Spāņu gripas pandēmija Latvijā 1918.–1920. gadā

"Covid–19" nav vienīgā pandēmija, kas skārusi Latvijas iedzīvotājus. Pirms 102 gadiem pasaulē uzliesmoja t.s. spāņu gripa, kuras ietekme Latvijā bija daudz smagāka – šis raksts ir ieskats pandēmijas izpausmēs un postījumos tolaik.

Ar vieglākām un smagākām elpceļu infekcijas slimībām katru gadu slimo diezgan liels skaits cilvēku. Gripu izraisa vīruss, un tā ilgstoši ir bijusi viena no slimībām, kas apdraud cilvēka dzīvību. Simptomi – iekaisis kakls un klepus, iesnas, apgrūtināta elpošana, augsta temperatūra, auksti sviedri, drebuļi, sāpes locītavās un ekstremitātēs, galvassāpes, nogurums, nespēks u.c. Gripu dažkārt mēdz jaukt ar parastu saaukstēšanos, tādēļ arī mūsdienās nav pilnībā skaidrs, vai visi ar spāņu gripu reģistrētie gadījumi tiešām bija atbilstoši diagnosticēti.

Spāņu gripas postījumi Latvijā sakrīt ar Latvijas Neatkarības kara laiku (1918–1920). Kara apstākļi slimībai bija pateicīga augsne, un tā uzliesmoja strauji, pie tam paralēli plosījās arī citas infekcijas slimības, kas izraisīja epidēmijas, piemēram, izsitumu tīfs, holēra, dizentērija, tolaik dēvēta par asinssērgu u.c. Šīs slimības Latvijas teritorijā izplatījās jau Pirmajā pasaules kara laikā un bija cieši saistītas ar antisanitāriem dzīves apstākļiem. Ir dažādas teorijas par to, kā Latvijā nokļuva tieši spāņu gripa, tomēr šobrīd nav pietiekami daudz pierādījumu, lai izdarītu pamatotus, pētniecībā balstītus secinājumus.

20. gadsimtā gripas vīrusa struktūras būtisku pārmaiņu dēļ pandēmiju veidā tā uzliesmoja trīs reizes: 1918.–1920. gadā pasaule piedzīvoja vissmagāko spāņu gripas (A(H1N1) tips) pandēmiju, tad 1957.–1959. gadā – Āzijas gripu (A(H2N2) tips) un 1968.–1969. gadā – Honkongas gripu (A(H3N2) tips). Tieši no spāņu gripas mira vislielākais cilvēku skaits – tā īsā laikā strauji pieņēmās spēkā un no epidēmijas izauga par vēl nepieredzētu pasaules mēroga pandēmiju, kas prasīja ap 30 miljoniem (citur minēts ap 50–100 miljoniem) cilvēku dzīvību – jebkurā gadījumā mirušo skaits bija lielāks nekā Pirmajā pasaules karā. Amerikas Savienotajās Valstīs gripa skāra apmēram 25% iedzīvotāju, bet atsevišķos apgabalos – pat 60%.

Izcelsme

Vēsturnieku starpā vēl nav pilnīgas vienprātības, kur tieši izcēlās šī postošā pandēmija, tomēr lielākā daļa uzskata, ka tā sākās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada sākumā, kad starp karavīriem reģistrēja pirmos saslimšanas gadījumus. Pirmais gripas vilnis nebija tik nāvējošs kā otrais, kas sākās 1918. gada otrajā pusē, kad daudzi saslimšanas gadījumi beidzās letāli. Otrais vilnis izplatījās visā ASV, Kanādā, skāra Meksiku, Eiropu, Āfriku, Jaunzēlandi, Islandi u.c. reģionus.

Iemesli, kādēļ gripa izplatījās tik strauji un visā pasaulē, bija meklējami kara ikdienā – bēgļu un karavīru pārvietošanās slimību pārnēsāja plašos reģionos, cilvēki bija pakļauti nepiemērotiem dzīves apstākļiem, piemēram, karavīri – aukstajam laikam, šaurībai kazarmās un ierakumos. Liela nozīme bija arī cilvēku kopējam veselības stāvoklim – daudzviet valdīja pārtikas trūkums, kas noveda pie nepietiekama uztura un novājinātas imunitātes, bet visi slimības izcelšanās un straujās izplatības aspekti nav skaidri līdz pat mūsdienām.

Lai saglabātu sabiedrības mieru un nedotu iemeslu pretinieka propagandai, karā iesaistītajās valstīs cenzūra no laikrakstu slejām izņēma slikto ziņu rakstus. Spānija Pirmajā pasaules karā bija neitrāla, un tās laikrakstus kara cenzūra neskāra, tādēļ pirmās ziņas par postošo slimību parādījās tieši šīs valsts laikrakstos – šādā veidā slimība ieguva nosaukumu "spāņu gripa". Tikmēr pašā Spānijā to pazina ar nosaukumu "franču gripa". Bez nosaukuma "gripa", "spāņu gripa" un "influence" Latvijā to dēvēja arī par spāniešu slimību un spāņu iesnām.

Spāņu gripa Latvijā

Par pirmajiem spāņu gripas gadījumiem Latvijas teritorijā prese ziņoja jau 1918. gada vasarā. 11. jūlijā laikrakstā "Baltijas Ziņas" (vēlāk šo pašu ziņu pārpublicēja laikraksts "Krievijas Cīņa") publicēts raksts, ka Talsos parādījusies spāniešu slimība, ar kuru slimojot krievu karagūstekņi, karavīri un civiliedzīvotāji. Oktobrī laikraksts "Līdums" ziņoja, ka septembra beigās un īpaši oktobra sākumā spāņu gripa plosījusies Valkas apkārtnē, kur daudzās lauku mājās saslimušas veselas ģimenes un lauku darbi palikuši neapdarīti. Lielākā daļa saslimušo esot izveseļojušies, bet reģistrēti arī nāves gadījumi.

Novembrī laikraksti publicēja ziņas par to, ka gripa Kuldīgā un tās apkārtnē izplatījusies tik plaši, ka uz divām nedēļām slēgtas skolas, bet Vecpiebalgā uz četrām dienām slēdza draudzes skolu. Laikraksts "Baltijas Ziņas" vēstīja, ka Cēsīs un apkārtnē slimība "plosoties plašos apmēros un pie tam prasīdama daudz upuru". Oktobra sākumā Rīgā gripas dēļ bija apdraudēta arī kultūras dzīve – daudzi aktieri vai koncertu dalībnieki bija saslimuši un gadījumos, kad nevarēja atrast aizvietotājus, pasākumus atcēla. Minētais laikraksts ziņoja, ka gripas dēļ atcelti divi koncerti, bet teātra izrādēs, lai tās nebūtu jāatceļ, saslimušos aktierus aizvietojuši režisori.

Lielai daļa pacientu, īpaši lauku iedzīvotājiem, nebija iespējams apmeklēt ārstu, tādēļ ļoti būtiska gripas apkarošanā bija mājas ārstēšana. Latvijas presē, līdzīgi kā mūsdienās "Covid–19" sakarā, parādījās raksti par to, kā var saslimt, kā no slimības izvairīties un, ja gadījies saslimt, kā to ārstēt. Galvenais ieteikums tāpat kā šobrīd – izvairīties no publiskām vietām un saslimušajiem. Toreiz saslimšanas gadījumā ieteica veikt karsēšanos (radīt izsvīšanu), rūdīties, sirdsdarbības uzlabošanai lietot stipru vīnu mazās devās, kā arī slimības laikā – viegli sagremojamu pārtiku. Paralēli minētajam ieteica lietot avenāju, liepziedu, plūškoka tējas – un lielākajā daļā gadījumu ārstēšanās notika ar šādām vienkāršām sentēvu metodēm, nevis ar medikamentiem.

^{Spāniešu slimība, pēc Rīgas laikrakstu ziņām, vēl iet uz augšu: no 21. līdz 26. oktobrim atzīmēti 292 saslimšanas gadījumi (influence), no 27. oktobra līdz 1. novembrim 460 gadījumi. (Spāniešu slimība. Līdums, Nr. 209, 08.11.1918., 2. lpp.)}

Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" minēts, ka iepriekš slimība vairāk skārusi sievietes un bērnus, bet 1918. gada novembrī slimo starpā jau bijuši daudzi vīrieši. Parastā gripa ierasti skāra bērnus un vecus cilvēkus, taču spāņu paveids piemeklēja arī gados jaunos – īpaši daudz saslimšanas gadījumu bija ne tikai bērniem līdz piecu gadu vecumam un cilvēkiem virs 60 gadiem, bet arī 20 līdz 40 gadus veciem pieaugušajiem. Pats atšķirīgākais faktors – vislielāko mirstību reģistrēja tieši 20 līdz 40 gadus veciem cilvēkiem. Tā bija cilvēku grupa, no kuras bija atkarīgi demogrāfijas rādītāji, – sāpīgs trieciens valstij, jo kara laikā jau tika zaudētas daudzas dzīvības.

Situācija Rīgā

Precīzākas ziņas pieejamas par Rīgu – tur 1917. gada vasarā bija apmēram 225 000 iedzīvotāju, bet to skaits 1920. gada vasarā bija nokrities līdz apmēram 185 000 iedzīvotājiem (skaitļi pēc Rīgas pilsētas statistiskā biroja datiem). Kopumā Rīgā katru gadu, sākot ar 1917. gadu, uzliesmoja kāda infekcijas slimība, kas izraisīja epidēmiju, bet vissmagākais pilsētai bija 1919. gads, jo paralēli spāņu gripai un citām slimībām izplatījās vēl četras infekcijas slimības – izsitumu tīfs, vēdertīfs, dizentērija un bakas.

Ja aplūko situāciju no 1913. līdz 1916. gadam (pirms gripas pandēmijas), statistika rāda, ka gripa Rīgā bija sastopama arī tolaik, bet 1917. gadā, salīdzinot ar iepriekšējiem trim gadiem, tās izplatība bija palielinājusies apmēram 7 reizes, turklāt 1918. gada uzliesmojuma laikā – vairāk nekā 22 reizes. Pēc publicētajiem statistikas datiem, Rīgā no 1918. gada 29. septembra līdz 1. novembrim un no 3. līdz 12. novembrim reģistrēts 2291 gripas gadījums. Šajā laikā gripa raksturota kā smaga, jo daudzi saslimušie miruši. Saslimušo koeficients 1918. gadā uz 10 000 iedzīvotājiem bija 157,3, nākamajā gadā tas nokritās uz 16,5. 1918. gadā pastāvēja vislielākā mirstība – uz katriem 10 000 iedzīvotājiem mirušo koeficients bija 19,8.

Turpmākajos divos gados Rīgā saslimstība ar gripu samazinājās, bet uzliesmoja izsitumu tīfa (koeficients 464,5 uz 10 000), dizentērijas (134,1) un vēdertīfa (25,3) epidēmijas. Dizentērija bija sākusies jau 1917. gadā, un tās koeficients bija 274,9 uz 10 000 iedzīvotājiem, nākamajā gadā tas nokritās uz 17,7, bet 1919. gadā pieauga līdz 134,1. Tātad kopumā no 1917. līdz 1920. gadam vislielākā mirstība bija no dizentērijas – 95,3 uz 10 000 iedzīvotājiem (1917. gadā), tad no izsitumu tīfa – 85,7 un bakām – 25,6 (1919. gadā), bet gripa ierindojās tikai ceturtajā vietā.

Kaut gan 1919. gadā gripas gadījumu skaits bija samazinājies, lielākajā kara medicīnas iestādē Latvijā – Latvijas Kara slimnīcā (plašāk pazīstama ar vēlāko nosaukumu – Rīgas kara slimnīca) – decembrī no visām epidēmiju izraisošajām slimībām visvairāk karavīru stacionēti ar gripu – 52%, ar izsitumu tīfu – 28%, bet ar pārējām slimībām – mazāk par 7%. 1920. gada februārī ar gripu ārstēto pacientu skaits kara slimnīcā nokritās līdz 28%, bet līdz 46% palielinājās ar izsitumu tīfu slimojošo skaits. Mirušo karavīru skaits decembrī no gripas, pneimonijas vai plaušu plēves slimībām (kas varēja būt gripas komplikācijas) bija ne mazāk kā 54%, bet februārī – ne mazāk kā 56%.

Tātad Latvijā gripa visvairāk izplatīta bija 1918. gadā, 1919. gada pavasarī tās apmēri jau bija nedaudz samazinājušies, taču joprojām prasīja daudz upuru. Turpmākajos mēnešos līdz 1920. gadam saslimstība turpināja mazināties. No gripas vai tās izraisītajām komplikācijām mira arī sabiedrībā labi zināmi cilvēki, piemēram, dzejnieks Fricis Bārda (1880–1919) un mākslinieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920), kurš bija pievērsies latviešu strēlnieku un bēgļu tematikai.

Vēl viens iemesls, kāpēc līdz pat mūsdienām nav iespējams noteikt no spāņu gripas saslimušo un mirušo skaitu, – Latvijas teritorijā gripas aktivitātes laikā 1918.–1920. gadā dažādos Latvijas reģionos atradās dažādas varas, dažādi bruņotie spēki un notika aktīva karadarbība. Katra vara sev pakļautajā teritorijā īstenoja atšķirīgu veselības aprūpes politiku. Diemžēl daudzu iestāžu darbības dokumentēšana vai nu netika veikta, vai arī dokumentācija nav saglabājusies līdz mūsdienām – tas ir galvenais faktors, kas apgrūtina šī temata pētniecību. Tāpat nav zināma neviena fotogrāfija, kurā būtu redzami spāņu gripas pacienti. Visticamāk, Latvijas teritorijā pacientus, kuri slimoja ar epidēmiskām slimībām, nefotografēja, jo bija aizliegts uzturēties telpās, kurās bija izvietoti šie pacienti.

Neatkarības kara laiku raksturo arī medicīnas iestāžu un darbinieku trūkums, personāla nodarbināšana kara resorā un ierobežota civiliedzīvotāju piekļuve speciālistiem. Spāņu gripas pandēmija kopā ar citām reģionā izplatītajām epidēmijām dramatiski pasliktināja vispārējo situāciju, iespaidojot arī ekonomiku (piemēram, ar atrauto darbaspēku), mirstība būtiski iespaidoja vēlākos dzimstības rādītājus – daudz mirušo bija reproduktīvajā vecumā. Tomēr kopumā jāsecina, ka spāņu gripa bija tikai viena no infekcijas slimībām, kas apdraudēja Latvijas iedzīvotāju veselību, tādēļ arī pēckara laikā ārsti, atskatoties uz Neatkarības kara laiku, vairāk runāja par dažāda veida tīfiem, dizentēriju un holēru.

Arī šobrīd "Covid–19" ir tikai viena no slimībām, kas apdraud iedzīvotāju veselību. Ir virkne citu slimību, no kurām mirstība ir daudz lielāka, taču gribu uzsvērt – ja šī slimība netiktu iespēju robežās kontrolēta, statistikas dati būti daudz sāpīgāki. Ir pāragri spriest, kādu postu Latvijas iedzīvotāju veselībai kopumā nodarīs "Covid–19" pandēmija, taču, paskatoties uz 20. gadsimtu kopumā, Latvija visu traģisko notikumu – karu, pandēmiju, epidēmiju, izsūtīšanu – rezultātā tā arī neatguva tādu iedzīvotāju skaitu, kāds tas bija pirms Pirmā pasaules kara, tādēļ jebkurš drauds iedzīvotāju veselībai ir drauds arī valstij.