Par Kriša Salmaņa izstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2023).
Es uzaugu ar visuresošo viedokli, ka lielākās nebūšanas mūsu sabiedrībā un valstī ir skaidrojamas ar padomju mantojumu. Deviņdesmitajos tas bija pašsaprotami un nenovēršami. Šāds viedoklis, tāpat kā pārliecība, ka paaudžu nomaiņa mūs atbrīvos no pagātnes lāsta, vienoja ietekmīgākās politiskās partijas, kultūras cilvēkus un vismaz daļēji arī ekonomisko eliti. Taču kādā brīdī padomju mantojuma arguments sāka likties neaktuāls; mazinājās arī argumenta analītiskā vērtība. Manā gadījumā, iespējams, var vainot vairāk nekā 50 biogrāfiskus darbus, kurus 2000. gadu beigās izlasīju, lai uzrakstītu disertāciju par to, kā Latvijas rakstnieki, aktieri, skolotāji, žurnālisti, politiķi, bijušie kompartijas nomenklatūras darbinieki u. c. publiski runā par padomju okupācijas ēru. Viena lieta, kas krita acīs, bija memuāristu noturīgā vēlme salīdzināt, kā bija toreiz (padomju laikā) un kā ir tagad. Varēja redzēt, ka šāda salīdzināšana gan vienoja, gan šķīra dažādu paaudžu cilvēkus.
Par "toreiz un tagad" kā pašizpratnes rāmi atgādina arī Kriša Salmaņa izstāde "Rūgts" Kim? laikmetīgās mākslas centrā, jo tās mērķis ir rosināt domas par padomju laika atstātajiem nospiedumiem mūsu estētiskajos priekšstatos. Izstādē tiek demonstrētas jocīgas mutācijas starp padomisko habitus un Rietumu civilizējošo dzīvesstilu [1]. Šī hibrīdā postpadomju lietu daba uzrunā tieši un bez mājieniem no ģipškartona gleznām, dekoratīva skapja fragmenta, kas uzsēdināts virsū hruščovkas silikātķieģeļu sienai, no eiroremontu iemiesojošā plastmasas loga piecstaru zvaigznes formā un vateņiem, kas imitē smalku modes zīmolu. Tikmēr, atvadoties no Pārdaugavas pieminekļa (darbi "Uzvara" un "Otrais valsis") un apcerot Krievijas maigās varas izpausmes ("Oroks"), Salmanis atļaujas parādīt politiski daudz asākas un atklātākas grimases, kuras liek uzdot mulsinošo un neērto jautājumu: vai tas viss patiešām ir beidzies un palicis pagātnē?
Izstādes kuratore Zane Onckule mudina mūs uztvert Salmaņa darbus caur "bezsajūsmas ironijas" prizmu. Tas man atgādina Ričarda Rortija izpratni par liberālo ironiju kā radikālām un nemitīgām šaubām par vārdu krājumu, kuru intelektuāļi izmantoto realitātes, arī pagātnes, aprakstīšanā [2]. Taču šāda ironija netiek izmantota Salmaņa vizuālajā valodā. Būtībā ir redzams tieši pretējais – dominē aizrautīgs, brīžiem plakātisks un autora subjektivitāti atkailinošs sarkasms (bet ne pašironija!), kas satur kopā visnotaļ atšķirīgos mākslas darbus, līdzīgi kā montāžas putas nostiprina izstādes objektus. Ar plastmasu, lētiem metāla stiprinājumiem, spožām ventilācijas caurulēm un montāžas putām apzināti kultivētais prastums virza uz dziļākām pārdomām par vērtību spriedzi un hierarhijām, kuras mūsu reģionā izveidojušās pēc Aukstā kara beigām.
Skaidrs, ka Krievijas iebrukums Ukrainā saasina Salmaņa mākslas darbu provokatīvumu. Esmu vairākkārt dzirdējis argumentu, ka tieši 2022. gada 24. februāris ir tā īstā robežlīnija, aiz kuras mūsu reģionā beidzās postkomunisms. Vesera belziens, kas izstādē atskan Šostakoviča valša pavadībā, par to skaļi atgādina ("Otrais valsis"). Taču paliekošais rūgtumiņš būtu attiecināms arī uz citu jautājumu loku, kas atrodas ārpus Salmaņa sociālā komentāra par padomju mantojumu. Šī izstāde labi parāda mūsu sabiedrības, tostarp arī paša mākslinieka, nespēju vai nevēlēšanos ielūkoties dziļāk postpadomju paradoksos. Salmaņa uzburtajā ideju un asociāciju telpā kritiskā attieksme pret padomju laiku ir sociāli un politiski tik ļoti pašpietiekama, ka tā ar zināmu vieglumu un atvieglojumu notušē neoliberālās rekonfigurācijas radītās sāpes pēdējo 30 gadu laikā. Taču bez šo sāpju apjēgšanas padomju mantojuma kritiķi sevi novieto uz plāna ledus, zem kura omulīgi snauž politizētas klišejas un banalitātes.
Es apzinos, ka vēršanās pret neoliberālismu ir kļuvusi par labo toni varas attiecības kritizējošu intelektuāļu un sabiedrības pētnieku vidū. Brīžiem rodas iespaids, ka Rietumu pasaulē beidzot ir atrasta visu nelaimju sakne. Taču pārlieku reducējošs skatījums ātri vien zaudē jutīgumu pret pēcpadomju niansēm un nosacītībām. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas neoliberālo uzskatu sistēma ir vadījusi mūsu sabiedrības uzvedību. Atmodas laika politiskajā folklorā leģendārs kļuva filozofa Pētera Laķa izteiciens par Padomju Savienību: "Meitenes un zēni, mums vajag to sagraut un izmētāt akmeņus tā, lai neviens nekad tos vairs nespētu salasīt!" Pārliecība, ka tirgus ekonomika spēs radīt pilnīgi jaunu realitāti izmētāto akmeņu vietā, ka tirgus atrisinās galvenās problēmas un valsti varēs pārvaldīt kā uzņēmumu, lielā mērā definē pēdējās padomju paaudzes jeb 50. un 60. gados dzimušo cilvēku transformāciju no morāli apmulsušā padomju subjekta uz pēcpadomju neoliberālo subjektu. Tieši pēdējās padomju paaudzes pārstāvji ar lielu degsmi deviņdesmitajos sāka veidot Latvijas un citu Baltijas valstu neoliberālo radikāļu identitāti [3].
Pārejas laikā ideja par kopējo labumu pēcpadomju neoliberālajā vērtību sistēmā konvertējās idejā par nacionālo saliedētību. Tikmēr Latvijas politiskā un kultūras elite saliedētības diskursa nomalē aizvirzīja sociālās vienlīdzības ideju. Turklāt politiskās konkurences un saspīlējuma brīžos nevajadzēja lielu piepūli, lai diskreditētu sadalošo taisnīgumu kā modernas, sociāli atbildīgas valsts pienākumu un pārinterpretētu to kā prasību pēc aptraipītajā pagātnē atstātā kolektīvisma un paternālisma. Rietumu labklājības valsts modeli pēcpadomju elite nevarēja atdarināt tikpat veiksmīgi kā neoliberālās prakses. Vismaz pārejas laikā tam bija objektīvi ierobežojumi. Šāda lietu kārtība, kā pārliecinoši parādījusi socioloģe Liene Ozoliņa, Latvijas sabiedrībā nostiprināja pašdisciplīnu un personiskās atbildības uzņemšanos krīzes situācijā, liekot atmest paļaušanos uz valsts atbalstu [4]. Bet tas nav mazinājis sociālo plaisu – nevienlīdzības dažādās izpausmes mūsu valsti pastāvīgi un nepatīkami izceļ starp citām Eiropas Savienības valstīm.
Jautāsiet, kāds sakars šai nelielajai pasāžai par Latvijas sociālekonomisko realitāti ar Kriša Salmaņa rūgtumu? Pēc izstādes apskatīšanas man svarīgs un neatbildēts palika jautājums: vai un kā ir iespējams konceptuāli un tēlaini domāt par padomju mantojumu kopsakarā ar tiem neoliberālās rekonfigurācijas procesiem, kurus atraisīja PSRS izjukšana? Salmanis izstādes ievadtekstā paškritiski skaidro: "Mans padomju mantojums ir estētiskās attīstības traucējumi. Grausti man šķiet tik normāla lauku sastāvdaļa, ka tiem pat nepievēršu uzmanību." Taču grausti un pamestas mājas, tāpat kā tukšo lauku normalizēšana ir ne tikai vēsturiski ievietotas uztveres, bet arī neoliberālās kārtības sekas, kā to ar saviem pētījumiem daudzu gadu garumā ir atgādinājusi sociālantropoloģe Dace Dzenovska [5]. Šo domas pavedienu varam attīstīt tālāk. Vēl nesen laukos sastopamajos graustos ir dzīvojuši cilvēki, kas tagad pārcēlušies uz pilsētu vai emigrējuši. (Jo elastīgs darbaspēks ir degviela, kas darbina neoliberālo ekonomiku!) Un tagad viņi skrūvē prastas "ģipškartona gleznas" Latvijas vai Rietumeiropas vidusšķiras privātmājās. Taču izstāde neaicina spert tālākus soļus šādas kritiskas refleksijas virzienā, kas palīdzētu labāk saskatīt un apjēgt saikni starp padomju mantojuma sociālekonomisko ievietojumu un neoliberālo prakšu vēsturisko ievietojumu. Rezultātā mēs esam aicināti domāt par prastumu kā estētisku problēmu, ignorējot, ka tā vienlaikus ir arī morāla un politiska problēma, kuru ir vērtīgi spēt atpazīt transnacionālā, nevis tikai nacionālā mērogā.
[1] Saskaņā ar franču sociologa Pjēra Burdjē teoriju habitus konceptuāli palīdz aptvert grupai un noteiktam sociālajam laukam raksturīgu dzīvesstilu, gaumi un uzvedības modeļus. Habitus ir noturīgs laikā un telpā, kā arī spēj pielāgoties apkārtējām pārmaiņām (vairāk par šo sk. Burdjē, P. 2004. Praktiskā jēga. Rīga: Omnia mea). Tādējādi "padomisko habitus" var jēdzieniski attiecināt uz padomju laikā iegūtu socializācijas pieredzi, kas vieno ne tikai dažādas sabiedrības grupas, bet zināmā mērā arī paaudzes.
[2] Rortijs, R. 1999. Nejaušība, ironija un solidaritāte. Rīga: Pētergailis.
[3] Lai gūtu pilnīgāku kopainu par Baltijas valstu īpašā neoliberālisma izveidošanos, aicinu iepazīties ar nupat publicēto Jokuba Saligas rakstu: Salyga, J. 2023. Roadmaps to post-communist neoliberalism: the case of the Baltic states. Journal of Baltic Studies, DOI: 10.1080/01629778.2023.2185647
[4] Ozoliņa, L. 2019. Politics of Waiting: Workfare, Post-Soviet Austerity and the Ethics of Freedom. Manchester: Manchester University Press.
[5] Salīdzinājumam sk. Dzenovska, D. 2012. Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm. Rīga: Biznesa augstskola "Turība"; Dzenovska, D. 2020. Emptiness: Capitalism without people in the Latvian countryside. American Ethnologist 47(1), 10–26; Dzenovska, D. 2021. Existential Sovereignty: Latvian People, Their State, and the Problem of Mobility. In The everyday lives of sovereignty: political imagination beyond the state. R. Bryant, M. Reeves, eds. Ithaca, NY: Cornell University Press, 154–174.
1