Šizoafektīvo traucējumu varā

Šizofrēnija ir elle, kas notiek tavā galvā. Šizoafektīvie traucējumi ir elle, kas notiek tavā galvā uz šūpolēm, kuras izraisa garastāvokļa svārstības. Un neaizmirsīsim, ka šo elli vienmēr var papildināt un izgreznot ar blakus diagnozēm, jo tā ir slimība, kas reti nāk viena.

Man bija trīspadsmit, kad sākās pirmā psihoze. Precīzāk sakot, tā bija mana trīspadsmitā dzimšanas diena. Ar draugu aizgāju uz šausmeni, kurā teorētiski nedrīkstēju tikt ielaista, taču neviens neskatījās pārāk uzmanīgi. Pēc atsauksmēm spriežot, tā pat nav laba šausmene, bet tā ir filma, ko atcerēšos visu mūžu. Tajā aiz niknuma nogalināta sieviete atgriežas kā tipisks japāņu šausmu filmu tēls un mēģina ievilkt visus savā niknuma pasaulē. Tolaik es mājās biju atbildīga par telefonu brīžos, kad mans tēvs ārdījās un sita mammu. Nogalināta niknuma varā. Mana ikdiena bija bailes no šī scenārija. No filmas izgāju satricināta, taču arvien "normāla". Ieraudzīju viņu, jau esot mājās. Un tā sākās pavisam jauns posms manā dzīvē – trīs gadi, kuros mani vajāja būtne no šīs filmas, un viss atlikušais mūžs šizoafektīvo traucējumu varā.

Šizofrēnijai ir raksturīgas divas simptomu grupas. Cilvēki visbiežāk ir dzirdējuši par halucinācijām, paranoju un murgu idejām jeb delūzijām, ko sauc par pozitīvajiem simptomiem (tiem, kas kaut ko pieliek realitātei), arī es pati stāstu par tiem visbiežāk. Piemēram, es redzu pūķus, dzirdu kliedzienus, jūtu, kā pa mani rāpo kukaiņi, ticu, ka mīļos cilvēkus aizstājuši citplanētieši, kuri mani vajā. Ne vienlaikus un ne visu laiku, bet esmu pieredzējusi to visu. Man ir ļoti paveicies, ka spēju savas halucinācijas atšķirt no realitātes. Tās ir samērā viegli izstāstīt un iedomāties.

Daudz sarežģītāk ir izskaidrot negatīvos simptomus – tos, kas atņem no dzīves – un to, kā tie darbojas. Es dažreiz jūtos, it kā man trūktu vienas komponentes, motoriņa, kas dzen uz priekšu dažādas funkcijas. Trūkst spējas pamanīt detaļas, pieslēgties notikumiem, izdarīt vajadzīgo, it kā motoriņš būtu noplīsis. Es nespēju savākties sākt kārtot māju, ieiet dušā, nespēju savākties, lai paēstu, uzrakstītu draugiem, izpildītu mājasdarbus, sāktu strādāt, izrāptos no gultas. Dažreiz ir sajūta, ka trūkst inerces vai virzītājspēka. Ekstrēmos gadījumos šī apātija pārņem pilnīgi visu, arī emocijas, runas spējas, domas. Tu vienkārši eksistē, neko nejūtot, neko negribot, nespējot iedomāties neko sakāmu, – vakuumā.

Manā dzīvē ir bijis maz ar murgu idejām vai paranoju saistītu psihožu. Daudz vairāk esmu saskārusies ar halucinācijām un visbiežāk – ar pūķiem. Lai arī es tās nepieredzu visu laiku, es tās piedzīvoju arī ārpus psihozēm. Pūķi simbolizē to milzīgo, pārpasaulīgo varu, kas ir mana slimība. To milzīgo prātu, realitāti un dzīvi šķobošo varu, kas valda pār mani. Jo sajūta bieži ir tieši tāda – groži nav manās rokās, es esmu šizoafektīvo traucējumu varā. Negatīvie simptomi manu dzīvi ir postījuši daudz vairāk nekā pozitīvie, un tieši negatīvie simptomi ir tas, ko es sauktu par savu īsto cīņu. Es neesmu pabeigusi vidusskolu, strādāt sāku krietni vēlāk nekā apkārtējie, esmu palaidusi garām simtiem iespēju, pasākumu, notikumu, gluži vienkārši nespējot iekurbulēt to iekšējo motoru. Mamma katru nedēļu nāk ciemos, lai palīdzētu sakārtot māju un izmazgāt drēbes. Draugi, atnākot ciemos, paši ķeras pie slotas un netīro trauku kaudzes. Bieži tiekos ar draugiem, lai kopā pastrādātu, pazīmētu – viena pati mājās es, visticamāk, neko neizdarītu. Pārāk inerta. Pārāk tukša.

Savu diagnozi ieguvu 26 gadu vecumā – 13 gadus pēc pirmās psihozes. Slimība ir viena no sliktākajām lietām manā mūžā, turpretī diagnozes iegūšana ir viena no labākajām – tā deva skaidrību par to, kas ar mani notiek, un iespēju to risināt. Diagnoze bija kā nejauši atrasts gaismas slēdzis nakts vidū, izgaismojot notiekošo un ļaujot plānot nākamās darbības. Pats slimības konstatēšanas fakts mani satricināja tik dziļi, ka redzu šķirtni starp sevi pirms un pēc, kad ieguldīju milzīgu daudzumu darba, meklējot informāciju un pētot sevi. Es sevi saliku pa vietām, atmetot lieko un mācoties jauno. Mans ceļš pie diagnozes no brīža, kad sāku vērsties pie speciālistiem, bija samērā viegls – gads vai divi terapijā, kas tomēr neatrisināja "bērnības traumu radītos uzvedības traucējumus", caur terapeiti atrasta psihiatre, kas uzreiz ieteica Veldres ielas nodaļu, kāds brītiņš gaidīšanas, un sākās viens no pirmajiem mierpilnajiem mēnešiem manā dzīvē – mēnesis psihiatriskajā slimnīcā.

Veldrēs katru dienu notika nodarbības, pārējo laiku biju brīva un varēju staigāt, darīt savas lietas un koncentrēties uz to, lai kļūtu labāk, paralēli ļoti daudz mācoties par psihisko veselību. Tas bija pilnīgs pretstats tam, par ko biju dzirdējusi kā vienīgo iespēju – Tvaika ielas akūtajām nodaļām. Manā galvā bija ainas ar durvīm bez rokturiem, piesiešanu pie gultas, izpūrušiem matiem un kliegšanu. Trako nams. Ar nožēlu jāatzīst, ka Tvaika ielā arvien ir nodaļas, kas šai palamai ir pārāk tuvu. Taču ir arī labās nodaļas, par kurām man nebija ne jausmas, – modernas nodaļas ar laipnu personālu, nodarbībām, klusumu un mieru. Veldrēs man bija iespēja uz mēnesi būt sanatorijā, kurā gan es, gan apkārtējie ir nopietni slimi, un tas palīdzēja citam citu labāk izprast un pieņemt. Latvijas psihiskās veselības aprūpes sistēma svārstās skalā no "ļoti, ļoti slikti" līdz "paliek labāk", un apzinos, cik ļoti man paveicās ar iespēju pagaidīt un izvēlēties savu nodaļu. Galu galā kopš 13 gadu vecuma biju iemācījusies sadzīvot ar slimības viļņiem.

Veldrēs pavadītais laiks dziedēja daudzas brūces, kuru esamību pat neapjautu. Pirmo reizi mūžā jutos pieņemta un uzklausīta lielākā cilvēku grupā. Tā nav kritika maniem draugiem, taču pasaka daudz par psihi, kuru postījuši nediagnosticēti šizoafektīvie traucējumi – es nespēju noticēt, ka cilvēkiem tiešām patīku. Tā mēneša laikā atradu savu visilgāko murgu delūziju – to, ka visi mani mīļie un tuvie cilvēki slepeni ienīst visu, kas es esmu, un manu nevarīgumu. Biju dzīvojusi ar šo domu kopš aptuveni piecpadsmit gadu vecuma, lai arī ko mani mīļie teiktu. Atklāju, cik ļoti man vēl arvien sāpēja tēva monstrozitāte. Cik ļoti mīlu rokdarbus. To, ka ir pieci miljoni zāļu, kas man neder, kam ir smagas blaknes, ka esmu īpaši jutīga pret nomierinošajām zālēm, ka ir zāles, kas nedēļas laikā liek manāmi pieņemties svarā, ka ir zāles, kas var izraisīt laktāciju, un arī to, ka ir zāles, kas strādā, palīdz un kurām ir maz blakņu. Vai kopš tā laika manā dzīvē ir parādījusies jēga, miers un tas motoriņš? To motoriņu tagad darbina zāles un spīts. Ne vienmēr ideāli, un es bieži aizvien esmu pārāk inerta, bet tagad strādāju un kāpju pa karjeras kāpnēm, mācoties, ko varu un nevaru. Pirms tam es biju nelaimes čupiņa, kas no visas sirds mēģināja, taču bieži nevarēja izdarīt darāmo vai pat izrāpties no gultas. Kliboja higēna, miegs, sociālās spējas, koncentrēšanās un vesela plejāde lietu, kas nepieciešamas pilnvērtīgi funkcionējošam cilvēkam.

Manā dzīvē ļoti drīz pēc iznākšanas no Veldrēm parādījās vesels atbalsta ciems, mērāms tūkstošos, – tviteris. Es sāku tajā dalīties ar detaļām par dzīvi ar mentālajām nekārtībām, savām zināšanām par tām un ikdienu. Mani pārsteidza cilvēku slāpes pēc šādas informācijas vienkāršā, pieejamā un saprotamā veidā. Tviterim ir slikta slava kā kašķīgai un toksiskai videi, un tā bieži ir pamatota. Taču cilvēki parādīja tās skaistās, siltās kopienas daļas, kuras bieži ir grūti redzēt no ārpuses. Kad grasījos pārdot savas grāmatas, lai finansētu terapiju, cilvēku vēlme palīdzēt mani burtiski nonesa no kājām un atstāja kā laimīgu čupiņu grāmatu kaudzes vidū. Tas viss ir ļoti nācis par labu manai psihei, galvenokārt dodot jēgas sajūtu. Psihiskās veselības aktīvisms ir devis manai dzīvei piepildījumu un mērķi – iet, darīt, lasīt lekcijas, sniegt intervijas, piedalīties projektos, izglītot sevi un sabiedrību par ļoti ēnainu un stigmām apvītu tematu, kas dažreiz robežojas ar tabu.

Es vēl arvien dzīvoju šizoafektīvo traucējumu varā. Vēl arvien ir dienas, kad manī ir mazāk cilvēka nekā slimības. Bet esmu ieguvusi zināšanas, spējas un atbalstu, kas nepieciešams, lai tas tā nebūtu vienmēr. Lai būtu dienas, kurās ir viegli.