Vietām sajauktās ēdenes

idioti, nudien idioti kā no maķ peremaķ miesām nākuši:))

es pārlasīju vēlreiz recenziju un (ar zināmu pārsteigumu) komentārus. es palieku pie sava pirmā slēdziena - recenzija ir sūds. jūsu komentāri viņa brālis.
tik iedomīgu, pašiemīlējušos un paštaisnu publiku tikai delfos vai oho satikt, jūs dzirdat un saprotat tikai paši sevi. jums nav diskusija ar mērķi atrast patiesību, bet trio, kur katrs gorīdamies dzied savu solo, katrs ar saviem vārdiem un melodiju, galā pat aizmirstot - vispār a par ko bija runa

Man personiski ļoti nepatika šī recenzija.ne saturā, ne it īpaši formā. Negribu nevienu apvainot, taču man šķita tāda ļoti paštaisna un pašapmierināta (krieviski labāks teiciens - samovljubljennij) spriedelēšana. Ārkārtīgi un ārprātīgi moderna lieta, protams, kur nu mums - pāķiem TĀDUS smalkumus saprast, ka ks latviešu valodas gramatika aizvietojusi (laikam kamēr mēs gulējām) ar x, teikumus tagad nemoderni sākt ar lielo burtu, un priekš kam, patiešām smags darbs.
Lai nu ko, bet, pēc šādas recenzijas lasīšanas, recenzējamo darbu rokā ņemt nav nekādas vēlēšanās.

"tad nu sanāk,ka neesmu savējais ne latviešiem,ne Rīgas krieviem(nelīdz te nekādas semečkas,ne treniņtērpi),bet man jau arī nemaz negribas kādam kļūt par savējo."
Tieši tā. Ja runājam par literatūru - tai nav jābūt nekādā sakarā ar savējiem. Ja runājam par latviešu literatūru - tās vienīgā vērtība ir sakars ar savējiem. Tā vispār nav literatūra.
"Izbanotais,tiešām,tu esi jēdzīgs komentētājs"
Vienkārši normāls. Uz latvju literātu fona norma ir izcilība.
"nevis kā tie resnie kaķi uz KKF naudas."
Tas gan ir garām. KKF nauda nu gan nav nekas resns, un naudas dēļ par to var cīnīties tikai lūzeri. Tāpēc jau arī ir tāds līmenis - jo šajā "nozarē" apgrozās tikai tie, kam pat KKF šķiet nauda, jo īstu naudu nekad nav redzējuši, un tad nu publiski histēriski ubagot no valdības grašus, lai tikai nepiegrieztos bodīte šiem grafomāniem, kas neko citu (tātad - vispār neko) neprot.

"Kā"strādā uzreiz lielajās valodās"... Vai tas nozīmē,ka latviešu rakstniece dzīvojot visu mūžu kaut kādos "kalna naukšēnos"sāk rakstīt krieviski?"
Kāda starpība, kur rakstnieks dzīvo! Svarīgi, lai lasītājs dzīvotu nevis kaimiņos, bet lai viņam pofig rakstītājs.

"Bet krievi,kā jau mēs zinām,ir tik literatūrcentriska tauta,ka var norauties pa purnu dēļ nepareizi citētas Ahmatovas."
Protams! Ja raksti krieviski un citē - tad pareizi! Ja nejēdz - neraksti! (Vai raksti latviski savam pudeles brālim - tur tava vieta.)

"Un vispār ārzemniekus krievi nemaz nelasīs."
Blēņas! Krievi lasīs, ja viņus interesēs uzrakstītais. Pofig, kas to rakstījis!

"Un briti nelasītu arī šito iepriekšējo"
Laikam gan. Ja nu tikai kā bauru meitu insightu bauru meitos - lai nospļautos.

Manis teikto Tu saprati pareizi: katram latvietim, kas ir spējīgs uzrakstīt kaut ko lasāmu ne tikai saviem korišiem vai tiem svešiniekiem, kas tajā pašā Maximā rindā stāv, uzreiz jāizpeld jūrā, kur to ieraudzīs sveši cilvēki un lasīs vai nelasīs atkarībā no tā, ir vai nav ko lasīt. Pārējiem (~visiem) atliek vien kult vētru t.s. latviešu literatūras glāzē, rakstīt samocītas vārdu čupas par Bankovski, lai Ogriņš slavē, u.tml.

"autoritātes, uz kuru paļauties literatūras vērtējumā"
"ar filologa izglītību"
Abrīnojami, kā ieēdies pat neliterātōru apziņā šis stulbums, kāpēc visa latvju literātūra ir drsā: ka literāri autoritatīva esot filologa izglītība!

Bet pilnīgi nopietni - tiem, kas drusku domā. Es pravietoju, ka par vienlaikus populāriem un tiešām lasīšanas vērtiem latviešu autoriem turpmāk kļūs tikai tie, kas strādā uzreiz lielajās valodās, kas pie "sava" latviešu lasītāja atlec no atsitiena. Mēģināt tiešā veidā kļūt par kulta autoru latviešu lasītāju masās - tas ir vienlaikus neiespējami un bezjēdzīgi: tas nevar izdoties, jo latvieši paši nesaprot, ja no malas nepasaka priekšā, un tas pilnīgi nekas nav pat ja izdotos, jo latviešu vienkārši ir par maz gan kultam, gan jebkam...

"par grāmatas autoru zināms visai maz vai pat nekas, vienīgi tas, ka šim puisim ir potenciāls kļūt par mūsdienu latviešu pirmo kulta autoru."
Dīvaini. Kā gan varētu kļūt par pirmo? Ja ir jau bijis Lācītis, ir bijis Ozols - viendienas kultiņi. Vai var ar viendienas Romāniņu (jā, tak Rukšāne arī!) kļūt par kultu? Šķiet, pat pie latviešiem ne. Laikam jau tomēr visā, kas jelkad kļuvis par kaut cik noturīgu kultu, bijis arī kaut kas oriģināls.

"esi slikts rakstnieks"
1. Tu neesi lasījusi.
2. Tu arī nemaz nespētu saprast. Piemēram, mani dzīvie teksti ir pilni spēlēšanās ar vārdiem un frāzēm, skaņām un mājieniem - kā Tev it kā valodā trūkstot. Tādā daudzumā un līmenī kā man tā nav neviena cita latvieša tekstā - bet Tu to nespētu uztvert, Tev vajag vēstījuma tipa sacerējumu - "latviešu prozas vidusmēru".
3. Šis Tavs "spriedums" ir tipiskā latviešu literatūrkritika, par ko jau visu esmu pateicis.

Bukovskis ir truls kretīns. Viņa lasītāji tāpat. Man pamatskolā bija klasesbiedrs, kas, basītī iemetis bumbu grozā, bļāva pa visu laukumu "Pimpis pežā!" Bet vēlāk viņš pārauga Bukovski, tāpēc par ģēniju nekļuva. Domāju, Bukovskis sāka rakstīt ākstīdamies un bija reāli pārsteigts, ka kāds to lasa. Tāpat kā mūsu Fredis: kad viņš ar džekiem iekrekstēja pāris ākstīgu dziesmiņu, viņš tak nedomāja, ka kāds to uzskatīs par mūziku un dzims grupa "LT".

"cilvēki ir dažādi"
Protams. Es nekad neesmu teicis, ka visam jābūt vienādam. Es tikai nesaprotu, kāpēc visā tajā dažādībā nevarētu būt ARĪ kaut kas priekš manis.No šīs recenzijas saprotu: atkal priekš citiem.
"Un Tava piedāvājuma izpratne - uzrakstīt - vienkāršu lasāmu stāstu arī būtu ļoti atšķirīga."
Es nekad nemētājos ar nedefinētiem jēdzieniem. Atkārtoju, ko tas nozīmē: "Lineārs vēstījuma tipa sacerējums, kas soli pa solim ved lasītāju pa personāžu piedzīvojumiem, un rezultātā viņš uzzina šos piedzīvojumus, neko vairāk."
"tas par ko Tu pats sajūsminies - kā jau par paša radīto"
Par ko es sajūsminos, arī precīzi zinu, un ir pilnīgi vienalga, kas to radījis.
"citam varbūt nav interesants"
Tikai normāli.
"vai pat nokaitina."
Un tas jau ir nevis normāli, bet labi: atbilstoši autora iecerei maniem stāstiem daļa muļķu noteikti jānokaitina, un tas vienmēr notiek.
"kas tad ir labs"
Pilnīgi tukšs jautājums, kamēr nedefinē, kas ir labs. Tāpēc es vienmēr analizēju, KĀDS ir teksts. Vai tas man patīk vai nepatīk, tas ir sekundāri: no manas recenzijas lasītājs var iegūt priekšstatu, vai tas VIŅAM patiks vai ne, neatkarīgi no tā, vai viņa gaume sakrīt ar manējo.
„Tu visu laiku slavē savus stāstus”
un nekad neviens nav sniedzis nevienu pretargumentu.
„bet man tie neliekās nekādi izcilāki par latviešu mūsdienu prozas vidusmēru.”
Kā jau teicu.
"Es tiešām domāju,ka kaut cik profesionāla literatūras kritika mums šobrīd nav."
Ne profesionāla, ne neprofesionāla. Latviešiem kritiķu nav, paši rakstiķi elš savas subjektīvās emocijas viens otru par otru, pat nenojaušot, ka kritikai vajag saturēt kādu informāciju par vērtējamo darbu. Šī Frīdvalda recenzija, uz latviešu recenziju līmeņa ir pilnīgs šedevrs, kaut patiesībā vienkārši normāla, tāda, kādam recenzijas bāzes modelim bez navarotiem ir jābūt. Līdz labai recenzijai, kādas tagad pazīstu daudz (gan ne Latvijā), trūkst ne tik daudz. Piemēram, spilgtu citātu autora valodas un stāsta noskaņas raksturošanai - tas ir ļoti būtiski. Piemēram, daudzajos murgos par "Gaetāno Krematosu" (kurus to autori uzskata par recenzijām) līdztekus nemitīgajai tukšvārdībai, ka tajā esot kaut kāda izcila savdabīga valoda, tikai daži bija iecitējuši arī pa kādam šās "izcilās savdabības" paraugam. Un paldies viņiem par to: uzreiz kļuva skaidrs, ka tekstam nepiemīt nekas no tā, ko par to elš literātōri.
Tagad saprotu, ka, bišķi pakacinot Frīdvaldu tāpēc, ka viņš ir Frīdvalds, esmu aizmirsis pašu galveno: visā nopietnībā izteikt viņam pateicību par recenziju, kas patiešām tāda ir un kas man sniegusi skaidru priekšstatu par vērtējamo daiļdarbu un ļāvusi izdarīt izvēli. Tas ir tieši tas, kam recenzija ir paredzēta un ko gandrīz neviens latvju „ŗecenzents” nav spējīgs uzrakstīt – bet Frīdvalds ir viens no retajiem domāt un domu izklāstīt spējīgajiem (ko jau daudzkārt esmu teicis).
Un, protams, apsveicu Vidmantos!

"Izlasīju (..) Mārtiņa Galenieka stāstu.
(..) varbūt valoda, literārās vērtības ir labas,izcilas un pat daudzsološas"
Galenieka stāstā izcils nav pilnīgi nekas. Tas ir vienkārši normāls, lasāms stāsts par saprotamu tēmu lasāmā latviešu valodā. Viens no daudziem lasāmiem stāstiem, kādus kādreiz rakstīja. Ne vairāk. Nekādu interesantu saturisku pavērsienu, nekādas īpašas intrigas un negaidīta atrisinājuma, nekādu valodas pērļu un nekāda pārdomu vērta mesidža. Vienkārši lineārs vēstījuma tipa sacerējums, kas soli pa solim ved lasītāju pa personāžu piedzīvojumiem, un rezultātā viņš uzzina šos piedzīvojumus, neko vairāk. Un noteikti neko vairāk, nekā gaidījis: mazāk gaidīt nav iespējams. Bet situācijā, kad sen vairs neviens nespēj vai negrib uzrakstīt vienkārši lasāmu stāstu par tēmu, kad piedāvā tikai mazāk par to, par ko mazāk gaidīt nav iespējams, arī vienkārši normālais bez kā negaidīta izceļas.

„pilsētu kā baudu un slazdu labirintu. varoņa fiziskie atbalsta punkti pilsētnieciskajā pasaulē ir tai tipiski – alkohols, spēļu zāles, vieglās”
Tik tipiski, ka neieintriģē.

„narkotikas, dzertuves un pārvietošanās svešās mašīnās, tāpat kā dzīvošana par svešu naudu. kamēr sižeta līniju veido galvenokārt kā čūskas zirnekļtīklā savijušies grēcīgu sieviešu ķermeņi”
Izklausās nodrāzti.

„izmisīgi rāpjas paradīzes meklējumos, līdz atrod to lauku klusajā pieticībā.”
Un beidzas ar latvju klasisko morāli!

„centrālais tēls Tomass”
Vārds arī neliecina par izdomu.

„alkohola patēriņa ziņā pārspēdams bukovska personāžus”
Vai tiešām kādam tas var būt interesanti…

"uztveri līdz augšai pievēmuši citi jaunie literāti, publiski atkailinot savu vājumu, gaudulību, nevarību un pasaules lāpīšanas alkas”
Tas gan tiesa, bet recenzija kaut kā nerada ticību, ka te būs kas oriģinālāks. (Tāpat kā pati atzinība Gerkena romānu konkursā.)

„šis beidzot ir pavisam citāds jauna latvieša literāta romāns,”
bet izskatās, ka pavisam tipisks nelatvieša.

„kādu sagaidām no 21. gadsimta pilsētā pieauguša raxtoša jaunieša. te ir nežēlība, miesaskāre, bet pāri visam tāds kā eņģelisx vieglums, kurā varonis, darot ļaunu, pats neriskē kļūt ļauns, jo nes sevī kādu pirmatnēju, gaismas pilnu spēku, kas nekad viņam neļautu kļūt par nelieti situācijās, kādās salūztu minētie pasaules lāpītāji.”
Tad ļaunā un labā koncepts arī vēl? Nu, Frīdvald, vai nu Tava gaume uz vecumu zaudē erekciju, vai, vēršot recenziju uz vidējiem prātiem, esi pārsapinies meistarībā.

„tomass nespēj atrast vienotu valodu ar savu ģimeni”
Oriģināli.

„svešās kāzās gandrīz paved svešu līgavu”
Atgādina manas padomju zēnības tipiskākos dzērājvaroņstāstus, retumis pat uz patiesiem notikumiem balstītus un pat bez "gandrīz".

„kā mazs zēns uzticas tikko iepazītai striptīza dejotājai un tur viņai doto solījumu,”
bet viņa šo sāpīgi pieviļ (nezinu, cenšos extrapolēt uzdotajā oriģinālajā virzienā).

„līdz radikāli mainās pretēji pats saviem uzstādījumiem, kad sastopas ar citu pasauli, kurā valda miers, klusums un cilvēku savstarpēja uzticēšanās.”
Šo žanru mūsu kopīgajā jaunības laikmetā sauca par sociālistisko reālismu.

„fakts, ka esat iepazīstināti ar grāmatas finālu, nemazina baudu lasīt pašu romānu”
Ja romāns patiešām ir lasīšanas vērts, tad jāatzīst, ka neveiksmīga ir recenzija.

„romāna varonis nav vienkāršs dzīves baudītājs un dzērājs, bet apmaldījies eņģelis”
Atkal banalitāte.

Diemžēl vienu konkrētu potenciālu lasītāju šī recenzija par lasītāju nepadarīs. Tam gan nav nekādas nozīmes, tikai viena cilvēka viedoklis: nav žēl, ja citi sakuls prognozēto kultu.

Zini, arnold, te lieta vienkārša. Nosaucot recenziju un mūs par sūdiem, tieši tu pats te ienes delfu un oho līmeni. pacelt vai noturēt satori līemni tu varēji nereaģējot uz to,ko tu uzskati par sūdu, bet uzrakstot gudru,jēdzīgu utt. - komentāru, tādu ,kas spētu izraisīt diskusiju .
Kaut gan - pavēro pats - par zeķēm un sandalēm lasītāji labprāt izteicās, bet par ko nopietnāku - nav interese. Toties ir argumenti,ka tāpēc,ka te visi citi ir sūdi un cūkas.
Ko tu rakstīsi drūmā rudens-ziemas vakarā,ja tagad - pašā vasaras kulminācijā spēj tikai izvemties - verbāli?

Zini, csdd,ko tu tur mānies, Tu tāds pats krievs kā es francūziete, vai teiksim - ņujorkiete. Nav nevienā Kurzemes mazpilsētā neviena krieva. Ja vēl kāds bija, tad pēc valodas referenduma aizrijās ar aizvainojumu uz latviešiem un aizbrauca uz labākām zemēm labāku laimi meklēt.
Kas attiecas uz izbanoto. Skribelē savus komentārus kā visi citi, tikai izceļās ar savu neatlaidību un stūrgalvību. Pats neko ģeniālu uzrakstīt nevar, tad nekas cits neatliek,kā visus kritizēt. Vari jau mani saukt par viņa mazo māsu, bet tiešām - tikai par mazo.

Visi krievu autori.Vai Tu krievs esi?
Vēl ir tā,ka manā vērtējumā ir labāk,ja izlasa mazāk, bet kārtīgi. Man ir tā, ka ja nepatīk - tad nelasās, bet īsti vaļā nelaižos. Bet piemēram, Paviča Hazāru vārdnīcu , vai Rušdi romānus varēju lasīt tikai ļoti dozētos daudzumos, jo tie priekš manis ir ļoti ļoti piesātināti.
Nabokovu un Peļevinu esmu lasījusi tikai pa vienam darbam, bet - nu ne īsti priekš manis. Savukārt, Sorokinu negribu lasīt. Mani jau kolēģe brīdināja, ka drausmīgi rupšš esot. Ar meitu aizgāju uz Ledus grāmatas lasīšanu JRT un nezināju , kur no kauna likties. Beigās bērns mani mierināja, kad es enerģiski taisnojos. Fuj. Nav priekš manis.
Lūk, kāpēc mārketinga triks ar lieliem burtiem būtu smieklīgs - nesaprotu. Jo tas vispār nav smieklīgi, sevišķi, kad saproti,ka esi uzķērusies un esi iztrikota.

Zini, izbanotais,ir prātīgi ņemt vērā profesionāļu viedokļus.
Es daudz ko esmu mācījusies,klausoties , kā izlasītās grāmatas vērtē tādi cilvēki. Protams, tas nav obligāti - un tomēr.
Man ir kolēģe,kura ir ļoti inteliģenta, viņai ir eksaktā izglītība. Un man ir ļoti interesanti kā viņa vērtē izlasītās grāmatas. Jo viņa atkal ierauga un izceļ tādas nianses, detaļas,ko "palaiž" garām citas izglītības un pieredzes cilvēki.

Vai tad Tu, Izbanotais ,raksti ar mērķi kļūt par kulta rakstnieku?
Lūk, Haruki Murakami. Nav nekāda lielā valoda - viņa dzimtā jāpāņu, bet skaitās kulta rakstnieks.
Labai literatūrai ir jābūt kā logam, kā durvīm, kā papildus iespējai ar cita prātu, ar cita emocijām ieraudzīt šo pasauli un cilvēku šajā pasaulē un pasauli šajā cilvēkā. It kā tik vienkārši - kā jau viss ģeniālais, bet tai pat laikā - nu - ko vēl te kasies , izbanotais? Kur tad ir Tavi kulta romāni?

Redzi, csdd,man šķiet, ka te ir reize,kad izšķirošais nav izglītības, bet cilvēciskais faktors. Esmu no tiem,kam pašai patīk izdarīt secinājumus,spriedumus. Neticēsi, bet jau piekto mēnesi lasu 50 Greja nokrāsas. Nepatīk,bet nepadodos. Nespēju identificēties ne ar vienu no situācijām utt. Tūlīt tūlīt jāsākās darbībai moku istabā, varbūt tad beidzot tikšu gandarīta. Kāpēc mocos? Jo man svarīgi formulēt savu viedokli,saprast ,kas ir kas. Žēl vienīgi laika tam.
Par minēto jauno it kā kulta romānu. Skaidra lieta,ka tas ir mārketinga triks. Jo romāns nav pat pieejams lasīšanai plašākai publikai, bet jau kāds steidzās to izziņot par kulta romānu.
Esmu jau par to rakstījusi. Man teica - Daces Judinas romāni - tie ir kā latviešu Meitene ar pūķa tetovējumu. Ņēmu rokās romānu,kuru tā nekad nebūtu īpaši meklējusi un lasīju un jutos zemiski piekrāpta. Nu ja kaut ko tādu var salīdzināt ar S.Larssona talantu, tad jau es varu pieteikties gan par Parisu Hiltoni, gan Hannu Ārenti vai Angeliku Merkeli, teiksim.
Tāpēc ir svarīgi lasīt pašai un spriest pašai. Ne akkurāti tā, ka izlasīt visus lata sērijas romānus. Un tomēr.
Vēl ir tā, ka mana problēma ir tā,ka man nav īstas autoritātes, uz kuru paļauties literatūras vērtējumā. Man ir labi draugi ar filologa izglītību, bet mums tik būtiski mēdz atšķirties viedokļi,ka nevar paļauties uz izglītību vien.
Jā, nu tā nezinu - vai diemžēl , vai par laimi, vai vienkārši - tā ir, bet reklāma, mārketings - labs iesaiņojums,tā pat pēdējo mēslu var pasniegt par kaut ko izcilu.
Bet - atkal - nesaki hops, pirms grāvis pārlekts. Lasījusi to jauno romānu neesmu un pēc būtības, es te tikai ar dakšām pa debesīm pabakstos.

Tu iemācies manu vārdu rakstīt, sīkais nelieti csdd . Un tad paspriedīsim par literārajām vērtībām.

Izbanotais, es neesmu morāli gatava ar tevi vienoties par kaut ko. Tas man gandrīz tas pats,kas ar tevi sabučoties, bet to gan es negribu.
Tad es labāk saku, ka esi slikts rakstnieks un tad tu mani varēsi atkal lamāt u tad atgriezīsies iepriekšējā lietu kārtība.

Es nepiekrītu Tev Frīdvald, ka Tu citus sauc savā vārdā.
Mani nesauc, negribu.
Tepat Satori, vai kaut kur citur, izlasīju tādu apgalvojumu, ka valoda, kurā nenotiek spēlēšanās ar vārdiem ir nolemta nāvei. Un to izlasot nosppriedu,ka latviešu valoda ir pārāk stīva, smagnēja, mazkustīga.
Man pietrūkst draiskuma, jautrības, kustības - pārsteigumu.

Tad vēl - nu padomājiet paši. Dzīvojam mierā un labklājibā. Nu ir kaut kāda neapmierinātība ar to, ka mums miljonāri regulāri jāapdāvina un sev viskas regulāri jāliedz un tomēr. Kopumā jau dzīve ir varen skaista un jauka. Un tad izdomāt par ko rakstīt ? Grūti. Augšminētais romāns - pēc satura pārstāsta - tas pats tukšītis kā visi citi - kā es dzēru,kā es šņaucu, kā es reibu, kā es drāzu. Nu Beigbeders jau to visu mums ir franciski eleganti pasniedzis. Nu kam man vēl latviskais variants par to pašu ? ....

Viena lieta,ka ir 21.gs. - daudz kas ir mainījies un ļoti strauji mainās.
Cita lieta- es domāju,ka autoram ir jābūt personībai. Jābūt ne tikai ar prasmi pastāstīt, bet arī ar domu - ko pastāstīt.
Te pieminēja Bukovski. Esmu lasījusi viņa grāmatu Ženščini. No sākuma man likās savdabīgi un seksīgi. Jo vairāk uz beigām nāca, jo es arvien vairāk satracinājos. Netīrs cūka, nodzēries meŗkaķis, kas meklē un atrod pusslimas, vai riktīgi slimas sievietes, tad seksuāli tās izmanto un pēc tam vēl raksta romānus un ar to lielās. Un ir jau bariņš pielūdzēju kaut kam tādam visā pasaulē. Mēģināju paklausīties jūtjūbī viņa dzeju un sapratu, ka nevaru - nespēju. Aizkatra vārda - zemisks cilvēks.
Vai Frenk Zapa - man pietika ar vienu viņa dziesmu par mazgadīgo prostitūtu - baigi izsmējīgs un ironisks. Mērkaķis, taču neaizdomājās, kāpēc tā mazā meitene kļuva par prostitūtu.
Nu tā. Sex sells good, protams,kā nu bez tā. Viss pārdošanai.

Es domāju,ka ir tā, ka cilvēki ir dažādi - intereses, izglītības līmenis,orientācijas,vecums utt. ir tik atšķirīgi. Tāpēc kādu lasītāju daļu noteikti aizraus un sajūsminās arī minētie stāsti.
Un Tava piedāvājuma izpratne - uzrakstīt - vienkāršu lasāmu stāstu arī būtu ļoti atšķirīga.
Tu pats esi rakstījis stāstus, varbūt arī šobrīd raksti - un tas par ko Tu pats sajūsminies - kā jau par paša radīto, citam varbūt nav interesants, vai pat nokaitina.
Tad paliek lielais jautājums - kas tad ir labs stāsts, labs romāns, laba literatūra.
Es tiešām domāju,ka kaut cik profesionāla literatūras kritika mums šobrīd nav. Nezinu. Varbūt ir, tikai es neprotu atrast kur tā ir.

Man savulaik ļoti patika S.Larrsona Meitene ar pūķa tetovējumiem. Lasīju visu nakti. Bet mana kolēģe saka -tur viss bija tik paredzami, ka viņai bija garlaicīgi lasīt.
Tu visu laiku slavē savus stāstus, bet man tie neliekās nekādi izcilāki par latviešu mūsdienu prozas vidusmēru.
Baudu jau arī katrs tomēr gūst gan pa savam,gan katram tā kaut ko savu nozīmē.

Izlasīju, gan šo recenziju, gan Mārtiņa Galenieka stāstu.
Mans vērtējums ir tāds - varbūt valoda, literārās vērtības ir labas,izcilas un pat daudzsološas, bet - ne Galenieka stāsts, ne šī romāna satura atstāsts mani neiedvesmo, mani neinteresē.
Manā izpratnē,lai kāds darbs kļūtu par nr 1, tam ir jābūt ne tikai labi uzrakstītam, bet ar salīdzinoši universālu saturu,jēgu.
Savulaik es ar uz putām lūpām rakstīju par Ulbergas Zaļo vārnu un tieši satura dēļ. Tas man likās tik vien amorāls un zemisks. Lai ar balvas iedotas tam tik un tā - nu nav tas romāns izskanējis tālāk sabiedrībā, es teiktu - lasītāju atbalss nav gūta tomēr. Un tie kritiķi tādi aizdomīgi lai es noticētu,ka romāns paliks ar savu vietu latviešu literatūras vēsturē.
Nezinu - Gerkens jau laikam ir īstais sponsors un vērtētājs, īsti viņa garā, bet mani kā mūsdienu strādniecības pārstāvi, kura tomēr ir gaužām čakla lasītāja, ne interesē, ne pārliecina šādi maz - un lielstāstiņi.
Un tad vēl tā Frīdvalda nekaunīgā ākstīšanās - nelietot lielos burtus. Nekas optimistisks - es teiktu.