Viens karš, trīs pāri briļļu

Par šodienas populārās politiskās kultūras atribūtu ir kļuvuši attēli, kuros Francijas prezidents Emanuels Makrons tiekas ar Kremļa saimnieku – viņš tiek sagaidīts pie garum gara galda, kurš spētu uzņemt veselu delegāciju. Ne tikai Makrons, bet arī citas amatpersonas ir saskārušās ar šādu uzņemšanu, tomēr simbolisms atšķiras – kamēr Krievijas amatpersonu kontekstā tas parāda varas vertikālē iekodēto subordināciju, Francijas prezidenta "atsēdināšana" bija mērķtiecīgs pazemojums un demonstrēja Kremļa attieksmi. Kara gads parādījis, ka attālums starp galda galiem vērtību ziņā ir vēl lielāks, nekā šķita, pie tā apsēžoties pirmoreiz, tomēr rietumu galā sēdošo pieeja risinājumiem ir bijusi atšķirīga.

Par atšķirīgiem skatījumiem uz starptautisko kārtību un tās funkcionēšanu rietumvalstu un Krievijas perspektīvās varam uzskatāmi spriest jau kopš 2014. gada Krimas aneksijas. Diemžēl ar šo klajo Krievijas atšķirīgās vērtību sistēmas demonstrāciju nebija gana, lai atmodinātu Rietumu līderus no viņu "demokrātiskā miega".

Apstākļos, kad uzvaras tiek izcīnītas ne tikai kaujas laukā un ir šķietami vairojusies politiskās elites izpratne par vārda spēku, īpaša uzmanība tiek pievērsta ik vārdam, kas izskan no politisko līderu puses. Krievijas Federācijas prezidents šajā kontekstā ir neapstrīdams čempions – viņa retorika izceļas ar īpašu pasaules skatījumu un tās raksturojumu. Taču tikpat liela uzmanība šobrīd ir vērsta uz to, kā savu redzējumu par pasauli un situācijas attīstību būvē Eiropas līderi. Šajā naratīvu kaujā ilgākie spēlētāji, kas joprojām ir amatā, – Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclers Olafs Šolcs – arī ir izcēlušies ar savu unikālo vēstījumu.

Garais diplomātijas galds

2017. gadā Emanuels Makrons sevi pieteica kā ļoti spēcīgu līderi. Viņš daudz runāja par ES dziļāku integrāciju, lai cik paradoksāli tas nebūtu, tieši drošības un aizsardzības jomās. Uz Angelas Merkeles politiskās ēras beigu un Borisa Džonsona fona Makrons patiesi izcēlās ar harismu, spēcīgu intelektu un svaigu skatījumu, kā arī radīja iespaidu, ka šis skatījums varētu tikt realizēts. Tas, savukārt, rada vēl jo spēcīgāku kontrastu viņa skatījumam uz Krieviju.

Makrona izvēlētā "mīkstā" pieeja Putinam balstās izpratnē par pasauli, kurā valda demokrātijas, kompromisa un taisnīguma principi. Kamēr Putins sludina atziņas par Rietumu nerimstošo ļaunumu un draudīgo predispozīciju, Makrons ir pretrunīgs, šķietami cenšoties apvienot neapvienojamo. Viņa skatījums uz Krieviju un Ukrainu kā vienlīdzīgām pusēm Krievijas aizsāktajā karā Ukrainā, lai arī ārkārtīgi demokrātisks, tomēr ir nevietā apstākļos, kad bez mazākajām šaubām atšķiram melno no baltā. Laikā, kad lielākā daļa demokrātiskās Rietumu sabiedrības dzīvo pēc moto "aci pret aci", viņa vēstījums kļūst uzkrītošs.

"[..] Atšķirībā no dažiem citiem es nedomāju, ka mūsu mērķim būtu jābūt pilnīgai Krievijas sakāvei [..] Tā nekad nav bijusi Francijas pozīcija un nekad par tādu nekļūs." [1]

"[..] viens no svarīgākajiem punktiem, kuriem mums būtu jāpievēršas – kā prezidents Putins vienmēr ir teicis –, ir bailes par NATO pienākšanu pie durvīm un ieroču izvietošanu, kas varētu apdraudēt Krieviju. [..] Šis temats būs daļa no tematiem miera panākšanai, tāpēc mums ir jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, kā aizsargāt mūsu sabiedrotos un dalībvalstis un kā sniegt garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie pārrunu galda." [2] 

"[..] miers var tikt atjaunots tikai ar vienošanos, kas atbilst starptautiskajam likumam. Pārrunas būs iespējamas tikai tad, ja [..] Ukraina to vēlēsies un Krievija labticīgi tam piekritīs. [..] pārrunas būs veiksmīgas, ja Ukrainas suverenitāte tiks respektēta, tās teritorija atbrīvota un drošība aizsargāta. Krievijai tagad ir jāsaprot, ka tā nevar uzspiest savu gribu militārā veidā, pat ciniski to papildinot ar viltus referendumiem bombardētajās un tagad okupētajās teritorijās." [3]

Makrons atklāti runā par garantiju sniegšanu agresorvalstij, tādā veidā validējot Putina gadiem ilgi uzturēto retoriku attiecībā uz NATO un apdraudējumu Krievijai. Aicinot sniegt garantijas Krievijai, Francijas prezidents apliecina Putina naratīvu par situācijas strupceļu. Tas atspoguļo disonansi starp Rietumu pasaules situācijas traktējumu, piemēram, attiecībā uz NATO paplašināšanos un to, ka Krievija šo paplašināšanos vienmēr ir uztvērusi par apdraudējumu tās suverenitātei. Makrons skaidri parāda, ka savā situācijas traktējumā cenšas balansēt starp Rietumu vērtību aizstāvību, ticību diplomātijai un pretinieka argumentu validēšanu – tas ir bīstami apstākļos, kad karadarbība nerisinās tikai fiziskajā kaujas laukā. 

Lai arī Makrona naratīvs var tikt uztverts divdomīgi, prezidents atzīst situācijas nopietnību. Vienlaicīgi, viņa skatījumā, risinājums joprojām tiek meklēts pastāvošajā kārtībā, kas ir pretrunā ar Krievijas reālajām darbībām. Skaidri apzinoties Krievijas veiktos pārkāpumus un radītos draudus, Makrons tomēr neuzskata, ka mēs jau šobrīd dzīvojam izmainītā pasaulē, kur spēks vairs netiek mērīts tikai ekonomikas valūtā. 

"[..] Tas, kam esam liecinieki kopš 24. februāra, ir atgriešanās pie imperiālisma un koloniju laikmeta. [..] tie, kuri šodien klusē, atbalsta jauno imperiālismu, modernu cinismu, kas sašķel mūsu starptautisko kārtību, bez kuras miers nav iespējams. [..] Mūsdienu imperiālisms nav eiropeisks vai rietumniecisks. [..] Jo ilgāks ir šis karš, jo vairāk tas apdraud mieru Eiropā un mieru pasaulē. Tas mūs virza uz plašāku, pastāvīgāku konfliktu, kur visu suverenitāti un drošību nosaka varas attiecības, armijas izmērs, alianšu noturība un bruņoto grupējumu nolūki. [..] kur tie, kuri saredz sevi kā spēcīgākus, vēlas pakļaut tos, kurus uzskata par vājiem [..]" [4]

Francijas prezidents skaidri apzinās situāciju un Krievijas izdarītos starptautiskās kārtības pārkāpumus. Viņa naratīvs pēc būtības sastāv no divām centrālajām atziņām. Pirmā – Krievijas iebrukums Ukrainā ir gluži kā vīruss, kas ar imperiālisma idejām draud inficēt un izjaukt pastāvošo starptautisko kārtību. No tā izriet otrā – tie paši mehānismi, uz kuriem balstās šī kārtība, ir nepieciešami, lai situāciju risinātu. Proti, Francijas prezidenta skatījumu caurvij diplomātijas ideja un ticība esošās kārtības efektivitātei.

Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka paustās idejas mijiedarbojas ar valsts interesēm un politiķu ambīcijām. Makrons jau sākotnēji ir mēģinājis uzņemties mediatora lomu miera sarunu panākšanā, kas izskaidro ieņemto naratīva kursu. Veiksmīga šīs lomas realizācija neapšaubāmi vairotu gan Makrona personīgo politisko kapitālu un kredibilitāti paustajām idejām, gan Francijas pozīcijas. Taču šis skatījums ir riskants – karadarbība turpinās un mēs redzam, ka citas Eiropas valstis, Lielbritānija un ASV intensificē gan savu retoriku, gan materiālo atbalstu Ukrainai. Tas palielina risku Francijas diplomātiskajam skatījumam palikt marginalizētam. Makrona diplomātiskā pieeja skaidri parāda demokrātisko vērtību spožumu un postu. Brīvība, taisnīgums un vienlīdzība ir vērtības, kuras demokrātiskā sabiedrībā tiek respektētas. Diemžēl tās var padarīt spēlētāju ārkārtīgi neaizsargātu brīdī, kad pretinieka izpratne par šo vērtību nosargāšanu ir absolūti pretēja.

Vērtību prizma

Vācija jau kopš 90. gadiem ir atradusies neviennozīmīgās attiecībās ar Krieviju. Kā viena no lielākajām ES bloka politikas veidotājām tā vienmēr ir bijusi līdere rietumniecisko vērtību un politikas uzturēšanā, taču politiskās biznesa saites un Putina personiskās saites ar Vācijas eliti, kuras vēl arvien spēcīgi sasaistīja zināmu politiķu un uzņēmēju paaudzi ar Krieviju, bieži noteikušas tās pieņemtos lēmumus. Nevar runāt par Vācijas pašreizējo pozīciju, nepieminot Angelu Merkeli, kura kļuva par Vācijas mūsdienu politikas simbolu, tostarp attiecībās ar Krieviju, kur kanclere spēja demonstrēt diplomātiskās spējas, "saglabājot seju". Olafs Šolcs, Vācijas kanclers kopš 2021. gada, ieņēma šo amatu vien dažus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Savā retorikā viņš izceļas ar Putina naratīva instrumentu izmantošanu. Turklāt Vācijas kanclers nav tik skopi diplomātisks kā Makrons. Līdz ar to Šolcs ir piedzīvojis ugunskristības – redzējums par situāciju, kuru daudziem politiskās elites pārstāvjiem šķietami bija pat grūti aptvert, viņam bija jāsniedz vien dažus mēnešus pēc stāšanās amatā. 

"[..] [Karš] ir mēģinājums mainīt robežas Eiropā ar spēku [..] Viņš [Putins] apdraud neskaitāmu Ukrainas – Krievijas māsas nācijas – pilsoņu dzīvības. [..] Uzbrukums Ukrainai ir prezidenta Putina mēģinājums pagriezt atpakaļ laiku. Tomēr nav iespējams atgriezties 19. gs., kad lielvaras noteica mazāko valstu likteni. [..] Aukstā kara laikā, kad lielvaras sadalīja pasauli savā starpā ietekmes zonās. [..] laikā pirms 1989. gada. [..] Viņš viens pats nes pilnu atbildību par to. Šis karš ir Putina karš [..]." [5]

Analizējot Šolca uzrunu, jāizceļ vairākas lietas. Pirmā – Šolcs izmanto paša Putina plaši izmantoto apzīmējumu ukraiņiem un Ukrainas iedzīvotājiem – "māsas nācija". Šādas retorikas lietošanu var uzskatīt par bīstamu, jo tā zināmā mērā leģitimizē Putina argumentāciju par Ukrainas iedzīvotājiem kā "brāļu tautu" – apzīmējums, ko viņš lietojis ārkārtīgi bieži, gan runājot par 2014. gadā anektētajām teritorijām, gan šī brīža kara kontekstā. Otrkārt, Šolcs ļoti skaidri iezīmē reālijas un kategorijas, kurās Putins domā – atgriešanās pie impērijas, pie Krievijas apziņas, par to, ka nevar būt dižena Krievija bez Ukrainas. Atkal – retorika, ko izmantojis pats Putins. Treškārt, uzsvars uz Putinu kā vienīgo atbildīgo par karu. Šis redzējums ir interesants vairākos aspektos. Kara pirmajos mēnešos gan politiskajā elitē Rietumos, gan sabiedrībā pastāvēja ekspektācijas par lieliem protestiem no Krievijas sabiedrības puses. Diemžēl šie spriedumi jau atkal demonstrēja vērtību un domāšanas kategoriju plaisu, kas pastāv starp rietumvalstīm un Krieviju, un Rietumu nepietiekamo izpratni par Krievijā notiekošajiem procesiem.

Šolcs demonstrē izpratni par Krievijas impēriskajām ambīcijām, norādot uz to, ko jau iepriekš piesaukuši daudzi pētnieki – Putins domā aizvadīto gadsimtu kategorijās un vairāk nekā jebkas cits par to liecina Ukrainas teritoriju aneksija. Šolca starptautiskās kārtības skatījums ir balstīts mūsdienu realitātē, kur neeksistē buferzonas vai ietekmes zonas, vismaz militārā izpratnē. Kur spēku nosaka nevis tanku skaits, bet ekonomikas rādītāji un potenciāls.

 "[..] Prezidents Putins ir uzsācis šo karu ar vienu vienīgu mērķi – sagrābt Ukrainu. Pašnoteikšanās un politiskā neatkarība viņam neko nenozīmē. [..] Tas ir imperiālisms! Tā ir katastrofa mūsu globālajai miermīlīgajai kārtībai [..] Putins atteiksies no sava kara un savām imperiālisma ambīcijām, ja sapratīs, ka viņš nevar uzvarēt. [..] Tāpēc mēs nepieņemsim Krievijas diktētu mieru un neatzīsim viltus referendumus." [6]

Šolcs ir līderis, kurš izmanto Putina retoriku, lai caur viņa pasaules redzējumu konstruētu naratīvu par Vācijas nostāju pēdējā gada laikā. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš savās runās demonstrē izpratni par Krievijas pasaules redzējumu, tāpēc viņa paša skatījums salīdzinoši ir daudz pragmatiskāks. Kanclera runās spēcīgi parādās apziņa par Krievijas uzsāktā kara graujošo ietekmi uz starptautisko sistēmu, kārtību un vērtību sistēmu, pēc kuras dzīvojam. Šolcs skata pasauli caur demokrātisko vērtību prizmu kā vienīgo pareizo pastāvēšanas stāvokli. Vienlaikus tieši vērtību apdraudējums ir viens no naratīva pīlāriem Putina runās, kurās tiek uzsvērts – Rietumu vērtības apdraudot Krievijas eksistenci.

Ceļojums alternatīvā realitātē 

Uzreiz būtu jāsāk ar to, ka Putina retorika ir krasi atšķirīga no Eiropas kolēģu izteikumiem. Un runa nav tikai par to, kas tiek teikts jeb kāds naratīvs tiek būvēts, kā fakti tiek sagrozīti. Putinu atšķir viņa spēja runāt "brīvi", necenšoties samierināt dažādu pušu intereses. Jāatzīmē, ka valoda un argumentācija, ko Putins izmantojis pēdējā gada laikā, nav jauna. Pamatā Putins balstās uz jau iepriekš vairākkārt paustām atziņām par Krieviju, tās vietu pasaulē un Rietumu apdraudējumu. Ar tām viņš ir brīvi rīkojies vēl pirms Krimas aneksijas un turpināja to darīt līdz pat pagājušā gada februārim. Patiesībā Putins savu skatījumu uz starptautisko kārtību skaidri formulēja un noteica jau pirms apmēram piecpadsmit gadiem. Protams, daudzi pētnieki kā pagrieziena punktu viņa retorikā varētu piesaukt slaveno 2007. gada Minhenes uzrunu. Taču jāņem vērā, ka Putins stāstu par Krievijas vietu pasaulē ir vērpis ilgi un pakāpeniski. Putina skatījums uz starptautisko sistēmu un Krieviju tajā balstās uz vairākiem centrālajiem elementiem.

Krievijas vieta starptautiskajā sistēmā ir neapstrīdama. Taču Kremļa saimnieka skatījums uz šīs sistēmas darbību, Krievijas iespējām tajā un mijiedarbību ar citiem spēlētājiem ir atšķirīgs no Rietumu redzējuma. 

"[..] Neskatoties uz visām domstarpībām starptautiskajās attiecībās, Krievija vienmēr ir bijusi par vienlīdzīgas un nedalāmas drošības sistēmas izveidošanu, [..] Krievija aicināja Rietumus uz godīgu dialogu, uz kompromisu, saprātīgiem lēmumiem, rēķināšanos ar viens otra interesēm. Viss veltīgi. NATO valstis nevēlējās mūs sadzirdēt, un tas nozīmē, ka patiesībā viņām bija pavisam citi plāni." [7] 

Krievijas skatījums uz pasauli tiek konstruēts, balstoties uz realitātes izkropļošanu, kur Krievija ir tā, kas tiecas uz miermīlīgu dialogu. Krievija ir tā, kura uzstāj uz starptautiskās drošības sistēmas saliedētību. Un Krievija ir tā, kura pastāv par visu valstu sadarbību un vienlīdzību. No Putina redzējuma izriet tāds starptautiskās sistēmas attēlojums, kurā Rietumi, cenšoties nosargāt savas varas pozīcijas, diskriminē un izmanto vājākās valstis, kā arī apzināti nesadarbojas ar Krieviju. Šajā versijā Rietumi ir tie, kuri uzkurina un paildzina konfliktus.

"[..] agri vai vēlu gan jaunajiem starptautiskās kārtības multipolārajiem centriem, gan Rietumiem nāksies sākt vienlīdzīgas sarunas par mūsu kopīgo nākotni." [8]

Tajā pašā laikā Putina naratīvā jaunā pasaule jau ir atnākusi un jaunā kārtība jau darbojas. Viņa skatījumā jau šodien pasaule ir sašķelta un multipolāra – Rietumi pret pārējo pasauli. Putina izpratne par multipolaritāti nebūt nenozīmē to, ka ir plašāks loks ar vienlīdz spēcīgām valstīm. Putina izpratne par multipolaritāti nozīmē plašu loku ar spēcīgām valstīm, kur Krievija ir noteicošais spēlētājs. 

Krievijas tiekšanās uz diplomātiskiem risinājumiem un "negodīgā Rietumu pārvaldītā pasaules kārtība" ļauj skatīt pasauli no mūžīgā apdraudējuma prizmas. No vienas puses, tas ir fizisks militārs drauds ar NATO pietuvošanos Krievijas robežām.

"[..] veidojās mums absolūti nepieņemams drauds, turklāt tieši pie mūsu robežas. Viss liecināja par to, ka sadursme ar neonacistiem, banderoviešiem, uz kuriem likmes lika ASV un to jaunākie kompanjoni, būs neizbēgama. [..] Krievija deva preventīvu triecienu agresijai. Tas bija piespiedu, savlaicīgs un vienīgais pareizais lēmums." [9]

"[..] Runa ir par neatliekamiem, nepieciešamiem soļiem suverenitātes, drošības un Krievijas teritoriālās vienotības aizsargāšanai [..] Rietumu mērķis ir novājināt, dezintegrēt un iznīcināt mūsu valsti. [..] Un tādi plāni viņiem ir jau sen. [10]

No otras puses, tas ir drauds vērtībām. Vērtībām, kuras nesaskan ar rietumnieciski pagrimušo pasaules skatījumu, kurā uzdzīvo pedofili, tiek promotētas viendzimuma attiecības un noliegta reliģija.

"[..] Mēs nekad neatteiksimies no mīlestības pret dzimteni, no ticības un tradicionālajām vērtībām, no senču tradīcijām, no cieņas pret visām tautām un kultūrām. [..] Tāda [Rietumu] tikumības degradācija ir kļuvusi par pamatu ciniskām Otrā pasaules kara vēstures falsifikācijām, vairojot rusofobiju, slavinot nodevējus, ņirgājoties par viņu upuru piemiņu, izsvītrojot to drosmi, kuri ieguva un izcieta Uzvaru." [11]

Morālais Rietumu kultūras pagrimums kā drauds Krievijas sabiedrībai, tās vērtībām un reliģijai Putina naratīvā sastopams jau vismaz desmit gadu. Tradicionālās krievu vērtības un to iekļaujošais pasaules skatījums ir tas, kas ļauj Putinam veidot stabilu stāstījuma bāzi par apdraudējumu – fizisku un garīgu –, kas nāk no Rietumiem un cenšas iznīcināt Krieviju un tās sabiedrību.

Interesanti ir tas, ka Putina skatījumā apzīmējums "Rietumi" kontekstuāli biežāk tiek asociēts tieši ar ASV, kamēr Eiropas valstis tiek pastarpināti pakārtotas šim naratīvam, atstājot ASV kā galveno vainīgo pie visa notiekošā. Protams, šajā pasaules skatījuma versijā Krievija ir vienīgā valsts, kas spēj pretoties hegemona diktātam.

"[..] Amerikas Savienotās Valstis, īpaši pēc PSRS sabrukuma, sāka runāt par savu unikalitāti, ar to pazemojot ne tikai visu pasauli, bet arī savas satelītvalstis, kurām nākas izlikties, ka neko nepamana, un visu to paklausīgi norīt. Bet mēs esam cita valsts. Krievijai ir cits raksturs." [12]

"[..] Viņi par savu ieroci izmanto rusofobiju, desmitiem gadu laikā mērķtiecīgi kāpinot naidu pret Krieviju, pirmkārt, jau Ukrainā, kuru viņi gatavoja antikrieviskā placdarma liktenim, savukārt pašu ukraiņu tautu pārvērta par lielgabalu gaļu un iegrūda to karā ar mūsu valsti." [13] 

Zīmīgi, ka kopš karadarbības izvēršanas Ukrainā Krievijas prezidents ir veidojis divu līmeņu skatījumu uz notiekošo. No vienas puses, kā redzams augstāk minētajos citātos, Ukraina un citas valstis ir tikai lelles, kuru auklas rausta manipulatīvās Amerikas Savienotās Valstis. Šāds naratīvs atbildību par kara gaitu, eskalāciju un citiem notikumiem uzliek uz viena līdera pleciem. Savukārt, Ukraina šajā naratīvā ir gandrīz upura lomā – nespējīga pretoties un tāpēc spiesta padoties Rietumu diktātam un tapt izmantota kā instruments Krievijas vājināšanai. 

No otras puses, Putins nav bijis skops savos izteikumos par Ukrainu, skaidrojot Krievijas iebrukuma pareizību un vienlaicīgi veidojot savu glābēja tēlu. 

" [..] Pirms gada, lai aizsargātu mūsu cilvēkus mūsu vēsturiskajā zemē, lai nosargātu mūsu valsts drošību un likvidētu draudus, kas nāca no neonacistiskā režīma, kas bija izveidojies Ukrainā pēc 2014. gada apvērsuma, tika pieņemts lēmums par speciālās militārās operācijas īstenošanu. [..] Kopš 2014. gada Donbass [..] ticēja un gaidīja, ka Krievija nāks palīgā." [14]

Manipulācija ar vēsturiskiem faktiem un notikumiem, reliģijas un kultūras piesaukšana kā neapstrīdama un nemainīga faktora esamība ir bijis pamats Putina skaidrojumam (jo viņš neattaisnojas), kāpēc Ukrainai jābūt daļai no Krievijas. Tas kombinācijā ar naratīvu par to, ka Ukrainas iedzīvotāji ir jāglābj no Kijivas režīma, reizē mobilizē Krievijas glābēja misijas izpratni par Krievijas neatkārtojamo lomu pasaules kārtības nodrošināšanā, veido pārliecinošu vēstījumu par Kremļa rīcības pareizību, patiesumu un cēlsirdību.

Putina pasaules redzējums spoguļo sakropļotu realitātes versiju, kurā Krievija ir nevis agresors, bet glābējs, kur starptautiskā sistēma ir nevis iekļaujoša, bet diskriminējoša, kur draudi nāk nevis no Austrumiem, bet no Rietumiem un kur demokrātiskās vērtības it kā ir jāsargā, bet vienlaikus no tām jābaidās. Koriģējot skatījumu uz notikumiem, idejām un starptautisko kārtību, Putins ir konstruējis pasauli, kura kalpotu viņa interešu realizācijai un savas varas nodrošināšanai – gan iekšpolitiski, gan kaimiņvalstīs. Putina retorika precīzi atklāj plaisu vērtībās un pasaules uztverē, kas šobrīd pastāv pasaules sabiedrības apziņā. 

Ticēt kārtībai 

Uz šo brīdi nevienam nebūtu jāšaubās par to, uz ko ir spējīga Krievija un tās valdošā elite un cik ļoti ačgārnu realitāti tā ir gatava konstruēt, lai sasniegtu savus mērķus un apmierinātu savas intereses. Pēc 2014. gada Krimas aneksijas atsevišķas sabiedrības grupas asi kritizēja Rietumu reakciju uz notiekošo un rietumvalstu absolūti naivo skatījumu uz to, kādu pasauli reālajā dzīvē cenšas izveidot Kremļa saimnieks.

"Умом Россию не понять" [15] – šīs četrrindes nosaukums bieži tiek piesaukts virtuves sarunās par Krievijas politiku mirklī, kad diskutantiem aptrūkstas saprātīgu izskaidrojumu kādai noteiktai rīcībai. Jautājums – vai Eiropas politiķi, kā Šolcs un Makrons, joprojām cenšas rast saprātīgus, racionālus skaidrojumus? Vai arī beidzot ir saredzēta Krievijas un Putina naratīvā ietvertā "raibā pasaule", kurā valda vienas valsts diktāts, miera un vienlīdzības noliegšana, kā arī morāls pagrimums un apspiešana? Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. No vienas puses, nedz Makrons, nedz Šolcs un citi Eiropas līderi nevar noliegt Krievijas demonstrēto spēka politiku. Vienlaicīgi tas nav pietiekami, lai liktu visiem "izkāpt" ārpus sava pasaules redzējuma rāmjiem. Abi līderi saglabā ticību starptautiskās kārtības funkcionalitātei, skatot notikumus tās ietvaros, taču nenoliedzot, ka Putins vairs nedarbojas šajos rāmjos. Kamēr Makrona nākotnes vīzijas pilnībā balstās uz diplomātiskiem risinājumiem un pieeju, Vācijas kanclera skatījums piedāvā nelielu naratīva pretspiedienu Krievijas veidotajam pasaules konstruktam.

[1] https://www.reuters.com/world/europe/macron-france-wants-russias-defeat-not-crush-it-2023-02-18/
[2] https://www.reuters.com/world/europe/macron-says-new-security-architecture-should-give-guarantees-russia-2022-12-03/
[3] https://www.elysee.fr/en/emmanuel-macron/2022/09/20/speech-by-the-president-of-the-french-republic-at-the-uunited-nations-general-assembly
[4] https://www.elysee.fr/en/emmanuel-macron/2022/09/20/speech-by-the-president-of-the-french-republic-at-the-uunited-nations-general-assembly
[5] https://www.bundeskanzler.de/bk-en/news/televised-address-by-federal-chancellor-olaf-scholz-on-the-russian-attack-against-ukraine-2007846
[6] https://www.bundeskanzler.de/bk-en/news/speech-by-olaf-scholz-2128554
[7] Putina uzruna 9. maija Uzvaras dienā. 2022. gada 9. maijs.
[8] Putina uzruna Valdaja konferencē 2022. gadā.
[9] Putina uzruna 9. maija Uzvaras dienā. 2022. gada 9. maijs.
[10] Vladimira Putina uzruna 2022. gada 21. septembrī.
[11] Putina uzruna 9. maija Uzvaras dienā. 2022. gada 9. maijs.
[12] Putina uzruna 9. maija Uzvaras dienā. 2022. gada 9. maijs.
[13] Putina uzruna par mobilizāciju. 2022. gada 21. septembris.
[14] Putina uzruna Federālajai Asamblejai 2023. gadā.
[15] "Krieviju nevar saprast ar prātu."

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".