Tāds pats kā es

Kad mani bērni bija mazi, viņi ik pa laikam būvēja "Lego" ratiņkrēslus (biežāk gan lidojošus raķeškrēslus) tiem cilvēciņiem, kuri bija zaudējuši kājas kādā "Lego" pasaules negadījumā. Tas šķita pašsaprotami, jo bērni apmeklēja bērnudārzu, kurā lieliski īstenojās iekļaujoša izglītība, un ikdienā viņiem līdzās bija vairāki bērni ar atšķirīgu kustību, uztveres vai domāšanas veidu. Šo pieredzi atcerējos, kad janvārī medijos plaši tika apspriesta ziņa par to, ka Nirnbergas rotaļlietu gadatirgū "Lego" ir izstādījis jaunu "City Fun at the Park" komplektu, kurā iekļauta pirmā "Lego" minifigūra ratiņkrēslā. Šis gan nav pirmais gadījums, kad "Lego" komplektā ir atrodams ratiņkrēsls, jo pirms kāda laika "Lego Duplo" komplektā "Community People" jau bija iekļauts vecāks vīrs ratiņkrēslā. Tomēr pirmo reizi "Lego" komplektā ir atrodama figūriņa ratiņkrēslā, kurā kāds bērns ar īpašām vajadzībām var atpazīt sevi. Atgriežoties pie mūsmāju "Lego" pieredzes, atceros, ka sevis identificēšana ar konkrētu "Lego" figūriņu bija ļoti svarīga rotaļu iezīme, un katram bērnam vienmēr ir bijis savs īpašs "Lego" cilvēciņš ar rūpīgi izvēlētu ārējo izskatu – seju, matiem un apģērbu.

Daļa šīs ziņas komentētāju uzskata, ka jaunā "Lego" cilvēciņa ratiņkrēslā parādīšanās ir tieši saistīta ar britu vecāku akcijas "Toy like me" aktivitātēm. Šī vecāku grupa pagājušajā gadā aizsāka aktīvu diskusiju par to, ka rotaļlietu industrija marginalizē bērnus ar īpašām vajadzībām, jo veikalos nav atrodamas lelles, rotaļu lāči vai zaķi, ar kuriem viņu bērni varētu identificēties. Grupas dalībnieki piedāvā vecākiem un rotaļlietu ražotājiem idejas, kā, papildinot esošās rotaļlietas, mainīt situāciju. Grupas "Facebook" lapā ir daudz fotogrāfiju – briļļains zaķis, lelle ar dzirdes aparātu, lācēns ar stomu, lelles ratiņkrēslos vai ar balto spieķi. Grupas pārstāvji ir pārliecināti, ka šādas rotaļlietas palīdz veidot viņu bērniem pozitīvu identitāti, kā arī veicina jēgpilnus rotaļu sižetus. Plašākais grupas darbības mērķis ir padarīt bērnus ar īpašām vajadzībām redzamākus. Vecāku aicinājums ir ne vien akceptēt dažādus invaliditātes veidus, iekļaujot tos rotaļlietu ražotāju plānos, bet arī padomāt par to, cik bieži personas ar invaliditāti ir pozitīvā veidā atainotas kino, grāmatās, teātrī un citās kultūras jomās.

Daži nelieli rotaļlietu ražotāji ļoti ātri reaģēja uz "Toy like me" aicinājumu, piemēram, 25% no britu uzņēmuma "Lottie" saražotajām lellēm tagad ir brilles, bet "Makies" rotaļlietām ir izveidotas vairākas versijas, kas iekļauj bērnus ar īpašām vajadzībām, piemēram, ir nopērkams kohleārais implants lellēm. Rotaļlietu ražotājs "Mattel" jau pirms vairākiem gadiem, atsaucoties uz ASV vecāku akciju, izveidoja lelli Ella, kura gan nav nopērkama veikalos, bet tiek dāvināta bērniem ASV un dažu citu valstu onkoloģijas nodaļās. Šī lelle ir bez matiem, un tai komplektā ir dažādas parūkas un galvassegas. Vecāku stāsti liecina, ka lelle Ella ir palīdzējusi viņiem uzsākt sarunu ar bērnu par slimību, ārstēšanu un ķīmijterapijas blaknēm, un daudzos gadījumos Ella ir kļuvusi par ļoti svarīgu bērna ārstēšanās procesa daļu.

Pieļauju, ka daļai pieaugušo šādas rotaļlietas var radīt mulsumu, diskomfortu vai jautājumus. Vai lelles bez matiem un ar stomu tiešām ir nepieciešamas? Vai manam bērnam tās ir jāredz? Vai tās nav pārāk naturālistiskas? Vai vajag šādā veidā pievērst īpašu uzmanību invaliditātei? Vai tas nav pārspīlēts politkorektums? Un galu galā – kas ir un nav pieņemami, runājot ar un par bērniem ar īpašām vajadzībām? Šādi jautājumi nebūtu pārsteidzoši, ņemot vērā vēl arvien neskaidro un bieži vien mulsuma pilno attieksmi pret personām ar invaliditāti Latvijas sabiedrībā.

Manuprāt, svarīgākā atbilde uz šiem jautājumiem ir fakts, ka personas ar invaliditāti pārstāvošās grupas ļoti pozitīvi vērtē šādu rotaļlietu parādīšanos veikalu plauktos. Tas arī ir būtiskākais – cilvēkiem, par kuriem ir runa, pašiem šķiet nozīmīgs šāds identitātes apliecināšanas veids. Austrāliešu socioloģe Keitija Elisa (Katie Ellis) nesen iznākušajā grāmatā "Invaliditāte un populārā kultūra" raksta, ka rotaļlietas atspoguļo sabiedrības vērtības. Rotaļlietu pasaule ir bērna dzīves pasaule, un, ja bērns ar īpašām vajadzībām un viņa vecāki redz, ka šajā mazajā pasaulē bērni ar īpašām vajadzībām neeksistē, neizbēgami rodas jautājums, kādēļ viņi nav iekļauti? Šajā skatījumā iekļaut ratiņkrēslu rotaļlietu klāstā nozīmē to normalizēt, padarīt eksistējošu, redzamu, akceptētu un saprotamu.

Iekļaujošu rotaļlietu parādīšanās ir cieši saistīta ar invaliditātes sociālā modeļa attīstību, kas 20. gadsimta otrajā pusē skaidro, analizē un pārdefinē invaliditātes jēdzienu, pretstatot to medicīniskajam modelim, kurā ierobežojumi, ar kuriem sastopas personas ar invaliditāti, tiek skatītas tikai kā viņu atšķirīgo fizisko vai psihisko iezīmju rezultāts. Medicīniskajā modelī tiek skaidrots, ka personas ar invaliditāti ir marginalizētas, jo viņu ķermeņa vai psihes iezīmes ierobežo iespējas pilnvērtīgi piedalīties sociālajā dzīvē. Sociālais modelis turpretī raksturo invaliditāti kā mijiedarbību starp personu un sociālo vidi. Ja persona ar invaliditāti tiek marginalizēta, tad sociālais modelis šo faktu ļoti lielā mērā skaidro ar vides raksturojumiem – vides fizisko pieejamību, veidu, kā tiek organizētas dažādas sociālās aktivitātes utt. Šajā pieejā arī fakts, ka nepastāv rotaļlietas, ar kurām bērni ar īpašām vajadzībām varētu identificēties, nozīmē noteiktu sociālās vides raksturojumu, kas veicina kādas personu grupas izslēgšanu no sociālajām aktivitātēm. 

Vēsturiski daudzās sabiedrībās ārējās iezīmes, kas atšķir personu no citiem cilvēkiem, ir tikušas saistītas ar vainas vai grēka jēdzieniem, kas daudzos gadījumos likušas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām izjust izstumtību un kaunu. Sociālo zinātņu  teorētiķi kaunu bieži analizē kā emocijas, kas ir iemiesojušas citu skatienus un balsis. Veids, kā apkārtējie uzlūko un vērtē īpašas ķermeņa (vai psihes) iezīmes, izmaina ķermeņa pieredzi dzīves pasaulē, un ķermenis tādējādi primāri kļūst par ārēju virsmu –  par "ķermeni citiem". Kauns par ķermeni, citādību vai slimību šajā situācijā veidojas saistībā ar apkārtējo vērtībām un attieksmēm, kas var radīt dziļu nedrošību par savu identitāti un pašvērtību. Lai mainītu šīs attieksmes un emocijas, ir nepieciešama ne vien teorētiska invaliditātes jēdziena pārdefinēšana, bet arī izmaiņas sociālajās praksēs, un rotaļāšanās ir viena no šādām praksēm. Arī pašu personu ar invaliditāti definētā dzīves kvalitāte 20. gadsimta otrajā pusē lielā mērā ir likusi mainīt skatījumu no invaliditātes kā deficīta modeļa uz invaliditāti kā citu iespēju modeli (disabled vs differently abled). Šī skatījuma maiņa ir ļāvusi cilvēkiem ar invaliditāti izstāstīt savus stāstus, kļūt sadzirdētiem un redzamiem.

Katrā ziņā "Lego" un citu rotaļlietu ražotāju atsaukšanās uz vecāku grupu aicinājumiem ir piemērs, kas liek no jauna izvērtēt mūsu iespējas padarīt bērnus ar īpašām vajadzībām mazāk marginalizētus arī Latvijā. Cik grāmatu latviešu valodā, kurās darbojas bērns ar īpašām vajadzībām, mēs varam atrast savā grāmatplauktā vai bibliotēkā? Vai kāds no Latvijas rotaļlietu ražotājiem un tirgotājiem ir vismaz apsvēris iespēju iekļaut savā preču klāstā rotaļlietas, kuras palīdzētu iekļaut sabiedrībā bērnu ratiņkrēslā, neredzīgu vai nedzirdīgu bērnu?  Cik pieejamas ir speciāli piemērotas rotaļlietas bērniem ar invaliditāti – īpašām vajadzībām atbilstošas un attīstību veicinošas? Šķiet, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir ne pārāk glaimojošas mums kā sabiedrībai.