Uguns, kas iet uz riņķi

Par izrādi ""Skatuve" UGUNĪ" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (režisore Laura Groza, 2024).

Ir ļoti grūti rakstīt kritisku tekstu par izrādi, kurai nepārprotami ir izglītojoša misija. Izrādei, kas ir ļoti nozīmīga varas līdzsvara nodrošināšanai sabiedrībā, īpaši politisku satricinājumu laikā.

Izrādes ""Skatuve" UGUNĪ" veidotāji Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī izvēlējušies visgrūtāko māksliniecisko formu, kādā uzrunāt skatītājus, – eklektiku. Te ir viss: dokumentāli materiāli izrādes pamatā, reāli cilvēki – lugas varoņu prototipi, izdomāti, abstrakti tēli, vienas varones divi alter ego, izdomātu varoņu ielikšana reālos notikumos, laikmeta vizuālā spožuma stilizācija tērpos un dekorācijās, mūsdienu dizaina elementi galveno varoņu gandrīz bezpersoniskajos tērpos, kur likteni vai rakstura īpašības apzīmē spilgtas krāsas. Īpaši izrādei radīta mūzika, epizodiskas video projekcijas – šeit ir viss un skatītājiem ir, uz ko skatīties. Vizuāli interesantā šova pluss – svarīgs vēsturiskais fons par to, kā 1938. gadā Maskavā tika iznīcināts latviešu teātris "Skatuve" un nošauti tā dalībnieki. Un tas viss tiek stāstīts divās valodās – latviešu un krievu. Patīkami redzēt, kā krievu trupas aktieri brīvi spēlē latviski, bet pieaicinātie latviešu aktieri ne mazāk brīvi pāriet uz krievu valodu. Tas ir reāls solis ceļā uz ierasti jauktās teātra publikas integrāciju – teātris līdz šim nav tik izteikti uzsvēris savu piederību latviešu kultūrai kā pēdējās divās režisores Lauras Grozas izrādēs.

Iespējams, šādas eklektikas izmantošana vēsturiskā un sociālā teātra projekta īstenošanā ir pareizs lēmums, jo tas atbilst skatītāju gaidām un rada lepnumu par teātri, kas spēj veidot tik komplicētas izrādes. Ir tādi, kam izrāde patīk tieši šīs pieejas dēļ – aptvert visu, izmantot visus veidus un līdzekļus, lai izstāstītu 30. gadu beigu PSRS represijās iznīcinātā teātra vēsturi. Rezultātā izrāde raisa strīdus un diskusijas grupās un sociālajos medijos – daudzi grib izprast sižetu un atklāj sev jaunus vēsturiskus materiālus. Galu galā Viskrievijas kustība "Nemirstīgā baraka", kas apkopo stāstus par padomju režīma represētajiem, "Skatuvei" veltītus materiālus publicēja jau 2017. gada sākumā, savukārt biedrība "Memoriāls", kas daudzus gadus strādāja, lai reabilitētu notiesātos, izmeklētu staļinisma represijas un publiskotu visu zem padomju varas smagajiem riteņiem iznīcināto vārdus, pirmos rakstus sāka publicēt 1989. gadā. Tas viss un vēl daudz kas cits ir pieejams publiskajā telpā.

Teātris izrādei izveidojis programmiņu, kurā daļēji ieskicēts tā laika PSRS masu terors. Taču mērogs, kādā boļševiku režīms iznīcināja savas valsts iedzīvotājus, ir daudz briesmīgāks. Un ir ļoti svarīgi skaidrot, ka visas NKVD nacionālās operācijas bija vērstas pret PSRS pilsoņiem, kas tā vai citādi, vēsturiski vai pēc pašu izvēles atradās šīs valsts teritorijā. To "ārzemju speciālistu", kas saņēma galīgo spriedumu, nebija nemaz tik daudz. Piedāvāju saiti uz "Memoriāla" tīmekļa vietni, kur ir publicēti izmeklēšanas rezultāti un sniegti dati par NKVD "nacionālajām operācijām". Organizāciju "Memoriāls", kas ilgus gadus apkopoja arhīvus, atmiņas un liecības par padomju režīma noziegumiem, pēdējos gados konsekventi iznīcināja jaunais čekistu režīms Krievijā, un pēc Krievijas Federācijas Augstākās tiesas lēmuma tā tika likvidēta 2022. gada 28. februārī, četras dienas pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma.

Saskaņā ar izrādes autoru piedāvāto laika rāmi, viss šķietami notiek pāris dienu laikā, taču patiesībā teātra prāva ilga gadu un cilvēki ilgi tika lauzti NKVD kamerās, pirms parakstīja nepieciešamos dokumentus. Taču teātris diktē savus noteikumus un viss, kas notika ar teātra trupu, ievietots īsajā divarpus stundu nogrieznī. Artūra Dīča lugas pirmajā daļā neviens nesaprot, kas notiek – tik vien kā fragmentāras ziņas par kolēģu pēkšņu pazušanu, tik vien kā svešinieku parādīšanās viņu "teātra mājā", kur ir neiedomājami kāpt uz skatuves dēļiem ielas zābakos. Tad pēkšņi izrādes telpā ielaužas trīs groteski tēli specapģērbā – viņi apgāž visu ierasto kārtību un ir nepārprotams drauds. Otrajā daļā darbība kļūst sakārtotāka un skatītājs sāk nedaudz saprast notiekošo.

Nepārsteidz, ka stāstā par to, kas notika staļiniskajā Maskavā pirms deviņdesmit gadiem, var vilkt paralēles ar to, kas notiek šībrīža Maskavā, Putina laikā. Kad izmeklētājs savu lēmumu veikt pratināšanas tieši teātra ēkā pamato ar aizdomās turamo transportēšanai paredzēto līdzekļu taupīšanu, uzreiz nāk prātā Serebreņņikova "Platformas" lietas pirmā diena, kad 2017. gada maijā omonieši ielauzās Gogoļa centrā, pārtrauca mēģinājumu, lielajā zālē sapulcināja visus aktierus un teātra darbiniekus, pārmeklēja teātra darbinieku kabinetus un visus bez izņēmuma pratināja līdz pat tumsai. Vai mēs atceramies, kas notika vēl nesen, vai arī šis stāsts jau kļuvis par "vēsturi" un nonācis cilvēktiesību organizāciju arhīvos?

Otrreiz mani izrādes teksts pārsteidza, atgādinot par to, kas notiek pavisam tuvu mums tagad, no 2023. gada maija līdz šim brīdim –  teātra "Skatuve" aktrise un zvaigzne Marija Leiko vēršas pie izmeklētāja ar vārdiem: "Es neko sliktu neesmu izdarījusi, es nekur nebēgšu, man mājās ir mazmeitiņa, lūdzu, palaidiet mani pie viņas, es viņai apsolīju drīz atgriezties." 2023. gada maijā Maskavā tika arestēta dramaturģe Svetlana Petrijčuka un režisore Žeņa Berkoviča. Viņas ir apsūdzētas par terorismu attaisnojošas izrādes iestudēšanu. Par izrādi, kas ir mākslas darbs, viņas jau vairāk nekā 10 mēnešus tiek turētas apcietinājumā. Žeņai Berkovičai mājās ir divas adoptētas meitas, kurām viņa solīja atgriezties. Atkārtotie lūgumi tiesai izmeklēšanas laikā ļaut mātei būt kopā ar meitām nemaina Putina tiesu sistēmas nostāju. Ko mēs par to zinām? Par dzīvām, reālām sievietēm, kas sēž mūsdienu cietumos? Jaunajam režīmam pat vairs nav jāizfantazē iegansti arestiem, jāizdomā stāsti par spridzekļu gatavošanu vai spiegošanu. Cilvēkus ir iespējams ieslodzīt cietumā par uzrakstīto uz papīra un teātrī iestudēto.

Atgriežoties pie izrādes, man kā skatītājai pietrūka spilgtuma lugas varoņu raksturos. Man gribētos saprast, kas viņi bija: kāpēc tik daudzus gadus turpināja strādāt Maskavā (teātris tika dibināts gandrīz uzreiz pēc revolūcijas, 1919. gadā)? Kāpēc Marija Leiko palika Maskavā un neatgriezās Latvijā, savās mājās (par to intervijās runā arī aktrise Inese Kučinska)? Kā dzīvoja Osvalds Glāznieks, kurš vēl desmit gadus palika starp dzīvajiem, līdz kļuva par upuri represiju otrajam vilnim? Izrādē dramaturga radītais izmeklētājs, represīvās sistēmas pārstāvis, kļūst par darbības centru, lugas virzītājspēku. Ļaunums vērpj ap sevi visus pārējos lugas varoņus, jo to iemieso spilgts tēls ar izlēmīgu raksturu, īpatnu runas veidu.

Ļaunums ir bijis filozofu, mākslinieku un rakstnieku intereses objekts visa divdesmitā gadsimta garumā – ir tapis milzum daudz mākslas darbu, kuros tas ir uzmanības centrā. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, varbūt jaunajiem māksliniekiem vajadzētu pētīt cilvēku visā tā sarežģītībā – ar vājībām un stiprajām pusēm, rīcību un bezdarbību. Tad arī citi lugas varoņi no teātra "Skatuve" kļūtu interesanti un spilgti, iegūtu savu valodu un pilnvērtīgus raksturus.