Piektdien Rīgā sākas 27. Vispārējie latviešu Dziesmu un 17. Deju svētki, kuri īpaši ar to, ka iezīmē 150 gadus kopš pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Kā šajā pusotrā gadsimtā mainījusies svētku būtība un norise? Vai tie joprojām ir svētki vai tomēr – sports? Kāpēc svētki arvien nav pieejami visiem Latvijas iedzīvotājiem? Vai mēs spējam uzklausīt kritiku par Dziesmu un deju svētkiem?
Par Dziesmu un deju svētku nozīmi, funkcijām un pieejamību mūsdienās sarunājas sabiedrisko attiecību speciāliste, invaliditātes aktīviste Diāna Ponaskova, fonda "Nāc līdzās!" jauktā kora vadītāja Sarma Freiberga, arhitektūras un kultūras procesu komentētājs Vents Vīnbergs, horeogrāfs Rūdolfs Gediņš un sociologs, Dziesmu svētku kustības pētnieks Jānis Daugavietis. Sarunu vadīja Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone.
Lolita Tomsone: Sāksim ar iesildīšanos: kurš no mums ir piedalījies Dziesmu vai deju svētkos?
Sarma Freiberga: Kurš nav piedalījies?
Lolita: Es tikai skolēnu.
Jānis Daugavietis: Es reģionālajos – Kurzemes.
Vents Vīnbergs: Es sešos lielajos.
Sarma Freiberga: Es neesmu skaitījusi, bet kopš skolas gadiem gan Dziesmu, gan Deju svētkos.
Rūdolfs Gediņš: Es arī esmu piedalījies vairākos un dažādās lomās – gan kā dejotājs, gan divos trijos pasniedzot. Godīgi sakot, neatceros, cik no tiem, kuros piedalījos kā dejotājs, bija jauniešu un cik pieaugušo. Es to kaut kā nešķiroju.
Sarma: Šajos svētkos piedalīšos divās frontēs – kopā ar kori "Nāc līdzās!", kur pati dziedu un kuru menedžēju, un ar deju kolektīvu "Latve", kur esmu vadītāja. Būšu stadionā, mēģināšu visu laiku kustēties no viena punkta uz otru loģistikas dēļ.
Lolita: Par loģistiku mēs vēl parunāsim, tā ir liela tēma. Bet kas ir koris "Nāc līdzās!"?
Sarma: Tas ir fonda "Nāc līdzās!" jauktais koris, kurā dzied jaunieši ar īpašām vajadzībām un viņu asistenti.
Lolita: Vai jums ir jāiet cauri visām stingrajām skatēm? Jāzina visas 40 dziesmas?
Sarma: Viss notiek tāpat kā jebkurā citā korī. Izgājām cauri skatei, ieguvām pirmo pakāpi un ļoti augstu vērtējumu, žūrijas komisija piecēlās kājās un aplaudēja mums. Tas, manuprāt, ir nebijis gadījums Latvijā. Bet tiešām nodziedājām ļoti labi, esam gandarīti par to un startējām kā visi.
Lolita: Tas nozīmē, ka jūs esat piedalījusies ļoti daudzos Dziesmu svētkos. Kas ir mainījies, piemēram, attiecībā uz pieejamību? Vai tiek domāts par to, lai vājredzīgi vai nedzirdīgi cilvēki var orientēties?
Sarma: Kad mēs kori "Nāc līdzās!" ievedām svētkos pirmo reizi, pieejamības nebija nekādas. Ļoti ceru, ka šogad kaut kas jau būs mainījies. Tā teikt, vispirms jāatsitas ar pieri pret sienu, un tad viss sāk virzīties ar cerību, ka nākotnē būs uzlabojumi.
Ja runājam par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai funkcionāliem traucējumiem, es jau desmit gadus maļu, ka pieejamība ir nepieciešama arī saturā, ne tikai vidē. Pirms kādiem desmit gadiem runāju ar Valsts izglītības satura centru un teicu – arī speciālajās skolās ir ļoti labi ansambļi. Lai gan viņi nav spējīgi izveidot kori, viņi var izveidot ansambli, kas dzied divbalsīgi, un piedalīties finālā, iekļauties lielajā korī, būt kopā. Toreiz dabūju to cauri tāpēc, ka biju Ķīļa padomniece un visiem bija neliels respekts pret mani.
Lolita: Kurš gads tas bija?
Sarma: Droši vien tie bija 2013. gada svētki. Bet es domāju arī par dejām – kāpēc svētkos neiekļauj, piemēram, hiphopa un tamlīdzīga stila dejas? Jaunieši, kas nāk uz "Nāc līdzās!", ir tik spējīgi! Kāpēc labākos, kas nāk no skolām ar speciālajām programmām, neielikt kādā moderno deju uzvedumā? Kāpēc neielikt ratiņdejotāju grupu? Labi, viņi varbūt nevar būt uz laukuma, bet tas varētu būt koncerts, piemēram, Vērmanes dārzā. Lai gan es iedomājos, cik skaisti būtu kaut ko nodejot uz skrejceļa Daugavas stadionā.
Ja mēs jau tagad teiktu Dziesmu svētku rīkotājiem, ka nākamajā gadā vēlamies iekļaut šos cilvēkus, tad viņi būtu motivēti savākties, strādāt. Savukārt, ja neviens neaicina, tad ir jābūt trakajam, kas laužas iekšā, kā mēs to darām "Nāc līdzās!". Tas nav tikai par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem iekļaušanu – pie mums dzied arī krievu tautības bērni un jaunieši. Mēs nešķirojam, jo funkcionālie ierobežojumi apvieno. Tajā pašā Daugavpilī dejo visu tautību jaunieši. Un tādējādi mēs varam viņus iekļaut dažādos veidos: sociāli, etniski. Viss ir iespējams.
Lolita: Ir iespējams, bet notiek ļoti maz.
Sarma: Manuprāt, tie, kas ir [Dziesmu un deju svētku] vadībā, ar šiem cilvēkiem nesaskaras. Līdz ar to tas nenotiek aiz ļauna prāta – viņi vienkārši neiedomājas par pieejamību. Šajā Dziesmu svētku padomē vajadzētu kādu koordinatoru, kas mazliet zinātu drēbi.
Lolita: Diāna, kā tu tiec līdz Dziesmu svētkiem? Tev ir kāda loģistikas skaidrība?
Diāna: Godīgi sakot, joprojām nav. Iepriekšējos Dziesmu svētkos man bija neliels kultūršoks, jo Mežaparka estrādē nav vietas, kur mēs, cilvēki ratiņkrēslā, varētu nostāties atbilstoši savai balss grupai. Mēs ar meitenēm stāvējām burtiski sieviešu kora vidū un mēģinājām precīzi atcerēties savas dziedamās partitūras. Tas bija ļoti grūti.
Lolita: Tātad redzējāt tikai dibenus tautastērpos. Skaisti.
Diāna: Jā, precīzi. Centāmies domāt – labi, bet Dziesmu svētki tomēr ir svētki.
Lolita: Kā jūs tiekat līdz Lielajai skatuvei? Es domāju ne tikai par cilvēkiem ratiņkrēslā, bet arī par tiem, kam vispār ir grūti pārvietoties, piemēram, cilvēkiem, kas nesen lauzuši kāju vai guvuši kādas citas traumas. Ir jāiet liels gabals, un nekādi skūteri arī neder, jo tos nekur nevar atstāt. Kā tiek organizēta tikšana līdz skatuvei?
Diāna: Nesen ar kolēģēm bijām nelielā ekspedīcijā papētīt vides pieejamības izmaiņas, norāžu sistēmu Mežaparka estrādē. Gājiens līdz estrādei ir desmit minūtes, bet lielajā kartē, kas ir pa ceļam uz estrādi, joprojām nekas nav mainīts, nav nekādu norāžu par to, kur ir ieeja cilvēkiem ratiņkrēslā, kur ir labierīcības. Godīgi sakot, arī atrast labierīcības mums ir liels izaicinājums. Zem estrādes ir pielāgotas labierīcības, bet vai cilvēks zinās, ka tur tādas ir?
Rūdolfs: Renovācija ir notikusi nesen – nav tā, ka teorētiski vajadzētu būt ļoti stingri reglamentētam, kā šo ārtelpu iekārtot pieejamu?
Vents: Tā ir. Es neesmu papētījis, jo parasti jau to liek uzreiz iekšā noteikumos. Arī "Apeirons" parasti taisa savus testus.
Sarma: "Apeirons" parasti runā par publisko zonu, kur ir skatītāji, ne par to, kas uz skatuves. Tāpēc pagājušajā reizē "Apeirons" saorganizēja transportu, kas ik pēc kāda laika gāja no tramvaja pieturas uz skatītāju vietām. Skatītājiem ratiņkrēslos bija paaugstinājumi, bet par skatuves māksliniekiem vispār nebija domāts. Mēs nokļuvām estrādē, jo lūdzām Rīgas domei sponsorēt autobusu ar pacēlāju vismaz ratiņnieku pārvešanai.
Bet mums jau ir pieredze! Kad devāmies uz filmēšanu estrādē, teicu, ka brauksim ar invalīdu zīmi logā un stāvēsim invalīdu stāvvietā. Mums atbildēja: "Nē, tur varēs nostāties tikai virsdiriģenti." Pag, kā viņi varēs apstāties stāvvietā, kas paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti? Pēc satiksmes noteikumiem nedrīkst! Arī šogad Rīgas domei lūdzu vismaz vienu busiņu, jo arī neredzīgajiem un tiem, kas nav ratiņkrēslā, bet kam ir grūti kustēties, nokļūt līdz estrādei ir izaicinājums.
Diāna: Turklāt aiz estrādes ir tikai trīs īpašās stāvvietas!
Sarma: Mums ir arī cilvēki, kam jāatguļas, kas nevar visu dienu nosēdēt ratos. Jautājums – kur mums tādu telpu rast?
Diāna: Var cīnīties par izstāžu zāli, kas ir aiz estrādes.
Lolita: Jā, tur ir Dziesmu svētku muzejs un telpas.
Diāna: Es tieši gribēju piebilst par cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Estrādē nav marķētas trepes, trepju zona ir pilnīgi pelēka!
Sarma: Turklāt tas jau nav vajadzīgs tikai vājredzīgajiem – arī visiem vecajiem ļaudīm! Sabiedrība noveco, un ir jādomā arī tajā virzienā. Koros ir ļoti daudz senioru. Vai mēs negribam godināt tos, kas visu mūžu dziedājuši koros?
Vents: Tas vajadzīgs arī redzīgajiem – ir bijuši visādi klupšanas gadījumi.
Lolita: Vēl viena lieta, ko man teica koristi un ko varbūt Jānis ar Ventu var komentēt – no 2013. gada vai kaut kad aptuveni tad, kad acīmredzot bijis kaut kāds lielais pieplūdums, Dziesmu svētku kopkoris skan "jaunāk". Vai tas nav mazliet likumsakarīgi, ka talantīgie un pusprofesionālie kori grib, lai balsis skan dzidri un jauni? Pat ja tas nav ar nodomu?
Jānis: Pirmkārt, būtu jāpaskatās statistika. Problēma ar statistiku ir tāda, ka pēdējos Dziesmu svētkos katram dalībniekam ir karte, kuras dati tiek ievadīti datu bāzē, bet, līdzko svētki beidzas, datu bāze tiek izdzēsta un ieguldītie miljoni iznīcināti. Tāpēc, lai Nacionālās Kultūras centram nevajadzētu ņemties ar personu datiem un domāt, kā tos uzglabāt. Tas pats būs arī šogad. Protams, ir statistika, ko agrāk vāca Kultūras karte, tagad – Kultūras informācijas sistēmu centrs. Tā ir par visiem iesaistītajiem kolektīviem, jo to vadītājiem valsts kaut ko maksā. Bet to es pēdējā laikā neesmu pētījis.
Vents: 2013. gada svētki ir pēdējie, kuros piedalījos. Atceros milzīgo strīdu par mākslinieciskajām ambīcijām pretstatā tautas svētkiem. Bija arī sūdzības, ka programma esot par sarežģītu. Tiek celta mākslinieciskā latiņa, bet ne fiziskā, tehniskā spēja piedalīties augsta tehniska līmeņa mākslas darbā.
2018. gada svētki bija vienkāršāki, populārāki, iespējams, simtgades dēļ. Bet atceros, ka 2013. gada svētkos prasības bija diezgan augstas. Lielie, garie jaundarbi un tamlīdzīgi. Es toreiz ļoti aizstāvēju to, ka mēs koros taču lielākoties pulcējamies mākslas, ne tik daudz pašpalīdzības dēļ. Vismaz man ir tāda sajūta. (Smejas.)
Lai gan tur ir vēl viens aspekts, kam var pieskarties – koru kustība ir vērtīga arī tāpēc, ka veicina horizontālu komunikāciju un saites, kas ir veselīgas sabiedrības pazīme.
Sarma: Tie, kas tiecas uz augsto mākslu, tie iet tieši mākslas dēļ. Bet lielajai masai vienlīdz svarīgs ir socializēšanās aspekts – cilvēki iet uz kori kā uz satikšanos ar draugiem. Un tikai pēc tam nāk kopā dziedāšana. To atņemt nedrīkst.
Rūdolfs: Šī izvēle patiesībā ir viens no pamatjautājumiem šo svētku jēgai un nozīmei.
Es atceros, ka dejoju tīri šī sociālā aspekta dēļ. Tajā laikā biju pamatskolā un mazliet vidusskolā, tie bija mani draugi. Katru nedēļas nogali braucām uz skatēm dažādās Latvijas pilsētās, dīvainos pasākumos par godu Valentīndienai, Mārtiņdienai. Katru nedēļu kāds pasākums. Braucot mājās, darījām vienīgo lietu, ko pusaudži autobusos dara. Kultūras un tradīciju saglabāšana tajā brīdī absolūti nešķita svarīga. Arī tāpēc, reflektējot par to laiku, šobrīd šķiet grūti atrast citu iemeslu kā to, ka tas bija forši, tie bija tavi draugi un tā varbūt patiesībā ir pārāk advancēta un valsts finansēta interešu izglītība.
Vents: Man tā liekas viena no svarīgākajām lietām koru kustībā – mums nav pārāk liela politiskā aktivitāte, bet šāda biedrošanās gan. Es gāju tādā vidējā Rīgas korī, kur sanāk kopā visdažādākie cilvēki un veidojas tas, ko socioloģijā pazīst kā vājās saites – tu izej ārā no sava burbuļa un satiec citus cilvēkus. Tur bija medicīnas personāls, izglītības darbinieki, visdažādākie cilvēki.
Sarma: Man vispār liekas, ka nav vajadzīgs korus vērtēt pa punktiem, desmitdaļām – tas veicina pārspīlētu salīdzināšanos. Kā var mākslu novērtēt kā uz svariem? Mums [festivālā] "Nāc līdzās!" ir divpadsmit laureāti, kas visi ir vienādi. Mēs nešķirojam – pirmā, otrā un divpadsmitā vieta. Man liekas, ka koriem, kas atrodas augšgalā, vajadzētu ļaut cīnīties, ja viņi to grib, bet lielajai grupai dot tikai pakāpes un tik šausmīgi nevērtēt. Vai tas ir vajadzīgs?
Rūdolfs: Tas ir jautājums par "augšu" – vai tādam dalījumam vispār ir jābūt? Un, ja ir, tad varbūt absolūti cietam – atpakaļ "Daile" un profesionālie kolektīvi? Varbūt katra kolektīva vadība diktē, cik augstā līmenī to darīt. Jo es gāju kolektīvā, kurā bija skaidrs – no manas frizūras atkarīgs tas, cik punktus un kuru pakāpi mēs dabūsim. Nedrīkst būt auskari, bārda, ūsas. Tajā brīdī grūti tos iedomāties kā tautas svētkus. Tās kļūst kā sporta dejas – absolūta sacensība ar milimetriem.
Vents: Man liekas, ka lielā mērā tas bija arī "Projektu kora" skandāla pamatā.
Sarma: Es runāju arī ar Airu Birziņu par to, ka jāpārskata koru kategorizēšana, ja, teiksim, ir kāds koris, kurā piecdesmit procentiem dalībnieku ir mūzikas skolas izglītība. Aira oponēja, ka ne visi māk dziedāt solfedžo. Bet, nu, vienalga – cilvēks pazīst notis. Un tad atnāk viens lauku koris, kurā nav neviena ar mūzikas skolas izglītību un kuri dzied to meldiņu, kamēr iemācās. Lai viņš tiktu pie rezultāta, ir ļoti daudz jāiegulda. Būtisks ir jautājums par saturu. Kāpēc vīru kori vispār mirst nost?
Jānis: Acīmredzot vīrieši nevar tik daudz laika veltīt šādām apšaubāmām darbībām, kas varbūt arī neatbilst mūsdienu garam.
Sarma: Jāni, bet dejotāji ir vīrieši!
Jānis: Tur jau nevar nebūt.
Lolita: Jāni, vai es varu tev citēt tevi pašu? "Socioloģiskie pētījumi skaidri parāda, ka naskākie Dziesmu svētku apmeklētāji ir turīgākie un labāk izglītotie iedzīvotāji. Un drīzāk rīdzinieki, nevis laucinieki." Tas ir par apmeklētājiem, bet kas ir tie cilvēki, kas var piedalīties? Kā tu redzi sociālekonomiskos apstākļus? Kurš var atļauties piedalīties Dziesmu un deju svētkos?
Jānis: Šis raksts tika pirms 10 gadiem publicēts "Satori" ar nosaukumu "Dziesmu svētki nav priekš nabagiem". Tur dati un statistika parāda, ka pamatā arī dalībnieki ir no vidusšķiras. Ja esi trūcīgs, nabadzīgs, tad visdrīzāk nepiedalīsies. Lai arī valsts un pašvaldība tev ļauj bez maksas mēģināt un algo diriģentu, vadītāju, koncertmeistaru, tiem, kas dzīvo dziļākos laukos, ir vajadzīgi arī līdzekļi, lai tu tiktu līdz kultūras namam.
Vents: Tāpat tērpu, braucienu izmaksas.
Jānis: Jā, koncertbraucieni, īpaši dejotājiem. Tur visu laiku vajag arī lielus paša ieguldījumus. Kuram tie ir – tas var piedalīties.
Lolita: Lai pieskatītu bērnu, jāmaksā auklītei.
Jānis: Loģiski, ka tā pamatā ir vidusšķiras nodarbe. Jautājums – vai valstij, pašvaldībai ir politika, lai iesaistītu mazāk turīgos? Es domāju, ka droši vien nav.
Lolita: Tagad ir vesela rinda ar rakstiem par Dziesmu svētkiem un dziesmu vēsturi. Vienā no tiem Ivaram Austeram prasīts, kā cilvēki jūt piederību šai kopienai vai kolektīvam un ko tas vispār nozīmē. Un viņš saka – jo vairāk darba, naudas un laika tu ieguldi, jo nozīmīgāk tas kļūst. Es nezinu, cik tagad Latvijā dalībniekiem pašiem ir jāmaksā. Droši vien tiešā veidā nemaz, bet ar laiku, darbu, noteikti arī par tērpiem gan. Lielākais prieks, visticamāk, ir tiem, kas visvairāk ieguldījuši. Tai pašā laikā tas nozīmē – ja tev īsti nav, ko ieguldīt, vai ir citas prioritātes, slimības, dalība tiek nocirsta jau saknē.
Vents: Par starpsezonu runājot – tajos piecos gados starp svētkiem dažbrīd koris nokrīt līdz trešdaļai no sava dalībnieku skaita un paliek tie, kas gatavi vilkt to uz priekšu. Esmu bijis dažos koncertos, kur mēs esam viens tenors, viens bass un vēl desmit sievas. Tad gadu pirms svētkiem koris pēkšņi uzblīst no 15 cilvēkiem uz 60. Mums pat vienu brīdi bija noteikums dziedāt gribētājām – atved līdzi labu džeku un tad mēs arī tevi paņemsim.
Lolita: Tas ir deju kolektīvos!
Sarma: Nē, koros arī. Man tikko bija gadījums: sieviete ļoti grib dziedāt un viņai saka – paņem vīru arī. Beigās vīru paņem, bet viņu ne.
Lolita: Bet kā pēdējos koncertos mainījies saturs – ko mēs iekļaujam un ko ne? Es biju ļoti pārsteigta, ka ārā tika izlidināta Raimonda Paula "Manai dzimtenei". Koris pieprasīja un tāpat nodziedāja. Kādreiz Dziesmu svētkos dziedāja arī vienu dziesmu igauniski, otru latviski. Tu atceries kādu lietuviešu dziesmu?
Vents: Mēs esam dziedājuši gan lietuviešu, gan igauņu himnas.
Sarma: Šogad būs Ukrainas himna.
Lolita: Es tieši domāju: redz, lietuvieši un igauņi vairs it kā nav mūsu brāļu tautas, kas arī svin Dziesmu svētkus, bet ir ukraiņu himna. Bet es gribēju izlasīt kādu jauku teikumu: "Koncerta laikā diriģenti aicinās dziedāt Ukrainas himnu tikai tiem koristiem, kuri to vēlas, jo tai jāskan no sirds sirdī." Vai šis ir pirmais piemērs, kad repertuārā ienāk karš, politika?
Jānis: Cik esmu dzirdējis, bija ļoti lielas diskusijas, šo lēmumu knapi, knapi pieņēma. Jau pirms laika man likās dīvaini – lūk, pārsimts kilometrus no mums ir karš, bet Dziesmu svētkos ar miljonu lielu budžetu tas nekādi netiek pieminēts. Mēs mierīgi dejam, dziedam un priecājamies. Tad nāca piedāvājums par himnu, kas tik grūti gāja cauri. Par ko tas liecina? Droši vien par to, ka latviešiem politika neko daudz nenozīmē – "uz mani tas neattiecas, man ir mani Dziesmu svētki un tas mani interesē".
Lolita: Kāda bija motivācija tiem, kas iestājās pret Ukrainas himnas iekļaušanu programmā?
Jānis: Argumenti bija dažādi. Piemēram – atkal kaut kāda gaudošanās, žēlošanās, bēdas.
Sarma: Bet Ukrainas himna ir ļoti stipra, tur nav bēdu, drīzāk svētki un varenība.
Rūdolfs: Es vairāk esmu no tautiņpuses un koru vidi tik labi nepazīstu, bet vai nav tā, ka arī visa pirmssvētku kustība starp Dziesmu svētkiem balansē uz tādas bīstamas nacionālistiskas augsnes, kurā tiek slavinātas tās grūti definējamās, puslamuvārdā nosauktās "tradicionālās vērtības"? Tautiņdejas, teiksim, ir galēji heteronormatīva lieta gan acīmredzamu iemeslu dēļ, gan tāpēc, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām tajās netiek iekļauti. Visi cilvēki tautas deju kolektīvos tiek piedzīti konkrētam standartam, kam, visticamāk, neatbilst neviens no šeit telpā esošajiem.
Lolita: Paskaties uz Deju svētku fotogrāfijām – tautastērpos bieži atkārtojas Nīca, Bārta, jo tas joprojām liekas skaistākais, kas mums ir, un pārsvarā tie ir ļoti skaisti cilvēki, ļoti labi portretēti. Līdzīgi kā ar piepītajām bizēm padomju laikos – fotogrāfijās redzi, cik ļoti vienādiem bija visiem jāizskatās, vienalga, kādi tev ir mati – tavi mati būs blondi, ar divām biezām, smagām bizēm.
Rūdolfs: Esmu bijis klāt sarunā, kurā kolektīvu vadītāji, savā starpā spriežot par jaunuzņemtajiem dejotājiem, saka: "Viņai ir īsas rokas, īsas kājas – kur mēs viņu liksim? Mums nevajag." Kam mums šie svētki vajadzīgi – vai mēs ejam uz unificētu, vizuāli tendētu standartu, kas nosaka, kam ir tiesības šajos svētkos piedalīties?
Sarma: Rūdolf, tā notiek spicajos kolektīvos. Pārējie ņem visus.
Rūdolfs: Tā tam arī vajadzētu būt.
Sarma: Ne laukos, ne rajonos tā nav. Tie noteikti ir tie, kas tikko svētdien cīnījās par balvu Ķīpsalā. Tur tiešām ir tā, ka visas smukas, visas vienādas.
Rūdolfs: Man ir ne ar ko nesaistīts, bet jauks kuriozs. Daudzus gadus dejoju Rīgas Franču liceja kolektīvā "Auseklītis". Mēs bijām B grupā, bet ar augstām ambīcijām. Vēlāk kā asistents citam kolektīvam nokļuvu tālākajā laukuma galā. Es, kurš 10 gadus bija turēts stingrā disciplīnā par to, kā drīkst un kā nedrīkst, pēkšņi redzu: svētkos uzskrien meitene ļoti skaistā tautastērpā un rozā krokšos. Es domāju: "Jess!" Viņai ir pilnīgi vienalga, un nekas viņas dzīvē no tā nemainās, un nevienam šajā pasaulē nekas no tā nemainās, bet viņa ir priecīga rozā krokšos!
Jānis: Man šī pieeja liekas mazliet viltota. Dziesmu un deju svētkos parādīt tikai skaisto ir palieka vēl no padomju laikiem. Labi, vairs nav balto parūku un bižu, bet tāpat – kad nāk koru skates, visām vajag sarkanas lūpas, sasukas. Bet, ja runājam par kopkora skaņu, tad mikrofoni tiek nolikti tikai pie labajiem koriem, kuri ir sakoncentrēti noteiktās vietās.
Lolita: Tu man tikko salauzi visu!
Jānis: Jaunajā Dziesmu svētku muzejā ir kārtējā latviešu megamānijā veidotā ekspozīcija ar nosaukumu "Lielākais a capella koris pasaulē". Audio viņi ir paņēmuši no kāda Dziesmu svētku ieraksta, kur jau tā ierakstīti tikai labākie kori, bet vēl pa virsu šim ierakstam perfekti uzdziedājis Radio koris.
Sarma: Radio koris bija iedziedājis, un tad koris dziedāja virsū – bija jāklausās pēc viņu ieraksta.
Vents: Nu jā, tautas gribasspēks ar standartizētajiem āriešiem. Es pat domāju, ka padomju laiki to tik entuziastiski pārņēma tāpēc, ka tas lielā mērā bija ulmaņlaikā uzbūvēts. Ja svētki grib izdzīvot, tiem būtu jāmainās.
Jānis: Viltošanas tēmu turpinot – īsajā brīdī, kad dziedāju vairāk kā sociologs, veicot iekļaujošu novērojumu Centrālās statistikas pārvaldes korī "Mediāni", es piedalījos skatēs pirms iepriekšējiem Dziesmu svētkiem. Mums bija divi palīgi, džeki, [kuri tiek piesaistīti kā papildspēks dažādiem koriem pirms skatēm]. Viens no viņiem stāstīja, ka pagājušajās skatēs viņš esot piedalījies septiņās skatēs septiņu dažādu koru sastāvā. Protams, viņiem maksā. Tolaik tie laikam bija 30 eiro. Kāpēc mēs to darām? Un tas joprojām notiek. Nekas nav mainījies.
Lolita: Visi to zina, bet tie ir tie spēles noteikumi.
Sarma: Ja šos noteikumus noņems nost, daudzi to nevarēs nodziedāt. Atkal atgriežamies pie satura. Ja saturs prasa astoņas balsis…
Vents: Un tev ir trīsarpus vīriešu balsu.
Sarma: Tieši tā! Tu to nevari fiziski.
Lolita: Izrādās, tā ir problēma arī ārzemju latviešiem, kas lielākoties vairs nav trimdas latvieši, bet strādā Luksemburgā, Francijā, Vācijā. Viņi maksā diriģentiem paši, paši reizi mēnesī brauc uz mēģinājumu. Skaidrs, ka viņi nevar iemācīties visu milzīgo repertuāru. Pēdējās skatēs no 46 dziesmām atstātas 22, bet noņemtas tieši vieglākās. To visvairāk jūt tie, kuriem koris nozīmē latvisko piederību un kuri dzied tāpēc, ka viņiem tas ir ļoti svarīgi. Bet ārzemēs nav visas tās atbalsta sistēmas, kas ir Latvijā vai pašvaldībā.
Man ir jautājums par to, kā tiek organizēti mēģinājumi. Parasti bija tā, ka radinieki bērnus varēja ievest iekšā pie skatuves. Visas jaunās māmiņas, kas dzied, varēja savus zīdaiņus pabarot un tad iet atpakaļ dziedāt, nevienam īpaši netraucējot. Pēdējos divos Dziesmu svētkos vairs to nedrīkst darīt. Tas nozīmē, ka pie piečurātiem krūmiem no otras puses gaida tēvi, vecmammas, auklītes, lai no kopkora var noskriet, pabarot zīdaiņus un dziedāt tālāk. Nav normāla zīdīšanas stūrīša. Kāpēc par to nepadomā? Vai tiešām pa žogu tos zīdaiņus pados?
Sarma: Tas ir jautājums, ko es arī nesaprotu. Saprotu, ka koncerta laikā nevar skriet un barot, bet mēģinājumu laikā, kad ir tukša estrāde? Kāpēc nevarētu būt vieta bērniem? Kāpēc viņiem jābūt aiz žoga? Kas mainītos, ja viņi būtu iekšpus žogam?
Lolita: Skaidrots tika ar drošību, bet nebija skaidrs, kas tā ir par drošību. Mēs sagaidām, ka amatieru kori ziedojas koncertam.
Jānis: Šāda ziedošanās arvien vairāk traumē. Laiku pa laikam šobrīd paskatos Krievijas propagandas kanālus. Tur arī ir bieži izmantots ziedošanās motīvs. Teiksim: "Mans tēvs strādāja fabrikā. Viņš upurēja visu savu dzīvi un veselību šai fabrikai. Tā bija brīnišķīga fabrika. Tad viņš nomira, tagad fabrika ir nojaukta, tur uzceltas kaut kādas dzīvojamās mājas. Drausmīga dzīve – kam viņš upurējās?" Te mēs principā dzirdam to pašu – mums jāupurē kaut kam un ir dižgari. Vajag vienkāršāk.
Lolita: Es klausījos interviju ar Māri Sirmo, tur viņš skaidro, kāpēc tagad dziedātājus izčamda, lai neienes blašķītes. Viņš teica: "Kā var dziedāt visas skaistās, cildenās dziesmas (viņš neteica gluži "vafelē", bet ko līdzīgu)?" Skaidrs, ka tās ir dziesmas, kas daudziem ir svētas. Protams, kaut kādā veidā jākontrolē, lai koris nedzertu par daudz.
Jānis: Tā ir sidraba birzs.
Lolita: Kā jūs skatāties uz to sidraba birzi? Tur dziedātājam tāpat jāstāv saulē, nav nekādas ēnas.
Vents: Turklāt visu dienu pirms sešstundīgā vakara koncerta. Mani tracina ezoteriskas spekulācijas par tautas dvēseles dziesmu un vēl visu ko. Man patīk to skaidrot ar bioķīmiju – gandarījuma hormoni izdalās kolektīvā sinhronā darbībā. Es arī esmu piedzīvojis šo eiforiju. Drīzāk tas būtu skaidrojams šādi, nevis kā Valdis Svirskis rakstīja: ka aizveras pasaules enerģētiskie caurumi un kādā vietā uz zemes izbeidzas karš. Tas ir gandrīz tiešs citāts par to, ko Dziesmu svētki dara. Ir dažādas intereses no dalībnieku puses, un no organizatoru puses tās ir pilnīgi citas par to, kā valdīt masas. Atceros, kā vienā no pirmajiem pasākumiem masu pasākumu režisore Mirdza Zīvere ieviesa gandrīz vai militāru dresūru. Gan ar uziešanu, gan noiešanu, gan visu pārējo.
Lolita: Pagājušajos Dziesmu svētkos 2018. gadā es biju paņēmusi līdzi savu ļoti trauslo vecmāmiņu, tāpēc ka viņa bija piedalījusies 1973. gada simtgades Dziesmu svētkos. Viņai tas bija ļoti pacilājoši un svarīgi. Viņai ir pāri astoņdesmit, un viņa bija ļoti laicīgi ieradusies – stundu pusotru pirms koncerta sākuma. Tad ir tas ļoti garais koncerts, un cilvēkus, kas nāk uz kopdziedāšanu, pēc lielkoncerta laiž iekšā, pirms cilvēki var tikt ārā. Tur bija cilvēki ar bērnu ratiņiem, un visi gribēja nokļūt tuvāk pie skatuves. Kustība bija milzīga. Mēģināju viņu turēt un nosargāt, lai, Dievs pasarg, viņa vai kāds cits nenokrīt. Tikai tagad, ar jums runājot, iedomājos par vājredzīgiem cilvēkiem, tiem, kas neorientējas pūlī vai kuriem ir panika. Kā var organizēt pasākumu, par to vispār nepadomājot? Es ceru, ka loģistika šogad būs labāk organizēta. Nevar masu pasākumam palaist visus vārtus vaļā.
Sarma: Tas ir loģisks iznākums Dziesmu svētkiem, jo tas parāda mūsu laika attieksmi pret vecāko paaudzi. Šajā gadījumā tas vienkārši bija redzams kultūras pasākumā.
Lolita: Man liekas, ka vecāko ļaužu deju kolektīvus un korus ļoti mīl, viņus arī vienmēr filmē.
Sarma: Parādīt jau var! Tā ir cita lieta. Bet kā viņi tiks pa trepītēm augšā, lejā – cik veikli? Par to es cēlu nenormālu trauksmi, un mēs vienojāmies, ka, piemēram, puišiem, kas nav ratiņkrēslā, bet ar kustību traucējumiem, ļaus uziet no aizmugures, jo viņi nevar uzkāpt to gabalu. Arī tiem, kas atbild par loģistiku – jālaiž pa vieniem vārtiem iekšā un pa otriem ārā. Tās ir elementāras lietas, lai vājredzīgais vai vecais cilvēks nepazaudējas panikā.
Diāna: Dīvaini, ka mēs runājam par loģistikas darbu pēc tam, kad tik daudzi Dziesmu svētki jau ir notikuši.
Vents: Izveidots arī tik daudz normatīvu, kas to regulē ikdienā. Vismaz formāli, ja ne praktiski.
Lolita: Vismaz zemais tramvajs būs. Cik nu tas ir zems.
Vents: Runājot, piemēram, par izmirstošo Rīgu – mēs to redzam visos pasākumos, ne tikai Dziesmu svētkos. Muzeju naktī vai pilsētas svētkos, kad kopā saveļas cilvēki, kas ikdienā sēž mašīnās, mazpilsētās vai mikrorajonos, var redzēt, ka viņi vispār neprot pārvietoties. Lielpilsētās Eiropā un citur pasaulē izveidojušās kaut kādas kustības normas. Pirmā lieta, ko jautā ārzemnieki, kas atbrauc, ir: "Pa kuru pusi staigā cilvēki?" Tas liekas pārsteidzoši. Dziesmu svētku organizēšanā nepieciešams vairāk striktuma. Nāksies rēķināties, ka iekļautībai, dažādām vajadzībām un interesēm jābūt daudz vairāk pārstāvētām.
Rūdolfs: Mums citādi jāinterpretē svētki kā tautas notikums. Mēs visi savienojamies ar dziesmām un dejām, kopīgi beram asaras par to, cik šī nācija ir skaista. Taču uzstādījumiem spīd cauri pretrunas – kas tas ir, kam tas ir, kas to skatās, kam tas interesē?
Sarma: Svētki ir kļuvuši ļoti komerciāli. Tas ir jautājums arī par spēju tos apmeklēt. Ja biļetes maksā tik, cik tās maksā, tad ir jārunā par pieejamību. Vai nu tad ir valsts, kas dotē svētkus, liek iekšā naudu, un tad var visi iet?
Lolita: 2013. gadā, kad tikko atgriezos Latvijā, uz ģenerālmēģinājumu bija ļoti lētas biļetes – viens līdz trīs eiro. Nāca ļoti daudz cilvēku ar piknika segām, un tur varēja dzirdēt visu koncertu.
Vents: Ir tādi, kas savācas kaut kur netālu kādā Mežaparka dārzā. Tur var ļoti labi visu dzirdēt. Esmu dzirdējis, ka pilsētā sola izvietot lielus ekrānus. Ir tas drausmīgais saspringums tikt iekšā estrādes teritorijā. Kāpēc, piemēram, hokeju var skatīties bārā un visiem arēnā nevajag būt?
Man patika, ka pagājušogad Rīgas svētki norisinājās apkaimēs un parkos. Nevis viens liels degustācijas galds Torņa ielā un kaut kas Vērmanes dārzā, kur neviens nevar iespiesties, bet programma visas vasaras garumā. Tas ir daudz demokrātiskāk.
Jānis: Kā jums šķiet: cik mūsu atjaunotajā estrādē ir sēdvietu uz galvenajiem un visiem latviešiem obligātajiem svētkiem?
Vents: Ap 40 tūkstošiem jābūt.
Jānis: Tas ir jautājums par pieejamību. It kā galvenie svētki visai tautai – katram latvietim tur jābūt –, bet estrādē ir 30 tūkstoši sēdvietu. Tie 30 tūkstoši, protams, ir vidusšķira un uz augšu, rīdzinieki. Tad ir Igaunijas svētki, par kuriem mūsu svētku organizētāji maz ko zina, – tur estrādē var sanākt pusmiljons cilvēku. Brīvi pulcējas un pikniko.
Vents: Tikko virsdiriģents Andrejs Mūrnieks rakstīja par to, cik daudz relaksētāk tas notiek viņiem un cik ļoti saspringti mums.
Jānis: Staķim intervijā radio "NABA" Dziesmu svētku raidījumu ciklā jautāja par sēdvietām – ir 30 tūkstošu vietu, vai nevajadzētu domāt, ka pieprasījums nekad netiks apmierināts? Viņš teica: "Mēs esam ieguldījuši 10 miljonus renovācijā." Protams, Staķis vienmēr dabūs biļeti.
Lolita: Jāni, tu esi pētījis Dziesmu svētku vēsturi. Kā to formāts ir mainījies? Kam ir jāmainās?
Jānis: Domājot par Dziesmu svētku organizāciju, pirms divdesmit gadiem pirmajā pētījumā, kurā es piedalījos, mēs rakstījām, ka orgkomitejās jāiekļauj speciālisti, kas ne tikai beiguši Mūzikas akadēmiju, bet arī kāds no sociālo zinātņu lauka. Eksperti, kuri domātu, piemēram, par iekļaujošu svētku organizāciju, kuri zina atbilstošus jēdzienus, kuri ir izglītoti. Tas joprojām nenotiek. Dziesmu svētkus joprojām organizē mākslas, kultūras cilvēki, kuriem ir pavisam cita izglītība un kuri par sociālajiem jautājumiem joprojām zina maz.
Lolita: Dziesmu svētku estrādē ir divi lielkoncerti. Pirmais – "Tīrums" – vēl pavisam nesen nebija izpārdots. Tajā ir vairāk tautasdziesmu, bet programma tāpat ir brīnišķīga.
Jānis: Interesanta tendence Dziesmu un deju svētkos ir tā, ka vairākos pēdējos svētkos dejotāju ir bijis daudz vairāk par koristiem. Šajos būs divreiz vairāk tautas deju kolektīvu nekā koru. Deju kolektīvi, protams, ir mazliet mazāki. Bet tendence ir tāda, ka dejotāju paliek vairāk par dziedātājiem. Deju svētki padomju laikos tika izmantoti kā integrācijas instruments, jo dejot varēja arī nelatvieši, viņiem nevajadzēja neko latviski mācīties. Bet es nezinu, kāpēc šobrīd ir tāds uzplaukums.
Lolita: Cik daudz cilvēku no krievu ģimenēm piedalās koros?
Jānis: Es nezinu statistiku, bet pieņemu, ka krietni vairāk kopš skolu reformas.
Vents: Procents atbilst tam, kā krievvalodīgie integrējas vai meklē kontaktus. Dzied nevis cilvēki no bijušās PSRS vai vietējie krievvalodīgie, bet cilvēki no ārzemēm, kas šeit atbraukuši un sākuši iedzīvoties. Visi zina Džordžu Stīlu, bet ir arī citi piemēri. Tad vēl ir tādi kaunpilni gadījumi, kad brauc nevis diasporas kori, bet gan ārzemju kori, kas zina par šo fenomenu. Japāņi, austrieši. Atceros: mums bija viens draugu koris – austriešu zemnieki no Dienvidtiroles. Kamēr mēs joprojām mēģinājumā dziedam no lapām, viņi nevainojamā izrunā dragā no galvas.
Lolita: Mēs īsti nezinām, cik daudz cilvēku no jauktām ģimenēm un ģimenēm, kur krievu valoda ir dzimtā, dzied koros. Es reiz satiku slavenu vēsturnieku, ar kuru runāju par Dziesmu svētkiem. Viņš teica: "Tomsone grib, lai mēs Dziesmu svētkos dziedam visādas ebreju dziesmas." Es teicu: "Ne tikai ebreju, bet arī poļu, krievu vai vecticībnieku." Ar domu – ja tie ir svētki visai Latvijai, tad jādzied dziesmas vai tautasdziesmas, kas radītu piederību. Tad viņš teica: "Rokas nost!"
Rūdolfs: Runājot par Dziesmu un deju svētkiem, par svētku kultūru, koriem un deju kolektīviem, visam pamatā ir vārdu salikums "tradicionālā kultūra". Tas ir pretrunā ar to, ko tu saki. Tā ir tā biedējošā lieta.
Lolita: Mums viss ir kārtībā ar mazākumtautību ansambļiem, koriem, dejotājiem. Kur viņi visi ir? Vērmanes dārzā. Šogad arī Mihaila Čehova teātrī. Tur piedalās vairāk nekā 90 dažādu kolektīvu. Viņiem ir šausmīgi bail no vārda "krievu", tāpēc tā vietā ierakstījuši "slāvu". Nezinu, kurā brīdī noticis tas, ka dodam skatuvi un platformu, bet sakām: "Nemaisieties dziesmu svētdarbībā Mežaparkā!"
Jānis: Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte teica, ka notika cīņa, lai Dziesmu svētku procesā iekļautu mazākumtautības, kas, protams, ir kaut kur nobīdītas. Tas notika deviņdesmito beigās, bet ir skaidrs, ka nosaukums "latviešu Dziesmu un deju svētki" ir latviešu nacionālistu izgudrojums. Tas joprojām paliek izteikti nacionālistisks pasākums, kur ir latviešu valoda, latviešu dziesmas, latviešu dejas.
Lolita: Bet ir arī teksti lībiski vai latgaliski.
Vents: Tie ir eksperimenti, pret kuriem bijusi diezgan liela pretestība. Pat pret latgaliešu valodu dziesmu tekstos.
Jānis: Mēģinājums iekļaut Ukrainas himnu repertuārā apliecina, cik ļoti nacionālistiski ir šie svētki, cik slēgti, cik daudz baiļu ir mūsos. Manuprāt, nevajadzētu būt jautājumiem, ka, ja esam lielākais a capella koris pasaulē, mēs varam nodziedāt ukraiņu himnu. Tas droši vien aizietu tālāk internetā.
Sarma: Kāpēc nevarētu tā saucamos minoritāšu kolektīvus vai korus pieslēgt piecām fināla dziesmām, lai dzied kopā ar visiem, ja viņi var apgūt kora dziesmas? Tas būtu līdzīgi kā ar senioru koriem, kas nedzied visu repertuāru, bet pieslēdzas lielajā koncertā. Kopā ar visiem, nevis krūmos.
Rūdolfs: Cits variants būtu nolikt skatuvi kā centrālo vietu. Kāpēc ir jābūt tā, ka kori stāv vienā pusē un cilvēki pretējā pusē uz viņiem skatās? Šo teritoriju varētu apgūt kā salas, kur kori jaucas kopā ar skatītājiem.
Vents: Kori jau ir taisījuši šādus flešmobus un eksperimentus. Ir bijis tā, ka koris savācas, lai pārsteigtu kādu, uztaisītu vārtus. Atceros, ka pie makdonalda arī vienreiz bija uztaisīts flešmobs. Visādi eksperimenti ir bijuši. Bet to nekādā gadījumā – tas nav organizējams.
Runājot par būšanu augšā uz dēļiem, tie paši ārzemju kori apjūk, nonākuši augšā starp tiem 11 tūkstošiem. Visi grib augšā uz dēļiem. No 2003. vai 2008. gada atceros arī tādus eksperimentus, kad pusei kopkora lika uz brīdi noiet nost, jo paredzēta programmas daļa, kurā dzied tikai sievu un vīru kori. Estrāde uz pusstundu palika pustukša, kamēr pēdējais aizvācas. Nākamajos svētkos ar pretošanos mācījāmies vīru kora gabalus, jo korim vajadzēja atbalstu, tāpēc ka tur dziedāja tikai sirmi večuki. Esmu priecīgs, ka iemācījos "Mūžam zili" un vēl šo to, kas jauktajiem koriem parasti negadās.
Lolita: Kad "Lampā" bija diskusija par Latvijas kultūras nākotni, bija runa arī par kultūras budžetu, kura lielākā daļa aiziet Dziesmu un deju svētkiem. Viss panelis uzreiz teica: "Mums ļoti patīk Dziesmu svētki, mēs tos atbalstām, mēs nekādā ziņā tos negribētu kritizēt." Esam nonākuši pie sarežģītā jautājuma: vai spējam uzklausīt kritiku par Dziesmu svētkiem? Vai arī varam vienoties, ka Dziesmu un deju svētki mums visiem ir ļoti mīļi.
Diāna: Tie nav iekļaujoši. Jāsaprot – lai Dziesmu svētki turpinātos, lai mēs sajustu to identitātes daļu sevī, kas saistās ar Dziesmu svētkiem, ir jāstāv par iekļaujošo aspektu visos līmeņos. Dziesmu svētkos būšu brīvprātīgā. Gribu būt tur, lai redzētu no iekšienes, kā top pasākums, kā viss tiek administrēts, kā tiek norīkoti cilvēki, kā reāli varam būt daļa no procesa, ne tikai no skatuves. Pēc tam es varētu padalīties ar to, ko es piedzīvoju. Gan esot cilvēks riteņkrēslā, gan domājot par to, kā notiek Dziesmu svētki tiem jauniešiem, kuriem tā ir pirmā pieredze – kuri nav dejojuši vai dziedājuši. Kā viņi redz svētkus, vai jūt šo identitātes saikni. Mežaparkā, Daugavas stadionā vai operā redzēšu patieso atmosfēru un to, kā mēs varam ietekmēt nākamos Dziesmu svētkus.
Lolita: Vai esi satikusi cilvēkus riteņkrēslā, kuri fiziskās slodzes vai nepieejamības dēļ izlēmuši svētkos nepiedalīties?
Diāna: Noteikti. Arī man pienāk ziņas par to, ka cilvēki vienkārši nezina, kam prasīt, kas atbildēs, kas uzņemsies rūpes. Tāpēc cilvēks labāk paliek mājās un skatās ekrānā. Tik liela mēroga notikumā jābūt informācijai par pieejamību. Kāpēc mājaslapā neko par to nevar atrast? Neviena kontaktcilvēka. Tāpēc es šodien uz diskusiju atnācu nesagatavota, jo nevarēju sazvanīt nevienu pārstāvi. Viņiem nav resursu, ar ko padalīties, – būsi uz vietas un redzēsi, kā notiek.
Sarma: Pagājušoreiz bija interesanti, jo cilvēki zināja, ka mums ir cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Citi kori man zvanīja un jautāja, kā nokļūt, ko darīt. Es teicu: "Mīļie, es zinu, ko es daru ar savējiem, bet organizētu pasākumu nav."
Fundamentāls jautājums ir repertuārs. Tā ir atslēga tam, cik pieejami būs Dziesmu svētki nākotnē. Ja repertuārs nebūs tikai astoņbalsīgs, koros būs vairāk dalībnieku. Pārguris cilvēks pēc darba neies dziedāt to, ko vispār nesaprot. Ja dejotāji vēl sakož zobus un nodejo, tad koristi ir pilnīgi cita tauta. Koristiem ir lielāka pašapziņa, un, ja viņiem jādara kaut kas pret viņu gribu, viņi iet prom. Tāpēc saturs ir pats galvenais, par ko jādomā jau šodien.
Rūdolfs: Ir jārunā par kultūrpolitikas stratēģiju kopumā. Mani kā cilvēku, kurš ikdienā darbojas teātra nozarē, protams, uztrauc nauda. Kā jau visus māksliniekus. Atceros, kā pēdējās pašvaldību vēlēšanās lasīju partiju īsās stratēģijas un nolēmu, ka balsošu par tām, kas vispareizāk pievērsušās kultūras stratēģijai. Šokējoši, bet vienīgā partija, kas atsaucās uz kultūrpolitiku, bija nacionāļi. Puse jaunrades atkarīga no Valsts Kultūrkapitāla fonda, kura budžets ir neizmērojami mazāks nekā šiem svētkiem, kas, atvainojiet, ir tāda glorificēta interešu izglītība. Kas ceļ kultūru un patriotisko sajūtu Latvijas iedzīvotājos? Mani daudz lepnāku dara tas, ka Venēcijas arhitektūras biennālē visiem patīk Latvijas paviljons vai kāds Latvijas mākslinieks izskan pasaulē ar savu jaunradi, īpaši, ja viņš to spēj paveikt ar valsts atbalstu.
Jānis: Atgriezīšos pie jēdziena "kalpošana un upurēšanās". Dziesmu svētki bija instruments, ar ko latviešu nacionālisti izveidoja Latvijas nāciju, no kā pēc tam veiksmīgi izveidojās Latvijas valsts. To funkcija joprojām ir latviešu nācijas atražošana, ko mēs veiksmīgi arī darām ar Dziesmu svētku palīdzību. Ir izveidojies iespaids, ka mēs kalpojam Dziesmu svētkiem, bet tiem vajadzētu kalpot Latvijas valstij. Ja paskatāmies, kā iet ar Latvijas valsti – diezgan švaki. Esam pēdējās vietās Eiropas Savienībā ļoti daudzos rādītājos: ekonomiskajos, sociālajos, nevienlīdzības un citos. Vajadzētu domāt, kā šis milzīgais pasākums, kurā valsts investē daudzus miljonus gan svētku gadā, gan starpperiodā, varētu kalpot nācijai un valstij. Nevis – kā mums kalpot Dziesmu svētkiem.
Sarma: Vai svētki tomēr neceļ pašapziņu?
Jānis: Tiem 30 tūkstošiem, kas nopērk biļetes uz gala koncertu, noteikti. Arī 30–40 tūkstošiem dalībnieku, bet mēs Latvijā esam divi miljoni.
Vents: Tā tiešām ir minoritāte. Pēdējo reizi svētkos biju 2013. gadā, bet 2018. gadā mazlietiņ paskatījos no malas – kas svētku gājiena laikā notiek Maskavas forštatē vai lielveikalā "Spice"? Tur cilvēku bija ne mazāk kā pie Brīvības pieminekļa. Absolūti nekādas sajūtas. Rīgai ir tipiski, ka vienā vietā kaut kas notiek, bet atliek paiet divus kvartālus nostāk un vispār nav nekādas sajūtas par to. Runājot par svētku masveidību, tiek mazliet blefots.
Jānis: Mans priekšlikums joprojām ir Dziesmu svētkus izmantot kā instrumentu sabiedrības uzlabošanai. Valsts un pašvaldības iegulda tik daudz līdzekļu, bet ko tās prasa pretī? Prasa, lai korim būtu vairāk punktu.
Sarma: Tur arī ir tas trakums. Veicu aptauju kultūras namiem par visu, tostarp cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu. Jautāju: "Kāpēc jūs neņemat korī vai deju kolektīvā kādu ne tik tradicionālu cilvēku?" Vadītāji atklāti atbildēja: "Mums pašvaldība prasīs punktus, visiem jāpiedalās Dziesmu svētku skatēs." Ja viens lēks laukā, punktus nedabūs.
Lolita: Vai Skolēnu Dziesmu svētki šādā ziņā nav iekļaujošāki?
Jānis: Repertuāra ziņā ir. Tur dziedājusi "Prāta vētra", solisti, ir īpašie koncerti, dziesmas citās valodās. Skolēnu svētki ir iekļaujošāki. Lielie Dziesmu svētki ir citādi.
Rūdolfs: Šobrīd Rīgu mēģina padarīt par "15 minūšu pilsētu". Svētki arī būtu decentralizēti.
Lolita: Man liekas, ka Latvija to mēģina darīt, kad Dziesmu svētki ir Kurzemē un Vidzemē, kad sabrauc senioru kori un tie, kuri piedalījušies daudzos svētkos. Tas ir tāls ceļš, un ne visi var izbraukāt. Uz "Tīrumu" nav iztirgotas biļetes, taču nedomāju, ka cilvēki neredzēja, kāda tur ir skaista programma. Ja netiec uz nobeiguma koncertu, tad vienalga redzi kopkori skanam. Vai cilvēki nevar nopirkt biļetes ekonomiskās situācijas dēļ vai vienkārši netiek pie tām?
Sarma: Cilvēkiem nobeiguma koncertu vajag kā brendu. Tas otrs nav sliktāks, bet ir uzskats, ka tas nav tas. To faktiski kultivē arī organizatori – "mēs sāksim pārdot biļetes šajā dienā, šinī stundā". Uzkurbulē masas. Varbūt vienkārši vajag palaist biļetes tirgošanā?
Lolita: Ir visiem pieejami pasākumi, piemēram, garīgās mūzikas koncerts, bet tie netiek uzskatīti par svarīgāko. Pirms nācu uz šejieni, tviterī uztaisīju aptauju, kurā piedalījās 300–400 cilvēku. Jautāju, cik Dziesmu svētkos cilvēks ir piedalījies vai cik apmeklējis. Atklājās, ka daļa cilvēku nezina, kad ir Dziesmu svētki, viņiem nav ne biļešu, ne plānu iet. Daudzi no viņiem nekad nav bijuši Dziesmu svētkos, vai arī deviņdesmitajos viņus kāds aizstiepis aiz rokas, bet – "nekad vairs". Biju pārsteigta, jo ticēju kultivētajam masveidīgumam. Divus atbilžu variantus – "vai tad šogad ir Dziesmu svētki?" un "nekad neesmu piedalījies" – bija izvēlējušies kādi 35 procenti. Bet tā ir burbuļa aptauja.
Rūdolfs: No Rīgas šonedēļ turēšos patālāk, mani draugi un domubiedri gluži tāpat.
Sarma: Rīga būs nenormāla, ja tu nepiedalies. Viss sprūdīs.
Jānis: Pārējie 90% cilvēku būs kaut kur citur.
Sarma: Televizoru skatīsies!
Jānis: Kuram interesē trīsdesmit grādos skatīties televizoru? Varbūt dažas pēdējās dziesmas.
Sarma: Citi skatās un raud līdzi.
Vents: Televīzijas statistika parasti nav pārsteidzoši liela, salīdzinot ar citiem pasākumiem.
Sarma: Te jāpiemin Jāņa statistika, cik vispār cilvēku iet uz kultūras pasākumiem un kas tie ir. Viena daļa, kas dzied un dejo, būs iekšā, otra daļa klātienē skatīsies. Tā mēs sasniedzam statistiku par to, kas ir tie kultūras cilvēki, kas apmeklē pasākumus.
Jānis: Tā katrā ziņā ir minoritāte.
Lolita: Bet tas ir ierakstīts likumā. Mēs esam solījuši sev, latviešu tautai, ka tā ir tradīcija, ko mēs turpinām, un tai ir finansējums. Dalībnieki zina, ka viņus izguldīs un pabaros. Tā ir milzīga nacionāla vēlme to paveikt. Otra puse ir samērā mazā cilvēku iesaiste.
Sarma: Viens ir tas, ko teica Jānis – lai arī valstij tiek kāds labums. Jādomā arī par to, kā to noskaņu, kas ir dalībniekiem, tuviniekiem un apmeklētājiem, pārnest uz lielāku sabiedrības daļu.
Lolita: Tagad taisa sadziedāšanās. Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka publika dzied līdzi un reizēm to dara šķībi?
Vents: No dēļiem augšā nedzird. Nekad neesmu bijis publikā. Zinu, ka ir arī sūdzības par to, ka šašliki stipri smaržojot un cilvēki daudz staigājot.
Jānis: Man netraucē. "Izredzētajiem" – virsdiriģentiem – galvenais ir mākslinieciskā izcilība, un viņi kompromisos neielaižas.
Lolita: Vai pēc Dziesmu svētkiem sanāk kopā un izvērtē, kas neizdevās?
Jānis: Notiek izvērtēšana, kad savācas tie paši "izredzētie" – Nacionālā kultūras centra vadība, kultūras ministre vai ministrs. Tā kā viņi viens otru pazīst, tad saka, ka bija labi. Protams, kaut kas ir bijis par garu vai par īsu, bet tas ir insaideru izvērtējums. Viņi izvērtē paši sevi. Kādreiz pieaicina sociologu vai antropologu, bet tas ir drīzāk formālu iemeslu dēļ. Kārtīgas kritiskas izvērtēšanas, manuprāt, nav.
Lolita: Tagad Diāna piedalīsies kā brīvprātīgā.
Diāna: Tā būs unikāla pieredze. Ar jauniešiem mēģināšu būvēt iekļaujošo attieksmi. Viss ir atkarīgs no koordinatoriem. Es viņiem izstāstīju maksimāli visu, ko varēju izstāstīt par to, kā dalībniekiem ar invaliditāti vajadzētu justies Dziesmu svētkos, kāda ir mana pieredze kā koristei un ko viņi var darīt jau tagad.
6