...sssš sssš ssšŠ, sssš sssš ssšŠ, ssš sssš sssšŠ ssssšŠ ... vienmuļīgā mierā aiz loga muzicēja slota. Kaut kur tālumā. Tuvā tālumā. ... sssš sssš ssšŠ... it kā ieskandinot rēno rītu, kas samiegojušām, vēl neko neredzošām acīm lēnām lēja krēslu ielās, kokos, pagalmos, māju logos... ssš sssš sssšŠ...
Anna gulēja plaši atvērtām acīm lielā gultā, zilos palagos, kas krita pār viņu nedaudz ieburzītiem lokiem un svaigi smaržoja... sssš sssš ssšŠ sssš ... pēc pļavas zāles, gaisa un ūdens... ezera ūdens (vai zināt, kā smaržo ezers pēc pērkona?)... sssš ssšŠ BINGBANG, ssš sssš... viņa nedaudz sarāvās, sienas pulkstenim ieskandējot noietā laika sprīdi, kas it kā piekodināja neaizmirst iešanu, plūšanu, nerimšanu, šanu, sšanu, ssš sssš...
***
Rīts tikko pavērtiem redzokļiem lēja rēnu gaismu māju logos, pažobelēs, spraucoties ziedu pumpuros. Lēnām, gausām kustībām... ssšŠ, ssš sssš sssšŠ ssssšŠ... Anna gurdenā tīksmē izstaipījās. Viņas rokas un kājas bija staipekņi, apiņu stīgas, kas stiegrojās austošajā krēslā. Apvija un caurauda to neredzamām vītnēm un vijumiem. Uz palikšanu. Uz ilgu palikšanu, palikša... ssša... sssš ssšŠ ssšŠŠ... viņa zināja, ka ir vienīgā izredzētā. Šis bija viņas brīdis. Tikai viņai piederošs. Rīts. Šis rīts. Aklais un gurdais ar slotu... sl... sš ssš ssšŠ ...
***
Viņa apgriezās uz vēdera un pārtapa jūras zvaigznē, gulošā pār ūdens zilajiem palagiem. Tiem, kas smaržoja pēc zāles un pērkona. Pāri degunam pārkritusi cēlās un krita matu sproga... hh hhhhhh hh hhhhhh hh... krēsla iezagās arī tajā, un sproga pameta savu naksnīgo ēnainību... hh... hhhhhh hhš hhhhhh hhss hhhhh hssš sssš sssš ssšŠ sššŠ... Rīts sāka spēlēt savu instrumentu ar skaudrāku skaņu. It kā tuvāku... sššš, ššŠŠŠ, ššŠŠŠŠ... Viņš plandīja krēslas palagu, kamēr tajā sāka plaiksnīt bāli zeltaini toņi, troņi, tro, trr trrrrr trrrrrrr trrrrrrrrrrrrrR!!
Anna steidzīgi nospieda modinātāja pogu un atkrita palagos. Debess zilajos palagos. Plaši atvērtām acīm. Bet tajās jau lēca saule.
***
Karote iegrieza atvarainu karuseli lielā krūzē. Riņķodama un virpuļodama, tumšbrūnā dzira uzsmaržoja kanēļa un svaigu kafijas pupiņu dvesmu. Tad pakāpeniski stājās un maziem malciņiem plūda Annas lūpās. Cēlās un krita. Skalojās ap trauka gaišo keramiku, atstājot caurspīdīgus, sīrupainus lokus. Šorīt tā, kā vēl nekad agrāk. Smaržoja kafija.
Anna pārgrieza vienu no oranžīgajām apelsīna lodēm, kas kārtojās olīvzaļā, lēzenā šķīvī. Viņa pacēla vienu no smaržas pilnajām puslodēm sev pie lūpām. Kāda no mazajām, sulas pārbriedušajām laiviņām augļa iekšpusē pārsprāga un notecēja gar Annas delmu. Anna pieliecās pie mazās, dzeltenīgas tumsas pildītās piles un uzsūca to. Pieplokot ar lūpām savam delmam, viņa palika pie tā. Iegrima atmiņu mirklī. Vakardienā.
***
Tā bija pavisam savādāka diena. Ar citādu rītu, sauli, smaržām, krāsām... Viņi bija aizbraukuši pie jūras. Tā bija viņa doma – braukt staigāt gar jūrmalu. (Tas viņam šķita skaisti... labi... pareizi?...) Viņi staigāja rokrokā sadevušies.
– Kā tajās romantiskajās drāmās, – Anna bija padomājusi, sajūtot spēju aizkaitinājumu. Gandrīz atraujot roku. Atvienojoties. Izjaucot idilli. Taču viņa tikai neuzkrītoši turpināja iet pa ūdeni un viņš – pa mitro, viļņu nomazgāto smilšaino malu. Viļņu putainie gali iezīmēja robežu starp viņiem. Mūžīgi atjaunojošo robežu. Plūstošu – krītošu un bēgošu –, bet patstāvīgu. Viņi runāja maz. Ik pa laikam. Runāja un tad ilgi klusēja. Kad runāja, tad kaut ko nesvarīgu, praktisku, ikdienišķu. Un nestrīdējās. Viņi vispār nekad nestrīdējās.
Pēkšņi no ūdens virsas trokšņodams pacēlās kaiju bars, kas klaigāja un lidinājās, šķērsojot saules starus. Arvien augstāk un augstāk. Anna apstājās un pielika roku virs acīm. Kaijas tur augšā šķita veidojam brīnumainas, mainīgas konstelācijas, krustojoties un riņķojot kā rituālistiskā dejā, savas klaigas saaužot kopīgā skaņu audumā, savdabīgā polifonijā. Viņu spārni atmirdzēja krāsās. Tās spoguļojās Annas sejā.
– Tu zini, kāds komponists ir sacerējis operas par gaismām, par septiņām krāsām katrai nedēļas dienai. Es gribētu...
– Ejam, – viņš viņu nevaļīgi pārtrauca un izklaidīgi skatījās uz savām glauni melnajām, ar smiltīm nolipušajām kurpēm, nevarīgi cenšoties tās notīrīt. Anna skatījās uz viņu. Joprojām roku turēdama virs acīm, lai gan, skatoties uz viņu, nebija jāsargājas no saules spožuma.
– Es gribētu, – viņa izmisīgi centās turpināt domāt. Bet nevarēja. Annai bija ļoti grūti. Tad, kad viņa tika pārtraukta. Viņa reti runāja, bet, ja to darīja, – katrs izteiktais vārds bija īpašs un būtisks.
– Gribētu, – viņa nodzēsa nedzimušos vārdus. Kā sveces liesmu, kuru acumirklī var nospiest ciešs pirkstu sakniebiens. Viņa strauji, krampjaini nolaida gar sāniem pacelto roku, it kā brīnoties pacēla un nolaida uzacis, neskanīgi piebilstot:
– Jā, ejam.
Anna tramīgi uzmeta vēl vienu acumirkli kaijām, kas joprojām dauzījās jūrainajās debesīs, un atcerējās, ka bija apskaudusi viņas. Par lidošanu. Par to, ka var tā vienkārši lidot. Lidot un kliegt. Kliegt! Skaļi... skaļi...
Atpakaļ viņi gāja pa smiltīm. Nost no ūdens. Cieši viens otram blakus. Bez robežas. Vairs gan ne rokrokā. Pēc brīža gan viņš saņēma Annas roku (tā taču ir jauki), bet Annas tur vairs nebija. Anna bija kopā ar kaijām un stāstīja tām par mūziku, par gaismām, par krāsu skaņām. Viņa gribēja izstāstīt. Viņai bija jāizstāsta. Viņa atgāza galvu pret spožajām debesīm, aizvēra acis un smaidīja caur tvanīgi sarkanīgo, karsti pulsējošo vīziju. Gāja un smaidīja kā akla. Viņš to nemanīja. Nemanīja, ka viņa ir aizlidojusi.
ššššššŠŠŠšššš debesis šalca un šņāca, ššššššššššššŠŠŠŠŠŠŠšššš šalca, cēlās un krita. šššššššššššŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠšššššššššš šalca viļņu atspulgos, to kritumos un kāpumos... ššššššššŠŠŠŠššššššššššš ... Anna lēni laidās atpakaļ. Un klusēja. Sapņaini klusēja. Tikai vēlāk – pēc vairākām stundām – atgriezās. Un saprata, ka pie viņas ir atgriezušies vārdi.
***
– Piedod, ka tik vēlu zvanu. Nepamodināju? Redzi, turpmāk mēs būsim katrs pats... Nē, nepārtrauc. Man tiešām beidzot ir ko tev teikt. Mēs rīt sāksim būt. Tu saproti? B ū t! Vienkārši citādāk. Katrs pats sev. Tikai sev. Nē, nav viena LIELA IEMESLA, kāpēc es tieši šovakar tā. Varbūt arī, ka... nē, nē, neprasi to man un neprasi sev. Un nemeklē mani, nemeklē, nē... Nekad Nemeklē. Tam nekad nebūs nozīmes... nebūs, tiešām ne. Paliec s.. ... .... ...
***
– Sveiks, Sveiks!! SSSveiks! paliec sssSSveiks! ssssSSS... sssSS!... – līksmiem lokiem lidojot virs Annas galvas, šajā brīnumainajā rītā – Annas rītā – putni savos spārnu galos paķēra atmiņās nepateikto un līksmā mudžeklī traucās pretim saulei. Anna pielika virs acīm plaukstu, lūkojot augstumos pēc pazudušā vārda. Viņš negribēja to dzirdēt. Viņš nepieņēma šo sveiks. Viņš nolika klausuli un sadzirdēja pats savu viņas teikto. Viņas pēdējo teikto. Un tie putni tur jau saulē ar viņas vārdu... Viņa to vairs nedabūs atpakaļ. Putni arī viņu ir pievīluši? Atņēmuši viņas balsi?! ... Saule sadzēla Annas acis ar savām sarkani zeltainajām lauskām, un viņa vairs neredzēja. Viņa atkrita atpakaļ krēslā un caur lēkājošu sarkanu plankumu jūru atkal samanīja savas virtuves aprises... galdu, apelsīnu lodes – veselās, pāršķeltās –, kafijas kannu. Kafijas kannu. Kafiju. Anna piepildīja sev krūzi ar silto, smaržojošo dziru un karotītes sagrieztā atvara spogulī sāka saskatīt savu seju. Savas acis, degunu, lūpas. Lūpas. Kas arī virpuļoja, griezās, smaidīja, vaikstījās dažnedažādos dīvainos leņķos. Un Anna iesmējās. Smējās. Arvien skaļāk un aizrautīgāk. Smiekli jau saauga ar klaigām, kamēr tos pilnīgi caurauda. Anna atsākās. Vārdos. Arī tajos. Tālajos izzudušajos.
* Sotto voce – klusināta balss (itāļu val.)
0