Par kinofestivāliem pandēmijas laikā
Atceros, ka pagājušā gada Berlīnes kinofestivāla preses seansā mani uzjautrināja šķietami paranoisku žurnālistu grupa, kas pārsēdās, jo blakus kāds ieklepojās. Jau pēc nedēļas Pasaules Veselības organizācija izsludināja globālu ārkārtas stāvokli, es pati sāku lēkt stāvus gaisā, ja kāds kaut vai nokremšļojās, un visi saprata, ka Berlināle ir bijis pēdējais "normālais" kinofestivāls. Nākamo mēnešu laikā citi festivāli vispirms ļoti skaļi un pārliecinoši ziņoja, ka "viss notiks, kā ierasts", taču drīz vien prognozes kļuva arvien piesardzīgākas, tad lēni sākās datumu pārcelšana, atcelšana un visbeidzot – uz nenoteiktu laiku pilnīga vai daļēja pārvākšanās uz virtuālo vidi. Taču tobrīd es neko no tā vēl nezināju, vien iekārtojos ērtāk mīkstajā krēslā, lai izbaudītu vienu no sajūtām, kas man dzīvē sagādā vislielāko prieku – mirkli, pirms kinoteātrī izdziest gaisma, un apziņu, ka tūlīt pat mani un šos svešiniekus vienos kopīga un, ja paveiksies, neaizmirstama un hipnotiska pieredze.
Oktobrī es, tāpat kā visi citi, jau biju nogurusi no sastingušās pasaules, kur viss labais nemitīgi tiek pārcelts uz neparedzamu laiku kaut kad nākotnē, tāpēc, kad mans pasaulē vismīļākais festivāls – Tallinas "Melnās naktis" jeb "POFF" – ziņoja, ka notiks hibrīda formātā, proti, daļēji tiks pārcelts uz virtuālu platformu un daļēji norisināsies klātienē, nolēmu, ka došos uz to. "POFF" rīkotāji bija panākuši izņēmuma statusu festivāla ārvalstu viesiem – tie varēja ierasties Tallinā, ja ņēma vērā noteikumus: negatīvs tests ierodoties, nākamais tests uz vietas un izolācija līdz testa rezultātiem, obligāta veselības apdrošināšana, maskas visos seansos, aizliegums pamest festivāla teritoriju un tā tālāk un tā vēl joprojām. Aktīvi centos sevi iemanipulēt ticībā, ka došanās uz festivālu kā žurnālistei ir racionāls lēmums, pat ja visi preses seansi būs skatāmi tikai internetā. Tad tika atjaunota obligātā karantīna, no Igaunijas atgriežoties Latvijā, un es padevos, samierinoties ar to, ka šis būs vēl viens 2020. gada kultūras notikums, kuru piedzīvot cēlā vientulībā, blenžot datorā.
Novembrī ieritinājos dīvānā ar festivālu, un teorētiski tas bija ārkārtīgi ērti – nekādu agro preses seansu, nekādas pēkšņas attapšanās, ka uz visvairāk gaidīto filmu biļetes jau izpirktas, visas iespējas skaļi ēst, netraucējot blakussēdētājam, kā arī brīnišķīgā apturēšanas poga. Tallinas "Melno nakšu" galveno balvu ieguva bulgāru režisora Ivajlo Hristova melnbaltā filma "Bailes" ("Strah") – tā vēsta par cilvēkiem, kas raizējas par pārmēru atvērtām robežām un sapņo par pilnīgu izolāciju no apkārtējās pasaules. Vismaz tā es patlaban interpretēju sižetu, kurā ar dzēlīgu ironiju tiek šķetināts bēgļu jautājums, atainojot ciematiņu nekurienē, kur uz nenoteiktu laiku iestrēdzis tumšādains nelegālais imigrants ar savu eksistenci vien ļaudīs modina visa veida radošas rasisma izpausmes.
Es centos iemīlēt tiešsaistes festivālu, pat ja galvenās skates izlase šogad šķita kvalitātē neviendabīga un pārmēru konvencionāla – gandrīz vai rātna. Tā vietā virzīju savu uzmanību uz "dusmīgo" filmu kolekciju "Rebels with a Cause", kuras uzvarētājfilma "Dinner in America" liecināja par žūrijas paslīdējušo sirdi, jo kopš kura laika festivālos uzvar romantiskas komēdijas, lai arī cik anarhistiskas un silti cilvēciskas tās būtu? Debijas filmu skatē, kas allaž ir pārsteigumiem pilnākā, ļāvu sevi saplosīt sirreālākajai uz patiesu stāstu balstītai filmai, ko esmu redzējusi, – "Fortuna – The Girl and the Giants", kas bērna vardarbības pieredzi pārvērš baisā pasakā. Kādas desmit filmas vēlāk pat saņēmos beidzot noskatīties Baltijas skatei izvēlēto "Dvēseļu puteni", ar neviltotu pārsteigumu secināju, ka tā ir gluži ciešama filma, un tad jau arī mans festivāls bija beidzies un varēju papētīt, kas jauns pa šo laiku parādījies "Netflix".
Festivālu vēlme notikt par katru cenu šajos laikos var šķist kā kaprīze – tomēr, lai izdzīvotu kvalitatīvs kino, ir jāizdzīvo festivāliem, jo tie funkcionē kā filtrs, kas atlasa labāko un spēj tam dot atspērienu. Venēcijas kinofestivāla direktors Alberto Barbera gāja pat tik tālu, ka 2020. gada festivāla atklāšanā paziņoja – cīņa par kinoteātru neaizvēršanu un kinofestivālu uzturēšanu klātienē ir "cīņa par civilizāciju un kultūru". Pēdējais nozīmīgākais notikums pirmspandēmijas festivālu pasaulē bija Kannu laureātes filmas "Parazīts" triumfs, saņemot arī ASV Kinoakadēmijas balvu un apliecinot, cik milzīgu globālu redzamību filmai var sniegt dalība (un uzvara) prestižā kinofestivālā. Apzinoties savu ietekmi un aizvien jūtamāko rīvēšanos starp festivāliem, kinoteātriem un straumēšanas platformām, Kannu festivāla pārstāvji paziņoja par atteikšanos no "Netflix" producētajām filmām, ja vien kompānija nebūs gatava apņemties vispirms tās demonstrēt kinoteātros un tikai tad darīt pieejamas "Netflix" lietotājiem. 2020. gada Kannu kinofestivāls tika atcelts, kinoteātri vēl aizvien ir slēgti, bet "Netflix" lietotāju skaits 2021. gada sākumā sasniedza 200 miljonu atzīmi. Domāju, šis ir brīnišķīgs brīdis neuzkrītoši iestarpināt faktu, ka Latvijas mazais neatkarīgais kinoteātris "Bize" aizvien piedāvā rūpīgi atlasītas filmas tiešsaistē – daudzas no tām ir festivālu hiti no tiem nesenajiem un tomēr tik senajiem laikiem, kad kinofestivāli šķita pavisam pašsaprotama parādība.
Jebkura kinoveidotāja ambīcija ir vispirms izrādīt savu filmu festivālā – un virtuāla pirmizrāde nav salīdzināma ar fizisku klātbūtni un filmas projekciju uz lielā ekrāna, pazemīgi un cerīgi atdodot to publikai, redzot un dzirdot tās reakciju pēc tam. Un gluži tāpat nav iespējams justies kā kārtīgam festivāla apmeklētājam, ja nevar ieķerties paziņām piedurknē ar garlaicīgi paredzamo jautājumu – kas, tavuprāt, ir jāredz? Tai pašā laikā, ja uz festivālu fenomenu skatās tīri pragmatiski, nav grūti uzskaitīt virtuālā formāta priekšrocības – pārskatāmība, pieejamība, elastīgs skatīšanās grafiks, un arī, piemēram, iztiekot bez ceļošanas un miljona vienreiz lietojamām kafijas krūzītēm, festivāli top videi draudzīgāki. Pagaidām gan tiešsaistē izrādītās filmas ar nelielām tehniskām zināšanām ir salīdzinoši viegli nelegāli lejuplādēt un izplatīt, tādēļ ne visi producenti piekrīt tās izlikt apskatei šādā formātā, tomēr lielāka drošība gan jau ir tikai laika jautājums. Toties filmu pasaules pirmizrādes iespējams piedzīvot, neizejot no mājām un neizkāpjot no gultas. Diemžēl tiešsaistē notiekošs festivāls vēl nenozīmē to, ka skatīšanās pieredze nav reģionāli ierobežota – tikai industrijas profesionāļi un akreditētie preses pārstāvji piekļūst visiem virtuālajiem seansiem, arī neatrodoties valstī, kur norit festivāls, tādēļ plašā pieejamība ir visnotaļ iluzora.
2019. gadā Tallinas "Melnās naktis" fiksēja 70 000 kinoteātru apmeklējumus, gadu vēlāk reģistrēts jau iepriekš paredzēts ievērojams kritums klātienes apmeklējumos, bet virtuāli saskaitīti apmēram 19 000 seansu skatījumi, tādējādi ievērojami atpaliekot no iepriekšējā festivāla rādītājiem. Līdzīgi klājas citiem hibrīdformātā notiekošiem festivāliem, kas nozīmē, ka kovidlaiks arī kino kontekstā būs apliecinājis nepieciešamību pēc fiziskas klātbūtnes. "Melnās naktis" tiek uzskatīts par reģiona lielāko (un vienīgo A klases festivālu), un industrijas pārstāvjiem domātie pasākumi ir centrālais festivāla notikums – par spīti ierobežojumiem, tos attālināti apmeklēja rekordliels cilvēku skaits. Nepiederu sociāli adekvātiem kinoļaudīm, kas festivālu ietvaros spēj veidot profesionālus kontaktus un uzsākt vērtīgas sadarbības, un parasti atrodu to vienu tikpat apjukušo cilvēku, kas gatavs tērēt laiku neproduktīvām sarunām par kaķiem vai ko tamlīdzīgu, taču kolēģi, kas pārvalda "networking" mākslu, ziņo, ka tiešsaistes industrijas pasākumi viņiem šķituši salīdzinoši neauglīgi.
Festivāliem atceļoties vai samazinot apgriezienus, jau tapušās filmas krājas un paliek "karājoties gaisā" – atzīti filmu veidotāji cer sagaidīt fizisku festivālu un kinoteātru atgriešanos, citi atkal spiesti cīnīties ar vēl lielāku konkurenci, nekā ierasts. Pat ja filma tiek pirmizrādīta festivālā, tai uzreiz jādodas uz straumēšanas platformām, izlaižot kinoteātra posmu, vai arī jātiek noliktai plauktā uz nenoteiktu laiku. Patlaban pasaules kino mediji sāk publicēt 2021. gada visvairāk gaidīto filmu topus, vienlaikus brīdinot lasītāju, ka šie saraksti jāuztver kā vēlamā uzdošana par esošo – neviens nezina, kad šīs filmas patiesībā nonāks apritē. Latvijas mērogā tā ir noticis arī ar, piemēram, Lailas Pakalniņas "Spogulī", kas "POFF" galvenajā skatē piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi, bet maz ticams, ka režisore izvēlēsies Latvijas publikai ārpus kinoteātriem nodot melnbalto, stilizētu pašportretu manierē filmēto interpretāciju par moderno Sniegbaltīti un septiņiem fitnesa rūķīšiem. Operatora Ginta Bērziņa filigrānais darbs raisa estētiska rakstura ciešanas, skatoties to uz mazā ekrāna, jo nemitīgi jāiztēlojas, cik iespaidīgi tas izskatītos kinoteātrī. Daces Pūces sociālajai drāmai "Bedre", kas jau ieguva Grand Prix Lībekas kinofestivālā un tika iekļauta Tallinas festivāla Baltijas skatē, pirmizrāde solās pienākt rudenī. Maz ticams, ka kinoteātros pirmizrādes gaidāmas tuvāk, jo pavasaris nešaubīgi pienāks ātrāk nekā ierobežojumu beigas, bet vasara, pat ja kinoteātri vērtu durvis skatītājam, nav perspektīvs laiks kinofilmu demonstrēšanai.
Nesen Nacionālais Kino centrs piedāvāja tiešsaistes raidījumu par topošajām Latvijas filmām "Latvijas kino. Ko gaidīt?", kurā bija iekļautas abas pieminētās filmas, bet kopumā tika runāts par sešpadsmit jauniem kinodarbiem. No tiem daudzi jau ir gatavi vai gandrīz gatavi – tātad visas cerības uz rudeni, uz atvērtiem kinoteātriem un ārkārtīgi izsalkušu skatītāju, jo laikā iestrēgušās filmas jau būs mazāk vai vairāk veiksmīgi pacīnījušās par pasaules pirmizrādi kādā no lielajiem festivāliem un tagad meklēs veidu, kā nokļūt pie publikas, visticamāk, savstarpēji konkurējot. Attiecīgi sajūsma par tik daudzām jaunām Latvijas filmām (ka tas jau sāk izskatīties pēc īstas kinoindustrijas) mijas ar bažām par to, vai atradīsies gana daudz cilvēku, kas tās patērēs, un vai kinoteātri tik drīz varēs atsākt pilnvērtīgu darbību.
Vēl rudenī Berlināles organizētāji uzskatīja, ka 2021. gada Berlīnes starptautiskais kinofestivāls varēs notikt klātienē, tomēr nu jau ir skaidrs, ka ikgadējā Eiropas kino industrijas salidojuma vietā filmu tirgus un arī konkurss norisināsies virtuāli. Taču vismaz pagaidām filmu izrādīšana plašākai publikai paredzēta jūnijā – tostarp brīvdabas kinoteātros. Un, lai arī neko nevar droši zināt un atrast zelta maliņu jaunajai pasaulei kļūst aizvien grūtāk, es tomēr skaidri atceros, ka pagājušogad drēgnajā Berlīnes februārī, skraidot no kinoteātra uz kinoteātri, nodomāju: "Žēl, ka šis festivāls nenotiek vasarā, būtu tik brīnišķīgi uz šejieni beidzot atbraukt vasarā." Un, pat ja kinoteātri vēl nebūs droši, pat ja ceļot vēl nebūs droši, es ceru, ka mēs vismaz tepat varēsim ar drošu distanci sasēsties kaut kur mauriņā, sagaidīt tumsu, skatīties, kā izgaismojas ekrāns, un pa īstam sajust, ka mēs esam izdzīvojuši un kino – arī.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
0