvārdus.” Žēl, ļoti žēl, ka tu tā izdarīji, Veņička. 

Brauciens uz Gailīšiem

Tagad es pastāstīšu par neaizmirstamo grāmatas atvēršanas pasākumu, kas notika 13. septembrī. Viss sākās 16:00 ar dokumentālo filmu par Veņičku. Cilvēki sapulcējās stacijas bufetē, kur stāvēja milzīgs patvāris ar tēju, cepumi, prjaņiki un barankas. Filma bija laba, proti, īsa, brutāli atklāta un pārpasaulīgi skumja, kaut gan tajā netrūka arī smieklīgu momentu. Pēc tam visi, pat tēju līdz galam neizdzēruši, sakāpa vilcienā, kas brauca - uz kurieni? - uz Gailīšiem, protams. Brauciena sākums bija samērā bikls. Nē, nu bija, protams, arī tādi, kas sūkāja cukurgailīšus un skaļi smējās, tāpat pa vagonu no viena gala uz otru klejoja cilvēks beretē un ar koferīti rokās, briļļains inteliģents, un kāda sieviete ar acīmredzami sarežģītu likteni. Tomēr lielākā daļa cilvēku rātni sēdēja un blenza viens uz otru ar tukšām acīm, it kā baidīdamies uz šo krāšņo tēlu fona kaut ko izdarīt vai pateikt nepareizi. Lai aizdzītu pats savu biklumu es izvilku no somas kočiņu un nekavējoties iedzēru. Lamāties gan es nelamājos, jo man jau nebija nekādu paģiru, vienkārši iedzēru no kakliņa un pateicu: „Ū! Labi aizgāja - maita!” Pēc tam padevu kočiņu ceļabiedram, kurš iedzēra un izdvesa: „Jā-ā-ā… Trans-cen-den-tāli!” Un mums abiem uzreiz palika labāk. Tad es izvilku no somas poēmu un, saskaņā ar senu tradīciju, skaļā balsī lasīju to viņam priekšā.

Pa to laiku arī pārējie pasažieri izvilka savus traukus, ielēja un iedzēra. Vagona stūrī sāka spēlēt akordeons un ģitāra, kāda pavecāka krievu sieviete sāka dziedāt, vēl kāds izgāja tamburā uzsmēķēt. Pamazām vagonā sēdošie sāka sarunāties skaļāk un dzīvāk, dedzīgi sist kārtis, klejot no soliņa uz soliņu un dalīties gan ar dzērieniem, gan arī ar uzkožamajiem. Es iedzēru vēl. Biklums pamazām atkāpās, un, jo vairāk mēs pietuvojāmies Gailīšiem, jo tālāk tas atkāpās no mums.

Kad vilciens apstājās Gailīšos, ārā rasināja lietus, taču pacilāto garastāvokli tas nesabojāja, jo mēs tur tikām mīļi gaidīti. Gailīšos mūs sveica apburoši pretīga (jeb varbūt pretīgi apburoša) mūzika, draudzīga milicija un nostalģiska virtuve. Lielā baltā teltī uz liela balta galda bija salikta visizmeklētākā padomju zakuska - kastrolis cīsiņu, biezās šķēlēs sagriezts ķieģelītis, vārītas olas, ķilavmaizītes, belaši, doktordesa ar visu ādu, speķis, skumbrija tomātos (servēta ar visām konservu kārbām), skābēti gurķi un marinēti tomāti. Bet galda vidū, kā Debesu valdniece starp liljēm gozējās vārīts tesmenis! Savukārt, abos galda galos kā goda sardze pie Kemļa stāvēja litra pudeles ar Galvaspilsētas šņabi (kas zināmās aprindās ar mīlestību tiek sauktas par „litrīšiem”).

Pasākuma turpinājumā tika teiktas apsveikuma runas un sumināta vārda māksla. Vispirms cilvēks beretē, briļļainais inteliģents un sieviete ar sarežģīto likteni lasīja klātesošajiem kabeļlicēju dzeju, kas bija veltīta Veņičkam. Tas bija vienreizēji! Gan paši mākslinieki, gan publika guva milzīgu, bet grūti aprakstāmu baudu, ko sniedz sulīga lamāšanās ar ritmu un atskaņām. Pēc tam runāja tulkotājs Uldiņš T., kurš dalījās savās pārdomās par tulkošanas procesu un rezultātu, un dzejnieks Aivariņš E., kurš pastāstīja, kā alkohols ietekmē literātus.

Tad visi ielēja, saskandināja un iedzēra. Bet iedzēruši, devās pie maza galdiņa, kur varēja iegādāties poēmas tulkojumu. Ēšana, dzeršana un teksta apspriešana aktīvi turpinājās līdz brīdim, kad pasākuma organizētājs Arnītis R. aicināja visus kāpt atpakaļ vilcienā, kuram bija jāatiet Rīgas virzienā pēc 10 minūtēm. Publika atsaucās uz šo aicinājumu ar lielu dedzību, līdzi paņemot gan neizdzerto šmigu, gan arī pāri palikušās uzkodas. Nezinu, kurš savāca tesmeni, bet tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo mani jau bija pārņēmis tas laimīgais mēmums, kas ir tik labi zināms visiem, kam kaut uz brīdi ir izdevies sasniegt apsolīto zemi.

Atpakaļceļā mēs negaidīti sastapām kontroli enerģiskā Juročkas Semjoniča personā. Te gan jāpaskaidro, ka uz Gailīšu līnijas neviens no kontrolieriem nebaidījās, jo bez biļetes brauca pilnīgi visi. Jo, braucot pa šo līniju visi taču dzer, bet iedzēruši cilvēki nebaidās ne no kādas kontroles, tieši otrādi - viņiem viss ir debesu rasa. Bet vēl svarīgāk par drosmi ir tas, ka iedzēruši cilvēki vienmēr ir gatavi dalīties savā priekā un pacienāt arī kontrolieri. Tāpēc uz visiem tiem gļēvajiem pervertiem, kas tomēr bija nopirkuši biļetes, Semjoničs skatījās ar neslēptu riebumu un dziļu nicinājumu, kā uz spļaudekļiem sev zem kājām. Šo cilvēku biļetes viņš taisnīgās dusmās plēsa uz pusēm un meta uz grīdas. Savukārt, pret bezbiļetniekiem Semjoničs izturējās kā pret radības kroni, ar vēlīgu seju pieņemdams no viņiem sev pienākošos šmigas devu, kas tika aprēķināta šādi: viens grams par katru nobraukto kilometru.

Kas notika tālāk un kā mēs nokļuvām galā, to neviens vairs neatceras, jo pēc Semjoniča apciemojuma es jutu, ka reibstu pāri katram mēram un visi citi arī. Atceros tikai, ka manī atvērās tādi bezdibeņi, mani pārņēma tāda iedvesma, mana dvēsele pacēlās tādos augstumos, ka tas viss varēja beigties vienīgi ar nemaņu un tumsu. Tādēļ neko vairāk par to vakaru es jums pastāstīt nevaru. Savukārt stāstu par pamošanos otrā rītā, nezināmā trepju telpā, sēžot uz četrdesmitā pakāpiena (skaitot no apakšas) un spiežot pie sirds koferīti jūs jau paši labi zināt...

Lūk, tāds bija brauciens uz brīnišķīgajiem Gailīšiem, kuri beidzot ir parādījušies arī uz latviešu kultūras kartes, pateicoties Uldiņa T. rūpēm un pūlēm. Sirsnīgs paldies viņam par to! Jā, varbūt tulkojums ir tapis pārāk ilgi un nav gluži ideāls. Nu un, kas par to? Viss ir labi, tā arī vajag. Kā teica Veņička: „Visam pasaulē ir jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.”