Vai pirmā pīle, vai pēdējā

Izrāde sava iedarbīguma un atmosfēras ziņā manuprāt samērojama ar Mārtina Skorsēzes filmu "Volstrītas vilks" -- abu darbu varoņi arī šķiet gluži radnieciski un šekspīriski, un jau par šo uzrādījumu un rakstura aktualizāciju vien režisoram un visam ansamblim liels paldies! Meikšāna izrāde gan (atšķirībā no Skorsēzes) virzās no reālā uz abstrakto, un varbūt tāpēc grūti uztverama. Sasniedzot abstrakcijas kulmināciju īsi pirms fināla, kur Ričards pārvietojas no ārējās telpas/ pasaules savā strauji irstošajā iekšējā pasaulē, aģitbrigāde un koncertnumurs tiešām šķita lieks, taču, ja salīdzinām ar mūsdienu kino, tāpat beidzas gandrīz visas filmas -- uz titriem uzliekot kādu daudznozīmīgu dziesmu.
Nevar vērtēt izrādi pēc tā, ko tās veidotāji publiski runā -- te lai par biedinošu paraugu ir Alvis Hermanis, kurš publiskajā telpā dažkārt tā izteicies, ka mati ceļas stāvus, taču ar viņa izrādēm tam lielākoties sakara maz.
Kopsavilkums: "Ričards III" Dailes teātrī -- spēcīga un iedarbīga, domāšanu veicinoša izrāde!

Noskatījos izrādi ar lielu aizrautību.
Manuprāt, izrāde ir niansēti uzbūvēta, lieliska scenogrāfija un izrādes garam atbistoši tērpi.
Domāju, ka Meikšāns ir gudrs, viņš domā citās kategorijās, t.i.īpašs talants, kas pieder tikai retajam.
Viestur, esiet stiprs, kritiku uztveriet kā dzinējspēku!

Nu nav tik traki. Man skatīties bija pat interesanti. Vai tur bija arī kaut kas no Šekspīra-šaubos. Nezinot pašu lugas fabulu, vispār grūti saprast , ko tas Skrastiņš ik pa laikam nobliež un kāpēc. Tas nu tā. Var jau izrādi skatīties arī no cita aspekta. Personīgi mani pārsteidza, tas cik labs bals tembrs ir Olgai Dreģei un kā tas izskan pa zāli. Kāpēc citiem jaunajiem aktieriem tā nav? Teātra vēstnesī Matīsas kundze gan to skidro, bet tomēr.
Katrā ziņā nepievienojos Dailes teātra nopēlējiem. Pēdējā laikā šo teātri bieži apmeklēju un man tur patīk gan teātrī radītā atmosfēra, gan pašas izrādes. Mēs taču uz katru kinofilmu arī neejam. Paskatāmies videorullīti, papētām aktierus, režisorus un tad pieņemam lēmumu-iet vai neiet. Lai kritiķi kritizē, tas viņu darbs un man kā skatītājam vienmēr ineresē salīdzināt savas domas ar profesionāļiem.

Ak Dievs, kādi steroetipi... Kāpēc realitātei ir jāatbilst kāda iedomām...

Biju uz šo izrādi divas reizes, ļoti patika, tā kā recenzija ir izteikti pretencioza.Katram ir tiesības uz savu skatījumu, arī režisoram.

spēcīgi un garšīgi!

vien grūti piekrist par "Varbūt tas skaidrojams ar mūsu vēsturi, kurā nekad līdz 1918. gadam nav bijuši savi valdnieki un varneši vienmēr bijuši kādi citi – svešie?". tā nu gluži, manuprāt, nevar teikt, kaut vai tādēļ, ka tepat Satori bija lasāms ļoti baudām raksts: http://www.satori.lv/raksts/6234/Latviesu_stereotipiskais_pagatnes_redzejums

Nav jau svarīgi kā ir bijis, jo to neviens īsti nezina. Svarīgi ir tas, kā pagātne atspoguļojas tautas apziņā. Bet tautas apziņā ne tikai līdz 1918. gadam mums nav bijuši savu valdnieki, bet arī vēlāk (izņemot Ulmani un daļēji Dombrovski). Latviešu tautas un varas nodalījums jau ir tik liels, ka pat apdraud nācijas valstisko pastāvēšanu, jo latvietis labāk jūtas, kad viņu komandē kāds cits nekā otrs latvietis. Tāpēc arī tā iztapība Briselei, Vašingtonai (agrāk Maskavai).

Recenzija pat ir vēl saudzējoša, jo izrāde ir katastrofa, bet vēl katastrofālāka ir režisora infantilitāte. Man ir grūti iedomāties kā lieli pieauguši cilvēki (aktieri) var pakļauties un tik ļoti sevi pazemot šajā bērnišķīgajā balagānā. Grūti iedomāties, ko šajā izrādē var darīt divas reizes, ja jau pirmajā reizē vairums skatītāju nevar sagaidīt, kad beigsies šis garlaicīgais Šekspīra "rekonstruējums".

Jāteic, mani iestudējuma sakarā mulsināja dramatiskie saukļi par demokrātijas krahu un pārvērtētību, jo Šekspīra luga jau ir par varu, ko var mantot. Tas arī izskaidro visas brāļu un brāļabērnu slepkavības, kam demokrātijā tam taču nebūtu nekādas jēgas (Ričards lugā nav nekāds apmānītas publikas mīlulis).
Bet - spriežot pēc šīs recenzijas un arī citām atsauksmēm, nav vērts iet skatīties, kā režisors ir ticis ar to galā, jo režisors ar to vienkārši nav ticis galā.
Bet žēl - jo klasikas uz Latvijas skatuvēm ir maz.

no-galinoša recenzija. neesmu redzējis, neko neteikšu (bija interese - Ričards, Skrastiņš), nu bet pēc šīs recenzijas, protams, neiešu.
nav arī pārsteigums par 1. komentāru - ļoti latvisks

No sūda pīrādziņu neizcepsi, un luga tieši tas arī ir – dāsni atlīdzināta samazgu liešana pār karā uzvarētu dzimtu. Tad jau labāk Lato Lapsas propagandas materiālus iestudēt – nebūtu jāpārceļ materiāls uz mūsdienām, un skatītāji varētu nojaust, ka drāma ir noteikta pasūtītāja vajadzībām konstruēta "realitāte".

bravo, ļoti labi