Eiropas Savienības kopējais paštēls uz Krievijas agresijas fona ir gaišs – vienota valstu grupa ar stingru uzticību demokrātiskajām vērtībām. Taču šajā paštēlā ir pašapmāna elementi, jo domstarpības jautājumā par atbalstu Ukrainai pastāv un, karam ieilgstot, var pieaugt. Turklāt Eiropas Savienība vēl nav pilnībā izārstējusies no pirmskara naivuma skatījumā uz Maskavu. Šī situācija paver iespēju Baltijas valstīm veidot pašpaļāvīgākas attiecības ar Briseli, taču darbam pie "Baltijas laikmeta" būves jābūt koordinētam un jāsākas jau tagad.
Šķietamā vienotība
Briselē uzskata, ka Ukrainā notiekošais karš ir mainījis Eiropas Savienības (ES) turpmāko attīstības ceļu. Saskaņā ar šo uzskatu ES iniciatīvas ar mērķi mazināt atkarību no Krievijas energoresursiem simbolizē Eiropas integrācijas procesa padziļināšanos. Putina agresija un Covid-19 pandēmija ir revitalizējusi šo procesu. Pēc pašas domām, ES ir pārspējusi visas cerības, saglabājot (salīdzinoši) vienotu nostāju pret Krievijas karu. Šādās domās ir vairums Rietumeiropas galvaspilsētu, taču šī pārliecība ir lielā mērā nepamatota. Aiz šķietamā atbalsta Kijivai slēpjas daudz domstarpību dalībvalstu starpā. Visticamāk, jo ilgāk turpināsies karš un jo tuvāk Ukraina būs tam, lai prasītu būtisku finansiālu atbalstu pēckara rekonstrukcijai, jo dziļākas šīs domstarpības kļūs.
Aiz ES vienotības slēpjas daudz dažādu un pilnīgi atšķirīgu pieeju tam, kā noteikt sankcijas pret Krieviju, kā sniegt militāro palīdzību Ukrainai, finansēt Ukrainas ekonomiskās vajadzības un veidot turpmākās Kijivas–ES attiecības. Nešaubieties – Eiropas turpmākā vienotība Ukrainas jautājumā nekādā ziņā nav garantēta. Taču Putina agresija atstājusi būtisku iespaidu uz Eiropu, mainot visu 27 ES dalībvalstu iekšējo dinamiku. Konkrētāk, tā ir atmaskojusi naivo un ekonomisku apsvērumu diktēto pieeju, kuru ES lielākās ekonomikas – Vācija, Francija un Itālija – ir piekopušas attiecībā pret Krieviju, Ķīnu un citām pasaules lielvarām.
Tāpat karš ir izgaismojis Rietumeiropas gadu desmitiem ilgušo transakcionālo pieeju ES dalībvalstīm Centrālajā un Austrumeiropā (CAE), kā arī Baltijā. Kopš deviņdesmitajiem gadiem Rietumeiropas pieeju diktējuši ekonomiski apsvērumi un šie reģioni uzskatīti par svarīgām vietām, kurās investēt un kuras nodrošina pastāvīgu lētāka darbaspēka plūsmu. Šī politiski pievilcīgā un ekonomiski izdevīgā pieeja pilnībā ignorēja plašākus ģeopolitiskus apsvērumus.
Baltijas valstīm un pārējām CAE valstīm tas bija noklusēts kompromiss ar Briseli. ES turpināja ik gadu struktūrfondu, kohēzijas un kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) ietvaros novirzīt desmitiem miljardu eiro uz Austrumiem, savukārt Austrumi gan politisko, gan ekonomisko vadību meklēja Rietumu galvaspilsētās.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir neatgriezeniski mainījis šo dinamiku. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena uz to skaidri norādīja 2022. gada septembra runā par stāvokli Eiropas Savienībā. Atzīstot Rietumeiropas kļūdas, viņa teica: "Mums vajadzēja ieklausīties cilvēkos mūsu Savienībā – Polijā, Baltijas valstīs un visā Centrāleiropā un Austrumeiropā. Gadiem ilgi viņi mums ir teikuši, ka Putins neapstāsies."
Šajā kontekstā Baltijas valstīm pašlaik ir iespēja veidot pašpaļāvīgākas attiecības ar Briseli, pamatojoties uz šādiem pamatprincipiem: lielāka ekonomiskā vienlīdzība, būtiskas nozīmes piešķiršana ES austrumu robežas aizsargāšanai un konstruktīvs Eiropas Savienības turpmākās attīstības redzējums. Tam vajadzētu būt jauna Baltijas laikmeta sākumam Briselē.
Austrumu ekspertes
Lai Baltijas valstis varētu pilnībā izmantot pašreizējo ģeopolitisko nenoteiktību, izšķiroši svarīgi ir četri politiskie elementi. Pirmais un svarīgākais elements tam, lai ES līmenī tiktu izveidots precīzāk saskaņots Baltijas bloks, ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotības saglabāšana, vēršoties pret Krievijas agresiju un atbalstot Ukrainu. Šīm valstīm jāturpina skaidri rāmēt Krievijas agresiju kā eksistenciālu apdraudējumu bloka vienotībai.
Tāpat Baltijas valstīm kolektīvi jāstrādā, lai turpinātu veidot politiku ES ietvaros. Baltijas valstu ietekme palielināsies, ja tās konsekventi un saskaņoti runās par jautājumiem, kas saistīti ar Krievijas sankcijām, militāro atbalstu Ukrainai un atbalstu prodemokrātiskām pilsoniskās sabiedrības organizācijām Baltkrievijā un Moldovā. Baltijas valstīm jāizstrādā stratēģija, lai panāktu, ka ikvienā svarīgā ES iestāžu struktūrvienībā, organizācijā un komisijā darbojas proporcionāli daudz Baltijas valstu pārstāvju. Briselē Baltijas valstīm būtu jāpozicionējas kā "Austrumu ekspertēm", vienlaikus esot svarīgām ES Austrumu kaimiņattiecību atbalstītājām.
Šīs kolektīvās zināšanas un vienotība tiks pārbaudīta 2023. gadā. Jau pašlaik šķiet, ka Briselē jautājums par to, kā vislabāk finansiāli atbalstīt Kijivu, kļūst aizvien strīdīgāks. Kā nesen laikrakstā "The Financial Times" norādīja ekonomiste Megana Grīna, ES ir ārkārtīgi slikti sagatavota, lai uzņemtos vadību līdzekļu vākšanā un nosūtīšanā Ukrainai. ES paļaušanās uz aizdevumu piešķiršanu Ukrainai (neņemot vērā, ka Kijivai vidējā termiņā būs nepieciešama parāda pārstrukturizācija) nav ilgtspējīgs risinājums ne Briselei, ne Ukrainas ekonomikai.
Baltijas valstīm jāizrāda kolektīva pretestība pret jaunu aizdevumu uzspiešanu Ukrainai, kas jau tāpat ir pārslogota. Tām jāpārliecina Brisele pieņemt reālistiskāku un ekonomiski izdevīgu vienošanos, kas, beidzoties karadarbībai, ļautu Ukrainas (un Eiropas) ekonomikai ātrāk atgriezties pie izaugsmes. Baltijai jāatbalsta Amerikas tipa neatmaksājama palīdzība Ukrainai, kā arī parāda pārstrukturēšana, kas seko skaidri izstrādātam iekšējo reformu plānam, kurš jāīsteno valdībai Kijivā. Šim reformu plānam jābūt skaidri saistītam ar iespējamu dalību ES.
Tas noved pie otrā politiskā jautājuma, kas Baltijas valstīm palīdzēs izcīnīt nozīmīgāku lomu Briselē, proti, pie stingras apņemšanās padziļināt un uzlabot ES un ASV attiecības. Vēl pirms Ukrainā sākās karš, bija vērojams pozitīvs impulss transatlantisko attiecību atjaunošanai pēc bijušā prezidenta Trampa vētrainā pilnvaru termiņa beigām. Vairāk nekā divas desmitgades Baltijas valstis ieturējušas pareizu politiku, kurā dalību ES līdzsvaro aizsardzības jomas saistības ar ASV un NATO.
Baltijas valstīm jāatbalsta šāda politika arī plašāk CAE. Tā kā karadarbība Ukrainā ir revitalizējusi NATO, ir izklīdinātas arī Francijas veicinātās ilūzijas par ES militārajām spējām un kļuvusi uzskatāma Parīzes un Berlīnes vilcināšanās tūlītēji un viennozīmīgi atbalstīt pastāvīgu pretošanos visiem Krievijas agresijas veidiem.
Taču ilgtermiņā jebkāda veida veiksmīga pāreja uz spēcīgākām Baltijas–ES–ASV attiecībām nedrīkst balstīties tikai bailēs no Maskavas. Baltijas valstīm kā mazām, atvērtām, fleksiblām un globalizētām ekonomikām jāpopularizē ekonomiskie ieguvumi no pastāvīgas ES un ASV ekonomisko attiecību attīstības. Nākotnē šīs attiecības būs pamats Eiropas centieniem pretoties pieaugošajam apdraudējumam, kuru varētu radīt Ķīna kā potenciāla ģeopolitiskās nestabilitātes izraisītāja.
Baltijas atbalsts ES un ASV attiecībām it visās jomās jāveido kā konsekvents pamats, uz kura balstīt Baltijas turpmāko sadarbību ar Briseli.
Treškārt, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai jācenšas uzlabot savas kolektīvās saistības gan plašākā politikas koordinācijā, gan fiziskās infrastruktūras ziņā. Labāk savienots Baltijas reģions ir būtisks, lai cīnītos pret dabisko izolāciju, ko veido šo valstu ģeogrāfiskā atrašanās ES perifērijā. Šajā ziņā ir ļoti svarīgi pabeigt ilgi atlikto "Rail Baltica" projektu. Tam nepieciešama stingra politiskā griba visās trijās valstīs un Briselē, tāpat jānodrošina "Rail Baltica" plašāka integrāciju ar pastāvošajiem tīkliem gan ziemeļu (Somija), gan dienvidu (Polija) kaimiņvalstīs.
Pastāvīga politiskā sadarbība, kas starp Baltijas valstīm jau ilgi novērojama, piemēram, drošības un aizsardzības jomā, veicinās spēju Briselē runāt saskaņotāk. Tas nenozīmē Rīgas, Viļņas un Tallinas formālu integrāciju – politiskā sadarbība var balstīties arī skaidri definētās, visām trim valstīm kopīgās prioritātēs. Piemēram, vienotas intereses energoresursu apgādē dabiski noved pie kopīgas un visaptverošas pieejas arī citiem ekonomiskiem un sociāliem izaicinājumiem.
Ceturtais elements ir izpratne par priekšrocībām, ko sniedz attiecību veidošana ar citām mazām valstīm ES perifērijā un Lielbritāniju. Piemēram, Īrija, kurai ir ciešas kulturālas un ekonomiskas saites gan ar ASV, gan Lielbritāniju, ir acīmredzams potenciālais partneris tam, lai Briselē iestātos par ciešākām ES un ASV attiecībām. Zviedrija ir dabisks sabiedrotais cīņā pret ES pārlieku piesardzību attiecībā pret to, ko Vācija un Francija interpretē kā ASV un Ķīnas radīto ekonomisko apdraudējumu. Grieķija ir iespējams partneris tam, lai pieprasītu stingrāku ES solidaritāti ārējo robežu stiprināšanā. Ne visām ES attiecībām jābalstās ģeogrāfiskā tuvumā.
Kā pierādījis karš Ukrainā, Lielbritānija arī turpmāk būs ļoti svarīgs Baltijas (un ES) partneris, stiprinot Eiropas plašāko drošības un aizsardzības arhitektūru. Lai gan Lielbritānija vairs nav ES dalībvalsts, Baltijas valstis Briselē ir gana labi pozicionētas, lai apliecinātu, ka Lielbritānija šajā reģionā joprojām ir svarīga, neskatoties uz plašākām politiskām domstarpībām. Svarīgi neaizmirst, ka tieši Lielbritānija, nevis Francija vai Vācija piedāvāja drošības garantijas Somijai un Zviedrijai, vēl pirms sākās to formālais uzņemšanas process NATO.
Baltijas valstīm, Īrijai, Zviedrijai un Nīderlandei būtu jārosina ES sadarbību ar Lielbritāniju nākotnē veidot ciešāku (un piekāpīgāku).
Mazo pašpaļāvīgo laiks
Pēc divām desmitgadēm, kas aizvadītas ES un NATO, Baltijas valstis ir piedzīvojušas dramatiskas ekonomiskās, sociālās un politiskās pārmaiņas. Pieaugot dzīves līmenim, Baltijas valstu loma un prioritātes Eiropas Savienībā turpinās attīstīties un mainīties. Taču Krievijas karš Ukrainā šo procesu paātrina, atkārtoti uzsverot ES perifērijas valstu tradicionālo nozīmi ES ārējo robežu aizsardzībā.
Baltijas valstīm jāizmanto izdevības, kuras sniedz šaušalīgais karš Ukrainā, lai nostiprinātu savu pozīciju un ietekmi Briselē. Būdamas mazas dalībvalstis, tās ir ideālā pozīcijā, lai stiprinātu ES atbalstu Ukrainai, Baltkrievijai un Moldovai, kā arī iestātos par to, lai spēcīgas ES–ASV–NATO attiecības arī turpmāk atrodas Eiropas drošības un aizsardzības politikas pašā centrā. Ja Rīga, Viļņa un Tallina spēs kopīgiem spēkiem panākt vienotu nostāju attiecībās ar Briseli un Vašingtonu, ES turpmākajos gados kļūs par spēcīgāku un ilgtspējīgāku valstu bloku.
Eiropas Savienībai ir nepieciešamas pašpaļāvīgas un spējīgas mazās dalībvalstis, kuras palīdz kompensēt lielo ekonomiku dabisko dominanci. Ir brīdis izmantot šo iespēju. Ir pienācis laiks jaunam Baltijas laikmetam Briselē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad.
Rakstu, podkāstu un interviju sērijā "Jaunā pasaule" Latvijas un ārvalstu domātāji un publicisti reflektēs par kara izraisītajām pārmaiņām un iezīmēs jaunās pasaules vaibstus. Pirmā publikācija 6 rakstu sērijā veltīta postpadomju domāšanas beigām Eiropā.
Sērijas viesredaktore Rita Ruduša
1