Publicitātes attēls
 
Kino
19.10.2021

Vasara, kurā mēs bijām vienas

Komentē
0
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) filmām. Šajā publikācijā Linda Curika raksta par Ārilla Ēstina Ommundsena un Siljes Sālomonsenas filmu "Māsas: mūsu vasara ar superspējām" (Norvēģija).

Nešaubos, ka ir daudz vecāku, kuriem liekas, ka no viņu bērniem sanāktu brīnišķīgi aktieri filmā par viņiem pašiem. Šķiet, to nodomāja arī režisori Ārills Ēstins Ommundsens un Silje Sālomonsena, par filmas galvenajiem varoņiem izvēloties savus bērnus un veidojot filmu par divām meitenēm, kas nonāk situācijā, kurā tām jāizglābj tētis.

Lielākā daļa bērnu filmu ir par bērniem, kuri ir īpaši, un/vai par to, kā bērni vieni dodas piedzīvojumos un pa ceļam vēl atrisina noziegumus, izglābj pasauli vai, kā tas ir šajā gadījumā, kādu no vecākiem. Šī ir filma, kurā vienam no bērniem patiesi ir superspējas, tomēr ne mazāk īpašs ir arī otrs bērns, kurš ir normāls un par to priecājas. Nu labi, patiesībā jau tikai tam normālajam bērnam liekas, ka viņš ir normāls. Jo kas tur normāls bērnā, kas tāds vēlas būt un lasa visas LEGO instrukcijas? Ja sekošana instrukcijām, ikdienas pierakstu veikšana dienasgrāmatā un atbildīga attieksme pret to, kas jāņem līdzi, dodoties pārgājienā, neskaitās superspēja, es nezinu, kas skaitās.

Skatoties šo filmu, mani nepameta pārdomas par to, kas ir tās mērķauditorija. Pieaugušajiem šī filma ir pārāk bērnu filma. Tomēr neesmu pārliecināta, ka bērni vecumā līdz 12 gadiem varētu izturēt filmu, kuras krietna daļa paiet, skatoties, kā meitenes staigā pa skaistajiem Norvēģijas mežiem.

Filma ir silta un ar maigumu runā arī par vecāku garīgo veselību. Filmas galveno varoņu Billijas un Vegas mamma atrodas slimnīcā, jo "veselu gadu nogulēja", un varam noprast, ka viņai ir depresija. Filma ar empātiju stāsta par vecākiem, kam neizdodas, bet kas tādēļ nekļūst par sliktiem vecākiem.

Es rakstu šo recenziju, fonā klausoties Ministru kabineta preses konferenci, kurā tiek ziņots, ka atkal būs kārtējā mājsēde. Pagājušajā mājsēdē vājais posms, kam radās garīgās veselības traucējumi, izrādījās bērni un pusaudži. Kad par to lasīju ziņās, centos būt saprotoša, tomēr man kā nepaklausīgam un niķīgam piecgadniekam gribējās kliegt: "Un kā tad ar mani?" Kārtējā mājsēde, kārtējā mājskološana, mājēšana, mājtīrīšana un mājstrādāšana. Un tā visa beigās – mājvājprāts. Un no turienes diemžēl radīsies mammas, kuras "nogulēs gadu", jo kas gan parūpēsies par tiem, kam jārūpējas par visiem? Es ļoti ceru, ka tās, kurām patiesi vajadzēs laiku savai garīgajai veselībai, to atradīs un būs arī, kas par to samaksā.

Sargājiet sevi. Un tad, kad paliek skumīgi, paskatieties šo filmu kopā ar saviem pus-tīņiem.

Linda Curika

Man ir grāds politikas zinātnē un pētniecības pagātne. Agrāk pētīju iekļaujošu izglītību. Interesējos par dzimumu līdztiesību. Nepatīk pašmērķīgi un garlaicīgi teksti un sarunas. Patīk suņi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!