Gada izskaņā, lai atminētos, par ko esam domājuši, satraukušies, diskutējuši un strīdējušies aizvadītajā gadā, piedāvājam tradicionālo "Satori" visvairāk lasīto rakstu topu.
10. Konstance Dinzāne "Diagnoze"
Viens no šīgada “Satori” nometnē tapušajiem rakstiem – skaudrs pieredzes stāsts par vientuļās mātes dzīvi ar šizofrēniju un mēģinājumiem navigēt bieži vien neiejūtīgo, nesaprotamo un pretrunīgo psiholoģiskās aprūpes vidi.
"Šizofrēniju visbiežāk asociē ar halucinācijām vai balsīm galvā. Es nekad to neesmu pieredzējusi. Psihozes epizožu laikā man ir murgu idejas. (Es atceros pagājušās dzīves, komunicēju ar citu dimensiju būtnēm, "zinu", kas man jādara.) Vairums cilvēku domā, ka šizofrēnija nozīmē nepārtrauktu atrašanos iztēlotā realitātē. Tā arī mēdz būt, bet manā pieredzē – četrās psihozes epizodēs – murgainās idejas pār mani valdījušas, kopā saskaitot, aptuveni pusgadu no manas dzīves."
9. Artis Svece "Ir tāda partija!"
Alvja Hermaņa provokatīvā intervija raidījumā "1:1" un aicinājums veidot jaunu partiju izraisīja pamatīgu viedokļu viļņošanos. Hermaņa izteikumus slejā komentē arī Artis Svece.
"Pirms kāda laika mana attieksme pret Latvijā notiekošo bija tāda, ka daudzi notikumi ir neizbēgami postpadomju valstij, kas bijusi okupēta vairākus desmitus gadu. Tomēr šobrīd arī mana sajūta par procesiem ir līdzīga tai, ko pauž Hermanis, pirmkārt: "Draugi, nav labi!", mūsu problēmas vairs nevar izskaidrot tikai ar vēsturisko situāciju, jo citi ar šīm problēmām tiek galā labāk; otrkārt, mūsu kļūdām pagātnē (korumpēta privatizācija, nespēja tikt galā ar finanšu krīzēm, nespēja sakārtot veselības sistēmu un attīstīt izglītības sistēmu, liekulīga vienaldzība pret zinātni un tehnoloģisko attīstību, politiskās elites nespēja saņemties un fokusēties uz pārdomātu šo problēmu risināšanu) tagad pa īstam kļūst redzamas sekas; treškārt, mums pietrūkst sapratnes un ideju par to, kā šo savārīto putru izstrēbt."
8. "Ūdens ir izliets. "Satori" saruna ar transpersonām"
Šis bija gads, kad Latvijas sabiedrība uzzināja, ka arī mūsu vidū ir transpersonas, kas vēlas saprotošu attieksmi, pieejamu veselības aprūpi un sakārtotu juridisko regulējumu. Saruna, kurā četras transpersonas un nebināri cilvēki dalās ar savu pieredzi Latvijā.
"Mans gadījums labi parāda, kāpēc tā nav modes lieta un kāpēc [transpersonu] parādās vairāk. Man šobrīd ir 35 gadi, un pilnīga apzināšanās, ka tas ir neatgriezeniski, notika tikai pašā gada sākumā. Es šajā [procesā] esmu jauns, lai gan visu dzīvi ir bijusi sajūta, ka es gribētu būt čalis, ir visas pazīmes. Mana orientācija agrāk bija netradicionāla, tagad ir tradicionāla. (Smejas.) Es sapratu, kāpēc tas notika tikai tagad. Es biju darba pasākumā, kur sākās jauns projekts. No finansētāja, Eiropas Komisijas, ir prasība, ka pasākumu reģistrācijas lapās ir jābūt ne tikai "vīrietis" un "sieviete", bet arī "nebinārs". Man tajā brīdī iedegās lampiņa, un sapratu, ka es laikam esmu tas "nebinārais". Pēc tam sapratu – nē, es esmu vienkārši vīrietis. Apzināšanās atnāca, jo es dzirdēju, ka autoritāte – Eiropas Komisija – saka: tas ir okei."
7. "Mēs ceram uz Jūsu sapratni. Kāda sarakste"
Kāda Šveices festivāla organizatoru un ukraiņu mākslinieču sarakste, kas izgaismo Rietumu pasaules pārāk biežo izpratnes trūkumu par ukraiņu situāciju un attieksmi pret Krieviju.
"Mēs neesam gatavas piedalīties pasākumos līdzās māksliniekiem, kuri sevi identificē kā krievus, kamēr krievijas genocīda karš Ukrainā joprojām turpinās. Šobrīd jebkāda veida dialogs un telpas dalīšana ar krieviem mūsos izraisa trauksmi un nodara mums pāri, un var izraisīt trauksmi un nodarīt pāri arī citiem ukraiņiem.
Mūsuprāt, pārdomāts lēmums no krievu mākslinieku puses šobrīd būtu to apzināties un dot telpu ukraiņu balsīm, kuras gadsimtiem ilgi bijušas krievu apspiestas un pārkliegtas."
6. Lolita Tomsone "Raheles cepumi mums visiem"
Šis gads atnesa jaunu šausminošu militāru konfliktu starp Izraēlu un "Hamās". Šajā rakstā Lolita Tomsone stāsta par terora nežēlību.
"Vakara ziņās stāsta, ka ievainotie teroristi tiek ārstēti tajās pašās slimnīcās, kur viņu upuri, tikai tagad sākot pārvest uz cietumu slimnīcām. Tas šķiet pilnīgi neaptverami. Tikmēr Jigals Singers, kurš drošībā nogādājis 500 cilvēkus, slimnīcā raud, jo nav izglābis vairāk. Visi tie bijušie, bet bruņotie armijnieki, kas devās glābt savus bērnus, izglāba ne vien tos, bet arī citus, kamēr armijas mediķe Adi Efrata palīdzēja visiem ievainotajiem, kurus vien satika, bet viņai pašai iešāva galvā."
5. Tomass Pildegovičs "Cik ilgi turpināsies karš?"
Krievijas karš Ukrainā nav beidzies, un tā beigas diemžēl aizvien nav redzamas. Ukrainai ir nepieciešams viss atbalsts, ko spējam tai sniegt. Par to atgādina Tomass Pildegovičs.
"Putins skaidri un nepārprotami signalizē, ka ir gatavs spēlēt "garo spēli". Kremlis ir nospraudis kursu uz vispārēju ekonomikas un sabiedrības militarizāciju – līdzšinējā "speciālā militārā operācija" ir kļuvusi par karu un līdzšinējā cīņa par Ukrainas "denacifikāciju" nu jau tiek pozicionēta kā cīņa par Krievijas eksistenciālām drošības interesēm. Krievijas propagandas jaunais visaptverošais naratīvs ir kļuvis krietni agresīvāks un ambiciozāks – cīņa pret "fašistisko Kijivas režīmu" ir pārdēvēta par "karu pret visu NATO aliansi"."
4. Patrīcija Keiša "Skola labākajiem"
Izglītības mērķis ir ne tikai sniegt zināšanas, kas noderēs darba tirgū, valsts pārvaldē un zinātnē, bet arī audzināt empātisku, saliedētu un iejūtīgu sabiedrību. Par to slejā atgādina Patrīcija Keiša.
"Valsts ģimnāziju koncepts paredz, ka ir jēgpilni gudrākos jauniešus atlasīt un mācīt vienā skolā. Kāpēc? Piemēram, mans bijušais skolasbiedrs un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas matemātikas skolotājs Alfrēds Mežulis to pamato šādi: "Optimālai izaugsmei vislabākā ir vide, kurā ir tuvināti vienāds spēju līmenis – gan tiem, kas ir spējīgāki, gan tiem, kas nav." [..] Taču, ja šāda pieeja tiešām ir optimāla indivīda intelektuālajai izaugsmei, vai tā ir optimāla arī indivīda cilvēciskajai izaugsmei – emocionālajai inteliģencei, prasmei sarunāties, atvērtam prātam, radošumam, tādiem tikumiem kā drosme, solidaritāte un līdzcietība? Vēl jo vairāk – vai tā ir optimāla arī sabiedrībai? Vai valsts ģimnāziju pastāvēšana ir balstīta valstiska līmeņa filozofiskā, politiskā un zinātniskā diskusijā?"
3. "Svētki vidusšķirai un izredzētajiem? "Satori" saruna par Dziesmu un deju svētkiem"
Dziesmu un deju svētku gadā aicinājām apdomāt to, cik iekļaujoši un pieejami šie svētki ir plašākai sabiedrībai un kā tiem būtu jāmainās līdzi laikam.
"Esmu bijis klāt sarunā, kurā kolektīvu vadītāji, savā starpā spriežot par jaunuzņemtajiem dejotājiem, saka: "Viņai ir īsas rokas, īsas kājas – kur mēs viņu liksim? Mums nevajag." Kam mums šie svētki vajadzīgi – vai mēs ejam uz unificētu, vizuāli tendētu standartu, kas nosaka, kam ir tiesības šajos svētkos piedalīties?"
2. Agnese Radziņa "Es nevienam no jums nepiedošu"
Agneses Radziņas emocionālā eseja, kurā viņa dalās ar savu pieredzi, izgaismojot to, kā dzimtē balstīta vardarbība caurauž mūsu sabiedrības visus slāņus.
"Kad man bija 12, skolā sportu pasniedza uz aci vismaz 65 gadus vecs vīrietis. Es trenējos basketbolā, tāpēc mums bija labas attiecības un varēju izpildīt visus vajadzīgos kritērijus sporta disciplīnās gana pieklājīgā līmenī. Kad viņš mani apsveica ar ziediem par skolas sasniegumiem, viņš noskūpstīja mani uz vaiga. Kad es izvairījos no sporta nodarbībām, jo man sāpēja ceļi, viņš sita man pa pēcpusi.
Mana vecākā māsa mācījās četras klases augstāk, un viņas sporta stundās šis skolotājs sita pa dibenu tām meitenēm, kurām sports nepadevās vai nepatika. Tā bija gandrīz viņa vizītkarte. Tev sportu pasniegs tas vīrietis un sitīs pa pēcpusi visām neatlētiskajām skolniecēm."
1. Elita Kļaviņa "Tradicionālo ģimeni es redzēju cietumā"
Gada sākumā, kad sabiedrību satricināja nežēlīgā slepkavība Jēkabpilī, reti kurš ticēja, ka vēl šogad pieņemsim Stambulas konvenciju, lai nopietni pievērstos problēmas risināšanai. Aktrises un režisores Elitas Kļaviņas runa, kas tika nolasīta piketā pie Ministru kabineta "Nāves iemesls: sieviete".
"Es neesmu cietusi no vardarbības un tikai tāpēc stāvu šeit un varu tik sparīgi runāt. Bet es zinu – daudzas sievietes, kuras ir cietušas no vardarbības, šeit neatnāks. Viņu ir daudz – tā ir katra trešā Latvijas sieviete. Tā var būt pārdevēja veikalā, kurā šodien iepirkos, ārste poliklīnikā, kurā šodien iegriezos. Daudzas no šīm sievietēm neies nekur, jo viņām ir kauns, bailes un neticība, ka tiks kādreiz sadzirdētas. Viņas savu sāpi piesardzīgi atklās kādā privātā sarunā vai arī vispār nepateiks neko, jo viņām ir kauns no sabiedrības nosodījuma. No tā, ka viņām teiks – pašas vainīgas, ka bijāt tik stulbas un apprecējāties ar varmāku. Tas ir šokējoši, cik daudz nosodījuma mūsu sabiedrībā izpelnās tieši upuris.
Neatnāks arī tās, kuras ir mirušas. Arī nosistās Jēkabpils sievietes te nebūs. Latvijā katru gadu vismaz piecas sievietes nogalina viņu partneri."
0