Foto: "Unsplash"
 
Proza
05.05.2021

Tumsā sakliedzas savādi naktsputni

Komentē
0
Saglabā

Pirms trim gadiem mēs ar viņu pamodāmies Romā. Precīzāk, vienā no tās klusajiem piepilsētas rajoniem – Laurentinā. Mēs bijām noīrējuši tur dzīvoklīti pie sievietes, vārdā Virdžīnija. Ceļš padevās garš un nogurdinošs, manu seju rotāja kārtējā jandāliņa pēdas pēc dzimšanas dienas svinībām krogā – plāksteri, negribīgi turoties uz pārsistās augšlūpas un virsdegunes, plandījās šurpu turpu kā aizkari. Iepriekšējās dienas pēcpusdienā, izlīduši no metro, mēs kādu stundu nevarīgi dirnējām turpat kafejnīcā pie stacijas, cenšoties neiemigt līdz noteiktajam satikšanās laikam, tad pēdējiem spēkiem uzmetām plecos somas un, atraduši vajadzīgo adresi, zvanījām. Virdžīnija nevarēja mūs satikt, tāpēc bija deleģējusi savu kaimiņieni Alisi. Enerģiski sasveicinājusies, Alise iebīdīja mūs liftā un veda augšup, draudzīgi pļāpājot bez apstājas vismaz triju valodu sajaukumā. Par laimi, S. atrada spēkus, pieklājīgi smaidot, kaut ko atbildēt, bet es vairs nevarēju neko, vienkārši centos paslēpt savu sačakarēto seju zem saulessbrillēm un nenogāzties turpat liftā uz grīdas. Ierādījusi mums dzīvokli, atdevusi atslēgas un izbērusi kaudzi ar ieteikumiem, retoriskiem jautājumiem un laipnībām, Alise beidzot pazuda aiz durvīm. Es vēl kaut kā tiku līdz dušai un tad arī līdz gultai, kura tobrīd man likās pašu drosmīgāko sapņu piepildījums, un, vairs neko neredzot, nezinot, nejūtot, pazudu no Visuma radariem uz stundām desmit.

Pamodies īsi pēc rītausmas, klusi piecēlos, cenšoties nepamodināt viņu, un kādu mirkli mēmā izbrīnā raudzījos apkārt. Pēc tam devos meklēt virtuvi, uzvārīju kafiju un, izlīdis uz balkona, apsēdos, vērodams sauli, kas tālumā kāpa augstāk pār namu jumtiem un kalniem. Kā tas tā gadījies, ka esmu šeit nonācis tikai tagad? – es prātoju, tīdams cigareti. Tajā jautās kaut kas pilnīgi aplams. Kaut kāda baisa, neģēlīga sazvērestība pret manu tukšo, dumjo galvu. Sajutis aiz muguras kustību, pagriezos. Balkona durvīs bija apsēdies melns iespaidīgu izmēru runcis. Gatto Negro – kaut kā tā viņu sauca, atcerējos no Alises vakar stāstītā. Runcis vēroja mani laisku saimnieka skatienu. Iespējams, Alise bija teikusi, ka vajag to barot. Vai arī, ka barot viņu tieši nevajag. Katram gadījumam tomēr nolēmu sameklēt, kur glabājas viņam paredzētā pārtika. Joprojām uz pirkstgaliem pariņķojis pa dzīvokli, piepeši sastingu pie priekšnama sienas. Uz tās bija uzkārts liels, biezs, tumšs paklājs. Kaut kas ar to īsti nebija kārtībā.

– Tu zini, – es saku vēlāk, kad viņa beidzot arī ir pamodusies un abi sēžam virtuvē, – mums te sienā ir caurums uz citu dzīvokli.
– Kādā ziņā? – viņa jautā, majestātiski pacēlusi kafijas tasīti, pētot Romas centra karti.
– Nu, tādā, tiešā, – es saku, cenšoties izklausīties ikdienišķi. – Gaiteņa sienā aiz paklāja ir milzīgs caurums uz citu dzīvokli. Pa to var staigāt šurpu turpu.

Viņa paceļ acis, skatās manī. Noliek tasīti un karti. Es nožāvājos, izstaipos un piecēlies dodos izskalot savu krūzi pie izlietnes.

– Un uz kādu dzīvokli tad tas caurums ved? – viņa beidzot jautā.
– Es nezinu, nelīdu pētīt. Droši vien, ka uz Alises. Nu, saproti, Alise Aizspogulijā un tamlīdzīgi, visas tās truša alas.

Lai arī cik savāda šī situācija neliktos citos apstākļos, mēs todien par to vairs nerunājām un nedomājām – pabrokastojuši devāmies uz metro un, izkāpuši centrā, pavadījām tur visu dienu, kā jau to mēdz darīt cilvēki, kas nonākuši Romā. Viņai padomā bija desmitiem vietu, kas jāapskata, ducis muzeju, kas jāapmeklē, un, protams, simts baznīcu, bet todien mēs vienkārši klīdām riņķī, iedzerot pa glāzei tur un pa glāzei citur, pētot veikalu vitrīnas, atkaujoties no ielu tirgotājiem un ik pa laikam piesēžot uz kārtējām akmens kāpnēm, lai, acis saulē miedzot, laiski vērotu visu to vitālo kņadu apkārt. Atpakaļ dzīvoklī atgriezāmies jau visai pavēlu vakarā, viegli apdeguši un priecīgi noguruši. Kaķa ēdiena trauks, ko no rīta, nespējis precīzi atminēties caur Alisi nodotās saimnieces instrukcijas, es piesardzīgi biju atstājis piepildītu tikai uz kādu ceturtdaļu, tagad bija pilns. Es izklaidīgi piefiksēju šo faktu pa ceļam no virtuves uz balkonu, nesot sev un viņai vēl pa vienai pirmsmiega glāzei.

– Saimniece pa dienu laikam bija iegriezusies, – es teicu, apsēdies viņai līdzās pēc dienas tveices vēl atdzist nepaguvušā, pītā krēslā. Balkons bija milzīgs, vesela āra terase ar galdu, krēsliem un dienvidu augiem lielos māla podos.
– Tad jau rīt nāks iepazīties, – noteica viņa. Mēs sēdējām klusējot, klausoties, kā tumsā sakliedzas savādi naktsputni. To balsis man atgādināja Palermo tirgus pārdevējus.

Zvans pie durvīm atskanēja brīdī, kad pēc brokastīm slinki dirnējām virtuvē un malkojām otru kafiju. Viņa nopūtusies devās atvērt, es steidzīgi pogāju ciet kreklu un vācu tabakas drupačas no galda, uz kura pirms mirkļa biju tinis cigaretes. Gaitenī ietrallinājās Alises balss. Virdžīnija tomēr aizkavēšoties ilgāk ciemos pie draugiem kaut kur valsts dienvidos, visdrīzāk būs atpakaļ tikai parīt – es dzirdēju viņu līksmi stāstām –, bet viņa sūta mums sveicienus un cer, ka mums viss patīk. Jā, viss patīk – es dzirdu atbildam S., un tad viņas abas smejas – man nav ne jausmas, par ko, bet esmu jau pieradis, ka sievietes tā mēdz darīt – sarunājoties par ko ikdienišķu, piepeši sāk smieties, skatoties viena uz otru. Es pabāžu galvu gaitenī un draudzīgi pamāju – mans purns pat pēc vienas šejienes saulē pavadītās dienas izskatās jau uz pusi ciešamāk, es pat esmu drosmīgi atteicies no plāksteriem, un Alise priecīgi pamāj man pretī, trallinot kaut ko draudzīgu, no kā nesaprotu ne vārda.

– Jā, – es saku, – tas ir, si. Si. Molto bella, tiešām.
– Tu vispār tici, ka pastāv kaut kāda Virdžīnija? – es divas dienas vēlāk jautāju S. Mēs klīstam pa noplukušu piepilsētas kvartālu, jau trešo reizi soļodami garām vienai un tai pašai picērijai. Viņa neatbild, pikti iegrimusi telefona kartē. Mēs esam nedaudz apmaldījušies, meklējot kaut kādu galeriju, un es saprotu, ka viņa dusmojas uz mani par to, ka pat nemēģinu izlikties palīdzam. Bet man vienkārši viss šķiet lieliski tāpat, un es neredzu nekā slikta scenārijā, kurā turpinām kopā blandīties tādā pašā garā. Viss, kas trāpās ceļā, pat ja ejam pa vienu un to pašu ielu jau kuro reizi, man liekas sasodīti gleznains.
– Kāpēc lai viņa nepastāvētu? Viss dzīvoklis ir pilns ar viņas un viņas meitas bildēm, – S. beidzot atbild.
– Jā, bet vai tā ir Virdžīnija? Mēs taču neesam viņu redzējuši. Un kurš baro kaķi, ja Virdžīnijas nav pilsētā? Alisei taču neesot citu atslēgu, vai tad viņa ko tādu neteica pirmajā vakarā, brīdinot par šleperi ārdurvīs?

Tovakar, kamēr viņa ir dušā, es dodos uz gaiteni. Uzmanīgi pacēlis paklāju, izlienu pa caurumu sienā. Tur, otrā pusē, ir patumšs, bet man pietiek ar logos krītošo laternu atblāzmām – dzīvoklis ir tāds pats, tikai spoguļattēlā, viss uz otru pusi. Ja pie mums duša izvietota dzīvokļa labajā pusē, tad te atradās kreisajā. Tumsā slīdot garām durvīm, es dzirdēju, kā viņa pie sevis bērnišķīgi lamājas, klaudzina kaut kādas tūbiņas un burciņas. Guļamistaba, kurā man būtu jāguļ, izrādījās tukša. Uz īsu mirkli pat iededzu gaismu, lai pārbaudītu, vai nekļūdos, apmulsis blenzu uz saklāto gultu, tad atcerējos, ka sēžu virtuvē, un atkal izslīdēju gaitenī.

– Tā arī sēdēsi visu nakti tepat?! – viņa jautā, stāvot virs manis halātā, ar dvielī ietītiem matiem. Gatto, apsēdies uz virtuves galda, viltīgi smīn.

Nākamajā dienā nolemju palikt dzīvoklī. Laukā ir apmācies, viņa grib doties staigāt pa muzejiem, bet es jūtos paguris. Aiz viņas noklaudz durvis, es ar baltvīna paku iekārtojos uz balkona. Lejā pa ieliņu iet kāds vīrietis baltā kreklā, skaļi un melodiski dziedot. Aizskrien bariņš bērnu. Uz pretējās mājas balkona sieviete laista augus, es pamāju, viņa smaidot pamāj pretī. Pēc laiciņa debesis jau ir pavisam tumšas, saceļas brāzmains vējš. Es negribīgi pieceļos un kopā ar Gatto atgriežos dzīvoklī. Garlaikots klīstu pa istabām, tad sāku pētīt fotogrāfijas pie sienām. Tajās ir redzama slaida, tumsnēja sieviete patīkamiem vaibstiem. Visbiežāk uz buru laivu fona un kaut kādās ostās. Dažās bildēs viņai līdzās stāv pavisam jauniņa meitene tādiem pašiem melniem, čirkainiem matiem. Virdžīnija ar meitu. Man rodas sajūta, ka esmu šīs bildes kaut kur jau redzējis. Varbūt kādā žurnālā vai albumā. Runcis piepeši ieņaudas un teciņiem skrien uz gaiteni. Ielūkojies tajā, redzu, kā paklājs pie sienas lēnām paceļas, tad klusi dodos uz istabu, pa ceļam paķēris pusizdzerto vīna paku un glāzi no virtuves.

– Es domāju, ka Virdžīnija ir Alises alter ego, – es saku nākamajā dienā, kad, izlauzušies caur pūli pie Kolizeja, esam nokāpuši metro.
– Kāpēc ne otrādi? – viņa jautā.
– Varbūt arī otrādi, – es padomājis piekrītu.

Virdžīnija ierodas pēdējā rītā, kad esam sakravājušies un jau grasāmies doties prom. Viņa izrādās vēl smaidīgāka un runīgāka par Alisi. Iebrāzusies kā viesulis dzīvoklī, viņa vienlaicīgi purina mums abiem rokas, bužina Gatto un runā vienā runāšanā. Viss apkārt piepeši smaržo pēc jūras un saules. Pēc kāda mirkļa viņas abas ar S. jau stāv viena otrai pretī, izjusti skatās acīs un par kaut ko nesaprotamu smejas. Es dirnu pie durvīm ar somām uz abiem pleciem un lūkojos uz viņām abām ar klusām aizdomām.

Vēlāk, pa ceļam uz lidostu, piepeši atceros, kur, iespējams, esmu redzējis bildes ar Virdžīniju un viņas meitu. Tas bija kādā no pirmajām dienām te – S. bija iegājusi vienā no slavenajām baznīcām aplūkot Karavadžo vai ko tādu, es smēķēdams slaistījos pa ielu un kāds cilvēks, garām ejot, iešķieba man reklāmas bukletu. Tas reklamēja jaunatvērtu sadzīves preču veikalu. Veikalā pārdevās gandrīz viss – sākot ar salātu bļodām un beidzot ar lietusmēteļiem. Uzskatāmībai bukletā bija ievietotas dažas bildes – simpātiska, tumsnēja sieviete lietusmētelī, uz jūras un buru laivu fona.

– Forša tā saimniece, vai ne? – viņa man jautā.
– Jā. Vajadzēs kaut kad nosūtīt viņai kādu pastkartīti, – es aizdomājies atbildu.
– Pastkartīti?
– Nu, jā, ar kaut kādām jahtām, lietusmēteļiem un tādā garā.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!