Lejup

Vilis Kasims. Foto no personīgā arhīva.

Darbs ir ievadstāsts visnotaļ optimistiskajam ciklam "Pazemes stāsti", vēsta autors. Citus Viļa Kasima darbus meklējiet portāla arhīvā; pieejami arī kopā ar audio lasījumu, piemēram, šeit. - ¼ Satori


Viņa vecāki klusēdami sēž katrs savā kupejas pusē. Tā ir šaura, vidū tikai mazs galdiņš ar pavītušām rozēm vāzē un pāris atdzisušām, pusizdzertām tējas krūzītēm. Pie loga tējkanna un brūnplankumaina grāmata. Katrā galda pusē sols ar zaļu drēbi. Vilciens brauc lejā, ved viņus uz jauno pasauli pazemē. Sākusies pārvešana.

Viks tasi tur rokās, bet dzērienu nav pat nogaršojis. Bija pārāk silti, lai dzertu karstu. Turklāt viņš redzēja, ka tēvs tēju pagatavo no vecas, saburzītas paciņas ar izdilušu uzrakstu. Viņam tādas nepatīk. Pēc gadiem izlīdušas nez no kurienes un atkal grib draudzēties, bet kas zina, vai tēva izburtotajiem vārdiem vairs var ticēt.

Viks skatās pa vilciena logu, kur redzama tikai tumsa un viņu pašu atspulgi. Tur vecāku muguras ir taisnas, viņu sejas – izšķīdušas ēnās, glīti izliektas un nenolasāmas. Viņam tādas patīk labāk. Tur pat krūzīte viņam rokās ir tikpat tīra un skaista kā agrāk. Tagad iekšmalā jau izkārtojušies melni tējas riņķi. Vēl viens iemesls nedzert. Viks zina, ka tos redz arī mamma, un nesaprot, kāpēc viņa klusē. Agrāk viņa par tiem aizrādīja vienmēr.

“Jauki, ka atnācāt,” tēvs beidzot ierunājas, atkārtojot pirms vairākām minūtēm teikto. Viņa mati ir nogriezti īsi un kārtīgi, eļļains atspīdums pat kupejas pustumsā.

“Mēs vairs nevarējām tur izturēt,” saka mamma. Vikam gribas iebilst, ka vilciena ejā vismaz bija vēsāks un varēja netraucēti snaust. Tomēr viņš klusē. Vecāki nerunā ar viņu, un viņš to arī negrib. Viņš grib tikai projām, bet zina, ka nav pieklājīgi aiziet, kamēr krūzīte vēl rokās.
   
“Tu tak zināji, ka gaidu tevi, varēji nemocīties. Man arī reizēm te skumji paliek, savējos gribas. Jābrauc tak vēl tālu,” tēvs turpina.

Mamma klusē. Viņa noliecas pār tējas krūzi, apliek tai rokas, paceļ un iedzer malku. “Žēl, ka tēja jau atdzisusi. Viks arī tāds saguris izskatās. Nezinu, cik ilgi mēs te varēsim...”

Tēvs skaļi nošņaukājas. “Jā, es jau saprotu,” viņš saka skrāpējošā balsī. “Tev atkal jāskrien. Kā jau parasti... Man gribējās vēl parunāt, bet lai jau paliek. Pēc atbraukšanas pazemē būs vēl daudz laika, iekams pielāgosimies tai pasaulei.”

Brīdi kupejā dzirdama tikai trīs cilvēku elpa un vilciena matētie tukšķi. Vikam tie patīk; vilciens ir kā draugs, kurš neprasa, lai viņu klausās. Arī viņš tagad varētu būt kaut kur loga otrā pusē, tikpat caurspīdīgs un skaists kā vecāki, kā fotogrāfija no kādas tālas, iedomātas zemes, kur viss vienmēr ir labi un mierīgi. Viņš māk tādas iztēloties, agrāk, mājās, bija pat dažas uzzīmējis.

Bet vecāki joprojām nerunā, un viņš sāk justies neomulīgi. Tas.ir vēl sliktāk kā kādreiz mājās. Izskatās, ka tagad viņi strīdas paši savā galvā. Kaut neviens nesaka ne vārda, sejas izteiksmes tādas pašas kā toreiz. Arī daļa trauku tā pati. Tikai telpa ir netīrāka, un smarža cita. Un viņi klusē. Būtu labāk strīdējušies.

Mammas roka saglauž Vika matus. “Mīļais, ja esi noguris, ieliec galvu man klēpī un pasnaud kādu brītiņu,” viņa saldi saka, noliekusies pār Viku. Viņš izraujas un papurina galvu. Viņš vienkārši grib projām, grib mājās, bet mamma neskatās uz viņu, neredz.. Acis atkal niknas, pagrieztas uz tēvu. Balss gan tā pati. “Tev tas vairs nedarbojas, mīļais. No savas pasaules mēs neaizbēgsim. Mēs vienmēr būsim mēs paši. Arī man tas ir apnicis, bet neko nepadarīsi.” Viņa sakniebj lūpas un viegli saviebtu seju iedzer vēl vienu malku.

Tēvs iztaisno līkt sākušo muguru, aizsedz netīro virtuves iekārtojumu loga atspulgā. Tur viņš ir stalts un mierīgs.

“Es esmu mainījies,” viņš saka. “Es tagad esmu viens no pārcelšanās virsraugiem un pazemē mani sola paaugstināt. Tieši tas taču tev toreiz nepatika, vai ne, ka nekādi netiku augstāk?” Viņa balss ar katru vārdu pieaug spēkā, ausīm kļūst aizvien sāpīgāk. “Bet tagad es varu par jums parūpēties – ja esi gatava būt ar mani.”

Mamma neatbild, un klusums sāpīgi spiežas ausīs. Viņa klusēdama žņaudza Vika celi, bet Viks pievērtām acīm kustina galvu pulksteņrādītāja virzienā, mēģinot paātrināt laiku. Gaiss ir sabiezējis un sakarsis no vienatnes dēļ noklusēto strīdu dzirksteļošanas viņu galvā. Viņš grib vēsumā.

“Dēls ir mums abiem, vai ne?” jau mierīgākā balsī saka tēvs. Viņa mugura pamazām atgriežas kumpī, bet zem uzacīm jau iedegušies tumši ugunskuri, skatās tieši uz Viku. Viņš tos sajūt un pagriežas pret tēvu. “Tu taču gribi, lai tētis atkal ir ar tevi?”

Zēns ir aplicis krūzītei abas plaukstas, cenšoties tā kaut drusku atvēst, un jautājumu uzreiz nesaprot.

“Phh, zelta sirdi vienatnē izperējis!” viņa vietā ierunājas mamma. Viņas balss ir asa un nikna, un Viks saraujas. “Vai varbūt padzīvošana pazemē atmodina sirdsapziņu?”

Tēvs pieceļas un sakrustotām rokām pasper dažus soļus uz durvju pusi. Viņš salīcis vēl vairāk, galva mazliet nokārta, tās vidū rēgojas ādas traips. Vikam kaut kas iedzeļ sirdī. “Es zinu, ka tu man netici,” tēvs saka. “Bet es patiešām gribu jums palīdzēt. Pazemē nebūs viegli, tici man. Tur zeme spiež tā, ka gandrīz par kurmi jāpaliek, lai izturētu. Viens galā netiks.”

Par spīti izskatam tēva balss skan cieti. Viks baidās palūkoties uz mammu; viņš spiež tasi tā, ka pirkstu kauliņi bāl. Vilciens kratās, grab, ved tumsā, krūzītes pa galdu slidinās šurpu turpu. Tikai savu Viks tur vietā. Augšdelmi saspringuši, gandrīz trīc, bet aukstāks nepaliek. Drīzāk otrādi.

Mamma uzmet viņam ātru skatienu, skaļi ievelk elpu un uzliek vēsu plaukstu uz delma.

Iečīkstas dīvāns. Tēvs nokrekšķ un turpina gaidīt.

“Varbūt tev taisnība,” mamma klusu ierunājas, skatoties uz Viku. “Mēs abi arī esam saguruši, tā dzīvojot. Varbūt tur lejā viss patiešām būs citādi.”

Viks atbalsta krūzīti pret kāju. Rokas vairs netur, bet laist vaļā arī vēl nevar. Sviedri plaukstās sākuši dzist.

“Protams, ka būs,” tēvs pieiet pie Vika un viņa mammas. “Tas būs kā pārcelties uz citu valsti, - tikai daudz labāk, jo tā būs cita pasaule. Bez vietējiem un iebraucējiem. Bez atmiņām un seniem rēķiniem. Bez pagātnes. Jaunas iespējas un tā tālāk. Mēs varēsim visu sākt no nulles.”

Mamma paliecas uz priekšu, skatiens uz tēvu. Uz viņas sejas ir ēnu izartas gravas, siltās acis ieripojušas tajās kā bezdibeņos. “Tam grūti noticēt,” viņa nomurmina.

Klusums. Mamma vilcinās. Aizver acis un atkal atver.

Viņa paceļ plaukstu no Vika un uzliek to uz galda.

Zēna augšdelmam pārskrien krūzītes uzkrātā aukstuma vilnis. Viņš noraustās, un krūzīte saplīst trijās daļās, tēja izlīst uz krekla un biksēm, nokrāso tās tumšbrūnas. Viena lauska iespiedusies viņam plaukstā, bet asinis nav, sasalušas. Arī mamma neko nesaka.

“Es patiešām esmu mainījies,” tēvs apiet dīvānam, kurā sēž Viks ar mammu, un piemetas uz  zēnam tālākās atzveltnes, puspagriezienā pret mammu. Viņš mazliet smaržo pēc kafijas un sviesta. “Un es pazemi jau pazīstu – ar mani tev būs vieglāk.”

“Varbūt tev taisnība.”

“Tad tu man piedod?” tēvs jautā un, negaidot atbildi, apliek roku mātes pleciem, noliecas un noskūpsta viņu. Viks redz, kā viņa roka aizslīd mātei aiz blūzes, noceļ to no pleca.

Viņš pagriežas pret logu. Atspulgi ir gandrīz saplūduši, kustas jau kopā, atgādina te viņu agrāko dārzu, te kādu savādi izvērptu pazemes augstceltni. Uz brīdi Vika skatiens sakrustojas ar mātes acīm. Tās smaida. Atkal uzlūkojušas greizā atspulga pasauli, uzmirgojušas kā reiz sensenos laikos.

Vēl viens vilciens bija sācis lejupceļu.