Autores foto
 
Proza
18.09.2020

Vasara provincē

Komentē
1
Saglabā

izteikta robežas sajūta starp pavasari un vasaru. pēdējie dārza sparģeļi mērcē. jāļauj, lai aug. viss smaržo pēc ziedošām ābelēm un ceriņiem. groziņš ābeļziedu kaltējas tējai. guļu ar maijpuķīšu vāzīti pie deguna. parīt Vasarsvētki.

***

pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs. viegls lietus noskalo putekļus. ejam ar zirgu pļavās. nometu pavadu un aicinu viņu darīt, ko vien vēlas. zirgs dzīvespriecīgi pamet dibenu gaisā un metas auļos. mēs lielā ātrumā slīdam pa bezgalīgas mīlestības mākoni. kaut kur blakus griež grieze, tālāk sasaucas dzērves. grāvmalē zied bezdelīgactiņas, smaržo pēc slapjas zāles, un zirgam no degunapakšas kā popkorns sprāgst stirnas.

***

mitra un sutīga tveice turpinās arī pēc lietus. vēlā vakarā gaiss šķiet kā svaiga, smaga un bieza ceriņsmaržas zupa. pirmo reizi šogad ūdens liekas tik silts, ka var iepeldēt ezerā, apgulties uz muguras un skatīties debesīs. tās ir biezas un samtaini gaišpelēkas. virs ūdens virsmas lidinās sikspārņi, kurkst mežonīgs varžu koris, katrā krūmā pa lakstīgalai, augstu gaisā sasaucas svīres, un ceļas maiga, pūkaina migla. mežs aicina un vilina. tas liekas tik dzīvs, virmojošs, iekļaujošs un runīgs. krēslā pilns neskaidru čukstu un gandrīz nemanāmu, bet mazliet ķircinošu pieskārienu. perifērās redzes laukā dejo laumas. purva takas atzarā zvēra siluets. cauna, tā tu?

***

man patīk, kā karstums izduras man cauri, uzkarsējot, izkausējot un pārvēršot lielā, verdošā, asiņainā un taukainā masā visu, kas manī iekšā. es gribu piesūkties pilna ar versmi, tā, lai nekam citam nav vietas, un tā, lai man pietiek visai garajai, melnajai ziemai.

***

pusnaktī basām kājām eju caur Pilskalna mežu. nevienu nesatieku, pat odi nekož. mežs klātbūtnīgs, vērojošs un labvēlīgs. guļu uz muguras ezera vidū un skatos dažās spožās un daudzās ļoti blāvās zvaigznēs. ūdens siltāks nekā čuras. ezers ir mana baznīca. pirmie šīs sezonas sudrabainie mākoņi. smaržo filadelfi, maijrozītes un pojenes. jūnijā gribētos spēt vispār negulēt, būt klāt un pieredzēt gan dienu, gan nakti. krēslu, vakarus, rītus, pēcpusdienas, launaglaiku, saullēktus, saulrietus, tveici un mēnessgaismu.

***

es gribētu būt sapnī, ko nemierīgā un caurā miegā sapņo miglains mežezers. sapnī par tveici, par smagu, dūmakaini pelēku mākoni, ko sasper pērkona negaisā tieši virs ezera, par pielijušu egļu skuju smaržu, par to, kā smaržo lietū izmirkusi briežu govs, kas nonākusi ezerā padzerties. es gribētu būt sapnī, ko sapņo mežezers vasaras naktī, kad laiks starp putnu aizmigšanu un pamošanos ir tik īss kā mazliet garāka izelpa. sapnī par dzeltenzaļu ziedputekšņu miglu ezera arvien atvērtajā acī. es gribētu būt sapnī, kas lēnlēni izplēn ar pirmajām vēl miegaino putnu balsīm, rimti aizvijas starp priežu stumbriem, kad rītausma nāk satīt kamolā palsās jūnija nakts ēnas un iemet tās koku zaros, kur tās paliek karājoties līdz nākamajam vakaram. es gribētu pamosties kopā ar ezeru, kad tā rāmajam dzidrumam ņirbošu zosādu uzmet vēss rītavējš. es gribētu kūpēt kopā ar viņu, kad saule paceļas virs mežu galiem un izklāj karstu staru lakatu pār tumšajiem ūdeņiem. es gribētu tā kūpēt un izkūpēt.

***

saulgriežu vakars. mana svētā ezera krastos mirdz elektrozaļi jāņtārpiņu lukturīši. ezerā čum un mudž ļaudis. putekļaini grantinieki ritinās mūsu priekšā, un uz tiem čum un mudž zvēri. trīs zaķi, lapsa, stirnu buks un aļņumāte ar bērnu.

saulgriežu rītā jāju apvidū. pirmā pļava nopļauta, tajā peļo vanagu pāris un lapsa. otrajā pļavā zāle un puķes zirgam līdz vēderam. neprātīgi salda un medaina smarža. lēkšos liekas, ka slīdu laivā pa zaļu, smaržīgu zāļu jūru. pēc tam peldinu zirgu Miegupē.

nopļauta, vīstoša zāle, nepļauta, ziedoša zāle, zirga sviedri, lielais jasmīnkrūms sētā, pojenes dārzā, sāk ziedēt liepas, istabā žūst kumelītes, salvija un timiāns, ezera ūdens, saulē sasilušas priežu mizas. siena laiks.

***

tumsa sāk izritināt savus kamolus. ada jaunas bezgalīgas tumsas un spelgoņa naktis.

drīz.

jūtu ledainu pavedienu lēni un klusi slīdam caur mugurkaulu.

***

ir lavandu laiks un piparmētru, un asinszāļu laiks, un sākas arī vīgriežu laiks. lecot bez pieckapeikas pilnmēnesim, plika nopeldos Klievja otrā krastā, kopā ar pīli un diviem viņas bērniem. liekas, ka daba vēl kavējas kalna galā, viss vēl šķiet spožs un lekns, un svaigs – augošs, nevis briestošs.

tepat blakus, Jāņkalnā, brēc ausainās pūces bērni.

***

Vecajā parkā smaržo liepas. pirmo reizi šosezon nopeldos aukstākajā šīs pilsētas ezerā. nav auksti. tikai lietus līst. karaliskās lilijas sāk ziedēt, un tumsa nolaižas jau sajūtami ātrāk un biezāka. pēc lietavām un vēsuma dārzs uzbriedis. vajadzētu sākt lasīt skābos ķiršus – kamēr sirojošie strazdi vēl kavējas.

ceļmalas pilnas ar vīgriezēm, ugunspuķēm, baldriāniem, birztalu nārbuļiem un sarkano āboliņu. bet skaistāka par visu ir gaisma. pārpasaulīga, silta un majestātiska vienlaikus. šis gads būs ne tikai pandēmijas, bet arī iespaidīgāko varavīkšņu gads. mākoņos rotājās visas pelēkā un rozā nokrāsas. vakars gan stindzīgi auksts. jūlij, no kā tu baidies?

***

suņuburkšķu pļava pārvērtusies par vīgriežu pļavu un joprojām nav nopļauta.

mūsu iestaigātās takas nogrimušas zālē. zirgs dedzīgs un ātrs, un spēkpilns.

***

guļu šūpuļtīklā un skatos, kā pa kokiem lēkā vāveres. drusku smird pēc sūdiem. droši vien kāds netāls kaimiņš sūknējis atejas bedri. mazliet sāp galva. gaidu negaisu.

***

vakar stundu pirms pusnakts peldēju tumsā, vējā un lietū. šovakar pusnaktī ūdens virsma gluda un nekustīga kā ledus, vien viegli trīsuļo zvaigžņu atspulgi. komēta ir prom. klāt pirmā Perseīda. viņas nāk, lai uzmirdzētu un dziestot rautu vasaru sev līdzi tumsā. pa kumosam vien, pa kumosam vien. vēsi un atturīgi tavu vakaru apskāvieni, jūlij. vismaz ezera ūdenī vēl pagaidām glabājas saule. august, es ceru, ka tu būsi maigāks un kaislīgs.

***

vakars. braucu pa šoseju starp rūsganiem, zeltainiem un zaļgandzeltiem laukiem, gar govju fermām un ganībām. mašīnā skan truck driver country. pa pļavām klīst dzērves, stārķi un balti kaķīši. visu ietver pauspapīra krāsas dūmaka. smaržo siens, pēdējās vīgriezes, kūstošs asfalts un putekļi. pilns ceļš ar lauktehniku. pļāvēji, grābēji, miglotāji, kombainētāji, piekabes, vālotāji, presētāji, placinātāji, ķīpotāji, ruļļotāji un skābsienotāji. zirgi uz ganiem iet tikai naktīs. pārējā laikā slēpjas no dunduriem nojumēs. galvas dziļākajos stūros, astes uz ārpusi propelleros. zeme turpina rotējot krist kosmiskajā tukšumā, un viss ir kārtībā.

***

dārzs pilns ar bitēm, kamenēm un tauriņiem. ir arī dažas spāres. sienāži sisina. flokši smaržo un jau birst. pupas savijušās pirmatnējos džungļos – kaut kur to stīgu galos ir ieeja debesīs. zālītē mirdz baltie dzidrie, un, kastēs salikti, žāvējas sīpoli un ķiploki. strauji briest ķirbji, sarkst tomāti, bet gurķu biežņā allaž kāds gurķis paliek nepamanīts un pāraug. kabači sagūluši zem lielajām kabačlapām kā sivēni baltiem, spīdīgiem sāniem. otrreiz zied salvija. istabā žāvējas kliņģerītes, pelašķi un raudene. vajadzētu aiziet pēc vībotnēm un kaut kur atrast biškrēsliņus.

vakaros zem šūpuļtīkla čabinās ezis, virtuvē vārās milzu cūku pupu katls, un lielajā gobā iesēžas Lielais Lācis. vasara vēl dejo, bet aizvien vairāk aizelšas un pagurst. nakts mostas agrāk, un zvaigznes mirdz spožāk. tikai dunduri nav pamanījuši, ka sācies augusts. un tur tālu, tālu bez manis notiek Sansusī.

***

gaismā parādījusies tā nepielūdzamā un nežēlīgā rūsganā nokrāsa, kas bez liekām ceremonijām nokauj ilūziju, ka vasara, saule, zaļums un siltums varētu būt mūžīgi. rīti un vakari aizvien naskāk grauž dienu no abiem galiem.

gaiss pilns putekļu, bet pļavas – lapsu.

baidos no dienas, kad aizlidos svīres.

***

augusta otrās puses debesis klusas. svīres jau kādu nedēļu prom. Gaujienas kapusvētki pagājuši. saule pazūd pirms deviņiem. krēslā eju caur Pilskalna mežu un cenšos saplūkt viršus. virši zied. ezera ūdeņi tumši un silti kā tēja. ceļas migliņa. bērni lec ūdenī no laipas, kliedz un šļakstās. virs ūdens vakariņo sikspārņi, un man gar degunu aizpeld čūska. krēslā nevar saprast – kāda. mājupceļā pa ceļmalām rosās eži un no krūmiem uzglūn kaķi. tvanīgi siltas un dzestri vēsas gaisa strēles sagūlušās kārtās viena aiz otras. sen nav lijis. kaut kas saldi smaržo.

***

vasara vakar saplaisāja. pa visām spraugām stihiski lien iekšā rudens. nakts gaiss vairs neglāsta un neveldzē, bet kož un dzeldē. zvaigznes līst straumēm – ar treknām, sarkanām astēm. sienāži močī trance diseni, tālumā laiski sarejas suņi, un no ābeles nolec kāds zaļš un tārpu sagrauzts ābolēns. viss ož pēc rudens. zvaigznes līst straumēm, un zem tām ir liels, majestātisks un bezpersonisks miers. uz mirkli mana personīgā bezgalība samijas vietām ar kosmisko. tikai žēl, ka man salst.

Inese Tone

Inese Tone dzīvo pasaulē skaistākajā mazpilsētā, ēd dārzeņus, skatās kā ganās viņas zirgs, braukā pa grantiniekiem un palīdz KVADRIFRONAM būt par KVADRIFRONU.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!