Uz ceļa bīstams objekts

A, tik tiešām Atvuda. Man gan neizskaidrojamu iemeslu dēļ abas kopš bērna kājas jūk. Varbūt tāpēc, ka Atēna savulaik izdeva

bet stāsts jau nav par dzimumu līdztiesību tā, kā Tu to norādi. Tieši vēlējos uzsvērt, ka tā ir pavisam cita diskusija - par cilvēktiesībām. To. vai akceptēt durvju atvēršanu vai nē, atstāju citai diskusijai. Tas patiesībā ir jūras putas un puķkāposti salīdzinot ar visu šo "sievietes nevar spriest" diskursu

Priekšpēdējā teikumā - pieņemu, ka runa ir par Mārgaretu Atvudu un viņas "Kalpones stāstu", nevis Karenu Bliksenu.

Sajūtas līdzīgas. Tikai Kalpones stāsts ir Margaretai Atvudai. Grāmata ārkārtīgi spēcīga. Lasīju brīdī, kad pieņēma ētikas normu. Klātesamības sajūta kā 3D.

Aha, liekas, ka tiek likti pamati teorijai par vīriešu intelektuālo nepilnvērtību. Tie PISA testi un tā. Tad vēl tā vīriešu (ne)esamība augstskolās...varbūt būtu labi to garīgi atpalikušo dzimumu atstādināt no valstiski svarīgu pieņemšanas procesiem...

Ja nopietnāk, tad nevar nepiekrist autores tēzei, ka jautājums ir par izvēles brīvību attiecībā uz savu ķermeni. Tikai arī šai medaļai ir otra puse. Pirmkārt, jebkurā sabiedrībā ir būtiski ierobežojumi cilvēku rīcībai ar savu ķermeni (sākot ar aizliegumu lietot narkotikas, beidzot ar nepieciešamību lietot drošības jostas autotransportā). Otrkārt, ir virkne smagu un būtisku ierobežojumu tieši vīriešiem. Piemēram, obligātais karadienests un kriminālsodu politika. Neviens, šķiet, neiebildīs, ka armijā un cietumā personas iespējas kaut ko noteikt attiecībā uz savu ķermeni, veselību vai dzīvību ir stipri ierobežotas. Tad, lūk, vīriešu masveidīga piespiedu nosūtīšana uz armiju vai cietumu ir tikai normāla štelle, par ko cilvēktiesību giganti diez ko neiespringst...protams, brīvprātīgi arī sievietes šur un tur nonāk bruņotajos spēkos (parasti gan ne kaujas vienībās) un šad un tad par sevišķi smagiem noziegumiem daža laba dāma nonāk arī cietumā. Tomēr vīriešiem šeit ir garantēta prioritāte:)

Visbeidzot, pavisam grūti ir saprast autores sašutumu par smēķēšanas ierobežojumiem. Citiem tiek pārmesta atpakaļrāpulība, bet pašai sanāk sludināt kaut ko līdzīgu 20.gs. 50 gadu teorijām par smēķēšanas pozitīvo ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Ja autorei šķiet, ka tikai "karojošās feministes" varētu sašust par to, ka kāds vīrietis viņai atver durvis un palaiž pa priekšu, tad viņa nekur tālu no vecā, labā dzimumu dalījuma nav tikusi. Tātad viņa neatzīst dzimumu līdztiesību, jo nejusties apvainots, ka kāds tev paver durvis var tikai tas, kurš pieņem, ka ir "vājāks" (de facto - zemāks). Ikviens vīritis justos pagalam neveikli (maigi sakot), ja sieviete viņam atvērtu durvis un palaistu pa priekšu. Ja autorei liekas ok, ja to pret viņu dara vīrietis, tad viņai vēl tālu līdz patiesai genderu līdztiesībai pašas apziņā. Bet tāda putra galvā jau ir vairumam mūsu Kaņepes centra publikas. Milzīga pārliecība par savu "gudrību" un "pareizību", bet patiesībā pilnīgs ķīselis pasaules uzskatā un redzējumā.