Viena no man tīkamākajām dzejas lasīšanās sajūtām ir uzmanību satriecošas frāzes pamanīšana darba sākumā vai vidū. Prāts pie tās tad kavējas vēl ilgi dzejoļa turpinājumā līdz parādās vēl kāds interesants vārds vai to savienojums, kas brīnumainā kārtā piesaistās iepriekšējai frāzei, kopā izveidojot pilnīgi jaunu realitāti. Pieaugot uzmanības noturēšanas spējām, šādi brīži diemžēl kļūst retāki, tāpēc vaļasprieka vietā esmu pieķēries mēģinājumiem radīt tādus mākslīgi. Šeit ir rezultāts.
Svītrojumu noteikumi ir vienkārši: ņemu dzejoli, izsvītroju liekos vārdus un burtus, izsvītroju atstarpes, varbūt pielieku kādu pieturzīmi – un "jauns" dzejolis gatavs. Neko vietām nemainu (t.i., vārdu un burtu secība tika saglabāta, taču "tā arī dzīvojam - kā suņi", piemēram, varēja pārtapt "tā dzīvo suņi" vai „akā suņi”, bet ne "kā suņi dzīvojam") un arī klāt neko neliku. Izņēmums ir interpunkcija, un pāris vārdiem mainīju locījumu, jo frāzes vilinājums bija pārāk liels.
Pirmdzejoļu autoru daudzuma dēļ publikācija ar viņiem nav saskaņota (tikai Kārlis Vērdiņš devis mutisku piekrišanu), taču iebildumu gadījumā apsolos darbus izdzēst arī no saviem papīriem. Sasaiste ar pirmdzejoļiem svītrojumos nav gribēta, tie izvēlēti, vadoties no diviem vienkāršiem kritērijiem: paša patikas pret šiem darbiem un izmantojamu vārdu vai to savienojumu daudzuma.
* * *
viņa romantizē nāvi un dzīvi
mūžīgie sešpadsmit
mīlējas otrpus sienai – lai iespītētu
(svešas asinis un sirdis otrpus šīm vārīgajām krūtīm)
viņa laiskojas mūsu pagalmā
tu apjucis stāvi
meklē vārdus putekļu balsīs
(viņa vienmēr džinkstēs tev ausīs)
(A. Zariņa)
* * *
es drīkstu
es kungs
spalvains kā vējš
pīpēju debesis
pār maniem pīšļiem
ābeļdārzu
(E. Raups)
Vasaras pār...
Slīpais jumta logs pietuvināja Mēnesi
akmentiņu ar caurumiem.
Ar teleskopu būvēt ir slimi
gulēt ir slimi
un vispār visas ietaises
ir slimas.
Iedomājies
intelektu brīvu no ķēdes.
Astronoms vicinādams asti
pazudis
(M. Pujāts)
* * *
es gribētu izlikties balts
nokrist sajukt tēlot dibena degunu
Dievs dos
(A. Krivade)
мы
Жители ночи
между столбиков пара
ангелы заспиртованные
вы тут
навсегда?
Тут у нее взяли трубку.
(S. Timofejevs)
* * *
negodīgi
tevi plēš
bet
esi kails
starp apģērbtiem
ej
atzīsti
Dievs tu
esi pats pat
te
(H. E. Zēgners)
* * *
Grāmatai elpot grūti,
Tu teici pie kājām man.
Un pasaule visa
Tev pirkstos dzisa
(A. Čaks)
* * *
Tu staigā pa gaismu un lietu,
pātago krūtīs sev šķirbas
un mijkrēslī baltus pumpurus runā...
Ir tādi.
Tā viņi kliedz.
(K. Vērdiņš)
* * *
Esi!
Viņš vairs nerunā.
Mājās auksts – nekurina,
pamostas rītā – un guļ.
Viņa rudens ir miglas pilns.
Bet!
Dzīvība ir viņu apsēdusi.
Gaisma un ēnas
krīt no viņa maigās debesīs.
Nekas nav iespējams,
bet ir, un tu esi dzīvs.
Dzīve ir sprādziens
ar laterniņu caur miglu.
(Viņa bārda čokurā.
Gaisma nāk un aiziet prom.)
(I. Gaile)
* * *
tumsa ir norāvusi pasaulei ādu
nāve klusumā pārvērsta
neatrauju acis
(I. Balode)
* * *
Man pietrūkst mašīnu naktī.
(Snieg rīts slidotavā
es guļu ar zirgu rasotā pļavā)
(A. Auziņa)
* * *
sapnī tukšā
aktieri dzied
diezin kam
kliedz ēnas
kāds spitālīgais iet un dzied
līst acis
dziesmai līdzi
(A. Zeibots)
* * *
parūkā – žiletes
gadījumam, ja zaudētu spēli.
mēs cenšamies un mums
piedos.
(A. Viguls)
* * *
Vienā valodā viss,
Vienā dzimtā valodā
Prieku dziesma do dzimtā valodā
Vīns vēl dzimtā lodā a sev pats.
Ka nesēs dzidāt vair nekā – kluss
Dzimt lodā.
Dzimt odā
Dzim
Dzi?
(G. Vieru I. Ziedoņa atdzejojumā)
0